Iesaki rakstu: 
Ir jāuzraksta jauns demokrātijas stāsts. Vecās 20. gs. ideoloģijas ir sevi diskreditējušas. Tās nenoliedzami katra ir devusi savu pienesumu, bet kopumā sevi ir izsmēlušas - pagātnē vairākas ir izmantojuši noziedzīgi režīmi un politiķi. Un arī mūsdienās šie politiskie strāvojumi nereti tiek izmantoti korumpētu grupējumu aizsegam. Redzami politiķi sevi nekautrējoties pasludina par šo ideju mantiniekiem un nesējiem, bet paši pat negrasās sekot idejām, ko sludina.
Rezultāta ir izveidojusies diezgan liela putra - labējie uzvedas kā kreisie, kreisie kā labējie, konservatīvie spiesti aizstāvēt liberālās vērtības laikā, kad tā dēvētie liberāļi mēģina paštaisni uzspiest vienu - tikai savu patiesību, patiesībā uzvedoties kā ekstrēmi labējie. Tajā pašā laikā, ja šie pašpasludinātie liberāļi un “patiesības” cīnītāji redz netaisnības, kas neatbilst viņu interesēm, viņi mierīgi pagriež muguru klajiem uzbrukumiem demokrātijai, tās pamata principiem. Ne tikai demokrātijai - pat klajiem cilvēktiesību pārkāpumiem.
Pretēju, neērtu viedokļu paudējiem mutes tiek aizlīmētas ar agresīvām klišejām, kuras teju vai nokopētas no Džordža Orvela “
Ir laiks jaunam, laikam atbilstošam demokrātijas stāstam, kas sevi ietvertu pagātnes mantojumu, bet nenestu līdzi 20. gs kļūdas. Šobrīd nacionālisms, sociālisms, liberālisms un citi stāsti ir stigmatizēti, dialogs starp šīm nometnēm pārvērties par nekonstruktīvu naidu, kur viens otru vairs nedzird.
Tas rada bīstamu augsni globāla autoritārisma renesansei. Vēl 2000. gadu sākumā Putins bija teju vai vienīgais lielvalstu līderis ar šādu diagnozi, tas šķita izņēmums. Šobrīd viņam līdzīgie ir bīstami savairojušies un kļūst aizvien pārliecinātāki, jaudīgāki. Viņi ir sajutuši, ka demokrātija kā ideja ir krietni sašķobījusies, novājināta.
Ir laiks jaunam demokrātijas stāstam, par kuru varētu kopīgi vienoties. Tai skaitā Latvijā. Jo nevaram vairs staigāt no vienas krīzes uz otru. Apkarot vienus oligarhus, lai vietā nāktu citi, skatīties, kā patiesa demokrātija tiek pārvērsta par farsu, kur valdībās nāk ministri, kuri neatbilst vairs nekādiem atbildīgas demokrātijas standartiem un tālredzīgas sabiedrības vajadzībām. Piedevām šobrīd ir runa par latviešu kā tautas izdzīvošanu burtiskā nozīmē.
Ir sistēmiski jāmaina, ir jābūt jaunam stāstam, kopīgi vienojoties par principiem, vērtībām. Nevis revolucionāri graujot veco, bet evolucionāri mierīgi un konstruktīvi. Saliekot visu pa plauktiņiem, noformulējot redzējumu, kopīgu demokrātijas izpratni, saprotot, ko tieši mēs vēlamies. Kopā.
Es jau kādu laiku domāju un strādāju pie šīs vīzijas jeb jaunā Demokrātijas Manifesta.
Lūdzu, nepārprotiet, man nav ambīciju un ilūziju uzrakstīt unikālu "vispārējās laimības recepti”. Vienkārši vēlos piedāvāt saprotamu stāstu, pamata vērtību un principu komplektu, par kuru kopīgi vienojamies un pie kura pieturamies.
Mana pieticīgā vēlme ir uzrakstīt tikai skici – pamatu, uz kura tālāk jau kopīgi būvējam kopējo Redzējumu. Uzsveru - kopīgi, ieklausoties, sadzirdot, saprotot, pieņemot vienam otru - ar cieņu, izpratni un savstarpēju atbalstu.
Tai ir jābūt sistēmai, kur kopēja sadarbība, ideju apmaiņa, konkurence mūs konstruktīvi ved uz priekšu. Jā, strīdos un diskusijās, bet, nezaudējot spēju cienīt pamata principus un savstarpēju cieņu.
Jo autoritārisms, visa paveida "vadonismi," "elites" jeb kliķu falšās, dekoratīvās "demokrātijas" patiesībā agri vai vēlu noved pie smalku šķirnes suņu problēmām - tās sāk vārīties un pāroties savā starpā un sulā un neizbēgami deģenerējas. (Krievijā, Baltkrievijā degradāciju veicinājusi putiniska "vadonisma" sērga, Latvijā demokrātija ir degradēta ar "elites" jeb patiesībā šaura politiskā karteļa demokrātijas imitāciju.)
Patiesas demokrātijas īstais spēks ir tieši tautvaldībā - proti, spējā apvienot pēc iespējas vairāk cilvēku ideju, domu, apmaiņā - radīt pēc iespējas efektīvāku, atvainojiet par svešvārdu, sabiedrības sinerģiju. Pamatā jāliek pēc iespējas labāka izglītība, efektīvi sociālie "lifti." Tā ir recepte, kas sevi ir apliecinājusi tādās sekmīgās demokrātijās kā, piemēram, Šveice vai Somija.
Un tas ir iespējams arī Latvijā. Bet mums ir kopīgi jātiek skaidrībā par to, kā beidzot atbrīvoties no korupcijas sērgas, ko saprotam ar terminu - atbildīga demokrātija - un kādiem ir jābūt principiālajiem pamatiem, kuros balstīt mūsu kopējo valsti, sabiedrību, tautu, nākotni.
Seko mums 
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
Dīvainā Latvija. Zeme, kur iegulda (pagaidām gan vairāk sapņo un šķērdējas ar naudu) miljardus, lai kaut kad tālā nākotnē, tā ap 2035. gadu, dotu iespēju 3 miljoniem pasažieru pārvietoties pa "RailBaltica", bet neatrod dažus miljonus gadā, lai savlaicīgi veiktu elektrotīklu remontus, kas radītu iespēju droši pārvadāt 19 miljonus pasažieru katru gadu. Pērk jaunus vilcienus par simtiem miljonu eiro, bet ekonomē uz dzelzceļa infrastruktūras uzturēšanu.
Nezinu, ko jūs domājat, bet man personīgi ir diezgan slikti ar airBaltic ziņām. Tāpēc es aicinu Eiropas Savienību iejaukties situācijā ar Latvijas aviokompāniju, jo Latvijas Republikas valdība acīmredzot ir pilnīgi nespējīga pati sakārtot situāciju.