Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Atbilde uz Jāņa Rušenieka 17.05.2019. rakstu «Kurp dodies, LTV un NEPLP?» — šis raksts izrādījies tik pilns ar visādām nejēdzībām, ka prasa atbildi, lai tauta netiktu dezinformēta.

Minētais J. Rušenieka raksts sākas visai saprātīgi un pauž visiem zināmas lietas: “Latvijas televīzija nav vienkāršs, ikdienas uzņēmums. Tas ir ļoti specifisks uzņēmums, kurš neražo pienu, maizi, radioaparātus vai televizorus.” Tāpat arī citi vispārīga rakstura komentāri un polemika šķiet vietā, piemēram: “Praktiski jau kopš neatkarības atgūšanas valsts budžeta piešķirtais finansējums ir bijis nepietiekams.”

Problēma sākas no brīža, kad J. Rušenieks (kurš esot ne tikai mākslu maģistrs, bet arī dr. iur) cenšas pieķerties konkrētiem jautājumiem un tamdēļ izvirza “problēmas”, kuras ir atrisinātas jau pirms vairākiem gadiem.

J. Rušenieks raksta: “Līdz šim brīdim neesmu nekur atradis atbildi uz galveno jautājumu – kā tā var būt, ka tieši abi valsts pārziņā esošie mediji – Latvijas Radio un Latvijas Televīzija atrodas tādā stāvoklī? Es gribētu teikt — bedrē. Kāpēc bedrē? Tāpēc, ka vismaz 99% no sabiedrības nav apjaušama tā situācija, kurā šie abi mediji neprofesionālas pārraudzības un apzinātas valsts pārvaldes institūciju darbības rezultātā ir novesti.”

Patiesību sakot, neviens fakts neliecina par “bedri”. Abi sabiedriskie mediji stabili strādā, tajos (salīdzinājumā ar privātajiem medijiem) vidējā izpeļņa ir augstāka, ir stipras iekšējās arodbiedrības (nevienu tāpat vien, bez pamatojuma nevar atlaist), un visas problēmas — ja tādas atklājas — var ilgākā vai īsākā laikā novērst, sabiedrisko mediju valdēm sadarbojoties ar NEPLP. Savukārt, ja pati valde kļūst par problēmu (parādās lielas neizdarības ar finansēm), tā tiek mainīta. Bet kopumā ir tā, ka gan Latvijas Radio kanāli, gan LTV ir nevis “bedres”, kā domā J. Rušenieks, bet gan auditorijas līderi — ne tikai ar lielākajiem klausītāju apjomiem, bet arī augstu sabiedrības uzticības līmeni!

Jāremontē LTV ēka, nevis “jāceļ trauksme”

LTV atrašanās nepiemērotās telpās — jā, tā ir aktuāla problēma, jo padomju gados celtais LTV komplekss ir par lielu, turklāt ir pienācis brīdis, kad būtu jāveic kapitālais remonts. Turpretī nevar piekrist J. Rušeniekam par “kadru jautājumu”, jo LTV vai LR nav tāds darbinieku trūkums vai to nepamatota mainība, lai šāds jautājums vispār pastāvētu un būtu apspriešanas vērts. “Neizprotama satura veidošanas politika” pastāv tikai priekš tiem, kas nav mēģinājuši to izprast (visi sabiedriskā pasūtījuma definēšanas dokumenti ir publiski, vajag tikai izlasīt), savukārt par “autortiesību (ne)ievērošanu” pamatotas sūdzības pēdējos 3 gados, šķiet, tikpat kā nav dzirdētas.

Attiecībā uz faktu, ka 2019. gadā LTV budžets samazinās pret aizvadīto gadu (LR situācija nav tik dramatiska) jāpaskaidro: bāzes finansējums visu pamatfunkciju izpildei sabiedriskajiem medijiem nesamazinās. Pagājušajā gadā LTV saņēma treknas piemaksas papildfunkciju veikšanai, un tās bija: (1) Dziesmu svētku translācijas; (2) valsts simtgades raidījumi, to sērijas un filmas; (3) pāvesta Franciska vizītes atspoguļošana; (4) Ziemas olimpiskās spēles, kas savukārt deva papildus reklāmas ieņēmumus. Šī gada samazinātā ieņēmumu prognoze nenozīmē sabiedrisko mediju naudas kritumu: tā nozīmē papildus un vienreizējo uzdevumu izzušanu no darba plāna, kas bija labi zināms jau pagājušogad. No turienes arī 3 miljonu kritums. Mums, nodokļu maksātājiem, nav pienākums uzturēt LTV un Latvijas Radio naudas pieaugumu par katru cenu, un viņi to nemaz arī neprasa: ja maksājam, tad zinām, par ko tieši, un visi ir apmierināti.

Attiecībā uz LTV zaudējumiem no ēkas uzturēšanas ir jāpiekrīt: tā ir taisnība, ka LTV ēka nes zaudējumus, ko ne vienmēr izdodas kompensēt ar ieņēmumiem no nevajadzīgo telpu izīrēšanas.

Jāpastiprina uzraudzība pār Kremļa propagandu

“Nu jau gadiem elektronisko mediju jomā eksistē muļķīga sistēma – viens un tas pats uzraugs (NEPLP) uzmana visus elektroniskos medijus – televīzijas, radio un arī kabeļniekus, tajā pat laikā tas ir arī Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas uzraugs. Tieši NEPLP apstiprina abu raidorganizāciju ikgada un plašāka termiņa dokumentus, dala pieprasītos un piešķirtos valsts budžeta līdzekļus, kā arī kontrolē abu organizāciju darbību – vai reālie darbi atbilst solītajam.”

Te nu ne tikai J. Rušeniekam, bet ikvienam būs patīkami uzzināt, ka jau pirms trim gadiem tika nolemts: ir nepieciešamas divas uzraugošās padomes, jo nieka pieci NEPLP locekļi ar savu nelielo darbinieku štābu un Monitoringa centru tiešām nespēj uzraudzīt visas neskaitāmās retranslētās TV programmas (vienalga, tie būtu īsti TV kanāli vai vatņiku propaganda), plus vēl kontrolēt sabiedriskā pasūtījuma izpildi, noklausīties visas radioprogrammas utt. Tāpēc tieši šobrīd Saeima kopā ar nozares ekspertiem apspriež priekšlikumus un izstrādā likumu, lai izveidotu divas padomes: viena uzraudzīs komercmedijus un retranslāciju, otra — sabiedrisko pasūtījumu, turklāt tiks palielināts abās ievēlamo ekspertu skaits. Šāda kārtība ir Lietuvā (divas padomes pa 11 locekļiem), un mūsu kaimiņvalstī šāda kārtība strādā. Jā, un kura tad ir tā galvenā mūsu valsts institūcija, kas šādu NEPLP samazināšanu, funkcijas pārdalot uz pusēm, atbalsta ar visām rokām un kājām? Tā ir... pati NEPLP!

Vēlreiz: kāpēc jāstiprina ne vien sabiedriskie mediji, bet arī sabiedriskais pasūtījums

Tālāk J. Rušenieks iekļūst desmit gadus vecā pagātnē un netiek no tās ārā, rakstot: “Jocīga situācija, spēlējot demokrātiju, kad valsts dibinātiem medijiem katru gadu hroniski pietrūkst finansējuma, NEPLP katru gadu vērā ņemamu summu piešķir arī privātajiem medijiem [...] Netaisos tagad analizēt, kāda ir par šo valsts naudu sagatavoto raidījumu kvalitāte, nepieciešamība, kā arī valsts finansējuma apjoms katrā šajā privātajā medijā, to procents no kopējā medija gada budžeta” — utt.

Pirms desmit gadiem tiešām dominēja tāda pieeja, kas bija pārpalikums no pagājušā gadsimta: sabiedriskā pasūtījuma stiprināšanu saprata kā naudas došanu LTV un LR cerībā, ka tas pievilks jaunu auditoriju. Nepievilka: drūmākais piemērs ir Latvijas Radio pieci.lv naudas šķērdēšana. Tad sāka mainīties domāšana uz to pusi, ka sabiedriskais pasūtījums nozīmē valstiski svarīga satura finansēšanu tur, kur skatītājs jau ir: šim nolūkam reģionālo ziņu filmēšana tika nodota mazajām privātajām studijām reģionos (LRT, Skrunda, VTV, Spektrs, Aizpute utt.), plus valsts sistemātiski atbalsta profesionāli līdzsvarota un sabiedriski nozīmīga satura radīšanu TV24, Re:TV un vēl šur tur. Kopējā sabiedriskā pasūtījuma īstenošanā tādā veidā aizsniedzas līdz tādām auditorijas daļām, kurām LTV un LR nekad netika klāt. Līdz ar to, prestatā J. Rušenieka izpratnei no pagājušā gadsimta, stiprināti tiek ne tikai sabiedriskie mediji, bet gan sabiedriskais pasūtījums kopumā. Turklāt privātajiem medijiem (atšķirībā no sabiedriskajiem dažā labā situācijā) nekad nav bijusi problēma atskaitīties par valsts naudas izlietojumu.

Varam arī nomierināt J. Rušenieku, kurš tālāk raksta “Neskaidrs ir pašreizējais programmās iekļauto raidījumu kvalitātes izvērtēšanas mehānisms, regulāras satura un kvalitātes analīzes veikšana.” Patiesībā visu īstenoto sabiedrisko pasūtījumu (gan valsts, gan privātajos medijos) ik pa laikam pārbauda, pasūtot neatkarīgas recenzijas no pieredzējušiem žurnālistiem, mediju speciālistiem, augstskolu mācībspēkiem utt. — turklāt NEPLP nekad nevienam iepriekš nesaka, kādi aspekti kuru reizi tiks pētīti, kādos kanālos un raidījumos tas notiks, par kādiem periodiem, kas būs nākamie recenzenti u.tml, lai recenzijas būtu maksimāli objektīvas. (Tā kā J. Rušenieks to nezina, tad varam izdarīt ticamu pieņēmumu, ka viņš nav bijis šo neatkarīgo speciālistu skaitā.)

Satriecošu nekompetenci J. Rušenieks demonstrē, aprakstot, ko tad ir (ne)sapratis no sabiedriskā pasūtījuma izstrādes procesa, kurš pats par sevi ir publisks un kurā var iesaistīties jebkurš, kam ir vēlme tērēt tam laiku.

Ko darīt? Un ko labāk tomēr nedarīt?

Pārejot pie J. Rušenieka izvirzītajiem “vēlamajiem darbiem”, jāsecina, ka ar nikniem vārdiskiem zibeņiem apgaismotais uzdevums “jāveic normatīvo [...] grozīšana, paredzot, ka NEPLP vienlaikus nesēž uz diviem krēsliem” patiesībā tieši šobrīd jau tiek izpildīts...

“EPL likumā ir jāveic Sabiedriskā pasūtījuma precīza definēšana, stabila un pieaugoša, ilgtermiņā noteikta valsts budžeta finansējuma piešķiršana (kā vienota dotācija, nevis kombinējot no vairākiem apakšprogrammu avotiem), veicot grozījumus normatīvajos aktos un programmu plānošanā.” — Demokrātiskā valstī nekas tāds nav pieļaujams. Kā jebkuram kantorim, arī sabiedriskajiem medijiem ir jācīnās par savu vietu zem Saules, pierādot savu varēšanu ar darbiem. Automātiska valsts naudas došana ar automātisku pieaugumu, neprasot darbus un rezultātus vispirms, ir nepieļaujama ikvienā nozarē. Un pats LTV kolektīvs nekādā veidā nav licis manīt, ka viņiem tas nebūtu pa spēkam! Tieši otrādi: LTV var lepoties ar augstu skatītāju uzticību un labu reitingu.

Latvijas Televīzijas programmu “ētera tīklu” un satura veidošanas izvērtējums, to pilnveidošana, vienotas mārketinga platformas izveidošana un ieviešana attiecībā uz programmu sagatavošanu un izplatīšanu, tā sekmējot finanšu resursu un medija ilgtermiņa attīstības plānošanu. Lai pildītu Latvijas Televīzijas kā sabiedrības televīzijas attīstību, ir jāveic personāla kompetences izvērtējums, organizatoriskās struktūras iespējamās izmaiņas, to raksturojums, darbinieku motivācijas sistēmas un atalgojuma pilnveidošana, arī Latvijas Televīzijas tehnisko iespēju un telpu izvērtējums, attīstības modelēšana un ieviešana.” — Patiesībā uz tamlīdzīgu tukšu frāžu savirknējuma graboņu vislabāk spētu atbildēt pats LTV kolektīvs. No tā, ka LTV1 katru mēnesi (Kantar TNS dati) ir vai nu skatītākais, vai otrs skatītākais kanāls, varam izdarīt slēdzienu, ka visas J. Rušenieka prasības tur ir izpildītas vēl pirms padsmit gadiem.

“Interneta platformas, digitālās vides attīstības izvērtējums un paplašināšana, kā arī LTV arhivēšana, digitalizācija, arhīva pieejamība sabiedrībai ir ne tikai papildu ienākumus veicinoši...” — absolūtas muļķības: 2016. gadā šis jautājums tika pētīts Saeimas darba grupā un tika secināts, ka veco raidījumu digitalizēšana prasīs milzu naudu, bet pēc tam nedos nekādus ieņēmumus, jo kurš gan gribēs skatīties desmitiem gadus vecus raidījumus? Turpretī tagad ikkatrs, kam ir interese, var par samaksu iegūt kopijas no vecajiem raidījumiem digitālos formātos un izmantot, kur vajag.

Nu un, protams, ievērību pelna mag. art & dr. iur. noslēdzošie vārdi: “Pašreizējā situācija LTV agonēšana turpinās, jo nevienam ne Doma laukumā, ne Jēkaba ielā, ne Pils laukumā, ne Brīvības ielā Latvijas televīzija nav vajadzīga kā spēcīgs, neatkarīgs, pilnvērtīgi finansēts sabiedriskais medijs.” Patiesību sakot, nekad vēl iepriekš kā pēdējos piecos gados nav pievērsta tik liela uzmanība sabiedriskā pasūtījuma apzinātai veidošanai, finansējuma palielināšanai, kvalitātes un auditorijas audzēšanai un vispārējai sabiedrisko mediju uzlabošanai. Diemžēl tas prasa ilgstošu iedziļināšanos visādos sīkumos, darbu (bieži vien neapmaksātu) visādās komisijās, darba grupās, padomēs, NVO utt., un darba gaitā dažkārt prasa saskari arī ar ne tiem patīkamākajiem ļautiņiem. Vai tas varētu būt izskaidrojums, kāpēc J. Rušenieks nekad nav redzēts tur, kur uzlabojumi tiešām top?

* Šī atbildes viedokļraksta autors ir neapmaksāts Sabiedriski konsultatīvās padomes loceklis pie NEPLP

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

20

Nē seksuālai vardarbībai!

FotoIzskatās, ka ejam uz to, ka vīrietis ar sievieti varēs iepazīties un ielaisties tikai tad, ja neviens nav ar citu, ja tas notiek ar attiecīgiem noturības solījumiem un liecinieku (eparaksta) klātbūtnē. Paga, nevaru atcerēties, nebija šitāda štelle jau iepriekš izgudrota?
Lasīt visu...

21

Latvijas Pastu ved uz maksātnespēju

FotoLatvijas Pasta pašreizējā valde (Beate Krauze-Čebotare, Andris Puriņš, Jānis Kūliņš un Pēteris Lauriņš) mērķtiecīgi gremdē Latvijas Pastu.
Lasīt visu...

21

Donalds Tramps, Ādolfs Hitlers un dzīve uz muļķu kuģa

Foto2016. gadā, pēc referenduma par Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības un Donalda Trampa uzvaras ASV prezidenta velēšanās jēdziens “post patiesība” tik bieži un enerģiski tika lietots un analizēts visā Rietumu pasaulē, ka “Oxford dictionary” to atzina par gada vārdu. 
Lasīt visu...

21

Cik nopietnas ir Latvijas spējas pretoties Krievijas agresijai?

FotoNesenais Nacionālo bruņoto spēku (NBS) paziņojums, ka “Latvijā drošības situācija ir tikpat stabila un līdzvērtīga tai, kāda ir citās NATO dalībvalstīs, kuras nerobežojas ar krieviju, piemēram, Spānijā, Francijā vai Itālijā”, tautu nevis nomierināja, bet gan lika vēl vairāk satraukties par to, kas īsti valstī tiek darīts aizsardzības spēju stiprināšanā. Tā vietā, lai mierinātu iedzīvotājus ar tukšpļāpību, Polija intensīvi bruņojas. Bet ko šajā jomā dara Latvija?
Lasīt visu...

6

Vai sabiedrība pieprasīja “cūkskandālu” un Gunāra Astras izsmiešanu?

FotoKļūdījos, domādama, ka Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (SEPLP) ir jelkādas iespējas teikt savu “biezo vārdu”, vērtējot sabiedrisko mediju darbību. Padomes mājaslapā varam vien iepazīties ar 14 punktiem, kas vispārīgi iezīmē padomes darba jomas. Taču pēdējie skandāli un cilvēku neizpratne par sabiedrisko mediju izpausmēm liek uzdot daudzus jautājumus.
Lasīt visu...

20

Pēc spermas nolaišanas uz krūtīm* progresīvā kultūras ministre ir atradusi jaunu kultūras aktualitāti – iesaistīšanos kultūrā balstītas klimata rīcības draugu grupā

FotoValdība 19. marta sēdē izskatīja Kultūras ministrijas (KM) sagatavoto informatīvo ziņojumu „Par Latvijas Republikas pievienošanos Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) 1992. gada 9. maija Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām** Kultūrā balstītas klimata rīcības draugu grupai” un atbalstīja šo iniciatīvu.
Lasīt visu...

21

Aivars Lembergs nekādus Kremļa naratīvus nav izplatījis, toties LSM darbojas Kremļa interesēs

FotoŠī gada 19. martā portāla lsm.lv publikācijā "Lembergs vaino Latvijas valdību "Krievijas provocēšanā"; viņa teikto lūdz vērtēt Saeimas komisijā” tās autors Ģirts Zvirbulis apgalvo:
Lasīt visu...

12

Uzmācīgie IRši

FotoPagājušas vien dažas dienas, kopš rakstīju par dažādiem “ķīmiskajiem elementiem”, kas pavada „Jauno vienotību”, un kā vecajā latviešu parunā: “Kā velnu piemin, velns klāt!”
Lasīt visu...

21

Tas ka, cilvēks par nopelnīto naudu var atļauties nogalināt sava prieka pēc, ir tikai apsveicami!

FotoPazīstu Jāzepu Šnepstu (attēlā) personīgi. Jā, viņš ir kaislīgs mednieks. Dara to dekādēm, dara to profesionāli, legāli un, pats galvenais, selektīvi (atšķirībā no 90% Latvijas mednieku) kuri šauj pa visu kas kustās.
Lasīt visu...