Ja mēs nopietni domājam par Amerikas atbalsta nodrošināšanu, mums ir stipri jāpiedomā pie aizsāktās koķetēšanas ar Izraēlai nedraudzīgiem spēkiem izbeigšanu
Jānis Garisons01.12.2024.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Turpinot iesāktās pārdomas par Donalda Trumpa iespējamo prezidentūru, skaidrs, ka lielākā ietekme Latvijas gadījumā būs uz drošības politiku. Nedomāju, ka šai sakarā mums būtu jākrīt galējībās, taču Trumpa politiku ietekmēs vairāki konceptuāli vai pat ideoloģiski uzstādījumu, un galvenais tas, ko mēs kā ASV sabiedrotie būsim gatavi darīt gan paši savā labā, gan, sniedzot atbalstu ASV.
Par vairākiem ASV politikas pamatprincipiem jau rakstīju iepriekš, tādēļ neatkārtošos. Trampa administrācija slieksies uz zināmu izolacionisma politiku, taču atšķirībā no iepriekšējiem periodiem (pirms Pirmā un Otrā Pasaules kariem), kad ASV dominēja šīs tendences, ASV nebija lielvara, no kuras būtu atkarīga ne tikai starptautiskā drošība, bet arī starptautiskā ekonomika.
Tādēļ pilnīgs izolacionisms pašlaik nav iespējams, jo tas sadursies ar ASV ekonomiskām interesēm. Ja ASV atsakās būt par drošības garantētāju daudzos pasaules reģionos, ekonomiskās saites ātri vien sāks mainīties, jo valstis meklēs aizstājējus. Tādēļ uzdrošināšos apgalvot, ka ASV būs jāiesaistās starptautisko problēmu risināšanā, lai nodrošinātu savu statusu un ekonomiskās intereses.
Taču šī iesaiste būs balstīta uz tradicionālajiem reālpolitikas principiem, kas balstās uz tīrām valstu interesēm, nevis uz vērtībām vai ideāliem. Vienkāršiem vārdiem sakot, jebkurā situācijā reālpolitiķis jautās, kāds labums man no tā? ASV atbalsts vai iesaiste Eiropas drošībā būs balstīta uz to, kāds no tā būs labums ASV industrijai, kāds labums ASV galvenajām drošības interesēm.
Mēs esam dzirdējuši, ko Tramps domā par NATO, bet aizsardzības sekretāra amatam nominētais Pīts Hegsets savā grāmatā, raksta: “Eiropas aizsardzība nav mūsu problēma; bijām tur, izdarījām, divreiz. NATO ir relikts, tas jāizmet metāllūžņos un jāpārtaisa, lai brīvību varētu patiesi aizstāvēt.”
Trampa administrācijas drošības intereses ir pietiekoši skaidras. Tā kā savu galveno draudu redz Ķīnu, tādēļ viss ASV uzsvars būs vērsts uz gatavošanos iespējamam karam ar Ķīnu par dominēšanu Klusā okeāna reģionā. Tramps visdrīzāk īstenos ļoti stingru politiku pret Ķīnu, ar kuru gan liela daļa ES valstu mēģina flirtēt, lai iegūtu īslaicīgos ekonomiskos labumus. Šī situācija var radīt nesaskaņas ar ASV un var mazināt ASV vēlmi iesaistīties Eiropas aizsardzībā.
Papildus viennozīmīgi var jau tagad teikt, ka Trampa administrācijai prioritāte būs Izraēla un tās drošības nodrošināšana. Jau pirmajā savā prezidentūras laikā Tramps ieņēma ļoti stingru pozīciju un patiesībā spēja atrisināt daudzus sasāpējušus Tuvo austrumu drošības jautājumus.
Jaunās Trampa administrācijas pārstāvji ieņem ļoti cietu proizraēlas nostāju. Bez Trampa znota Kušnera, kurš lielā mērā arī nodrošināja iepriekšējo veiksmīgo Izraēlas politiku, jāmin arī tas pats aizsardzības sekretāra amatam nominētais Pīts Hegsets, kurš raksta: “Ja jūs mīlat Ameriku, jums jāmīl arī Izraēla.” Tādēļ, ja mēs nopietni domājam par Amerikas atbalsta nodrošināšanu, mums ir stipri jāpiedomā pie aizsāktās koķetēšanas ar Izraēlai nedraudzīgiem spēkiem izbeigšanu.
Vēl viens būtisks aspekts, kas mums noteikti jāņem vērā, ir iespējamā jaunās administrācijas attieksme pret starptautiskajām institūcijām kā ANO, Starptautisko krimināltiesu un starptautiskām normām. Jau pirmajā Trampa prezidentūras laikā šīs organizācijas nebija cieņā. Taču, ņemot vērā to pēdējā laika destruktīvo darbību un nostāšanos pret Izraēlas un arī pret Ukrainas pozīcijās, pieņemu, ka jaunā administrācija būs vēl kritiskāka.
ASV politiķi jau tagad visskarbākajā veidā ir izteikušies par Starptautiskās krimināltiesas izsniegto orderi Izraēlas premjerministram. Tas tikai norāda, cik nopietni jaunā administrācija varētu vērtēt šādas darbības un ne tikai attiecībā uz šo organizāciju, bet arī valstīm, kas atbalstīs šāda lēmuma izpildi. Tādēļ mums savā politikā būtu stipri jāpiedomā, vai ir jāriskē ar savām drošības interesēm un ASV atbalstu laikā, kad Krievijas tiešie draudi mums nekur nav pazuduši.
Tāpat nevajadzētu šaubīties, ka ASV, līdzīgi kā tas bija pirmajā Trampa prezidentūras laikā, uzstādīs stingrus nosacījumus, ar kādiem ASV spēki var iesaistīties, prasot no partneriem garantijas un atcelt ierobežojošos noteikumus. Tas pats Pīts Hegsets savā grāmatā skaidri pasaka, ka, cīnoties pret ienaidniekiem, ASV nevar uzlikt sev ierobežojumus, kas pēc būtības sasaista rokas.
Viņš domā ne tikai par Starptautisko krimināltiesu, bet pat par atteikšanos no Ženēvas konvencijām. Iespējams, ka ASV prasības nesniegsies līdz Ženēvas konvenciju atcelšanai, taču tādu aizliegumu kā kasešu munīcijas, pretkājnieku mīnu pielietošanas atcelšana būs kā priekšnoteikums ASV spēku iesaistei. Manuprāt, tas ir ļoti pašsaprotams, jo, īpaši skatoties uz to, kā Krievija ved karu Ukrainā, mēs nevaram uzvarēt šādu ienaidnieku, karojot ar vienu roku sasietu aiz muguras. Žēl, ka mēs to paši neesam sapratuši un vēl pat esam paspējuši aizrunāties līdz tam, ka pretkājnieku mīnas lieto tikai necivilizētās valstis.
Trampa administrācijas uztverē Krievija ir nenozīmīga valsts ekonomiski un pat militāri (konvencionālo ieroču jomā). Draudus rada vienīgi Krievijas kodolieroči, taču no to pielietošanas ASV mēģinās izvairīsies, ja nav skartas eksistenciālas pašas ASV intereses. Šo situāciju ļoti labi apzinās Putins, kurš pastāvīgi sūta signālus par iespēju vienoties, sadalot interešu sfēras, gan veicinot ilūzijas par iespēju Krieviju pieslēgt vienā frontē pret Ķīnu. Tādēļ neko jaunu nepateikšu, ka labākais risinājums ir pašaizsardzības spējas un Eiropas valstu būtiska militāro spēju kāpināšana.
NATO pavisam nesen paziņoja, ka tai vajag, lai dalībvalstis sagatavo vēl 49 brigādes. Tas nozīmē, ka tāds papildu skaitlis ir vajadzīgs karam ar Krieviju. 49 brigādes prasa papildus apmēram 245 tūkstošus karavīru. Viena brigāde varētu maksāt no 1 miljarda (vieglie kājnieki) un līdz 2-3 miljardiem, ja tā ir smagā mehanizētā brigāde ar visiem atbalsta elementiem. Un tad, lai šo visu noekipētu, vajag 1200 tankus, 2700 kājnieku kaujas mašīnas, pāri 3000 bruņutransportierus (APCs) un 900 lielā kalibra artilērijas, ko ar esošām jaudām varēs saražot ne ātrāk kā 5, bet visdrīzāk 10 gados. Pretgaisa sistēmu iztrūkums ir vēl lielāks, un tas jāaudzē no 293 līdz 1467 vienībām.
Vienlaicīgi ir skaidrs, ka Amerika diez vai uzņemsies kaut ko no šī uz saviem pleciem, tas būtu jādara Eiropai, jo Krievija pašlaik ir Eiropas problēma. Taču visu šo mērķu sasniegšanai lielākais izaicinājums ir cilvēki – karavīri, un bez obligātā dienesta atgriešanas tādās valstīs kā Vācija šāds pieaugums vispār diez vai iespējams. Domāju, ka tas būtu labākais žests, ko Eiropa var izdarīt savā un attiecību stiprināšanas ar ASV labā, - vēl līdzTrampa inaugurācijai uzņemties sagatavot šīs papildu brigādes un par to paziņot publiski.
Tādēļ, domājot par mūsu pašu drošību gaidāmās otrās Trampa administrācijas laikā un par to, kā nodrošināt ASV atbalstu, mums, manuprāt, svarīgākais būtu koncentrēties uz savām pašaizsardzības spējām, mēģināt pārliecināt Eiropas partnerus beidzot spert nozīmīgus soļus savu spēku palielināšanai. Tāpat skaidrs, ka būs jāpārskata mūsu politika attiecībā uz tiem ierobežojumiem, ko paši esam uzlikuši sev laikā, kad neviens karu ar Krieviju neparedzēja. Atteikšanās no Otavas konvencijas, kas aizliedz pretkājnieku mīnu lietošanu, būtu jābūt prioritāšu augšgalā.
Un visbeidzot jābūt piesardzīgiem ar pārlieku lielu aizraušanos ar dažādām starptautiskām institūcijām, kas patiesu draudu priekšā ir bezspēcīgas un nekā mūs nepasargās no Krievijas tāpat kā pārlieku lielu koķetēšanu ar Izraēlai naidīgiem spēkiem.
Seko mums 
Kāds cilvēks man pārsūtīja iekšējās sarakstes vēstuli, rakstītu vēl 2022.gadā, kurā viena no galvenajām “progresīvajām ”ideoloģēm Krista Burāne apspriež un piedāvā kultūrpolitikas plānu Latvijai līdz 2027.gadam.
Latvija ir atteikusies no Krievijas gāzes un naftas. Tomēr pie mums turpina ieplūst kāda īpaša Krievijas eksporta "prece" – sazvērestības teorijas. Kādu lomu šis propagandas instruments spēlē Kremļa informatīvajā karā pret rietumiem?
Baltais nams paziņojis par plāniem ierobežot mākslīgā intelekta mikroshēmu eksportu uz Baltijas valstīm, radot satraukumu Latvijas politiskajā elitē. Lai gan sākotnēji daudzi mēģināja vainot bijušo prezidentu Donaldu Trampu, šis lēmums ir nācis no līdzšinējās Baidena administrācijas, demonstrējot, ka ASV pieeja reģionam var būt atkarīga no Latvijas politiskās kultūras un tās pārstāvju reputācijas. 
Šo es kā maksātnespējas procesu administrators esmu redzējis tūkstošiem reižu – ko 99% gadījumu dara uzņēmuma vadība pirms prognozējama bankrota?
Pēdējās nedēļās sabiedrībā vērojamā diskusija par iespējamo mošejas būvniecību Rīgā nav sākusies no īstā gala. Ar kategorisku paziņojumu, ka Rīgā mošejas netiks būvētas, pirmais klajā nāca Rīgas šī brīža vicemērs Edvards Ratnieks no Nacionālās apvienības. Diemžēl tas bija tīri politisks, pat provokatīvs paziņojums, kam tad nesekoja rūpīgāka analīze, ko mēs gribam aizliegt, kādā veidā un kāda mērķa labad?
Mazākumtautību tiesību aizsardzību nosaka Latvijas Republikas Satversmes 114.pants, tādēļ gan šo tiesību, gan arī citu personas tiesību un brīvību jautājumi, kas ietverti Satversmes 8.nodaļā, ir valsts atbildības un visas sabiedrības interešu lokā. Kāpēc arī sabiedrības? Tāpēc, ka cilvēktiesību aizsardzībai ir nepieciešama gan atbilstoša likumdošana un metodes, gan valsts budžeta līdzekļi, kas iegūti, citstarp, iedzīvotājiem maksājot nodokļus.
Pēc dažām dienām pasaulē sāksies ievērojamas pārmaiņas. Faktiski - jaunas pasaules kārtības veidošanās.
Epizode pirms dažām dienām Marākešas (Maroka) lidostā: pasu kontroles rindā stāv apmēram tūkstots cilvēku. Rindā jāgaida vismaz stunda. Milzu telpā neapmierināti, bet pacietīgi drūzmējās ceļotāji no visas pasaules. Tad pēkšņi ierodas latviešu tūristu grupa.
Rīgas centra renesanse ir sākusies – centrā aizvien vairāk parādās jauni restorāni un veikaliņi, iedzīvotāju skaits lēnām, bet pieaug, un tūristu skaits uzņem apgriezienus!
