Inga Spriņģe un „Delfi” nostājas uz denacifikācijas ceļa
Jāzeps Baško, juniors12.07.2023.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Sabiedrībā pazīstamā žurnāliste Inga Spriņģe, kuras vadītais Re:Baltica ir nupat kārtīgi pastrādājis, pārliecinoši atspēkojot feisbuka kaktu konspiroloģijas par Dziesmu svētku dalībnieku apsmidzināšanu ar dezinfekcijas līdzekli[1] (bet joprojām tā arī nav ķēries atspēkot plašā sabiedrībā regulāri dzirdamo par atsevišķu žurnālistu piederību pasaulē vecākajai profesijai), nupat Delfos ir publicējusi interviju ar igauņu melnā PR praktiķi Tarmo Juristo[2]. Tajā Inga Spriņģe bez iebildēm savam intervijas viesim ļauj nosaukt Igaunijas konservatīvo partiju EKRE un tās līdzinieces citur Eiropā (to vidū pašas piesaukto NA) par nacistiskām partijām. Savukārt tos, kas atbalstītu referenduma sarīkošanu par viendzimuma partnerattiecību regulējumu, — par nacistiem.
Intervijā apspriesto norišu centrā ir Igaunijā nenotikušais referendums par viendzimuma partnerattiecībām, kuru, kā domā Inga Spriņģe, minētā PR darboņa pūliņu rezultātā izdevās novērst. Pirms ķeramies pie intervijas apspriešanas, gribētos vēlreiz atkārtot domu, kas attiecīgās tematikas referendumu pretiniekiem, Spriņģei un viņas intervētajam, šķiet, nenāk prātā vai ko manipulatīvos nolūkos (kas, spriežot pēc intervijas, viņiem nav sveši) viņi negrib aktualizēt. Proti, pretargumentu tiem, kas uzskata, ka viendzimuma partnerattiecību jautājumus nedrīkst izlemt ar tautas nobalsošanas palīdzību, jo tad visdrīzāk ar paredzamo balsu vairākumu tiks ierobežotas mazākuma tiesības.
Ir tiesa, ka tiesiskā demokrātijā uz balsojumu nedrīkst izlikt priekšlikumus, ar ko vairākums apspiestu mazākumu. Bet nav tiesa, ka viendzimuma partnerattiecību, piemēram, vīriešu kārtas dalībnieka nepielīdzināšana tam statusam, kuru laulībā bauda sieviete, ir šī vīrieša apspiešana. Šī vīrieša pretenzijas uz tiesisku pielīdzināšanu bērna mātei vai potenciāla bērna mātei ir tikpat pamatotas, cik, piemēram, pieauguša vīrieša pretenzijas tikt pielīdzinātam sievietei vai mazam bērnam. Vai simt kilogramus smaga atlēta pretenzijas tikt boksā pielīdzinātam sešdesmit kilogramus vieglam pretiniekam.
Cilvēks netiek apspiests, ja valsts vai līdzcilvēki nenodrošina viņam piederību kategorijai, uz ko daba vai viņa paša izvēle viņam nav devusi iespēju. Piemēram, kad melnādainos vai pret kovidu nevakcinētus cilvēkus klasificē nošķirti no baltajiem vai kovidsertificētajiem, apspiešana notiek tikai tad, ja vieniem vai otriem tiek liegta piederība kategorijai, kuri viņi jau pieder. Piemēram, kategorijai “cilvēks”, “pilsonis”, “vīrietis”, “sieviete” u.tml. Taču tad, ja nevakcinēts cilvēks grib būt tiesiski uzlūkots kā vakcinēts, tad viņa dēvēšana par nevakcinētu pretēji viņa absurdajai vēlmei, nav viņa apspiešana.
Melnādaino neviens neapspiež, ja aizliedz anketā rakstīt, ka viņš ir baltādainais. Apspiešana izpaužas tikai tad, ja tiek patvaļīgi un nesamērīgi ieviesta pazīme, pēc kuras cilvēks tiek izslēgts no kategorijas, kurai viņš jau pieder. Piemēram, ja cilvēkus sadala pēc rasu piederības un, balstoties uz to, liedz viņiem kādas tiesības, kurām nav nekāda sakara ar ādas pigmentu, tad tas ir rasisms. Vai pagaidām vēl ar īpašu terminu neapzīmēta diskriminācija, ja nošķir un ierobežo cilvēkus pēc maz ko ietekmējoša vakcinācijas statusa.
Liedzot viendzimuma partneriem stāties laulības institūtā, Satversmē to nodefinējot kā savienību starp vīrieti un sievieti, mēs neesam lieguši nevienam vīrietim vai sievietei atrast pretējam dzimumam piederīgu partneri un izveidot šādu savienību. Šis kategoriskais kritērijs ir nevis kādu aizgājušo laiku puritāņu nosprausts guļamistabas regulējums, bet gan kritērijs, pēc kura valsts nodala to interesējošas divu cilvēku attiecības no citām, valsti neinteresējošām (likumu tapšanas laikā) attiecību formām. Tas nenozīmē, ka valsts nevar ar laiku sākt “interesēties” par atšķirīgām attiecību formām. Viendzimuma partnerattiecības un cita veida attiecības starp cilvēkiem, kas juridiskajās saistībās ar valsti grib tikt uzlūkoti kā viens, piemēram, partnera nāves vai slimības gadījumā, var atrunāt likumos. Un daudziem Latvijā, šo rindu autoram to skaitā, šķiet, ka tas patiešām ir jādara. Taču šīs attiecības nav jāvienādo ar bērnu radīšanai primāri paredzēto laulības institūtu, kā tas nupat ir izdarīts Igaunijā.
Konservatīvajā burbulī augstāk aprakstītais arguments nav nekāds jaunums. Bet tas nav arguments, kuram ikdienā ļauj izskanēt valsts finansētajos sabiedriskajos medijos un valsts līdzfinansētajā portālā Delfi. Varbūt tamdēļ, ka konservatīvā burbuļa pārstāvjus noteiktās aprindās nu jau nekautrīgi dēvē par nacistiem, kas nozīmē, ka viņiem jāliedz redzamība, lai vai kādus patiesības graudus viņi nepaustu.
Ingas Spriņģes intervija ar Tarmo Juristo seko garākai publikācijai igauņu Delfos pirms nedēļas[3], kurā bija jūsmīgi dramatizēta elektorāta manipulēšana 30 mēnešu garumā, tai skaitā ar negatīvo kampaņu, iespējams, apejot partiju finansēšanas ierobežojumus (par ko Juristo saka: “Man ir vienalga.”). Apbrīnotās PR kampaņas pamata ideja bija koordinēt liberālo partiju priekšvēlēšanu retoriku, lai neafišētu jautājumus, par kuriem liberāļi ir paredzējuši ievēlēšanas gadījumā lemt (imigrācija, viendzimuma partnerattiecības), bet kuru aktualizēšana liktu tiem zaudēt balsis attiecībā pret EKRE un citiem konservatīviem spēkiem. Tomēr šajā garajā igauņu rakstā nevienā vietā neparādās apsūdzības nacismā.
Tikmēr Spriņģes intervijā galvenais varonis Tarmo Juristo (kuram igauņu publikācijā ir pārmesta nelietīga partijas EKRE sasaistīšana ar Kremli) nekautrējas: “Doma bija neļaut nacistiem tā vienkārši paņemt šo jautājumu un iziet sveikā” un “Mums ir svarīgi censties, cik vien iespējams, mazināt citu nacistisko partiju iespējas gūt panākumus vēlēšanās visā Eiropā.” Portālā Delfi šī saruna publicēta ar virsrakstu “Igaunijā dara citādi. „Mērķis ir nepieļaut nacistu nonākšanu pie varas Eiropā””. Tātad redakcijai par šo apzīmējumu nekādas raizes nerodas. Portāla Delfi redaktors Filips Lastovskis tviterī izsaka tikai šādu precizējumu: “Tiesa, kategoriski nepiekrītu [Nacionālās apvienības] asociēšanai ar galēji labējām partijām”[4]. Nav saprotams, ar kādu nodomu Lastovska kungs taisnojas, ja progresīvās aprindās jebkura pozīcija pa labi no “Jaunās Vienotības” jau sen tiek dēvēta par “galēji labēju”. Laikam jau tikai tāpēc, lai pateiktu, ka viņam nav nekas piebilstams sakarā ar to, ka viņa portālā konservatīvās partijas tiek nosaukts par nacistiskām.
Varbūt valsts finansējumu saņemošā portāla Delfi redakcija nav informēta, taču Latvijā ar likumu ir aizliegts sludināt nacisma ideoloģiju un nepaskaidroti apgalvojumi, ka kādas partijas pārstāv šādu ideoloģiju, ir visai nopietnas apsūdzības, kuras atbildīgam žurnālistam vajadzētu vismaz prasīt precizēt. Ja vien, protams, žurnālistam šādas apsūdzības nešķiet pamatotas un pašsaprotamas. Nevienā vietā sarunā gan nevar nolasīt konkrētas apsūdzības par rīcību vai politisko programmu, kurā tieši izpaustos EKRE vai tai radniecīgo partiju nacistiskā daba. Ja vien par tādu automātiski netiek uzskatīta konservatīvā attieksme viendzimuma partnerattiecību regulējuma jautājumā.
Viena no zīmīgākajām vietām intervijā ir šādi formulēts Ingas Spriņģes jautājums:
“Tad liberāļiem vispār nevajag runāt par viendzimuma pāru laulībām vai imigrāciju, lai neaktivizētu konservatīvo vēstījumus?”
Gribētos vaicāt Spriņģes kundzei precizēt jautājumu, kamdēļ liberāļiem “nevajag runāt”, proti, kāds ir kopīgais labums “neaktivizēt konservatīvo vēstījumus”? Kāds ir labums no tā, ka vērtības, kuras tiks pakļautas pārbaudījumiem nākamajā parlamenta sasaukumā, netiek pirms vēlēšanām atklāti piedāvātas publiskai apspriešanai un tātad godīgai konkurencei, kuras trūkumu Igaunijas labējiem pārmet pats intervijas varonis?
Tarmo Juristo gaužas: “[G]alēji labējiem pat nav jābūt valdībā, lai ietekmētu politiku. Viņiem ir liela ietekme politiskās dienaskārtības noteikšanā, kas ietekmē citas partijas. Mūsuprāt, tā bija problēma, un bijām apņēmušies kaut ko darīt, lai to novērstu.” Spriņģe tam seko ar jautājumu:
“Latvijā to pašu dara Nacionālā apvienība. Kādēļ viņi var atļauties to darīt un pārējās partijas pieļauj?”
Nacionālā apvienība ir pārstāvēta parlamentā jau neskaitāmus sasaukumus. Atšķirībā no Spriņģes intervētā aktīvista dibinātās biedrības SALK, igauņu partijai EKRE un Latvijas NA ir tautas dots mandāts noteikt politisko dienaskārtību. Tiesības ietekmēt politisko dienaskārtību ir jebkurai reģistrētai partijai, kas SALK noteikti nav.
Žurnālistei nerodas arī nekādi iebildumi, kad intervētais atklāj savas starptautiskās ambīcijas: “Otra lieta ir mēģināt atkārtot citās valstīs modeli, kas mums bija Igaunijā. Esmu jau bijis Lietuvā. Tikos tur ar visām koalīcijas partijām, un esam izveidojuši kontaktus.” Ar kādām tiesībām igauņu politiskie darboņi aktivizējas Lietuvā? Bet laikam jau jautāt to būs “galēji labēja” pozīcija.
Portāls Delfi un Inga Spriņģe par savu naudu var iestāties par vienalga kādiem zemiskiem līdzekļiem savu mērķu sasniegšanai, bet diez vai Latvijas valstij caur mediju atbalsta fondiem vajadzētu dotēt privātuzņēmumus, kas demokrātijas sardzes vietā bez kautrēšanās un paskaidrojumiem afišē demokrātijas maitāšanu. Ja tomēr tas saskan ar varas pasūtījumu, varbūt Delfiem ir vērts paņēmienu dažādībai nointervēt arī pa kādam autoritāram ārvalstu līderim, lai pastāsta, kā vēl efektīvāk likvidēt nevēlamu jautājumu apspriešanu publiskajā telpā.
Ja Delfiem un Spriņģei demokrātija ir vairs tikai teātris masu manipulēšanai, varbūt mēs kā tauta varam izmantot savas tiesības politiski iebilst naudas dalīšanai spēkiem, kas atklāti vēršas pret tautas tiesībām ierosināt tiesisku referendumu un tautas tiesībām izvērtēt faktiskās politiskās programmas? Varbūt mēs varam kategoriski iebilst un neatļaut normalizēt konservatīvo vērtību aizstāvju publisku dēvēšanu par nacistiem? Ja šodienas konservatīvie ir nacisti, vai Delfi mēģina pateikt, ka nacistu pastrādātie noziegumi pret cilvēci nebija nekas traks?
[1] https://rebaltica.lv/2023/07/dziesmu-svetkos-neizsmidzinaja-dezinfekcijas-lidzekli/
[4] https://twitter.com/Lastovskis/status/1678740152632373248
Seko mums 
Centrālā vēlēšanu komisija ceturtdien, 16. novembrī izlēma laikā no 2023. gada 7. decembra līdz 2024. gada 5. janvārim rīkot parakstu vākšanu tautas nobalsošanas ierosināšanai par apturētā likumprojekta “Grozījumi Notariāta likumā” atcelšanu.
Tikko pieņemtais budžets Kultūras ministrijas atbildībām prioritārajos pasākumos piešķir 17.51 miljonu eiro. Šie atbalsta pasākumi galvenokārt dzēš nozares ugunsgrēkus, kas bijuši redzami gadiem ilgi.
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
