Iesaki rakstu: 
Ne vienam vien uzņēmējam ir nācies piedzīvot VID (Valsts ieņēmumu dienesta) uzbrukumus. Jā, jā, tieši uzbrukumus, kas tiek veikti visticamāk ar mērķi izspiest kukuļus, bet, ja uzņēmējs nesaprot mājienu, tad uzņēmums tiek iznīcināts. Shēma ir gauži vienkārša - uzņēmumam tiek uzsūtīts audits, kura gala ziņojumā tiek apgalvots, ka kāds no uzņēmuma veiktajiem darījumiem ir fiktīvs, norādot, ka pavadzīme ne tā sastādīta, preču kustība nav notikusi un visbeidzot tā ir fiktīvu darījumu ķēde.
Apsūdzības briesmīgas, uzņēmējs visiem iespējamiem līdzekļiem pierāda, ka darījums ir noticis un ne ar ko neatšķiras no citiem darījumiem, bet VID lēmums ir nesaudzīgs - ir jāpārtaisa uzņēmuma bilance, jo nauda, ko uzņēmums samaksājis par preču iegādi, nav nauda, bet nauda, ko uzņēmums saņēma par precēm, ir dāvana, par kuru ir jāmaksā ienākuma nodoklis, plus vēl soda nauda tik pat liela kā VID izdomātais nodoklis.
Protams, uzņēmējam ir iespēja doties uz tiesu, lai pierādītu savu taisnību, ko daudzi uzņēmēji arī izmanto. Turklāt administratīvajā tiesā darbojas princips par objektīvās patiesības noskaidrošanu, un panaivs ierindas pilsonis varētu padomāt, ka tiesā var panākt taisnīgu spriedumu. Var jau būt, ka kāds spriedums tiešām ir taisnīgs, bet ne vairumā gadījumu, kad viena no pusēm ir uzņēmējs un otra - VID.
Uzņēmējs ar sūdzību par prettiesisku VID lēmumu dodas uz tiesu, iesniedz visus pieejamos pierādījumus, ir gatavs pat dot zvērestu un gaida no tiesas taisnīgu spriedumu.
Lietas izskatīšanas laikā uzņēmējam pat rodas iespaids, ka tiesnesis klausās viņa paskaidrojumus, apskata pierādījumus, uzklausa liecinieku liecības, VID atzīst, ka tas darījums, ar kuru preces tika iegādātas, no pārdevēja puses nav apstrīdēts un ir spēkā esošs, arī nekādi citi darījumi VID piesauktajā shēmā nav apstrīdēti, VID nevar iesniegt arī atšķirīgi noformētas pavadzīmes, faktiski visi VID lēmumā nosauktie argumenti izrādās no pirksta izzīsti.
Bet tad seko pārsteigums - spriedums, kurā nav ne smakas no tā, kas tika noskaidrots lietas izskatīšanas laikā, bet sprieduma motīvu daļa burts burtā sakrīt ar VID lēmumu, kurā uzņēmējs tiek vainots visos iespējamos pasaules grēkos.
Var tikai minēt vai tiesnesim ir iestājies pēkšņs prāta aptumsums un viņš ir aizmirsis visu, kas tika noskaidrots lietas izskatīšanas laikā, vai problēma ir tajā, ka spriedumus raksta tiesnešu palīgi, kuri nav piedalījušies lietas izskatīšanā un ir par slinkiem, lai noklausītos tiesas sēdes ierakstu, bet varbūt tiesnešiem ir dots uzdevums papildināt valsts kasi, taisot netaisnīgus spriedumus.
Jebkurā gadījumā par netaisnīgu pirmās instances tiesas spriedumu var iesniegt apelācijas sūdzību un vairums uzņēmēju to arī izmanto. Cerība, ka apelācijas instances tiesa būs taisnīga, ir pavisam niecīga un pastāv līdz brīdim, kad saņem rakstveida procesā sagatavotu spriedumu, no kura redzams, ka tiesa ne tikai nav iepazinusies ar lietas materiāliem, bet nav izlasījusi apelācijas sūdzību. Un tādu spriedumu bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem paraksta trīs tiesneši.
Man nav ne mazāko šaubu, ka tiesneša darbs ir tik novienkāršots, ka vienīgais, ko viņi dara, ir paraksta tiesneša palīga sagatavotus spriedumus, pat īsti nesaprotot, ka ar savu parakstu ir iznīcinājuši reālu nodokļu maksātāju, no kura samaksātajiem nodokļiem līdz šim ir saņēmuši savas treknās algas.
Protams, ir jau vēl trešā instance, no kuras vajadzētu sagaidīt godīgu un taisnīgu spriedumu, bet šī instance savu darbu ir vēl vairāk novienkāršojusi un vairums kasācijas sūdzību iesniedzēju saņem pāris rindas, kurās norādīts, ka viņu iesniegtās kasācijas sūdzības judikatūrai nav interesantas, un arī zem šiem vārdiem ir trīs tiesnešu paraksti. Pie kam viens no parakstiem pieder tiesnesei, kura kādu laiku atpakaļ bija pieteikusi savu kandidatūru Tiesībsarga postenim. Labi vien ir, ka tāda nogarlaikojusies persona netika ievēlēta par Tiesībsargu.
Ar šiem pāris vārdiem, ka judikatūrai tava kasācijas sūdzība nav interesanta, arī beidzas strādājoša uzņēmuma darbība Latvijā. Un katrs šāds netaisnīgs spriedums samazina nodokļu maksātāju skaitu. Var jau būt, ka daudzi tiesneši nav sapratuši, ka ne jau VID rada naudu viņu algām, bet strādājoši uzņēmumi ar saviem samaksātajiem nodokļiem.
Var jau vērsties ES tiesā vai Eiropas Cilvēktiesību tiesā un pēc daudziem gadiem saņemt atbildi, ka Latvijas tiesu rīcība neatbilst ES tiesību aktiem, bet tas neglābs VID un Latvijas tiesu iznīcinātu uzņēmumu.
Velti, protams, cerēt, ka kāds no tiesnešiem lasīs šīs manas pārdomas, ja nejaudā izlasīt lietas materiālus, bet cerība mirst pēdējā.
Seko mums 
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
Dīvainā Latvija. Zeme, kur iegulda (pagaidām gan vairāk sapņo un šķērdējas ar naudu) miljardus, lai kaut kad tālā nākotnē, tā ap 2035. gadu, dotu iespēju 3 miljoniem pasažieru pārvietoties pa "RailBaltica", bet neatrod dažus miljonus gadā, lai savlaicīgi veiktu elektrotīklu remontus, kas radītu iespēju droši pārvadāt 19 miljonus pasažieru katru gadu. Pērk jaunus vilcienus par simtiem miljonu eiro, bet ekonomē uz dzelzceļa infrastruktūras uzturēšanu.
Nezinu, ko jūs domājat, bet man personīgi ir diezgan slikti ar airBaltic ziņām. Tāpēc es aicinu Eiropas Savienību iejaukties situācijā ar Latvijas aviokompāniju, jo Latvijas Republikas valdība acīmredzot ir pilnīgi nespējīga pati sakārtot situāciju.