Infektoloģijas centrs mēģina noklusēt strauju „leģionāru slimības” izplatību
L. Lapsa21.04.2011.
Komentāri (24)
Iesaki rakstu: 
Latvijas Infektoloģijas centrs mēģina slēpt ievērojamu legionelozes vai tā sauktās „leģionāru slimības” saslimšanas gadījumu skaita pieaugumu valstī: kamēr oficiāli centrs apgalvo, ka „nevienas slimības strauja izplatība nav vērojama”, pirms nedēļas centra vadītāja Baiba Rozentāle pusslepenā vēstulē Veselības ministriju, slimnīcas un ģimenes ārstus informējusi par to, ka „2010.gada beigās un 2011.gada sākumā vērojams ievērojams legionelozes saslimšanas gadījumu skaita pieaugums”.
Legioneloze ir smaga un salīdzinoši reta infekcijas slimība, kura bieži norit kā pneimonija: tai raksturīgs straujš sākums, temperatūrai paaugstinoties līdz 39-40,50C, novēro sausu klepu, sāpes krūtīs, elpošanas traucējumus, attīstoties pneimonijai. Ja slimība netiek ārstēta, no katriem pieciem saslimušajiem pat divi mirst, un arī ārstēšanas gadījumā letalitāte ir 5-10%.
Latvijas Infektoloģijas centra sabiedrisko attiecību speciāliste Inese Skrastiņa ceturtdien izlikās vai patiešām nebija lietas kursā par legionelozes saslimstības ievērojamu palielināšanos valstī, Pietiek apgalvojot: „Nē, nevienas saslimšanas straujas izplatība nav vērojama. Ikviens interesents var iepazīties ar informāciju mūsu mājas lapā. Tik daudz informācijas kā Infektoloģijas centrs, man šķiet, nesniedz neviens cits.”
Tomēr iedzīvotājus Latvijas Infektoloģijas centrs mēneša laikā brīdinājis tikai par to, ka „rotavīrusu infekcija pievērš uzmanību”, ka „šogad noņemta pirmā ērce” un ka „tuberkuloze ir mūsdienu slimība”. Tikmēr centra direktore, bijusī veselības ministre Rozentāle, kā rāda Pietiek rīcībā nonākusī viņas parakstītā vēstule, jau 15. aprīlī izsūtījusi speciālu brīdinājumu „Par saslimšanas gadījumiem ar legionelozi”, kas adresēts gan visiem Latvijas ģimenes ārstiem un slimnīcām, gan Latvijas Ģimenes ārstu asociācijai, Latvijas Lauku Ģimenes ārstu asociācijai, Veselības ministrijai un Veselības inspekcijai.
Šajā vēstulē Rozentāle informē, ka 2010. gada beigās un 2011. gada sākumā Latvijā vērojams ievērojams legionelozes saslimšanas gadījumu skaita pieaugums: „Ja laikā posmā no 2007. gada 1. janvāra līdz 2010. gada 31. oktobrim Latvijā reģistrēti 14 saslimšanas gadījumi ar legionelozi (vidēji 0,3 gadījumi mēnesī), tad no 2010.gada 1.novembra līdz šim jau ir reģistrēti 11 (vidēji 2,2 gadījumi mēnesī). Visi saslimušie ir pieaugušie. Epidemioloģiskās izmeklēšanas laikā konstatēts, ka lielākā saslimušo daļa (72%) inficējušies Latvijā.”
Rozentāle arī informē, ka šogad Rīgā reģistrēti jau trīs legionelozes perēkļi, kuros epidemioloģiskās izmeklēšanas laikā „ar lielu varbūtības pakāpi norāda uz to, ka inficēšanās notikusi dzīves vietā, ieelpojot kontaminētās ūdens daļiņas mazgāšanās laikā. Minētajos dzīvokļos ar legionelozi saslimuši 4 cilvēki, no kuriem 1 ir letāls gadījums”. Satraukumu rada arī fakts, ka līdz šim Latvijas Infektoloģijas centra ņemtajos vides paraugos infekcijas slimību perēkļos saslimšanas radītāja – legionella tikusi izdalīta tikai vienā paraugā 2006.gadā.
„Leģionāru slimība” jeb legioneloze pasaulē pazīstama kopš 20. gs. vidus. Pirmais legionelozes gadījums reģistrēts 1947. gadā, bet pirmais uzliesmojums - 1957. gadā Minesotā. Slimību izraisošā baktērija tika identificēta 1976. gadā pēc liela uzliesmojuma Filadelfijā, ASV kara veterānu leģiona sanāksmē. Kopš šī laika legionelozes gadījumi tiek reģistrēti Amerikas kontinentā, visās Eiropas valstīs, Āfrikā, Japānā, Austrālijā u.c. Lai gan ar legionelozi var inficēties visu gadu, sporādiski saslimšanas gadījumi un arī uzliesmojumi biežāk tiek reģistrēti vasarā un rudenī.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.