Jāšaubās, vai "Liepājas Metalurga" tēraudkausēšanas kompleksu vēl varēs darbināt

Iesaki rakstu:

Visiem ir skaidrs, ka vēl pagājušajā nedēļā dzīvību velkošais velmēšanas stāvs “350” pēc inerces vēl nodrošina nodarbinātību nelielam velmētavas darbinieku skaitam. 28.janvārī pēc mūsu bijušo kolēģu sniegtās informācijas ražošana atkal tika apstādināta izejvielu piegādes līgumu trūkuma dēļ.

Bet cilvēki vēl cer un baidās šo pēdējo cerību pazaudēt. Šo faktu nekaunīgi nekavējās izmantot KVV vadība ar mērķi turpināt pūst miglu acīs valstij un sabiedrībai, ciniski izmantojot pēdējo cerību zaudējošos cilvēkus kā izveidojušās situācijas ķīlniekus.

Nemākulīgi un nejēdzīgi izsmēluši visus mēģinājumus atjaunot ražošanu, “investori” no Ukrainas neizdomāja neko oriģinālāku kā pasūtīt kārtējo patosa pilno materiālu un, izmantojot strādnieku neinformētību, piedāvāja vairākiem darbiniekiem parakstīt it kā uzņēmumu atbalstošu vēstuli, kurā slavināta “investora” darbība.

Šis gadījums ļoti organiski iekļaujas KVV administrācijas pēdējā laikā sabiedrisko attiecību aģentūrām pasūtīto tukšo un melīgo preses relīžu virknē, kuras radīja cerības un vienlaicīgi maldināja cilvēkus.

Melīgā informācija par jaunu ilgtermiņa izejvielu piegādes līgumu noslēgšanu, ražošanas stabilizēšanu, velmēšanas jaudu dubultošanu un drīzu vairāk kā simts bijušo strādnieku pieņemšanu atpakaļ darbā, gatavošanos tēraudkausēšanas kompleksa iedarbināšanai un apjomīgiem rūpnīcas modernizācijas plāniem vienā mirklī zaudēja jēgu haotiskās un bezjēdzīgās “investoru” darbības dēļ.

Jā, atbilstoši darbinieku teiktajam velmēšanas stāvs līdz ceturtdienai turpināja haotisku darbu, bet, nevis pateicoties “investora” gādībai, drīzāk – par spīti tā darbībām. Darbs notika, pateicoties vecajiem materiālu un rezerves daļu krājumiem un metalurgu plikajam entuziasmam. Tieši viņi ar savu darbu panāca produkcijas sertifikācijas atjaunošanu daudzos tirgos, līdz ar to atjaunojot produkcijas realizēšanu.

Tajā pašā laikā tā saucamais “investors” faktiski ir izspiedis “pēdējo sulu”, vienlaikus nevēloties ieguldīt ne centa pat nepieciešamajos materiālos un elementāros darba aizsardzības līdzekļos, un iznīcinājis rūpnīcas darba kolektīva kodolu. Un pēc tā visa, kā stāsta rūpnīcā palikušie strādnieki, viņiem aktīvi prasa braukt uz mītiņu Rīgā un aizstāvēt KVV akcionārus ar motivāciju, ka pretējā gadījumā jau apturētā ražošana tiks pilnīgi slēgta, bet visi cilvēki tiks atlaisti.

Pašlaik, kā tas redzams mediju publicētajā, par šī “investora” spējām jau ir pārliecinājušies ne tikai virkne uzņēmumu (“Latvenergo”, “Elme Messer” un citi), bet pat kreditori valsts personā, nesaņemot kārtējo maksājumu par aktīvu iegādi. Šo situāciju vairākkārt savās uzstāšanās precīzi raksturojusi ir ekonomikas ministre Dana Reizniece-Ozola, jau maijā pēc pirmās vizītes rūpnīcā uzreiz nosaucot lietas īstajos vārdos.

Protams, atbildības par izveidojušos situāciju lielākā daļa gulstas uz tā laika Latvijas amatpersonām, kad nepārdomātu lēmumu rezultātā tika strauji paaugstināti elektroenerģijas tarifi. Elektroenerģijas cena un OIK nodoklis pirms trīs gadiem faktiski bija “nāves spriedums” Liepājas lielākajam uzņēmumam, kurš tajā brīdī vēl nebija nostājies uz kājām pēc grandiozās tēraudkausēšanas ceha modernizācijas, kas tika veikta smagās metalurģijas tirgos valdošas krīzes apstākļos.

Bet ne mazāk ļaunuma rūpnīcai nodarīja jaunā “investora” ciniskā darbība, kā rezultātā tēraudkausēšanas komplekss tika pilnīgi atslēgts no tā saglabāšanai nepieciešamās enerģijas padeves, pārklājās ar sniegu un putekļiem, un nu jau nav garantijas, ka kompleksu vēl varēs darbināt.

Tobrīd palikušie darbinieki centās izdarīt visu iespējamo, lai unikālo iekārtu saglabātu, atbrīvotu sarežģīto dzesēšanas sistēmu no ūdens, saglabātu modernās vadības sistēmas, bet ar kārtējo cinisko vadības rīkojumu viņi gandrīz visi novembrī tika atlaisti no darba.

Šobrīd daudzi mūsu bijušie darbinieki no dažādām rūpnīcas struktūrvienībām pat nav saņēmuši ne pilnu darba algu par novembri, ne atlaišanas kompensāciju, ne kompensāciju par neizmantotu atvaļinājumu. Palīdzība tika meklēta Valsts darba inspekcijā, taču faktisku rezultātu nav, vērsties pie uzņēmuma vadības nav jēgas, bet lietu izskatīšana tiesā var vilkties vairākus mēnešus, kas ir izdevīgi bijušajam darba devējam.

Mēs pilnībā solidarizējamies ar rūpnīcā palikušajiem darbiniekiem, taču vienlaikus neuzskatam, ka mūsu rūpnīcai var būt nākotne nekompetentā un ciniskā šībrīža “investora” vadībā. Uzticības kredīts jau sen ir iztērēts…

Seko mums