Iesaki rakstu: 
Ziņas no kara Ukrainā kļūst arvien trakākas. Lai gan Ukrainas spēki pārsteidzoši veiksmīgi cīnās pret lielo Krievijas pārspēku, fakts ir tāds, ka viss karš norisinās Ukrainas valsts teritorijā. Tas ir, ja neskaita raķetes, kuras tiek izšautas no Baltkrievijas vai Krievijas.
Grūti iedomāties, ka mūsdienās var notikt šāds karš starp it kā civilizētām valstīm. Par spīti neskaitāmiem kariem, kuri vēsturē izcīnīti starp, piemēram, Franciju un Vāciju, nav ticami apgalvot, ka šīs abas valstis kādreiz nākotnē nokārtos savas domstarpības ar militāro palīdzību.
Krievijas gadījums ir kaut kas cits. Ja Rietumos ir bijis uzskats, ka Krievija ir kļuvusi par modernu, demokrātisku valsti kopš PSRS sabrukuma, tad tie ir maldi visaugstākā pakāpē.
Varbūt Maskava un Pēterpils ir samērā attīstītas, bet ārpus lielpilsētām “parastās tautas” stāvoklis ir nožēlojams. Vismaz salīdzinājumā ar Rietumiem un pat ar pašu Ukrainu.
Prezidenta (un pa starpu premjerministra) Putina valdīšanas laikā nav bijis svarīgākais celt krievu tautas labklājību. Un tā, liekas, ar to ir apmierināta. Varbūt tāpēc, ka nekā labāka nezina.
BBC Krievijas redaktors Stīvs Rozenbergs stāsta par redzēto ceļā no Maskavas uz Pleskavu. Vibutī ciema kapsētā ir divi duči svaigu kapu krievu desantniekiem – visi nogalināti kopš 24. februāra. Braucot tālāk, redzama militāra bāze ar afišu “Krievijas robežas nekad nebeidzas”. Pašā Pleskavā notiek inscenējums – atdarina Otrā pasaules kara laika kauju starp vācu nacistiem un krievu partizāniem kādā Krievijas ciemā. Vēl tālāk ir Novorževas pilsētiņa. Pilsētā nav gāzes, un daudzi silda mājas ar malku. Daudzām mājām nav ūdens piegādes – ūdens jāstiepj spaiņos no akas.
Putina propaganda ir ļoti sekmīgi izmantojusi Krievijas tautas vēlmes justies varenai. Un arī vēl dzīvot Otrā pasaules kara laikā. Varenība un plašās robežas ir svarīgākas nekā materiālā labklājība. Varētu jau teikt, ka krievu garīgā labklājība balstās tieši uz šo varenību. Vai vismaz uz šķietamo varenību. Un arī uz pārliecību par svēto sūtību – atbrīvot pasauli no naciķiem. Jo tie esot visur.
Ņemot vērā šo nostāju, jāsaprot, ka sankcijas, kuras ir tēmētas tikai uz tautas materiālo labklājību, neiedarbosies. Ciešanas vienkārši pierāda ienaidnieku ļaunumu.
Ziņas no Ukrainas ir vēl trakākas nekā mūsu pieredzētais okupācijas laikā. Tāpēc jādara viss, lai Krievija zaudētu karu.
* laikraksta Latvietis palīgredaktors
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
