Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā
Foto

Informatīvais karš

Raivis Zeltīts
26.11.2023.
Komentāri (0)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Arvien biežāk sabiedriskajās diskusijās nostiprinās hibrīdkara un informatīvā kara jēdzieni. Krievijas centieni ietekmēt citu valstu vēlēšanas vai tās meli par karu Ukrainā, vispirms noliedzot iebrukuma plānus, bet vēlāk izmantojot sagrozītu vai vienkārši melīgu informāciju kā vēl vienu elementu uzbrukumā, ir redzamākās un pazīstamākās informatīvā kara izpausmes. Taču informatīvā kara būtība ir daudz plašāka un fundamentālāka, jo skar pirmo frontes līniju visos karos – cilvēka apziņu.

Cilvēka apziņas lomas apzināšanās karadarbībā pati par sevi nav nekas jauns. Jau 6. gadsimtā pirms Kristus ķīniešu militārais filozofs Suņdzi savā traktātā Kara māksla uzsvēra pretinieka apmānīšanu kā vienu no galvenajiem militārajiem pamatprincipiem, bet izvairīšanos no tiešas militāras konfrontācijas formulēja kā patiesi sekmīgu karavadoņa panākumu. Apsvērums ir gluži vienkāršs – militārajos konfliktos visos laikos ir izšķiroši svarīgi taupīt pašu resursus, vienlaikus koncentrējot tos pretinieka vājajā vietā.

Informatīvais karš – Krievijas vājumu kompensējošs varas mehānisms

Krievija apzinās savu resursu ierobežotību. Tā vairs nav viena no divām pasaules lielvarām kā PSRS Aukstā kara laikā – Krievija ir 8. vietā pasaulē pēc iekšzemes kopprodukta,[1] 9. pēc iedzīvotāju skaita,[2] kas turklāt samazinās, tās “otrā stiprākā armija pasaulē” ir izrādījusies otrā stiprākā armija Ukrainā. Krievijas korupcija, veselības sistēmas sabrukums un kopumā nožēlojamais dzīves kvalitātes standarts absolūtajam vairumam tās iedzīvotāju ārpus Sanktpēterburgas un Maskavas centra rajoniem ir labi zināms. Krievijai vairs nav arī skaidras ideoloģijas, kas tai dotu pat teorētisku iemeslu demonstrēt sevi kā alternatīvu ASV veidotajai pasaules kārtībai.

Tomēr tas, ko Krievija nespēj panākt sava ekonomiskā un militārā vājuma dēļ, tiek kompensēts ar absolūti centralizētu informācijas kontroli, tās pārvēršanu ierocī un izmantošanā ne vien pret savu sabiedrību, bet pret visu Rietumu pasauli. Un Rietumu vājā vieta ir tieši liberālā atvērtība informācijai, gatavība nebeidzamam dialogam par jebkuru jautājumu un neizpratne par to, ka pret Rietumiem darbojas režīms, kas nejūt nekādu cieņu ne pret cilvēku kā tādu, ne pret viņa dvēseli, ne pret kādu “demokrātisko procesu”.

Informatīvais karš nav cīņa par informāciju: informācija tajā ir ierocis cīņā par apziņu. Informatīvajā karā ienaidnieks ne tik daudz darbojas ar noteiktas informācijas nodošanu auditorijai, cik sentimenta radīšanu ar informācijas palīdzību. Sentiments ir noturīgāks faktors par informācijas elementiem – tas nogulsnējas zemapziņā, veidojot, piemēram, bezcerības un bezspēcības sajūtu, kura pakļauj racionalitāti, tai pašai liekot piemeklēt šo sajūtu atbalstošus faktus.

Konvenciālā kara laikā informācijas aktivitātes papildina militārās darbības (grauj pretinieka morāli, sniedz nepatiesu informāciju u. tml.), bet informatīvais karš nav tikai daļa no informācijas aktivitātem kara laikā – tas ir daļa no hibrīdā kara, kas sākas pirms konvenciālā kara, to palīdz sagatavot un efektīvi īstenot. Šāds karš ir pastāvīgs, neatkarīgi no tā formas – tas nesākas ar pirmo šāvienu, bet gan ilgi pirms tā. Saskaņā ar t. s. “Gerasimova doktrīnu” (nosaukta Krievijas bruņoto spēku štāba priekšnieka Valērija Gerasimova vārdā, kurš šobrīd ir visu Krievijas spēku komandieris Ukrainā) kara būtība ir savas gribas uzspiešana un pretinieka gribas vājināšana, kas jāpanāk ne tikai ar militāriem līdzekļiem, bet arī ar ekonomiskiem, diplomātiskiem un citiem paņēmieniem – proti, ar hibrīdā kara metodēm.

Ja domājam par hibrīdo karu, tad Latvijas gadījumā var minēt Krievijas un Baltkrievijas izmantoto nelegālo imigrantu sūtīšanu uz Latvijas robežu, terorisma draudus skolām, bet, ja palūkotos rūpīgāk, varētu arī atrast saistību starp Latvijas ekonomisko atpalicību un ilgstošo “bijušo” čekistu darbībām Latvijas politikā. Informatīvais karš hibrīdajā fāzē ir kā saistviela, kas apvieno visus rīcību veidus, tos arī pastiprinot. Piemēram, imigrantu mēģinājumi ielauzties Latvijā kļūst par mediju ziņu, kas uzsver Latvijas iekšlietu struktūru “necilvēcību”, draudi skolām informācijas telpā rada paniku par valsts ievainojamību, problēmas policijas darbā pastiprina sajūtu par “izgāzušos valsti”.

Reizēm Krievijas informatīvās aktivitātes ļoti konkrēti ietekmē politisko lēmumu pieņemšanu. Piemēram, pavisam nesen pieredzējām, kā Krievijas informatīvo aktivitāšu rezultātā[3] Latvijas politiķi piekāpās un atlika plānotos imigrācijas likuma grozījumus, kas ar valodas prasību filtru ļautu samazināt šeit iepludināto Krievijas pilsoņu skaitu. Apvainojumi “rusofobijā” un žēlošana ar “krievu tantiņām”, kur savu atbalstu sniedza par mūsu nodokļu maksātāju naudu sponsorētas “medijpratības speciālistes”, bija gana iedarbīgas, lai notiktu piekāpšanās, kurai ir potenciāli militāras sekas.

Jau 1992. gadā tika formulēta Karaganova doktrīna, saskaņā ar kuru krievvalodīgo minoritātes var tikt izmantotas Krievijas interešu īstenošanai, savukārt 2008. gada “Medvedeva doktrīnā” drīz pēc Krievijas uzbrukuma Gruzijai šī ideja tika izvērsta plašāk, paužot gatavību aizstāvēt “tautiešu dzīvības un godu” ārpus Krievijas. Krievijas pasu izdalīšana potenciāli iekarojamo zemju pilsoņiem ir tipiska Krievijas ārpolitikas prakse – ne jau aiz rūpēm pret “tautiešiem”, bet kā kājas ielikšana durvīs, lai pa tām iebrāztos pie pirmās izdevības. Ukrainā notiekošais ir šīs politikas asiņainākais piemērs.

Šīs nāvi nesošās doktrīnas nav nekāds noslēpums. Tomēr Latvijas politiķi līdz šim ir rīkojušies tā, it kā nepilsoņu un Krievijas pilsoņu atrašanās Latvijā nebūtu nekāds riska faktors, bet tad, kad pienāk iespēja samazināt šo risku, pietiek ar Krievijas informācijas kampaņu, lai notiktu atkāpšanās. Lūk, ko nozīmē informatīvais karš – tā nav nekāda abstrakcija, bet gan noteikta rīcība, ko izmanto potenciālais pretinieks sava vājuma kompensēšanai attiecībā pret mūsu pašu vājajām vietām, lai atvieglotu iespējamās militārās darbības nākotnē. Kā jau “kara” jēdziens izsaka, runa ir par pretrunu sakāpinājumu, kura rezultātā viena puse absolūti uzvar, bet otra tiek absolūti sakauta, šajā gadījumā – informatīvo darbību rezultātā tiek atvieglota mūsu fiziska iznīcināšana jeb, vienkārši izsakoties, noslepkavošana.

Informatīvais karš liberālo miera ilūziju laikā

Rietumu bezspēcība informatīvā kara priekšā slēpjas ilūzijās par striktu nošķīrumu starp miera laiku un karastāvokli, kura iespējamība turklāt līdz pat 2022. gadam no Rietumu kolektīvās apziņas ir bijusi izslēgta. Liberālās demokrātijas sistēmā miera laikā ir atļauta brīva informācijas aprite, kurai ir jābūt vērstai uz iespējami mierīgākiem sociālo konfliktu atrisinājumiem, t. i., uz kompromisu un toleranci. Informācijas nolūks ir veicināt šo teorētisko kolektīvo sarunu miermīlīgumu caur loģiku un saprātu.

Šobrīd neiedziļinoties tajā, cik šāds skatījums ir atbilstošs cilvēka dabai, jāuzsver, ka kara apstākļos informācijas izmantošanai ir pilnīgi pretējs nolūks – pretinieka iznīcināšanas atvieglošana. Karā nav vietas “kompromisam un tolerancei” starp slepkavu un upuri, nav prasības pēc “objektivitātes” masu kapa malā… Taču atšķirība ir tajā, ka Krievijai karš ir pastāvīgs neatkarīgi no tā formas (hibrīdās vai konvenciālās), kamēr Rietumos brīva informācijas aprite tiek uzskatīta par a priori demokrātiju veicinošu faktoru.

Protams, vēsture māca arī to, ka krīzes apstākļus un terorisma draudus politiskā vara var izmantot arī savas visatļautības nostiprināšanai, tāpēc ir saprotama piesardzība pret informācijas vērtēšanu militārās kategorijās. Tomēr šajā piesardzībā ir pietiekami daudz naivuma par to, kas vispār ir informācija. Informācija nekad nav neitrāla – ikviens informācijas fragments ir simbols, kam ir nozīme tikai kontekstā ar mūsu apziņā pastāvošo iepriekšējo informāciju, vērtībām vai noskaņojumu. Nav “objektīvu” mediju ziņu, jo ikviena ziņa iedarbojas uz apziņu vienā vai otrā veidā, tā virza “garu” uz vienu vai otru “stāvokli”, bet garastāvokļi tiecas pārtapt darbībās.

Pat miera apstākļos informācija ir instruments mārketingā vai politiskajā cīņā, kurā notiek mērķtiecīgas darbības, lai ietekmētu auditorijas rīcību. Savukārt apstākļos, kur miermīlīgai valstij blakus atrodas tirānija, kas var veltīt teju 2 miljardus dolāru mērķtiecīgai propagandai[4] (un tā ir tikai redzamā daļa), uzskats, ka informācijas aprite ir atstājama “pašregulācijai”, ir nepiedodama muļķība.

Problēma sākas brīdī, kad ir jāizlemj par to, kādi ir kritēriji informācijas kontrolei un kurš būs vērtētājs. Liberālisma sistēma nespēj tikt galā ar brīvības izaicinājumu, bet vēl mazāk tā spēj tikt galā ar plašām pilnvarām. Latvijas pieredze ar izmeklējošām žurnālistēm, kas pirms kara Ukrainā sadarbībā ar žurnālistiem no Krievijas nomelnoja vienu no Ukrainas spējīgākajām vienībām, noteikti nav tā labākā. 

Covid krīzē sabiedrības apjukums un pamatotā neuzticēšanās valdības haotiskajiem lēmumiem tika pastiprināta ar agresīvu komunikāciju no “medijpratības” ekspertiem, kas ietvēra cilvēku kaunināšanu, kā arī cenzūru sociālajos tīklos par visabsurdākajiem jautājumiem, “sadzenot” lielu daļu auditorijas no samērā atvērtās Facebook sociālās platformas uz grūti pārraugāmiem Telegram kanāliem.

Šajos noslēgtajos virtuālās realitātes burbuļos ir iespējams ietekmēt un virzīt auditoriju pēc nepieciešamības, pakāpeniski nomainot tematu no vakcīnu jautājuma uz plašāku kultūrkaru vai globālisma problēmu tematiku, bet to vēlāk aizstājot ar kritiku pret Ukrainu kā “globālistu režīmu”, ko atbalsta “kara kurinātāji ASV”, vai citu Krievijas interesēm atbilstošu naratīvu.

Par noslēgtu virtuālo realitāti var uzskatīt arī Ķīnā bāzēto TikTok sociālo tīklu. Par spīti tā šķietamajai satura ņirbošajai daudzveidībai, TikTok atkarību raisošais raksturs un manipulatīvie algoritmi, kas Ķīnas auditorijai piedāvā uz personisko izaugsmi vērstu saturu ar laika ierobežojumu, bet rietumniekiem – absolūtu deģenerāciju,[5] ir riska faktors, par kuru runā pārāk maz. Daudzu pārsteigums par Rietumu jauniešu entuziastisko atbalstu “Hamās” teroristiem tikai vēlreiz atgādina, ka Rietumi ir ļāvuši ārējiem ģeopolitiskajiem spēlētajiem noteikt saturu, kuru patērēs tās jaunatne, – tā ir sava veida atriebība par “Opija kariem”. Manipulējamie algoritmi viedierīču sociālajos tīklos Krievijai un Ķīnai ir kā karsts nazis sviestā, kas efektīvi ietekmē vēlamos piketus ielās, sarunu tematus virtuvēs un politiskās izvēles vēlēšanās.

Informatīvais karš un kultūrkari

Liberālisma sistēma nespēj efektīvi pretoties informatīvajam karam arī tā iemesla dēļ, ka liberāļi ļaujas kārdinājumam par prioritāti izvirzīt iekšpolitisko kašķu uzvarēšanu caur pretinieka demonizāciju un izslēgšanu no diskusijas ar negatīvu asociāciju palīdzību. Šeit varētu izskanēt iebildumi, ka ikviens politiskais spēks par prioritāti izvirza iekšpolitiskās cīņas. Tā tas, protams, ir, tomēr liberālisma problēma meklējama pozitīvu kolektīvo mērķu trūkumā. Ideoloģija, kuras centrā ir pozitīvi mērķi, t. i., arī pozitīvas brīvības izpratne, kas brīvību formulē kā atbildību attiecībā uz kādu ārēju mērķi, piemēram, nāciju, nevis bezgalīgi izplešamu privilēģiju sarakstu, spēj sevi pamatot loģiskā argumentu ķēdē, kurai nav nepieciešama negatīvā leģitimizācija jeb pretinieka demonizēšana. Liberāļi viegli iekrīt kārdinājumā saukt konservatīvos par “putinistiem” tā iemesla dēļ, ka tā ir vienkāršāk pamatot pretrunīgas iniciatīvas, turklāt tad nav nepieciešams iedziļināties pretējās puses argumentos.

Tomēr saukt Krieviju par “konservatīvu” vai piedēvēt tās vestajam informatīvajam karam vērtību dimensiju ir gods, ko tā nav pelnījusi, un gluži vienkārši maldīgi. Krievijas vēstījumi informatīvajā karā nav abu Rietumu “kultūrkaru” karojošo pušu vēstījumi – ne konservatīvi, ne kreisi liberāli. PSRS, kaut arī noziedzīga, morāli kropla un ekonomiski atpalikusi, vēl varēja pamatot savas ģeopolitiskās ambīcijas ar ideoloģisku misiju, taču Krievija to nespēj, jo tai nav Idejas. Krievija ir valsts bez vērtībām – postmoderna tirānija, kura sevi balsta ciniskā patiesības noliegumā, nebeidzamās manipulācijās un tīrā varmācībā; valsts, kurai nav pat materiālu apsvērumu, ņemot vērā tās neizbēgamo ekonomisko un demogrāfisko norietu, kā arī jebkādas nākotnes vīzijas trūkumu.

Kāda tad ir informatīvā kara un Rietumu “kultūrkaru” mijiedarbība? Krievijas interesēs ir visu pretrunu saasināšana Rietumos, to iekšēja sašķelšana un demoralizācija, lai uz “transdženderu bērnu grāmatu”, etnisko nemieru un iekšpolitiskā haosa fona Krievija varētu īstenot savas ģeopolitiskās ambīcijas netraucēti vai pat ar daļēju Rietumu atbalstu. Kaut arī krievu ģeopolitiķa Aleksandra Dugina ietekme uz Putinu bieži vien tiek pārvērtēta, viņa 1997. gada darba Ģeopolitikas pamati ietekme uz Krievijas militārajām aprindām ir vispāratzīta. Vēl ilgi pirms “Black Lives Matter” grautiņiem Dugins pauda, ka Krievijai ir jāprovocē ne vien ASV melnādaino rasistu nemieri, bet arī jebkādu citu ekstrēmo disidentu grupu aktivitātes, lai destabilizētu ASV iekšpolitiskos procesus, vienlaikus atbalstot ASV izolacionisma tendences.[6] 

Prigožina “troļļu fermas” darīja tieši to, kaut arī par patieso Krievijas ietekmi uz ASV iekšpolitiskajiem procesiem var tikai nojaust – jāatgādina, ka vairumam Rietumu kreiso ekstrēmistu grupu ir saknes Aukstā kara laika čekas kontrolētajās organizācijās. Taču arī daudzi konservatīvie kultūrkaru pretrunu saasinājumos sāk pārņemt Krievijas interešu punktus, kas, jāuzsver, nav ideoloģiski, bet gan konkrēti tās ģeopolitisko interešu naratīvi.

Taču pārsteidzoši ir tas, ka komplektā ar ģeopolitisko interešu punktu “pārdošanu” Rietumu aktīvistiem Krievija nejauši sāk nodot tās tirānisko un sagrozīto pasaules ainu. Piemēram, stāsts par “agresīvo NATO izplešanos” pie Krievijas robežām agrāk bija saprotams tikai Krievijas pasaules uztverē, kurā nepastāv ne brīvi pilsoņi, ne pilsoņu kopienas (valstis), ne arī brīvu valstu apvienības, kurām var pievienoties vai no kurām var izstāties.

“Agresīvā NATO izplešanās” ir pašas Krievijas paštēla projicēšana uz Rietumiem, kurus Krievijas elite līdz galam nekad nav izpratusi – nebrīvu cilvēku tirāniska impērija nespēj saprast brīvus cilvēkus. Taču stāsts par “NATO izplešanos” šobrīd tiek nekritiski pieņemts daudzos Rietumu “runājošo galvu” informatīvajos burbuļos, ne mirkli neuzdodot loģisko jautājumu, vai 40 miljonu lielajai ukraiņu nācijai nav savas gribas, interešu un spējas tās īstenot, brīvprātīgi pievienojoties kādai ģeopolitiskai aliansei.

Tā saucamie “kultūrkari” starp konservatīvajiem un kreisi liberālajiem spēkiem ir sakņoti idejās, kas ir organiski izaugušas no Rietumu politiskās kultūras – par spīti ideju pretrunām un vērtējumiem par to piemērotību sabiedrības labākai funkcionēšanai. Taču no Krievijas nenāk idejas un ideoloģijas – tikai ideju simulakri, aiz kuriem ir tikai ļauns tukšums.

Informatīvais karš un nacionālkonservatīvisms

Informatīvajā karā nav iespējams uzvarēt ne ar liberālisma nebeidzamo diskusiju, pretinieka “iekļaušanu” un “toleranci”, ne arī ar “objektīvu” pieeju – karš ir pretrunu sakāpinājums, kurā nav iespējams “vidusceļš”. Naidīgu vēstījumu var sakaut ar pretēju informatīvu darbību, kas nav izvēršama sistēmā, kurā, piemēram, pozitīva komunikācija par nacionālām vērtībām tiek interpretēta nevis kā nelielas nācijas pašsaglabāšanās nosacījums, bet gan pagājušā gadsimta kreiso intelektuāļu “dekonstrukcijas” vai morālā relatīvisma garā. Šādā pašsakāvnieciskā pieejā, piemēram, tiek vilkta vienlīdzības zīme ne vien starp 16. martu un 9. maiju, bet arī starp Brīvības pieminekli un nu jau kritušo okupekli Pārdaugavā.[7]

Liberālisma antropoloģijā cilvēku uzskata par “baltu lapu” bez kādām kolektīvi vai vēsturiski saistošām saiknēm, bet vienlaikus par augsti racionālu būtni, kura spēj objektīvi izvērtēt savas intereses un par tām vienoties ar citiem cilvēkiem uz “sabiedriskā līguma” pamata. Taču cilvēks nav tikai racionāls – viņu vada arī emocijas un instinkti, kā arī individuālās un kolektīvās zemapziņas “programmas”, kuras daudz vairāk ietekmē politisko dzīvi, nekā lepnais liberālisma “racionālais” indivīds gribētu atzīt. Šīs “programmas” ir iespējams ieslēgt un izslēgt ar informatīvām darbībām gan konstruktīvā virzienā, gan līdz pat pašiznīcināšanās pakāpei. (Ja kādam tas šķiet pārspīlēti, lai paskatās uz katastrofālajiem dzimstības rādītājiem, kurus nevar izskaidrot vienīgi ar ekonomiskiem faktoriem.) Liberālais plurālisms, kas uzskata, ka demokrātijā ir jāatrod kompromiss starp slepkavu un upuri, ir nevis risinājums, bet gan medību lauki plēsoņām.

Un “medijpratības” eksperti nav tie, kas spēj nosargāt informatīvajā karā. Par to liecina kaut vai šo profesionālo fondu naudas apguvēju izmantotā pamatmetode atrast vienu no neskaitāmajiem melu stāstiem, veltīt vērā ņemamu laiku, lai to analizētu un atspēkotu, tā rezultātā netieši paplašinot šī melu stāsta auditoriju. Pat acīmredzami meli paši par sevi nozīmē uzmanības piesaistīšanu kādam vēstījumam, bet tas, kas piesaista uzmanību, cilvēka zemapziņā ieņem lomu kā svarīga informācija. Savukārt melu atspēkošana nozīmē melus atkārtot, klāt piekabinot informāciju, ko zemapziņa var neuzskatīt par tik būtisku.

Tas, kas cilvēka apziņu notur elementārā disciplīnā pret meliem, ir nevis instrumentāla racionalitāte, kas pēc vajadzības var attaisnot arī gļēvulību vai nodevību, bet gan pārindividuālie vērtību elementi – morāli kategoriskas un patriotiskas vērtības, kas pieprasa izšķiršanos starp “jā” un “nē”, nevis “viss jau nav tik viennozīmīgi”. Ukraiņu noturība pret Krievijas informatīvo karu neizriet no “medijpratības” kursiem, bet gan no mīlestības pret savu tautu un naida pret ienaidnieku, kas to grib iznīcināt. Vērtības ir tās, kas koncentrē apziņu pareiza sprieduma virzienā. Šādā kontekstā par informatīvā kara iespējotājām jāuzskata jebkādas idejas, kas grauj nacionālkonservatīvas vērtības – morāles un patriotisma standartus, kuri veido ne vien intelektu, bet pašu personību. Un personība vienmēr būs izšķirošais faktors ikvienā politiskajā un militārajā cīņā.

Mums nav jāizgudro divritenis no jauna. Atliek pavērt 1936. gada Latvijas bruņoto spēku “Kaujas un lauka dienesta reglamentu”, lai izlasītu ļoti kodolīgi formulētas, veselā saprāta un pašaglabāšanās gribas iedvesmotas norādes: “Arī mazāki, bet morāli stipri, labi apmācīti, izveicīgi vadīti un visas tautas atbalstīti spēki spēj gūt uzvaru pār lielākiem spēkiem. (..) Morālo spēku stiprākais balsts karā ir tēvijas mīlestība un tautas neatkarības griba. (..) Ienaidnieka propaganda ir viltus līdzeklis mūsu morālo spēku vājināšanai. Ikviena karavīra pienākums ir pretdarboties ienaidnieka propagandai.” Turklāt tas nav tikai karavīra pienākums pretdarboties propagandai jeb informatīvajam karam, jo “Valsts aizsardzība ir ne tikai karaspēka, bet visas tautas svētākais pienākums. (..) Visas tautas gatavība pašaizliedzīgi aizstāvēt valsts neatkarību ir mūsu patstāvības drošākā ķīla.”[8]

Varam secināt, ka problēma mūsu ievainojamībā pret informatīvā kara metodēm nav zināšanu trūkumā, bet gan morāles aspektā. To izlabot ir daudz grūtāk – it īpaši apstākļos, kad kopējais masu un “laikmetīgās” kultūras virziens ir diametrāli pretējs tam, kas ir objektīvi nepieciešams drošai latviešu tautas un tās valsts Latvijas mūžīgai pastāvēšanai.


[1] https://www.worldometers.info/gdp/gdp-by-country/

[2] https://www.worldometers.info/world-population/population-by-country/

[3] https://melnsuzbalta.lv/latvijas-aktualitates-kremla-propagandas-merce-rudens-2023/

[4] https://www.debunk.org/kremlin-spent-1-9-billion-usd-on-propaganda-last-year-the-budget-exceeded-by-a-quarter

[5] TikTok in China versus the United States | 60 Minutes – YouTube

[6] https://tec.fsi.stanford.edu/docs/aleksandr-dugins-foundations-geopolitics

[7] Nils Muižnieks, Vita Zelče, Karojošā piemiņa. Rīga: Zinātne, 2011.

[8] KAUJAS UN LAUKA DIENESTA REGLAMENTS (K.L.R.) apvienoto ieroču šķiru vienībām, Militārās literatūras apgādes fonda izdevums, Rīga, 1936.

Pārpublicēts no telos.lv

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Šprotes nepieņems cūku labturības prasības

FotoJa kādam ir klusas aizdomas, ka mēs te sēdēsim un gaidīsim vēl vienu okupāciju – jums ir jālasa tālāk. Ja kāds domā, ka virsrakstā pieminētais dzīvnieks ir nacionālā naida kurināšana – lasiet, lasiet… Starp citu, likums par cūku labturības prasībām ik pa laikam tiek pilnveidots. Meklējiet rakstos. Kas attiecas uz šprotēm – tās ar cūkām kopā neiet ne pēc dzīvesveida, ne pēc garšas. Un jūs labi saprotat, ko šo rindu autors ar to ir domājis.
Lasīt visu...

6

Ja reiz prezidents dod „mājienu ar mietu”, tad mēs, protams, atvainosimies

FotoLsm.lv 24.februārī Ukrainas kara gadadienā savā komiksu sadaļā publicēja autores Gundegas Evelones "Cūku komiksu" ar nosaukumu "Ukrainai ir jāuzvar". Šie komiksi ir zīmējumi par aktuālo Latvijā un pasaulē. Komiksam ir sava "cūku" izcelsmes leģenda, kas atrodama pie katra jaunākā komiksa. Faktiski cūka komiksā var būt ikviens no mums. 
Lasīt visu...

21

Izglītības reforma kā valsts pārvaldes vājuma spoguļattēls

FotoProblēmas VAS “Pasažieru vilciens” darbībā un neauglīgās diskusijas par skolu reformu kārtējo reizi apliecina valsts izpildu varas ieslīgšanu pamatīgā attīstības krīzē, taču šis fakts netiek īsti pat atzīts. Līdz ar to iztrūkst kritiskas analīzes.
Lasīt visu...

21

Vai birokrāts - mūsu kungs?

FotoDomājams, katram no iedzīvotājiem kādreiz ir iezibsnījusi doma, kāpēc ir jāmaksā nodokļi? Nodokļu maksāšanas jēga būtībā ir savākt resursus tajās nozarēs, kas prasa lielus ieguldījumus. Ne velti nodokļus vispirms sāka maksāt tur, kur bija lieli apūdeņošanas darbi. Piemēram, izveidoja dambi, lai palu laikos neapplūstu lauksaimniecības zemes.
Lasīt visu...

21

Nepieciešamais ļaunums – 2. daļa: derīgie idioti un jātnieki bez galvas

FotoĻenins aktīvākos fanus partijas iekšējās sarunās nekautrējoties mēdza saukt par noderīgajiem idiotiem - poļeznije idioti
Lasīt visu...

21

Karš kibertelpā

FotoKrievijas Ārējās izlūkošanas dienests (SVR) ir izmantojis ievainojamību, kas tika atklāta 2023. gada sākumā populārā Čehijas programmatūras giganta “JetBrains” produktā.
Lasīt visu...

21

Gauss – kas viņš ir? Vairāk Ostaps Benders vai Maikls O’Līrijs?

FotoPatiesības mirklis par airBaltic spējām segt obligāciju saistības arvien tuvāk. Attiecīgi arī Gausa retorika arvien nepārliecinošāka un sabiedrības uzmanība saasinātāka.
Lasīt visu...

21

Ak, eglīte...

FotoPēdējās darbdienās pirms Ziemassvētkiem netālu no manām mājām parādījās trīs hektāru kailcirte egļu mežā vietā, kur to galīgi nebiju gaidījis. Līdz likumā noteiktajam galvenās cirtes vecumam šim mežam bija jāaug vēl vairāk nekā 20 gadus, un, kā liecina Valsts meža dienesta dati, arī galvenās cirtes caurmērs (t.i., koku resnums), kas ļautu mežu nocirst ātrāk, vēl nebija sasniegts. Tātad skaidrs, ka šeit veikta sanitārā cirte[1] vai rekonstruktīvā cirte[2]. Tātad mežs nocirsts tāpēc, ka atzīts par bojātu vai neproduktīvu.
Lasīt visu...

12

Tramps esot atkal ko sliktu pateicis. Iespējams. Tomēr - kas notiek Latvijā?!

FotoKatrā valstī ir "stratēģiski svarīgas" jomas. Diemžēl, vērtējot savus kolēģus, ārstus un viņu absolūti toleranto attieksmi pret resertifikācijas procedūru, kas mūsu "de iure" demokrātiskajā valstī gadiem ilgi nav saprotama ne loģiski, ne tiesiski, var secināt, ka liberālās demokrātijas (vai tomēr maskēta totalitārisma) idejas ir pārņēmušas pat mūsu tautas it kā kritiski domājošo daļu.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Saeimas deputāti pamazām sāk kaut ko nojaust

Redzot grūti un ļoti dārgi risināmo problēmu apjomu Satiksmes ministrijā, deputāti beidzot nonāca pie atskārsmes, ka ir stipri nokavējuši...

Foto

Nu nevarēja jau cerēt, ka Latvija nesaķers šo „progresīvo” infekciju, bet gan jau pāries arī tā

Bet, klau, esot tādi "progresīvie". Cik lasu soctīklos, tādas sniegpārslas,...

Foto

„Vienotība” ir kā gangrēna uz kādas no ekstremitātēm, kas ir jāamputē, atdalot to no ķermeņa - tautas

Politiskā komunikācija ļoti ietekmē sabiedrības viedokļus un uztveri. Kas...

Foto

Par jaunā „Rail Baltica” dzelzceļa tilta būvniecību: naudas nav, taču būvējam!

Vismaz uzbūvēsim trīs labā krasta balstus ar laidumiem, un tad jau redzēs, varbūt pat saimniecībā...

Foto

"Latvijas pasta" nesmukumi, jeb Linkaita saimniekošanas rezultāti Satiksmes ministrijā nebeidz pārsteigt

Nule pēc virknes skandālu atkāpās "Latvijas pasta" padome. Tā tam arī vajadzēja būt, taču kurš...

Foto

Krievu latvieši, nevis Latvijas krievi: latvietībai jākļūst par lipīgu, pievilcīgu zīmolu

Raksta beigās piedāvāšu neizmantot "Latvijas krievu" vai "Latvijas ukraiņu" terminus, kad runājam par Latvijas pilsoņiem....

Foto

Viss ir lieliski, tikai neprasiet mums neko par tiem 200 miljoniem eiro, ko mums vasarā atkal vajadzēs no nodokļu maksātāju kabatas!

Apkopojot 2023.gada nozīmīgākos statistikas datus...

Foto

Dzintars izēd Kiršteinu - un kas tālāk?

Vēl tikai slinkais nav uzrakstījis par Aleksandra Kiršteina izlingošanu no pašpasludinātās nacionālās apvienības (NA). Iespraudīšu arī savus ķešā aizķērušos...

Foto

Kāpēc LTV nespēj un nevēlas raidījumus organizēt efektīvi un operatīvi?

Latvijas televīzija aktīvi jau vairākas dienas reklamē 6.februāra raidījumu ar konkrēta "viesa" piedalīšanos. Viņš nav izcils zinātnieks,...

Foto

"Pasažieru vilciena" valde atrod "pārmijniekus"

Izcils „ViVi” valdes paziņojums! Tikai vienā teikumā ir izdevies pierādīt visu savu nekompetenci. AS "Pasažieru vilciens" jaunajai padomei laikam vairs nebūtu...

Foto

Briškena politiskās bezatbildības un profesionālās nespējas dēļ ir apdraudēta turpmākā Latvijas reģionu ekonomiskā attīstība

Nacionālā apvienība (NA) rosina izteikt neuzticību satiksmes ministram Kasparam Briškenam (Progresīvie), to...

Foto

Re, cik smuki es varu izteikties arī par skolu slēgšanu (bet tās vienalga tiks slēgtas)

Skola ir kas vairāk par ēku pagasta vai pilsētas vidū. Diskusijām...

Foto

Ja iedzīvotājiem jāgatavo sava 72 stundu soma, tad sabiedrība grib redzēt, kā savu “somu” kārto valsts

72 stundu soma un klausies radio! Mani šis nemierina. Ne...

Foto

Gulags pie apvāršņa

Krievijas Valsts domes valdošās frakcijas “Vienotā Krievija” deputāts ar ģenerāļa uzplečiem Andrejs Guruļovs neslēpj, ka jāatjauno gulaga tipa nometnes, lai tie, kas iekšzemē...

Foto

Skola, kurai paveicās

Varbūt zinošie apzinās, ka tuvojas kas neizbēgams, un tāpēc, laikus atkāpjoties, tiek "dedzināti tilti", vien žēl, ka šīs ugunis mums tiek pasniegtas kā nepieciešamība mūsu tumsonības...

Foto

Pilnmēness mistērijas

To, ka Mēnesim ir ietekme uz planētas Zemes dzīvi un arī cilvēku psihi, mūsu senči tika pamanījuši jau sen. Latvijā dzīvojošiem ir it sevišķi...

Foto

Svarīgi nekļūt atkarīgiem no svešas žēlastības!

Ir kāds vēsturisks janvāra datums, kuru parasti aizēno gan barikāžu laiks, gan, mazliet mazāk, arī 13.janvāra nemieri. Gan nesenie, gan...

Foto

Par atbildību pašreizējā haosa un nebūšanu sakarā pasažieru vilcienu satiksmē

Tā kā 15 gadus nostrādāju VAS "Latvijas dzelzceļš" atbildīgā amatā, tad man ir gana daudz pieredzes...

Foto

Krišjānis Kariņš kļūst par apkaunojumu Latvijas politikai un arī savai partijai

Saeimas deputātu grupas vizīte Ķīnā un Krievijas graudu tranzīts caur Latviju pēdējās nedēļās ir politiskās...

Foto

Atkal

Atkal zobens pacēlies pār dažām skolām, šoreiz Kurzemes pusē. Aizķēra, jo vienā no tām savlaik esmu strādājusi. Laikam vēršot ciet. Nē, vēl jau nekas neesot...

Foto

Īss komentārs par uzņēmēja Guntara Vītola izteikto viedokli “airBaltic” un tā nulles vērtības sakarā

Viss ir pareizi, un žetons Guntaram par drosmi, tikai jebkuram cilvēkam, kuram...

Foto

Kas mums pieder?

Valsts esot mēs, mēs esot bagāti - mums pieder meži, vien koku cenas mums ir augstākas kā Norvēģijā un Zviedrijā, mums pieder spēkstacijas,...

Foto

Vienu sabiedrisko mediju mums būs daudz vienkāršāk kontrolēt un komandēt nekā divus!

Ceturtdien Saeimā galīgajā lasījumā gandrīz vienprātīgi atbalstīja Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas apvienošanu no...

Foto

Tā kā KNAB Straume ir piebarots, Kariņš bez bažām var par nodokļu maksātāju naudu doties priekšvēlēšanu braucienā uz Valmieru

2024. gada 17. janvārī ārlietu ministrs Krišjānis Kariņš dosies reģionālajā...