Izgāžoties Stukāna mēģinājumam vēl pirms tiesas apturēt vienas reliģiskās draudzes darbību, Ģenerālprokuratūra ķeras pie nākamās
PIETIEK30.03.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Divus mēnešus pēc tam, kad Jura Stukāna (attēlā) vadītajai LR Ģenerālprokuratūrai neizdevās apturēt draudzes „Jaunā paaudze” darbību vēl pirms tiesas, tā ir ķērusies pie nākamās reliģiskās organizācijas: kaut gan parasti šī iestāde ir slavena ar noziedzīgu nodarījumu „nepamanīšanu” daudzu mēnešu garumā, šoreiz J. Stukāna pienākumu izpildītājs (tā vārds netiek atklāts) pēc divām publikācijām par „Jehovas lieciniekiem” nekavējoties ir sākusi pārbaudi par šīs organizācijas darbību. Pēdējā laikā plašāk ir zināms par vienu valsti, kurā tieši „Jehovas liecinieki” par savu reliģisko darbību tiek intensīvi vajāti, un šī valsts ir Krievija.
Interneta vietne TVNET vakar un aizvakar bija publicējusi divus rakstus, no kuriem vienā bijušais „Jehovas liecinieku” aktīvists Jānis Folkmanis izteicis aizdomas, ka reliģiskā organizācija zinājusi, bet noklusējusi pedofilijas gadījumus. Vienā gadījumā organizācijas dalībnieci it kā seksuāli izmantojis brālis, bet citā kādas draudzes vecākajam esot bijušas seksuālas attiecības ar 16 gadus vecu meiteni. Līdz ar to J. Folkmanis uzskatot, ka vairākus gadu desmitus draudzēs pedofili ir jutušies "komfortabli un droši". Savukārt otrajā rakstā kāda sieviete apraksta, kā viņai bijis aizliegts kontaktēties ar meitu, kura ir izslēgta no organizācijas.
Ar šiem diviem rakstiem LR Ģenerālprokuratūrai, kura parasti uz mediju publikācijās minētiem faktiem reaģē labākajā gadījumā pēc daudziem mēnešiem un attiecīgu iesniegumu saņemšanas, šoreiz ir pieticis, lai jau nākamajā dienā paziņotu par pārbaudes sākšanu.
„Pieejamais publikāciju saturs dod pamatu secinājumam, ka reliģiskās organizācijas „Jehovas liecinieki” darbība, iespējams, ir pretrunā ar Latvijas Republikas Satversmi un citiem normatīvajiem aktiem, tās darbība, iespējams, apdraud sabiedrisko kārtību, personu veselību un tikumību,” skaidro Ģenerālprokuratūra.
Saskaņā ar Reliģisko organizāciju likuma 4. panta otro daļu nevienai personai savas reliģiskās pārliecības dēļ nav tiesību neievērot likumus, bet šā likuma 18. panta otrā un trešā daļa paredz, ka reliģiskās organizācijas darbību, pamatojoties uz tiesas nolēmumu, var izbeigt, ja tā ir pretrunā ar Latvijas Republikas Satversmi, citiem normatīvajiem aktiem vai statūtiem (satversmi, nolikumu), ja reliģiskā organizācija aicina citus neievērot likumu, ja reliģiskā organizācija ar savu darbību (mācību) apdraud demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrisko mieru un kārtību, kā arī citu personu veselību un tikumību.
Ar šo pamatojumu ģenerālprokurora pienākumu izpildītājs, kura vārdu Ģenerālprokuratūra neatklāj, jau šodien uzdevis Ģenerālprokuratūras Darbības kontroles un starptautiskās sadarbības departamenta Prokuratūras funkciju īstenošanas koordinācijas nodaļas prokuroram „veikt pārbaudi par reliģiskās organizācijas „Jehovas liecinieki” darbības atbilstību normatīvo aktu prasībām”.
Kā zināms, ģenerālprokurors J. Stukāns jau vairākkārt ir publiski uzstājies pret indivīdu runas un pulcēšanās brīvībām, un šo viņa nostāju īstenojošā prokuratūra pēdējā laikā aizvien biežāk tiek saukāta par „sarkano prokuratūru”.
Pagājušā gada novembrī J. Stukāns personiski iesaistījās, lai panāktu „Jaunās paaudzes” darbības aizliegumu. Ja ticēt prokuratūras paziņojumam, tad ar 2021.gada 3.novembra ģenerālprokurora rezolūciju bija uzdots veikt pārbaudi par reliģiskās organizācijas "Jaunā paaudze" darbības atbilstību normatīvo aktu prasībām, bet jau nedēļu vēlāk prokuratūra bija noskaidrojusi, ka „pretēji normatīvajos aktos terminēti noteiktajām prasībām ievērot sociālo distancēšanos un citus pasākumus, kas paredzēti epidemioloģiskai drošībai, reliģiskā organizācija "Evaņģēlisko kristiešu baznīcas "Jaunā paaudze" Rīgas draudze" ne mazāk kā sešas reizes 2021.gada laikā pieļāvusi publiskus pasākumus ar dalībnieku piedalīšanos”.
Ar J. Stukāna svētību jau 10. novembrī Rīgas Pārdaugavas tiesai tika iesniegts ģenerālprokurora prasības pieteikums par "Jaunās paaudzes" darbības izbeigšanu un par tūlītēja aizlieguma noteikšanu draudzei „veikt jebkādus publiskus pasākumus klātienē (ar skatītājiem fiziskā klātbūtnē), tai skaitā dievkalpojumus, neatkarīgi no pasākuma norises vietas”.
Taču tiesu instancēs J. Stukāna personiskā iniciatīva nu jau divas reizes ir cietusi sakāvi. Vispirms viņa pieteikumu par pagaidu aizsardzības līdzekļa piemērošanu pret draudzi "Jaunā paaudze" pērn decembra sākumā noraidīja Rīgas pilsētas Pārdaugavas tiesa, bet šā gada 20. janvārī šo lēmumu ir atstājusi negrozītu Rīgas apgabaltiesa. Tas nozīmē, ka draudze par spīti J. Stukāna vēlmēm var turpināt darbību vēl vismaz mēnešiem ilgi, - lietu pēc būtības tiesā sāks izskatīt aprīlī.
""Jaunā paaudze" var patikt vai nepatikt, bet mūsu tiesības uz eksistenci ir nostiprinātas Satversmē un mūsu dievlūdzēju tiesības nākt tieši uz "Jauno paaudzi" ir viena no fundamentālajām cilvēka tiesībām pasaulē. Mēs tikko piedzīvojām vērienīgu spiedienu Krievijā, kur Krievijas ģenerālprokurors iekļāva "Jauno paaudzi" nevēlamo organizāciju sarakstā. Man neviļus rodas jautājums, vai gadījumā Krievijas un Latvijas Ģenerālprokuratūras nesadarbojas," – tā saistībā ar J. Stukāna aktivitātēm publiski ir paziņojis draudzes vadītājs, pretrunīgi vērtētais Aleksejs Ļedjajevs.
Seko mums 
Kādā senāku laiku dziesmā vai pat kinematogrāfiskā tēlā (atmiņa diemžēl vairs nav saglabājusi precīzākas ziņas par konkrētu avotu) – dzimtene alegoriski salīdzināta ar pamātes tēlu. Vai šis salīdzinājums patiešām ir absurds? Uzkrītoši pieaugošs empātijas deficīts pārvaldē (bet ne tikai), absurdā un nesamērīgā nodokļu nasta, uz tās rēķina pārmērīgi uzblīdusī un dāsni atalgotā birokrātija, ārišķīga eksaltācija un vienlaikus – neadekvāti augsts pašnovērtējums, tiesiskais nihilisms tur, kur tas nekādā gadījumā nedrīkstētu būt, un tamdēļ – nereti veselajam saprātam gluži vienkārši nepieņemama netaisnība – daudziem padarījusi dzīvi gluži vai nepanesamu. 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
