Ja pirms tiesas nav skaidrs, par ko sēžat cietumā, tad jums tas nav arī jāzina... Latvijas gadījums

Armands Puče, la.lv
10.12.2024.
Komentāri (0)

Iesaki rakstu:

Piemēram, risinot noteiktus tiesiskuma jautājumus, Latvijas attiecīgā ekosistēma visiem aizjūru padomiem vai norādījumiem cilvēktiesību virzienā nezin kāpēc uzspļauj vai izliekas kurla… Vai te parādās nepieradināts slinkums, iedzimta aprobežotība vai primitīvs veikals?

Par bijušā maksātnespējas administratora Māra Sprūda uzvaru Eiropas Cilvēktiesību tiesā jau esam rakstījuši. Liela daļa visticamāk tālāk par virsrakstu todien nemaz netika, jo, pirmkārt, tāds laikmets, otrkārt – cilvēki domā, ka tas uz viņiem neattiecas.

Pagaidiet, pagaidiet – tilts vēl nav uzcelts, lai tam skrietu pāri neatskatoties. Sprūda konkrētais gadījums nebija saistīts ar vainu vai sirdsapziņu, te bija iesaistīti konkrēti izmeklētāji, prokurori un tiesneši, kas kādā 2017. gada jūnija rītā nolēma, ka sprukstiņš ir jāapcietina.

Kāds tam pamats? Redziet, te arī sākas mūsu tiesiskuma noriets. Kā visos gadījumos ir kaut kāds iesniegums, tad notiek faktu pārbaude, un tiek ierosināts kriminālprocess. Bieži vien policija procesus nemaz nerosina un pasaka iesnieguma rakstītājam – nečakarējies…

Bet Sprūds jau nebija parastais gadījums. Tur, kur administrējas liela nauda, tur arī lieli galdi, ap tiem sēž lieli vīri un virina lielas mutes. Arī lieli kašķi un greizsirdība parādās. Ja kādam no tām aprindām ir nieze, tad viņš nekasās, bet skrien uz policiju, lai nokoptu konkurentu vai tādu, kas maisās pa kājām.

Jums šķiet, ka lietu pasūtīt nav iespējams? Vārdam “pasūtīšana” ir jāpiemeklē cits apzīmējums, jo tas drīzāk izskatās pēc procedūras, ko jums izraksta kā recepti. Kas notiek, kad likumsargi aiztur un apcietina cilvēku? Loģiski – cilvēks prasa: par ko? Pirmstiesas apcietinājums tāpēc arī tā saucas – pirms tiesas –, jo vaina vēl nav pierādīta tiesā, lai gan kaut kāds pamats izmeklētājiem jau ir radies, nostiprinājies.

Ja cilvēku pirms tiesas aiztur un nelaiž kādu laiku ārā no cietuma, tad parasti atsaucas uz izmeklēšanas noslēpumu. Kriminālprocesā ir noteikti stingri termiņi, kas jāievēro. Sabiedrības lielākā daļa parasti lasa šīs preses relīzes un žāvājas – kārtējā tiesa noraidīja kārtējā aizdomās turamā lūgumu par drošības līdzekļa maiņu… Nu, skaidrs – suns zina, ko ēdis! Lai sēž!

Pasēdēs, sapratīs, ka nedrīkst sliktus darbus darīt. Jā, taisnība, tikai Sprūdam tajā pirmstiesas apcietinājuma laikā, neviens nemācēja un negribēja paskaidrot – ko īsti viņš izdarījis? To smago likuma pantu gan nosauc un prokurori tiesnešiem zem galda vēl parāda, ka adīklim musturs izskatās, lūk, šādi, tikmēr – aizturētie bola acis… Tāpat kā viņu advokāti.

Par to jau Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) arī Sprūdu aizstāvēja – proti, ja viņš pirms tiesas tiek turēts apcietinājumā un prasītājs to pamato ar noklusētiem argumentiem, kas savākti pirms tiesas izmeklēšanas laikā, tad loģiski būtu, ja atbildētājs tā kā arī zinātu, kāds tam visam ir pamats. Nevis viņam jāskatās, kā prokurori ar tiesnesi sačukstas…

To arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa pasaka: Mārim Sprūdam nav bijusi atbilstoša pieeja lietā esošajiem materiāliem, lai tos mēģinātu apstrīdēt. Te nevar izmantot klasisko atbildi – lai viņš iet d...rst! –, jo tajā brīdī līdz tiesai ir gaismas gads. Viņa vaina ne tikai nav pierādīta, tā pat nav iesaiņota. Ja reiz sacīkstes princips, tad ar spēles noteikumiem būtu tā kā jāiepazīstina abi spēlētāji, abas puses. Jo nevar būt tā, ka viens te atnācis spēlēt šahu, bet otrs apsēžas pretī ar boksa cimdiem vai beisbola nūju, vai – vingrošanas vālītēm.

Sprūda vietā var būt jebkurš, un tas neizslēdz jebkura tiesības uz informāciju kādā ierosinātā kriminālprocesā. Šādas tiesības ir nostiprinātas Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 22. maija Direktīvā 2012/13/ES. Tā paredz, ka apcietinātajai vai aizturētajai personai jebkurā kriminālprocesa stadijā jābūt piekļuvei kompetento iestāžu rīcībā esošajiem dokumentiem, kas saistīti ar konkrēto lietu un kas ir būtiski, lai saskaņā ar valsts tiesību aktiem efektīvi apstrīdētu apcietināšanas vai aizturēšanas likumību.

Kāpēc Latvija ar saviem tiesību aktiem pret šo direktīvu ir izturējusies vienaldzīgi, nevērīgi, pavirši? Vai tāpēc, ka daudzos gadījumos mūsu mentiem vēl nekas nav savākts, vai tas ir tas krievu laiku tiesiskuma princips – būtu tikai cilvēks, pantu un pierādījumus pēc tam piemeklēsim… Diemžēl tā jau arī notiek.

Atkārtošos, te nav runa, ka jāpalīdz noziedzniekiem. Te ir runa par to: ja apsūdzības pusē ir pistole un roku dzelži, tad iedodiet vismaz pretējai pusei iespēju piespraust pie sienas mērķi, lai policists parāda savu klasi. Citādi vieni saka – esmu snaiperis, bet nešaušu, jo tas ir noslēpums, bet tevi ārā no kameras nelaidīšu, jo es visos mērķos parasti šauju precīzi… Tieši tik nesakarīgi un kroplīgi!

Kas interesanti: mūsu Kriminālprocesā tika izdarīti grozījumi šajā sakarā, taču izņemto formulējumu, kas ļāva procesa virzītājam aizturēto principiāli paturēt pirms tiesas apcietinājumā, pievienoja citai sadaļai – tā lai tiesnešiem nebūtu no pirksta jāzīž… Šo gan šoruden laboja, taču murgi jau nebeidzas. Tas ir tas pats seriāls, ko ģenerālprokurors Juris Stukāns ikdienā iecienījis – sak, nevienu tāpat vien neaiztur. Bet, ja tas “neviens” ir aizturēts, viņš jau atrodas ierobežojumā, kur nu vēl ierobežot šīs personas tiesības uz “efektīvu iespēju bez liekas kavēšanās apstrīdēt brīvības atņemšanu”.

ECT konsekventi bāž acīs visiem mūsdienu šerlokiem un capiem, ka “apcietinājuma turpmākas piemērošanas izvērtēšanas procesam vienmēr jānodrošina sacīkstes princips starp pusēm – procesa virzītāju un aizstāvību”. Un šis princips nav ievērots, ja aizstāvjiem liegta pieeja tiem izmeklēšanas dokumentiem, kas ir būtiski, lai varētu efektīvi pārsūdzēt klienta apcietinājuma likumību. Tas tieši ir par Sprūdu…

Mūsu tiesiskuma lordi kaut kā klusi uzņēma šo ziņu, kas īstenībā ir pliķis, tāpat kā mēs faktiski neko nezinām par vēl daudzām citām, kur Latvijas puse ECT prāvās zaudēja – tieši šīs loģiskās procesuālās sacensības kontekstā. Arī tad, ja izmeklētāji ar prokuroriem saka, ka aizturētais, atrodoties brīvībā, “varētu turpināt savu noziedzīgo darbību”, arī tad aizturētajam ir tiesības iepazīties ar dokumentiem, kas šādu pārliecību procesa virzītājā ir nostiprinājuši. Ir tehniski izpildāmas lietas, kur izmeklēšanas dokumentos var anonimizēt lieciniekus un tamlīdzīgi, lai lieta neciestu kopumā, ja reiz tā ir pakļauta Kriminālprocesam…

Ja reiz kāds no policistiem sargā savu avotu, aģentu vai ziņotāju, to taču tehniski visu var paslēpt izmeklēšanas noslēpuma interesēs, bet – pierādījuma faktūra un apjoms no tā jau nemainās. Cita lieta, ja mēs cauri gadiem ar noteiktām grupām un departamentiem, ar konkrētiem tiesnešiem un iezīmētiem prasītāja pārstāvjiem kā lieciniekiem esam veidojuši nepieskatītu, neuzraudzītu kārtību, kurā kriminālprocesus pasūta, formē, mākslīgi apaugļo – tad gan ECT savu direktīvu var iebāzt augšējā atvilktnē pa kreisi… Ne jau tāpat vien publiskajā telpā parādījās ziņa, ka šādam procesuālam darījumam – kriminālprocesa ierosināšanai – Latvijā pat ir pagrīdes cena. 50 000 eiro… Londonā par to noteiktas aprindas spriež arī pie bigbena.

Tikmēr Latvijā visu priekšā ir tāda Bunkus slepkavības lieta, kura jau ir atstājusi aiz muguras pirmo tiesas instanci. Latvijas tiesībsargs, izskatot aspūdzētā Aleksandra Babenko iesniegumu, kas attiecas tieši uz pirmstiesas apcietināšanas laikā notikušo, atzīst, ka “tika pieļauts, ka apcietinātajam ilgstoši tiek liegta iespēja saņemt informāciju un atspēkot minētā drošības līdzekļa ierosināšanas pamatu”, tāpēc tiesību aizsardzības līdzekļu darbība šajā kriminālprocesā “nav bijusi efektīva”.

Tiesībsargs vēl tā inteliģenti mēģina secināt, ka “cilvēka cieņa prasa, lai indivīds nebūtu tikai procesa objekts”, un konstatē, ka šajā gadījumā ir noticis “ECK 5. panta otrajā daļā garantēto tiesību nesamērīgs ierobežojums”. Atkārtošos: neviens necenšas attaisnot kaut kādus noziegumus – te runa ir par kārtību, lai nerastos aizdomas, ka policisti vienkārši psiho, nevis izmeklē vai vāc pierādījumus.

Arī šobrīd Valsts policijas Galvenā kriminālpolicijas pārvalde ar tās pakļautībā esošo Organizētās noziedzības smago un sērijveida noziegumu apkarošanas pārvaldi saņēmusi kāda advokātu biroja vēstuli par kādas personas atrašanos pirms tiesas apcietinājumā. Aizturētais tiek turēts aizdomās par “iespējamu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju lielā apmērā laika periodā no 2015 gada 15. septembrim līdz 2024. gada 4. janvārim”. Aizturēts un apcietināts, šobrīd – atsēžot jau piekto mēnesi… Pati tiesa vēl tālēs zilajās.

Aizturētā advokāti prasa, lai tiktu nodrošināta pieeju informācijai, uz kāda pamata šobrīd ir izvēlēts tieši šāds drošības līdzeklis, kas pamato apcietinājuma piemērošanu. Uz to viņiem procesa virzītājs tiesā parādīja izziņas no aizturētā bankas kontiem un kratīšanas protokolu, kas tulkojumā nozīmē – pigu… “

Tiesnese, pārbaudot krimināllietas materiālus, atzīst, ka kriminālprocesā iegūtās konkrētās ziņas par faktiem (personu liecības, uzziņas, analītiskās izziņas, kredītiestāžu sniegtās ziņas, citas ziņas to kopumā un savstarpējā sakarībā) šobrīd rada pamatotas aizdomas, ka (vārds, uzvārds) ir izdarījis noziedzīgu nodarījumu, kas paredzēts Krimināllikuma 195. panta trešajā daļā.”

Ja jau aizdomas pamatotas, tad kāpēc tās slēpt? Tiesnese ar prokuroriem ies pēc darba mājās un vakarā skatīsies Slaidiņa ziņas no Ukrainas, bet apcietinātais tikmēr mērīs izolatora kvadrātmetrus un kasīs deniņus…

Tad kāpēc šajā lietā aizturētajam ir ļauts izmantot advokātus? Jo advokāti tāpat kā viņu klients tikai var nojaust vai nosapņot, ko savākuši izmeklētāji, ko zina tiesnesis. Neko vairāk viņiem neviens nesaka. Bet, ja jau lieta tik skaidra, ko tad procesa virzītājs velk garumā – aidā, uz lielo tiesu! Nestaipiet savas gumijas…

Ja pirms tiesas kāds tiek turēts aizdomās un aizturēts – tātad kaut kādas iestrādnes jau ir bijušas, maigi izsakoties – tad nu jau, vēl pieliekot klāt šos nosēdētos mēnešus, veidojas tāda kā paraugprāva ar torti un svecītēm, pareizi? Tas, ka aizdomās turētais nezina, kāpēc viņš ir aizdomās turētais – tā ir viņa problēma… Un advokāti šajā lietā ir tikai neizsaiņotas mēbeles no “Ikea”.

Izbrīna, ka, neskatoties uz to, ka Kriminālprocesa likumā – pēc n-tajiem gadiem un Eiropas komisijas lūgumiem – šī kārtība beidzot tā kā atrunāta, mainīta, ka tepat deguna galā ir jau minētais Sprūda spriedums, par ko valsts maksās – spēka un godīgās dzīves aprindas ar uzplečiem, izdienas pensijām un visiem labumiem, kas vien jūsu iztēlē rodas, mierīgi sērfo, supo un vada savas vieglās dienas.

Viņiem nav aktuāli tādi termini kā “pušu procesuālās līdztiesības”, “pamattiesību apdraudējums”, “pušu līdzvērtīgas iespējas”. Un kur vēl kaut kāda Eiropas Komisija, kas aicina Latviju savos tiesību aktos pareizi iekļaut ES noteikumus par tiesībām uz informāciju kriminālprocesā. Jums jau vajag, bet viņiem – tam tiesiskuma galmam – viņiem viss ir kārtībā.

Un vēl viena pārdoma: likumi un normas tiek mainīti, bet – attieksme un rīcība nemainās. Mūsu mentiem pirms tiesas kādu apcietināt ir norma, nevis izņēmums pie galda, kur tiek locītas un apskatītas visāda veida prezumpcijas. Kamēr vieni kaut ko šņukst par Cilvēktiesībām, tie otri dara, kā saprot un grib, jo – tas ir nesodīts pasākums. Kļūdas apmaksā valsts. Ērti iekārtojušies.

Tikai nesakiet, ka nebrīdināju.

Seko mums