Ir pilnīgi nepieņemami Latvijas „sabiedriskajos” medijos publiskot liecības, kurās tiek atklāta apsūdzētās personas identitāte, tajā pašā laikā nodrošinot pilnīgu anonimitāti liecības iesniedzējam
JVLMA Studējošo pašpārvalde22.04.2024.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Līdz šim mēs, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Studējošo pašpārvalde (turpmāk - JVLMA SP), jautājumā par rektora Guntara Prāņa saglabāšanu amatā esam atturējušies no nostājas paušanas publiskajā telpā. To darījām ar mērķi nevairot publisko ažiotāžu, tā vietā koncentrējoties uz praktiskām darbībām, ko šajā situācijā spējām veikt situācijas risināšanai. Taču šobrīd, reaģējot uz G. Prāņa pausto publiskajā telpā, uzskatām par savu pienākumu informēt sabiedrību par mūsu pieredzēto pēdējo mēnešu laikā.
Atsaucoties uz Senāta priekšsēdētājas mudinājumu, šī gada 2. februārī mēs uzsākām anonīmu anketēšanu studentu vidū par seksuāla rakstura uzvedību akadēmijā ar mērķi apjaust kopējo situāciju. Atbildes bija pieejamas dažiem SP locekļiem, Senāta priekšsēdētājai, rektorātam un akadēmijas juristei. Apkopojot iegūtās atbildes, kļuva skaidrs, ka seksuāli un emocionāli neētiska rīcība JVLMA pastāv jau ilgstoši un tiek īstenota sistemātiski.
Uzskatām, ka rektoram/-ei ir pienākums zināt, kas notiek viņa/-as vadītā augstskolā. Ja tik augstu stāvošai personai ir bijis iespējams daudzu gadu garumā "palaist garām", ka akadēmijā notiek psiholoģiska un seksuāla rakstura vardarbība, tad šī persona diemžēl nav piemērota rektora amatam. Ja arī līdz šī gada 8. martam, kad iznāca pirmais "Kultūršoka raidījums", par šiem gadījumiem nekas nebija zināms, tad jau no nākamās dienas būtu bijis jāseko atklātai rektora komunikācijai, atzīstot savas kļūdas, jo nezināšana neatbrīvo no atbildības.
Diemžēl pirmajās marta nedēļās mēs nejutām pārliecinošu rektora līderību un atbildības uzņemšanos ne akadēmijas iekšienē, ne sabiedriskajā informācijas telpā. Mūsu uzticību G. Prānim mazināja arī personiskās liecības (ne anonīmas), ko saņēmām no daudzām, savstarpēji nesaistītām personām. Esošie un bijušie studenti un pasniedzēji stāsta par vēršanos pie rektora ar sūdzībām par mācībspēku neētisku rīcību, t.sk. vulgāru un neķītru leksiku, nevēlamu seksuāla rakstura uzmanību un komunikāciju, mobingu, favorītismu u.c. Tā kā šīs personas neuzrakstīja oficiālus iesniegumus (pamatoti baidoties apdraudēt savu karjeru), aktīva rīcība no rektora puses nav sekojusi.
Gan kopīgās tikšanās reizēs ar rektoru, gan publiskajā telpā G. Prānis pauž, ka nekad nav saņēmis jebkādu informāciju par seksuāla rakstura pāridarījumiem akadēmijā. Uz jautājumiem par konkrētajiem gadījumiem, no kuriem daļa ir izskanējusi arī publiskajā telpā, rektors G. Prānis atbild, ka "šādas sarunas viņš neatceras". Kaut arī kopš "Kultūršoka" pirmā raidījuma rektorāts ir sācis aktīvu darbu pie akadēmijas drošas vides plāna izveides, mums ir radies iespaids, ka bez publiskās sensācijas radītā spiediena šī problēma tā arī paliktu noklusēta un nerisināta. Uzskatām, ka šāda pasivitāte norāda uz neieinteresētību risināt situāciju un nepietiekamu izpratni par psiholoģiskās un seksuālās vardarbības izpausmēm un tās brīdinājuma signālu atpazīšanu.
Tikām nostādīti situācijā, kurā mums jāizvēlas, vai ticēt daudzu savstarpēji nesaistītu cilvēku liecībām, kuras visas pauž līdzīgu pieredzi par saziņu ar rektoru, vai arī ticēt G. Prāņa ziņojumiem.
Tā kā esam bijuši ļoti aktīvi iesaistīti šajā situācijā jau kopš paša sākuma un mums ir pieejams liels liecinieku sniegtās sensitīvās informācijas apjoms, uzskatām, ka spējam izteikt objektīvu viedokli jautājumā par G. Prāņa darbu rektora amatā. 8. aprīlī mēs informējām JVLMA Senātu par to, ka Pašpārvalde izsaka neuzticību rektoram, savu nostāju pamatojot ar argumentiem, no kuriem daļa ir iekļauta šajā publiskajā ziņojumā. Nākamajā dienā savu neuzticību mēs paudām arī klātienes sarunā G. Prānim personiski.
Domājot par pārmaiņām, kas akadēmijā gaidāmas rektora atkāpšanās dēļ, jūtamies droši par tālāko virzību uz atklātu un studentcentrētu vidi. Mūsu sadarbība ar JVLMA Padomi ir bijusi un turpina būt ļoti veiksmīga un abpusēji cieņpilna. Jūtam pastāvīgu Padomes iniciatīvu sadarboties ar mums un vēlmi aktīvi iesaistīt mūs visu nozīmīgo lēmumu pieņemšanā.
Esam gandarīti, ka seksuālās un emocionālās vardarbības tēma sabiedrībā ir aktualizēta, taču ar bažām raugāmies uz sabiedrības un mediju tendenci publiski iztirzāt nepārbaudītu, anonīmu informāciju. Lai arī anonīmas anketas ir visefektīvākais veids aptuvenās situācijas apzināšanai kādas institūcijas iekšienē, uzskatām, ka ir pilnīgi nepieņemami Latvijas sabiedriskajos medijos publiskot liecības, kurās tiek atklāta apsūdzētās personas identitāte, tajā pašā laikā nodrošinot pilnīgu anonimitāti liecības iesniedzējam [runa ir par Latvijas TV "žurnālistes" Vitas Anstrates rīcību - attēlā]. Šāds rīcības modelis, ja uztversim to par normu, var apdraudēt jebkuru sabiedrības locekli. Sekas, ko šādas situācijas nodara publiskotajai personai, var būt traģiskas. Sevišķi tad, ja anonīmā liecība bijusi nepatiesa vai arī informācija tajā tikusi sagrozīta.
Mēs aicinām ikkatru iesaistīties tādas sabiedrības veidošanā, kurā cietušie justos droši ar oficiāliem iesniegumiem vērsties tiesībspējīgās institūcijās! Mēs, JVLMA SP, darām un turpināsim darīt visu, kas mūsu spēkos, lai Latvijas Mūzikas akadēmijā radītu drošu un atklātu vidi.
Seko mums 
Kādā senāku laiku dziesmā vai pat kinematogrāfiskā tēlā (atmiņa diemžēl vairs nav saglabājusi precīzākas ziņas par konkrētu avotu) – dzimtene alegoriski salīdzināta ar pamātes tēlu. Vai šis salīdzinājums patiešām ir absurds? Uzkrītoši pieaugošs empātijas deficīts pārvaldē (bet ne tikai), absurdā un nesamērīgā nodokļu nasta, uz tās rēķina pārmērīgi uzblīdusī un dāsni atalgotā birokrātija, ārišķīga eksaltācija un vienlaikus – neadekvāti augsts pašnovērtējums, tiesiskais nihilisms tur, kur tas nekādā gadījumā nedrīkstētu būt, un tamdēļ – nereti veselajam saprātam gluži vienkārši nepieņemama netaisnība – daudziem padarījusi dzīvi gluži vai nepanesamu. 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
