Iesaki rakstu: 
Vai var būt vienā partijā cilvēki ar dažādiem principiem, uzskatiem, un vai politikā vispār varētu būt cilvēki, par kuru godaprātu ir pamatotas šaubas? Man jau šķiet, ka ne. Vēl vairāk, vai šādam politiskam spēkam vajadzētu būt pie varas? Valsts interešu vārdā noteikti ne, bet, diemžēl pie mums Latvijā šādi izņēmumi ir vairāki. Šoreiz par vienu – Jauno konservatīvo partiju un trīs tās pārstāvjiem. Par katru savs stāsts.
Nedaudz sākšu ar pašu partiju kā tādu.
Nereti mēs kaut ko pieņemam, neiedziļinoties tā saturā. palaižot garām, ka nosaukums pat konceptuāli neiet kopā ar saturu. Tā tas nu ir sanācis ar Jauno konservatīvo partiju, saīsinājumā JKP.
Paskatīsim, ko pasaka nosaukums un tā saturiskais jēdziens un kādi ir reālie uzstādījumi. Tātad konservatīvisms (no lat. val. conservativus – "tāds, kas saglabā") – ideoloģija, radusies XVIII-XIX gs. mijas straujo politisko un sociālo pārmaiņu Eiropā kā pretreakcija pārmaiņām, vēlme saglabāt esošo situāciju nemainīgu.
Nevajag mainīt mainīšanas pēc to, ko var nemainīt, svarīgākais esot sociālais miers, stabilitāte un privātīpašuma neaizskaramība (sabiedrības locekļi paši ir atbildīgi par savu ekonomisko labklājību un valsts iejaukšanās, pārdalot ekonomiskos resursus, ir nevēlama).
Novitātes, no kurām nevar izvairīties, konservatīvo ideālā tiek adaptētas esošajā, labi zināmajā kultūrvidē, nevis vide tiek pārkārtota, atbilstoši jaunievedumiem – jaunais nevar būt labāks tikai tādēļ, ka tas ir jauns. Tādēļ jaunajam ir jāienāk sabiedrības dzīvē pakāpeniski, kritiski izvērtējot tā ietekmi uz sabiedrības dzīvi.
Konservatīvisms atbalsta brīvu tirgu, indivīda iniciatīvu un privātīpašumu kā sabiedrības ekonomiskās uzbūves pamatprincipus. Taču tirgus ietekme sabiedrībā ir ierobežojama tur, kur atsevišķu ļaužu alkatība un spēja to realizēt kaitē sabiedrības interesēm.
Vienlaikus konservatīvismā tirgus ir un paliek nozīmīgs kā galvenais labklājības sasniegšanas veids: tas liek cilvēkam pašam uzņemties atbildību un rūpēties par savu labklājību. Konservatīvisms nenoliedz nepieciešamību pēc valsts sociālās politikas. Tā ir nepieciešama tieši konservatīvu mērķu vārdā: pēkšņi satricinājumi cilvēku dzīves veidam un sociālajam statusam bieži kļūst par draudu sabiedrības kopējai saskaņai.
Tomēr prasības pēc valsts iesaistīšanās konservatīvisms cenšas līdzsvarot ar cilvēka paša atbildību par sevi. Konservatīvismam ir nozīmīgs t.s. subsidiaritātes princips. Proti, valstij ir jāiesaistās vienīgi tad, kad problēmas nespēj atrisināt cilvēks pats – nevis nolūkā nemitīgi to apgādāt un pieskatīt visās dzīves situācijās. Tur, kur valsts var leģitīmi sagaidīt paša cilvēka aktivitāti un rūpes par sevi, tai gluži vienkārši nav jāiejaucas.1
Vai JKP ievēro šos principus?!
Ko tad mums solīja un dara JKP? Par konservatīvismu īsti nevaram runāt (tiesa, te ironisks jautājums – kurš laiks vai periods kalpo ka atskaites punkts - totalitārais režīms vai 90 gadu sākums). Konservatīvisms tikai ģimenes jautājumā neattaisno partijas nosaukumā likt tikai vārdu “konservatīvā”. Visas notiekošās reformas izglītības jomā tak JKP pārziņā, nule kā tika mainīta ģenerālprokurora ievēlēšanas kārtība, tikko kā pēc J.Bordāna ierosmes beidzās Valsts kontroles veiktā lietderības revīzija “Noziedzīgu nodarījumu ekonomikas un finanšu jomā izmeklēšanas un iztiesāšanas efektivitāte”, kurā izteikti tika kritizēta prokuratūra. Tiesa, šur tur pelnīti, bet šur tur…
Bezmaz vai radās sajūta, ka J.Bordāns ar šo revīzijas ziņojumu vēlas prokuratūru pavilkt zem sava bezkompromisa apmetņa. Nez, ja kaut kas tāds notiktu realitātē, ko pārējā koalīcija teiktu? Bezkompromiss tad svinētu savu uzvaru. Šis viss ir tieši JKP un tieslietu jomā – tā līdera J.Bordāna veikums. Kaut kā pēc konservatīvisma neizskatās. Līdz ar to jau pašos pamatos sanāk nesaskaņa. Partija pēc nosaukuma viena, bet pēc satura – pavisam cita.
Līdz ar to secinājums viens: kaut partija nes “konservatīva” vārdu, tās politiku par konservatīvu varētu nosaukt tikai tāds, kurš nezina šī vārda nozīmi. Tiesa, ja kā atskaites punkts būtu autoritatīvais vai totalitārais vadības stils, tad vismaz pēc publiskajā telpā izskanējušās informācijas... “JKP iekšienē valda komunistu režīms,” atzīst bijušais JKP biedrs, norādot, ka ļoti apšaubāma ir arī partijas finansēšana. “Es skatījos vienā mājaslapā, un tad es tur atdūros, ka viens no partijas sponsoriem ir saistīts ar Panamas lietu. Ja uzņēmējs no ofšoru valstu bankas finansē JKP ar 60–70 tūkstošiem eiro, tad tas jau liek uzdot jautājumus,” atzīst Bērziņš.2
Nu, ja tā ir, tad vismaz partijas vadības stils ir konservatīvs, nav mainījies.
Vēl zem sadaļas “konservatīvi” varētu palikt apakšā īpatnējo tendenci, ka publiski pieejamā datu bāzē JKP ir ļoti maz biedru, bet ļoti daudz ziedotāju.3 Virkne ziedojumu summas ir no viena eiro līdz dažiem desmitiem, bet, nevar nepieminēt, ka 2018. – 2019.gadā partijai visdāsnākos ziedojumus ir sniegusi Dandzbergu ģimene. Gints Marts un Pauls kopumā ir noziedojuši 93 000 eur, no kuriem lauvas tiesu ir noziedojis Gints Dandzbergs – 43 000.
Par partiju skaidrs – nosaukums viens, bet - kā tad ar tās cilvēkiem?
Tomēr, pirms runājam par cilvēkiem, jāpiemin būtisks moments: laikam JKP saskaras vai nu ar biedru iztrūkumu, jebšu jūtams trūkums iekasējumiem no biedru naudām, uij, atvainojiet, ziedojumiem. Kā citādāk tad izskaidrot, ka partija savu rindu paplašināšanai izmanto tos pašus reklamēšanās paņēmienus kā, piemēram, alkohola reklāmās? Tās ir visur – kā internetā, tā arī televīzijā.
Kaut arī, ja paskatāmies nedaudz atpakaļ, tad redzams, ka par JKP 13. Saeimas vēlēšanās nobalsoja 114 694 balsstiesīgo un tā ieguva 16 deputātu vietas, bet pēcāk piedzīvojusi pamatīgu kritienu – Jāņa Bordāna vadīto politisko spēku EP vēlēšanās atbalstījuši vien 20 595 vēlētāji, kas parāda, ka no JKP novērsušies vairāk nekā 82% tās atbalstītāju.4
Nu jā, šis tās reklāmas izskaidro, ja pēc ievēlēšanas Saeimā no sākotnējā atbalstītāju loku ir palikuši tikai 18%. Tur ne tikai reklāmas par uzņemšanu partijā jātaisa, bet jāstāv uz biroja trepēm un jāvelk iekšā katrs garāmgājējs. Vēl vairāk rada neizpratne par partijas līderu uzvedībām. Viņi uzvedas, it kā viņiem biedru loks plašs un stabils. Jāsecina, ka – ka vienkārši blefo.
Runājot par JKP cilvēkiem, visus neapskatīsim, bet domāju, ka pietiks ar trim. Sāksim ar svarīgāko. Jāni Bordānu, kurš pašlaik ieņem tieslietu ministra amatu un kura paša, tāpat kā partijas galvenais lozungs bija “bezkompromisa tiesiskums”.
Bordāna sasniegumi jau sākas gandrīz uzreiz ar apstiprināšanu tieslietu ministra amatā. Domāju, ka viņš ir vienīgais tieslietu ministrs pasaulē, kurš sūdzas par valsts tiesiskumu ārvalstu vēstniecībām. Jāatzīmē, ka galvenais iemesls vēstuļu rakstīšanai bija kriminālprocesa uzsākšana pret vienu no JKP vadošajiem biedriem šī vārda visplašākajā nozīmē - J.Jurašu.5 Piekritīsiet, līdz tam neviens pat par tādu variantu nebija aizdomājies. Nu ļoti konservatīvi. Tiesa, komunistiskā režīma garā. Kā kaut kas nepatīk – tā jāraksta sūdzība. Tas nekas, ka faktiski sanāca pašam par sevi.
Ir patīkami, ja par cilvēku tiek rakstīts par tā sasniegumiem. Nepatīkamāk, ka par neveiksmēm. Savā ziņā par katastrofu vajadzētu uzskatīt gadījumus, kad ārvalstu eksperti ir spiesti norādīt uz konkrētu personu kļūdām vai neizdarībām. Bordāns arī šajā ziņā ir spējis parādīt, ka ir izteikts līderis – Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (Organisation for Economic Cooperation and Devolepment, saīsinājumā – OECD) trešā posma ziņojumā par Latviju tiek vērtēti un sniegti ieteikumi par to, kā Latvija īsteno OECD Konvenciju par ārvalstu amatpersonu kukuļošanas apkarošanu starptautiskos biznesa darījumos un Padomes 2009. gada ieteikumu par turpmāku ārvalstu amatpersonu kukuļošanas apkarošanu starptautiskā biznesa darījumos6.
Tajā nevis vienā, bet veselās trijās vietās tiek pausts ekspertu viedoklis, ka konstatējama politiskā iejaukšanās un ir apšaubāma tiesu un ģenerālprokuratūras neatkarība. Uzminiet, kuras amatpersonas izteikumi un darbība bija par pamatu šādiem secinājumiem? Vispār lieks jautājums. Saprotams, ka Bordāns.
Bordāna spēja radīt problēmas vai drīzāk– acīmredzama nespēja pildīt ministra pienākumus – jau fiksēta ekspertu ziņojumos par Latviju. Nez, man kaut kā šķiet, ka daudzās pasaules valstīs ministri paši atkāpjas vai tiek atcelti arī par daudz mazākiem grēkiem.
Tomēr nekas nevar pārspēt Bordānu pēdējā izgājienā, nu, ja nu vienīgi Tramps, bet pēdējais jau savu amatu ir zaudējis. Proti, ignorējot tiesības uz taisnīgu tiesu, neiejaukšanos tiesas darbā, visbeidzot, samīdot ar kājām nevainīguma prezumpciju. Jāatzīmē, to neizdarīja kaut kāds cilvēks, bet gan – tieslietu ministrs un advokāts!!!
Citi viņa izbijušie kolēģi – advokāti šajā sakarā teica skaidrus un skarbus vārdus. Grūti iedomāties smagāku nevainīguma prezumpcijas pārkāpumu par to, ko veicis Bordāns.7 Pat notika neticamais – Tieslietu padome šo lietu izskatīja. Tiesa, tās secinājumi8 bija tik diplomātiski un saudzīgi, ka vecas večiņas bezzobainā mute ābolā iekostos ar lielāku spēku. Kaut arī vajadzēja bļaut cik spēka par tieslietu ministra nekompetenci un visatļautību. Kliegt vajadzēja tā, lai Kariņš beidzot paskatās un iedziļinās kas notiek imperatora Bordāna galmā un ko tas saplānojis.
Labi, lai Kariņš pats domā un tiek galā, bet vienu lietu ieteiktu – Bordānam muguru labāk neuzgriezt. Viens ir skaidrs, pašlaik tieslietu jomā āzis ir par dārznieku un tūlīt visus tā drā.. ui, draudzīgi uzmundrinās, ka neviens pat nepamanīs, ka skaļākais bezkompromisa tiesiskuma sludinātājs no tiesiskuma stāv tālāk nekā visi citi.
Trakākais jau tas, ka Bordāns pat nesaprot, ko dara. Kā citādāk var saprast viņa izteikumus. Patīk jums vai nepatīk, es savu viedokli turpināšu paust – Tieslietu padomē sacīja tieslietu ministrs Jānis Bordāns (Jaunā konservatīvā partija) saistībā ar viņa izteikto kritiku pret tiesnesi Kārli Jansonu, kurš skatīja Uģa Magoņa lietu.9
Bordāns laikam nesaprot, ka viņa prāta spēju un mutes nesaturēšanas dēļ Latvijai var nākties atkal tiesāties Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Būšu vairāk nekā pārsteigts, ja Magoņa advokāti tuvākajā laikā neiesniegs prasību pret Latviju. Vērtējot apstākļus – Latvijai kārtējais zāģis. Hā, labs tieslietu ministrs un partijas līderis, kurš sola bezkompromisa tiesiskumu.
Labi, ejam tālāk, vēl viens no JKP dižgariem – Juris Jurašs. Tas pats, par kuru Bordāns vēstules rakstīja. Tā nu sanāca, ka pavisam negaidot Jurašs kļuva par Saeimas Juridiskās komisijas vadītāju. Amats jau nav slikts, bet tajā brīdī, kad viņam kā Juridiskās komisijas vadītājam vajadzēja sākotnēji ētisku iemeslu dēļ atstatīties no ģenerālprokurora amata kandidātu vērtēšanas10, ētika aizgāja atpūsties.
Tāpat kā Bordāns arī Jurašs, izrādās, neko par tiesu neaizskaramību, tiesībām uz taisnīgu tiesu un nevainīguma prezumpciju nav dzirdējis. Vēl pikantāku situāciju padara tas apstāklis, ka tieši Magones lieta Juraša virzībā uz politiķu lomu spēlēja būtisku lietu. Atceramies pagātni šīs lietas sakarā Kā žurnālam norādījis KNAB Operatīvo izstrāžu nodaļas priekšnieks Juris Jurašs, ir apsveicami, ka KNAB darbinieki spēj mobilizēties pat tik sarežģītos un demotivējošos apstākļos, kādi patlaban valda birojā. Juraša vērtējumā, piemēram, nākšana uz pēdām Magonim biroja darbiniekiem izdevusies, nevis pateicoties Streļčenokam, bet drīzāk par spīti viņam.11 Bet tagad!? Tagad sanāk, ka politiskais kapitāls uzkrāts blefojot? Varoņi izrādījās nekompetenti? Labi, paskatīsim ko teiks nākamās tiesu instances.
Tā nu līdz šim bilance savdabīga – partijas spicē viens, kurš sludina tiesiskumu, bet pats to mīda ar dubļainām kājām. Otrs, kuram ētika vairāk atrodas prombūtnē un kurš savu politisko kapitālu izveidoja uz apšaubāmiem pamatiem. Nez kas tad sanāks ar trešo?
Trešais ir Saeimas deputāts, Finanšu sektora uzraudzības apakškomisijas priekšsēdētājs Gatis Eglītis.
Pusotru mēnesi pirms Rīgas domes vēlēšanām Saeimas deputāts Gatis Eglītis (Jaunā konservatīvā partija) publicējis blogu par to, kādas ir konservatīvo politiķu deviņas pamatvērtības, un ierakstījis tviterī, ka šis teksts “obligāti jāizlasa”. Kā noskaidroja “Melu detektors”, dažas Eglīša tēzes par konservatīvajiem izraisījušas ne mazāk kā izbrīnu akadēmiskajā vidē.12 Respektīvi, sanāk, ka konservatīvās partijas pārstāvis pat īsti nespēj saprast, kas ir konservatīvas vērtības un kas nav. Te, kā jau iepriekš minēju – partijas nosaukums it kā saka par vienu, bet reālie darbi ir pavisam citi.
Finanšu ministrija izstrādāja likumprojektu “Grozījumi Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas (NILLTPFN) likumā”, kurus jau 1. decembrī akceptēja valdība, bet 10. decembrī Saeima atbalstīja tā izskatīšanu nodot Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijai. Taču savu ieguldījumu likuma grozījumu izstrādē grib dot arī Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas Finanšu sektora uzraudzības apakškomisija jau pieminētā Gatis Eglīša vadībā.
Viņš norādīja, ka apakškomisija sagatavos likuma grozījumu priekšlikumus uz otro lasījumu. Tie ietvers dažas “Moneyval” rekomendācijas, kas vēl nav ieviestas, kā arī tiks mēģināts atrisināt atsevišķus pārspīlējumus, kuri tika ietverti likumā pirms pusotra gada, lai iedzīvinātu riskos balstīto klientu uzraudzību no banku puses.13 Eglīša vēstījumā ir atslēgas vārdi ir: “Tiks mēģināts atrisināt atsevišķus pārspīlējumus, kuri tika ietverti likumā pirms pusotra gada, lai iedzīvinātu riskos balstīto klientu uzraudzību no banku puses.” Jāatzīmē, ka tieši Eglīša pieminētie pārspīlējumi bija tie, pateicoties kuriem, Latvija nenonāca pelēkajā sarakstā.
Te jāatceras, ka "Moneyval", veicot Latvijas novērtējumu, konstatēja, ka ir lielā mērā izpildītas arī rekomendācijas par klientu padziļināto izpēti, finanšu iestāžu regulēšanu un uzraudzību, konkrētu nefinanšu biznesu un profesiju regulēšana un uzraudzību, skaidras naudas kurjeriem; izdošanu, kā arī citām starptautiskās sadarbības formām. Tomēr ziņojumā norādīts, ka visās šajās jomās joprojām ir nelieli trūkumi.14
Sanāk, ka Eglītis tagad dara visu, lai izvirzītās prasības finanšu plūsmas uzraudzībā tiktu padarītas “maigākas”. Respektīvi – tas sanāk, ka virza Latviju atpakaļ uz pelēko sarakstu. Hmm, interesanti, šāda pieeja arī ir Eglīša atklātajā konservatīvismā, vai arī tomēr ir cits izskaidrojums.
Sanāk, ka Bordāns runā par “Moneyval” rekomendāciju ieviešanu un to dara. Nu, kā nu māk, bet Eglītis atkal dara visu, lai ieviestie stingrākie ierobežojumi kļūtu maigāki? Nu baigā partijas vienotība.
Varētu jau plašākai ilustrācijai aprakstīt izglītības un zinātrnes ministres Ilgas Šuplinskas veikumu bet, tā jau pagari sanāca. Turklāt – secinājumi nebūs atšķirīgi. Haotiska, nekompetenta un iedomīga.
Nez, pārlasot šo visu, tik viens jautājums – cik ilgi Kariņš pacietīs partiju, kuras mērķi ir it kā vieni, bet darbi citi, un nekompetentu tieslietu ministru ar bezkompromisa tiesiskumu, kura paveiktais ir tikai skandāli, potenciāli zaudētas starptautiskas tiesu prāvas un nelabvēlīgi secinājumi ārvalstu ekspertu ziņojumos?
Domāju, citos apstākļos JKP ar visu Bordānu priekšgalā būtu jau izmesti kā no koalīcijas, tā arī valdības. Kamēr tas nenotiks, tikmēr Bordāns visticamāk mēģinās savu varas loku tik plašināt.
Seko mums 
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
Rosļikovs visu acu priekšā gatavo augsni krievijas specoperācijai tautiešu aizstāvēšanai. Saku kā režisors, kurš kaut ko saprot no dramaturģijas likumiem. Ja viņu nenoņem no trases savlaicīgi (likuma pārkāpumi acīmredzami, un to var izdarīt legāli), tad gaidiet tankus Rīgas ielās, iespējams, jau rudenī.
Gan jau arī šoreiz polittehnoloģi būs atraduši veidu kā lielākajai daļai pilsoņu uzlauzt apziņas kodus, apiet krititiskās domāšanas barjeras un panākt saviem klientiem vajadzīgos rezultātus. Visiem nevajag. Tikai vairākumam. Tātad grābekļi ir sagatavoti vajadzīgās krāsās un izlikti iepriekš aprēķinātās vietās. Vairākums ar garantiju uzkāps. Tas tā, ievadam.
Pēdējās nedēļas jau bija tik notikumu pilnas, ka ziņu atkarības sirdzējiem nebija laika ne normālai ēdienreizei, ne mierīgi uz poda pasēdēt. Tipiska aina – glaudāmrīks vienumēr rokā, nedaudz šķielējošs acu skats displeju nepamet ne uz mirkli. Un te nu sākās tādi trakumi, salīdzinājumā ar kuriem Holivudas pasakas sāka izskatīties garlaicīgas kā komjauniešu atskaites. Bet lai nu uguņošana, neticamie video skati un pārgudrā spriešana par ģeopolitiskajām sekām paliek citiem.
