Ja turpināsim simulēt realitāti, kādā brīdī simulēsim, ka mums ir valsts

Armands Puče, la.lv
24.01.2025.
Komentāri (0)

Iesaki rakstu:

Kaut kad rudenī bija liela brēka par dronu, kas atlidoja no Austrumiem un nogāzās Latgales pļavās. Tas esot bijis kā signāls, lai sapurinātos. Nezinu, kā tas notika, bet, kad viņdien lidostas darbu pārtrauca divi citi, nez no kurienes uzpeldējuši droni, sapratu – eu, veči, varbūt tomēr iespringstam?

Tā kā šobrīd ir kara apstākļi un mēs tajā visā esam ierauti, šādas provokācijas ir pielīdzināmas uzbrukumam.

Padomju cūkas un viņu mantinieki tā vienmēr ir darījuši – provocējuši. Tas ir viņu tipiskais rokraksts. Un arī šī bija apzināta darbība, lai riebtu. Ja tie no aizgalda nav notverti, tad nav labi, jo tas nozīmē, ka ienaidnieks te jūtas kā savā vircas bedrē – proti, omulīgi.

Tas, ka viņi te ir vairumā – protama lieta. Bet tas, ka mēs pret šādiem gadījumiem sākam izturēties kā lauku sporta spēlēs zābaku mešanas sacensībās – sak, redzēs, cik tālu Vaņka savējo aizmetīs –, tas neko labu par mums nesaka. Šie konkrētie noziedznieki ir jāšņorē.

Lidosta tomēr nav tas pats, kas Latgales pļava – tur tā kā vajadzētu būt ne tikai mākslīgajam (radariem), bet arī dabiskajam (cilvēkiem) resursam, nemaz nerunājot par to, ka tā ir stratēģiskas nozīmes infrastruktūra. Ja dronus pamanīja, pārtvēra un iznīcināja, tad par šo mazo darbu ir jāizstāsta tā, lai tie, kam astes ir gredzenā, saprastu – te nebūs nekāda krievu armijas sagaidīšana, nekāda ņūdistu pludmale – izmantojot Mirttantes vārdnīcu.

Un jāstāsta ir tā, lai tie, kas tomēr kaut ko gaida, saprastu – ka visi lūpu zīmulīši, kas paredzēti, lai mutētos ar jebkāda izmēra stobriem, viņiem nekad nebūs vajadzīgi. Protams, būs tādi antiņi un baibiņas, kas te stāstīs, ka tā nemaz nevar, ka jādomā par tiesībām un normām, ka katrs šāds gadījums prasa indentifikāciju vai aizturētā labturību, ka – starptautiskās konvencijas ir priekšplānā. Tiktāl sarkanajiem tumsoņām ir izdevies apmuļkot Rietumu sabiedrību, ka tā pati sevī ir atradusi noderīgus idiotus, kas apkalpo pamatšķiras mežoņu aprobežotās tieksmes.

Bet vēsture mums stāsta, ka šie utainie un, stap citu, arī zili pelēkie nav tādā veidā mācāmi. Vietas ierādīšana viņu gadījumā ir nepārprotama atbilde taisni sejā – nerēķinoties, ko par to padomās tā sauktā pilsoniskā sabiedrība. Jo tā pēdējā jau arī ir tikai primitīvs kaujas ierocis, kas saspēlējas ar ienaidnieku. Vai tie būtu bēgļi vai mērķtiecīga naudas triekšana, lai pētītu bēgļu pašsajūtu un tādā garā.

Jo ātrāk mēs sapratīsim, ka tolerance kara apstākļos prasa katram zobam nolikt pretī zobu, jo vieglāk būs tikt galā ar šiem neliešiem.

Tāpat kā vajag atgādināt tiem orālajiem tautas un mazākumtautību ansambļiem, kas saskaņoti cenšas atkārtot pantiņus par “kaimiņu, ar ko jāsadzīvo” vai kas lasa krievu skrāpējumus sabiedriskajās tualetēs un nebeidz vien sajūsmināties par šo daili un darbu, ka – neskatoties uz viņu šī brīža pielaizīšanos un demonstrējumiem, jaunas okupācijas gadījumā arī viņus tie ar prātu apdalītie noliks pie sienas. Kā jau tas Latvijas vēsturē ir noticis agrāk.

Nelolojiet ilūzijas, ka jūs tagad pelnāt punktus. Tieši tāpēc vazaņķi, kas staipījās gar lidostu ar droniem, bija zibenīgi jāatrāda visās skolās un iestādēs, uz visiem ielu stabiem – kā herbārija nospiedumi grāmatās. Tā teikt – pat nemēģiniet! Bet nav jau laika – mums jāsimulē kaut kāda krievu brīvlaistā opozicionāra vizīte Rīgā, kas palīdzēšot Krievijas demokrātiskajiem spēkiem. Pašiem smiekli nenāk?

Rīt šis opozicionārs no Kremļa torņiem dos pavēli nošaut Lietuvā robežsargus vai Somu līcī pārraut elektrības kabeļus un kaisīs Daugavpilī skrejlapiņas, ka krieviski runājošie turpmāk tiks ierakstīti Pasaules dabas fonda Sarkanajā grāmatā.

Pārnesot simulācijas uz citām vidēm, šajās dienās Latvijas valdība kasa pakaušus par mežiem. Zviedru pensiju fondi grib no mūsu zemēm tagad tikt vaļā. Traki ir tas, ka valstij nav pat skaidra ideja – ko ar šo realitāti iesākt? Jo tā taču arī ir mūsu stratēģiskā infrastruktūra, maigi izsakties. LMT/TET gadījumā ir redzams, ka tur grozās tuvumā ļoti ieinteresēti personāži, tāpēc visai eleganti cauri ministriju koridoriem tiek grūsts piedāvājums – nopirkt otras puses daļu. Fiksi un ātri! Daudz nespriežot, ko ar to darīs. Bet pie zemēm un mežiem tikai garausīt’s zaķīt’s pa pakrēslu savā nodabā kaut ko kurina… Nav labi, ka tajā telekomunikāciju gadījumā simulējam baigos nozares ekspertus, bet savu mežu sakarā parādam, ka esam taisīti ar kreisās rokas zeltnesi…

Dzirdējāt, kā tie vieni kliedza, ka valsts nemaz nevar tās zemes tagad atļauties atpirkt? Jo valstij neesot naudas. Bet tās tehnoloģijas, kas noveco pa stundām, – tām gan mums nauda tā kā būtu, vai ne? Lai gan no drošības viedokļa – sakarus izslēgs ar vienu pieskārienu. Un tad vēl tā jancīgā biržas pieminēšana, ka “pēc tam laidīsim visu biržā”. Un daudz mums ar tām biržām ir kaut kas izdevies līdz šim? Nekas. Kas tā par kompetences simulāciju? Nepietiek, ka lidojošais Gauss šo ir iesmērējis kā savu pantiņu pie eglītes.

Viņdien mēs simulējām arī sociālo atbildību – kad daudziem Latvijas cilvēkiem nezin kāpēc aizkavējās pensiju piemaksas. Kas tas par murgu? Kurā brīdī redzēsim šo nolaidīgo amatpersonu portretu galeriju? Siliņai ar kompāniju jau nākamajā vakarā bija visi apdalītie jāapskraida un no savas kabatas jāsamaksā – nevis jāprātuļo par kaut kādām neiesniegtām nodokļu grāmatiņām.

Nepietiek, ka no pensijām tiek ieturēts ienākuma nodoklis? Ja tā padomā – kur vēl izcilāks piemērs, kā tiek simulēta sociālā atbildība pret nodokļu maksātāju, par nodokļu maksātāju naudu. Un, viņi – tie varneši – brīnās par pelēkajām un citām ekonomikas erogēnajām zonām? VID nav nosūtījis kaut ko VSAA…

Vieni neparedzēja, bet otri domāja, ka viss notiks automātiski. Kā būtu, ja iesaistīto iestāžu darbinieki nesaņemtu savu algu par vienu mēnesi? Automātiski. Nesaņem, jo neparedzēja. Dots pret dotu. Nesimulējot šo realitāti.

Izcils realitātes imitācijas gadījums bija jaunatnes Dziesmu un deju svētku logo. Nav jau tik daudz svarīgi, cik par to saņēma mākslinieks. Interesanti, ka šo radīto domu piedāvāja kā mākslas pasaules apziņas formu. Varbūt doma tur bija, bet, klau – nu, izskatās s...dīgi… Jums pretī teiks, ka nav jau tādu kritēriju, kā tam būtu jāizskatās, un vispār – doma ir iecentrēta uz “vizuālās identitātes izstrādes inspirāciju”. Tieši ar tādiem vārdiem kolēģei Elitai Veidemanei no nra.lv atbildēja Valsts izglītības un satura centra darbinieks. Bet, ja mēs tomēr pateiktu, ka kopumā un atsevišķi ņemot, tā bija parasta mākslinieciskās izpartnes simulācija?

Tā kā nozare regulāri simulē savu realitāti, vai tā varētu būt, ka izglītībai vai kultūrai nekas cits neatliek, kā sadoties šajā piemērā rokās vai sastāties ar mugurām, lai atsistos, vai – sazvērnieciski paklusētu? Jo neko jau izstāstīt par šo čūskiņu, krellītēm, trepītēm vai dzelzceļa sliedēm nevar. Mums jau tā kā etnogrāfijas sakarā pietiktu grafisko simbolu, kurus varētu vēl 200 gadus ekspluatēt, taču neies jau māžoties ar vēsturisko atmiņu, ja to var simulēt. Nodrukās 35 000 krekliņus ar šo lecemauklu, un visi “inspirēsies”. Jāmēģina piedāvāt svētku repertuāram kādu no savām neuzrakstītajām dziesmām vai – vismaz lai ļauj kaut ko lielajā estrādē nodiriģēt. Jo izskatās, ka tā tagad dara… Labā ziņa: redzam bez brillēm, ka šai videi nauda ir vairāk kā saprašanas, tātad – nekādas piešprices nākamajā budžetā.

Vieniem bail pateikt, ka Krievija pret mums jau karo un mums te pilns ar viņu pakalpiņiem, citi baidās aizvainot mākslinieci, kura nolika uz galda zīmējumus, ko atrada bērnudārzā, trešie simulē darbu, kas saucas politika…

Maz pamazām vienam baram no mūsu cilts izdodas aizstāt savu reālo pielietojumu, atbildību vai pienākumu ar parastu imitāciju. Negribētu sagaidīt dienu, kad realitātē tiks simulēta arī valsts ideja, lai gan – treniņnometnes diemžēl jau notiek…

Seko mums