Iesaki rakstu: 
Valsts svētkus šogad papildināja Mākslas akadēmijas Glezniecības katedras vadītāja Kristiana Brektes pašfilmētā video izrāde par latviešiem, kas viens otru gatavojot un pēc tam – tiesājot.
Tas, ka mākslinieks gribēja tieši šādā veidā apsveikt nāciju, nav nedz labi, nedz slikti, jo nevienu jau nespiež šo jauna vīrieša sakāpināto izrādīšanos skatīties. Bet, ja nu reiz esat noskatījušies, padomāsim – vai tas tajās dienās bija spilgtākais mākslas un radošās iztēles pieskāriens? Paņemsim plašāk, liksim Brektem blakus arī citus tā sauktos budžetniekus. Jo mums pilna Latvija ar tādiem, kas savu radošumu piekopj uz citu rēķina.
Iespējams, ka viena daļa no sabiedrības nevar galvā salikt kopā Brektes akadēmisko izglītību (scenogrāfs) un viņa pašreizējo štata vietu Mākslas akadēmijā, jo profesori “taču tā neuzvedas”, pareizi? Kā jūs to zināt, ka viņi tā neuzvedas? Nav pieejami video, kas to apliecinātu? Tad sanāk – ja viens profesors savu garīgo nesaturēšanu filmē, bet otram tam nav laika vai gribēšana, pirmais tā kā automātiski nonāk ellē pie velniem?
Māksla jau nav zinātne – tā ir parādību pieradināšana, slinkuma vai dīkdienības izpušķošana, krāsu savaldzināšana, izteiksmes apzināta izvarošana… Tam visam vilkt kaut kādas robežas ir mazākajā mērā jocīgi.
Ne jau profesors Brekte pats izdomāja sev iedot titulu un amatu – arī skola, ko viņš beidza, nav viņa iztēles auglis. Ja tāds cilvēks atrodas mākslas un iedomu pasaulē, tad viņš ar savu klātbūtni traucē tikai tiem, kas paši ir ierāmēti. Nepatīk, kā tas izskatās? Kāpēc visam būtu jāpatīk? Turklāt nozare tā ir iegrozījusies, ka tādus kā Kristianu Brekti tā ne tikai uztur un baro, bet arī silda.
Ja valsts nedotu naudu, iespējams, Kristians no slavenās mākslinieku dinastijas būtu zobārsts vai santehniķis, vai bezpajumtnieks – bez interneta pieslēguma, taču – šobrīd Latvijā ir iekārtots tā, ka šādus profesorus mēs ne tikai akreditējam, bet arī netieši iedvesmojam. Proti, Brekte taču apzināti grib saprast, cik tālu viņš savā trakulībā var iet…
Ja nepatīk Brektes gastronomiskie pārspīlējumi latviešu sakarā, ar ko, piemēram, labāka par Kristianu ir arhitekte Zaiga Gaile? Vai tad Jaunā Rīgas teātra (JRT) rekonstrukcija gandrīz četrdesmit miljonu apjomā neiederas tajā pašā video rullītī, ko daudzi jau nosaukuši par perversiju? Vai tā nav sava veida kroplība, ka aktieri jau teju gadu būs pa skatuves dēļiem nolēkājuši, bet liela daļa no teātra būvniekiem joprojām gaida sava darba pēdējo rēķinu apmaksu, jo… ģenerāluzņēmējs ar pasūtītāju vēl nav noslēguši darbu pieņemšanas lielo aktu?
Kad viņdien arhitekte Gaile lepni atteicās no Ministru kabineta atzinības raksta “par ieguldījumu”, pamatojot savu nostāju, ka viņai nav pieņemami kaut kādi posteņu konkursi, kur tiekot izvēlēti nepareizie cilvēki, – vai tas neatbilst Kristiana Brektes filmēto orģiju stilistikai?
Zaiga laikam ir saņēmusi no valsts savu honorāru par JRT pārbūves ideju, jo – vai citādi būtu tagad tā demonstrējusies? Ja arhitekte Gaile atstātu uz galda to perverso naudas apjomu, ko nodokļu maksātāji, pašiem nenosakot neko pie šīs celtniecības silītes, viņai sarūpēja, – tad gan mēs parunātu par attieksmes demonstrēšanu un izpratnes evolūciju.
Kad 18. novembra priekšpusdienā pie Brīvības pieminekļa Valsts vīri un sievas lika milzīgos ziedu pušķus, ko paši nebija pirkuši, – vai tas jums neatgādināja pasniedzēja Brektes performances ģenerālmēģinājumu?
Sastājušies rindā pēc nozīmīguma, nāk cilvēki organizētos baros – “pelēkos vadmalas svārkos”… Kad deputāti pie pieminekļa pakājes izbeidzas, parādās galvenie ierēdņi, kuru rokās arī ir nodokļu maksātāju ziedu kompozīcijas, kas ir no tās puķu bāzes, kam izdevās vinnēt valsts izsludināto skaistumkonkursu. Ar citiem konkursiem tik labi valsts pārvaldes politiskajai profesūrai neveicas – pieņemsim, ka robežsardzes apģērbu iepirkums ir no karteļu sērijas, jo tur tāmē bija ierakstīti vairāk nekā četri miljoni un tas nozīmē, ka vēl nav atrasts “īstais piegādātājs”, bet – ko teiksiet par Saeimas ēdnīcu?
Tā saregulējuši valsti, ka uzņēmēji ne tikai nav spējīgi, bet pat negrib šajā saimnieciskajā piedāvājumā iesaistīties, lai gan padomājiet – kas vēl vienkāršāks par garantēta apjoma apkalpošanu? Tomēr nē. Un tad nu sanāk tautas kalpiem skatīties Brektes ēdiena gatavošanas manieri savos valsts apmaksātajos viedtālruņos, pie pašapkalpošanās kioska Saeimā – kā laikmeta ironija, vairākās tēlotājmākslas tehnikās…
Kristāns Brekte ar savu atļaušanos vēl nav pat tuvu tam provokāciju līmenim, ko mums nacionālā aviokompānija šmorē. Nezin kāpēc mēs tās sauktās airBaltic ķiršu akcijas par pretīgām un slimīgām nesaucam, lai gan tās sen jau vairs nav nedz ķirši, nedz… kauliņi. Atklāta ņirgāšanās. Pamēģiniet biļetes nopirkt no tiem airBaltic partneriem, kas ierakstīti viņu bukletos, un izrādīsies – tur ir lētāk. Caur citiem nopirkt lidojumu ir izdevīgāk, lai gan vajadzētu taču būt tā kā otrādi…
Ja Brekte ar savu ārprāta demonstrāciju kādu patiešām biedē, vai tad Martins Gauss nav tomēr šajā kategorijā mazliet augstāk? Viņš taču meliem un fantāzijām pat iedevis spārnus!
Stāstot, ka visi finanšu rādītāji ir erektēti virzienā uz sauli, tikai naudas nav. Stāstot, ka biržā ir apslēpta zelta piespraude Latvijas aviācijas kostīmam, bet – investori vēl to nezina… Un, kad airBaltic padomes priekšsēdētājs Klāvs Vasks stāsta, ka ar “stratēģiskajiem investoriem ir tāpat kā ar randiņiem” – vai tā nav perversija, ka šis pats personāžs atrodas arī ar valsts kapitālu pārstāvētā uzņēmuma TET padomē? Vai mākslinieks Brekte viņu tur ielika?
Un tad mums ir Latvijas Bankas vadītājs Kazāks, kas divus mēnešus pirms sava piecu gadu garā līguma beigām atcerējās, ka vajadzētu sākt stāstīt – ko viņš īsti tur centrālajā bankā dara. Tad mums ir prezidents Rinkēvičs, kas valsts konkurētspējas debati ir pārnesis uz mākslīgā intelekta vietni – lai publiski ļautos vizuālajām fantāzijām par savu sapņu vīrieti. Tad mums ir tāds Lembergs, kas kārtējo reizi ir pārliecinājies, ka ķert muļķus Latvijā vai ķert muļķus pasaulē nav viens un tas pats, lai gan pats visus slazdus ir gan organizējis, gan izlicis, gan visus ostapus benderus pieradinājis…
Tad mums ir gāzes premjers Kalvītis, kas nespēj pār lūpām dabūt vārdu savienojumus – kremļa ieliktenis, čekistu pakalpiņš –, bet dabūt kredītu bankā, lai it kā izpirktu no sevis krievus, viņam sanāk. Tādi sīkumi, ka svētku rītā no publiskā ekrāna jāklausās sazāļota alkoholiķa un vaksēta mācītāja pārdomas par kaut kādām vērtībām, kas valsti padarot lielu, vai jānoskatās tiešraidē mistiski aizlūgumi, kam seko pieņemšana pilī, kas netiek nezin kāpēc translēta – lai gan ēdiens no “fermas” garšoja visiem… – vai tas viss un vēl mazliet neatgādina tādu kā labi zīmētu vai organizētu karikatūru, ar svarīgām sejas izteiksmēm?
Vai, gandrīz aizmirsu! Mums taču līdz pēdējam brīdim nebija skaidrs, vai valsts atradīs simts tūkstošus, lai dažiem vīriešiem Siguldas pusē sāktos priekšlaicīgie ziemas prieki. Tādā garā varētu vēl rakstīt un turpināt…
Jums patiešām šķiet, ka Kristians Brekte ir perversākais? Viņš tikai parādīja, ka ir viens no… Apzināti.
Seko mums 
Kāds cilvēks man pārsūtīja iekšējās sarakstes vēstuli, rakstītu vēl 2022.gadā, kurā viena no galvenajām “progresīvajām ”ideoloģēm Krista Burāne apspriež un piedāvā kultūrpolitikas plānu Latvijai līdz 2027.gadam.
Latvija ir atteikusies no Krievijas gāzes un naftas. Tomēr pie mums turpina ieplūst kāda īpaša Krievijas eksporta "prece" – sazvērestības teorijas. Kādu lomu šis propagandas instruments spēlē Kremļa informatīvajā karā pret rietumiem?
Baltais nams paziņojis par plāniem ierobežot mākslīgā intelekta mikroshēmu eksportu uz Baltijas valstīm, radot satraukumu Latvijas politiskajā elitē. Lai gan sākotnēji daudzi mēģināja vainot bijušo prezidentu Donaldu Trampu, šis lēmums ir nācis no līdzšinējās Baidena administrācijas, demonstrējot, ka ASV pieeja reģionam var būt atkarīga no Latvijas politiskās kultūras un tās pārstāvju reputācijas. 
Šo es kā maksātnespējas procesu administrators esmu redzējis tūkstošiem reižu – ko 99% gadījumu dara uzņēmuma vadība pirms prognozējama bankrota?
Pēdējās nedēļās sabiedrībā vērojamā diskusija par iespējamo mošejas būvniecību Rīgā nav sākusies no īstā gala. Ar kategorisku paziņojumu, ka Rīgā mošejas netiks būvētas, pirmais klajā nāca Rīgas šī brīža vicemērs Edvards Ratnieks no Nacionālās apvienības. Diemžēl tas bija tīri politisks, pat provokatīvs paziņojums, kam tad nesekoja rūpīgāka analīze, ko mēs gribam aizliegt, kādā veidā un kāda mērķa labad?
Mazākumtautību tiesību aizsardzību nosaka Latvijas Republikas Satversmes 114.pants, tādēļ gan šo tiesību, gan arī citu personas tiesību un brīvību jautājumi, kas ietverti Satversmes 8.nodaļā, ir valsts atbildības un visas sabiedrības interešu lokā. Kāpēc arī sabiedrības? Tāpēc, ka cilvēktiesību aizsardzībai ir nepieciešama gan atbilstoša likumdošana un metodes, gan valsts budžeta līdzekļi, kas iegūti, citstarp, iedzīvotājiem maksājot nodokļus.
Pēc dažām dienām pasaulē sāksies ievērojamas pārmaiņas. Faktiski - jaunas pasaules kārtības veidošanās.
Epizode pirms dažām dienām Marākešas (Maroka) lidostā: pasu kontroles rindā stāv apmēram tūkstots cilvēku. Rindā jāgaida vismaz stunda. Milzu telpā neapmierināti, bet pacietīgi drūzmējās ceļotāji no visas pasaules. Tad pēkšņi ierodas latviešu tūristu grupa.
Rīgas centra renesanse ir sākusies – centrā aizvien vairāk parādās jauni restorāni un veikaliņi, iedzīvotāju skaits lēnām, bet pieaug, un tūristu skaits uzņem apgriezienus!
