Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Vācija nevarēja pabarot sevi. Valstij uzsākot Otro pasaules karu, britu flote bloķēja piegādes no ārzemēm, un stratēģiski svarīgu izejvielu imports nokrita līdz kritiskam līmenim. Glābiņš atnāca no Maskavas.

11.02.1940 Maskavā tiek parakstīts līgums par piegādēm, kas paredzēja, ka PSRS divpadsmit mēnešu laikā piegādās preces par 430 milj. reihsmarku, tai skaitā - 1 milj. tonnu labības, 900 tūkst. tonnu naftas produktu, 100 tūkst. tonnu hromu saturošas rūdas, 500 tūkst. tonnu dzelzsrūdas, 11 tūkst. tonnu vara, 3 tūkst. tonnu niķeļa, 950 tonnas cinka, 500 tonnas molibdēna, 500 tonnas volframa.

PSRS no Vācijas vajadzēja saņemt nepabeigtu smago kreiseri Lutzow, pēdējo modeļu kara tehnikas paraugus - lidmašīnas, tankus, lielgabalus, sakaru līdzekļus, kā arī darbagaldu un dažādu rūpniecisko iekārtu paraugus.

1940. gada oktobra beigās Maskavā ierodas vācu delegācija, lai parakstītu piegāžu līgumu nākamam gadam. Pārrunas iet grūti, ņemot vērā, ka Vācijas piegādes atpaliek no plānotā. Turklāt PSRS uzstāj, lai tiktu parakstīts robežlīgums un noregulētas domstarpības sakarā ar Baltijas valstu iekļaušanu PSRS sastāvā. 1941. gada 10. janvārī līgums par piegādēm līdz 1942. gada augustam tiek parakstīts. Piegāžu nomenklatūra pamatā tiek saglabāta iepriekšējā, turklāt vācu piegādes bija paredzēts veikt ar nobīdi laikā: ja padomju piegādēm vajadzēja sākties no 11. februāra, tad vāciešu - no 11. maija.

No malas skatoties, var likties dīvaini - potenciālie pretinieki „piebaro” viens otru, turklāt Hitlers to dara jau pēc lēmuma pieņemšanas par uzbrukumu PSRS (plāna Barbarossa izstrāde tiek uzsākta 1940. gada jūlijā, un plāns tiek apstiprināts 18.12.1940). Savukārt padomju un tagadējā Krievijas propaganda apgalvo, ka Molotova - Ribentropa pakts un ar to saistītais tirdzniecības līgums tika noslēgts, lai iegūtu laiku sagatavoties neizbēgamam karam. Šajā sakarā varētu būt divi skaidrojumi.

Hitlers plānoja pret PSRS zibenskaru (Blitzkrieg) - 2 - 3 mēnešu laikā bija paredzēts ieņemt Maskavu, Ļeņingradu un Donbasu ar sekojošu izeju uz līniju Arhangeļska - Volga - Astrahaņa. Tāpēc fīrers pamatoti uzskatīja, ka PSRS nepaspēs apgūt un ieviest ražošanā vācu tehnoloģijas, jo, kā zināms, tas nav dažu mēnešu vai pat gada jautājums. Savukārt izejvielas var tikt laistas apritē praktiski nekavējoties. Cita lieta, ka ar Blitzkriegu sanāca obloms. Ja kas, tad iepriekš pieminētais kreiseris Lutzow (vēlāk pardēvēts par Петропавловск) tā arī līdz kara beigām pabeigts netika un pilnā mērā karadarbībā palika neizmantots.

Savukārt Staļinam Hitlera „piebarošanas” mērķis bija sekojošs. Vadoni pilnīgi apmierināja ilgs karš rietumos, kas novājinātu visas karojošās puses un attiecīgi nostiprinātu viņa pozīcijas. Bet bija pārvērtējis Francijas un Anglijas toreizējās iespējas vest karu un pats caur Kominterni veicināja Francijas novājināšanu (franču komunisti parlamentā balsoja pret finansējuma piešķiršanu karadarbībai, bet komunistiskie aģitatori armijā aicināja dezertēt).

Vācu vēstniecības PSRS padomnieks Gustavs Hilgers, cilvēks, kas bija piedalījies praktiski visās abu pušu sarunās Maskavā, savā atmiņu grāmatā raksta:

„Tas, ko gaidīja padomju valdība no vācu uzbrukuma Holandei un Beļģijai, bija pilnīgi skaidrs: sīkstu angļu - franču pretestību, karadarbības ieilgšanu un kā rezultāts tam - vēl lielāku Vācijas un tās pretinieku novājināšanu. Tomēr Staļins kļūdījās, novērtējot spēku samēru un karadarbības perspektīvi Francijā. Viņš kļūdījās tieši tāpat, kā vēlāk kļūdījās, paredzot vāciešu Polijas kampaņas ilgumu.”

Otrās Ribentropa vizītes laikā 1939. gada 27. septembrī Staļins paziņo: „Ja Vācija pretēji gaidītam nonāks grūtā stāvoklī, tad Jūs varat būt pārliecināti, ka padomju tauta sniegs palīdzību Vācijai un nepieļaus, lai Vācija tiktu nožņaugta. Padomju Savienība ir ieinteresēta stiprā Vācijā.”

Ribentrops to saprot tā, ka Staļins gatavs atbalstīt Vāciju, ja karadarbība ar rietumvalstīm pieņems tai nelabvēlīgu gaitu. Berlīne nenotic Ribentropam un dod rīkojumu vēstniekam Šulenburgam palūgt Molotovam Staļina runas stenogrammu. Vācieši to arī saņem un pārliecinās, ka Staļins atklāti ir piedāvājis palīdzību gadījumā, ja Vācijai neveiksies karā ar rietumvalstīm.

Staļins, protams, nevēlējās Vācijas nostiprināšanos, taču negribēja arī tās sakāvi, jo arvien uzskatīja Angliju par savu galveno ienaidnieku. Šo vadoņa pozīciju apstiprināja viņa uzticīgais līdzgaitnieks, Sarkanās armijas politpārvaldes priekšnieks Ļevs Mehliss savā uzrunā padomju rakstniekiem 1939. gada 10. novembrī: „Galvenais ienaidnieks, protams, ir Anglija, bet Vācija visumā veic lietderīgu darbu, iedragājot britu impēriju. Tās sagrāve novedīs pie kopēja imperiālisma kraha.”

Atceras Gustavs Hilgers: „Laika posmā no neuzbrukšanas pakta noslēgšanas līdz kara sākumam starp Vāciju un Padomju Savienību jebkurš notikumu vērotājs varēja atkal un atkal konstatēt, ka, neskatoties uz ievērojamām spējām, kas piemita Staļinam kā politiķim un pateicoties kurām viņš ieņēma savu stāvokli, Staļins pieļāva rupjas kļūdas, kas radīja Padomju Savienībai nelabvēlīgas sekas.”

Kādas tad bija šīs kļūdas bez iepriekš pieminētām?

 1939 gada novembra beigās Padomju Savienība uzsāk karadarbību pret Somiju bez pienācīgas sagatavošanās un neveiksmīgi izvēloties laiku. Sarkanās armijas neveiksmes un lielie zaudējumi kampaņas sākuma periodā pārliecina Hitleru, ka krievi nebūs nopietns pretinieks.

Molotova - Ribentropa pakts pavēra jaunas iespējas padomju izlūkdienestam. Kontaktu aktivizācija ar Berlīni ļāva atjaunot sakarus ar aģentūru Vācijā. Bet izlūki ar pieredzi bija iznīcināti represiju gaitā, un uz Berlīni tika sūtīti diletanti. Par politiskās izlūkošanas rezidentūras vadītāju tika nozīmēts Amiaks Kobulovs - Berijas tuvākā līdzgaitnieka Bogdana Kobulova brālis, izskatīgs vīrietis, sabiedrības dvēsele un dāmu mīlulis, bet ar to arī viņa vērtīgās īpašības aprobežojās (1954. – 1955. gadā notiesāts un nošauts). Darba gaitas sācis kā kasieris - grāmatvedis un karjeru čekistu kantorī taisīja, pateicoties brālim.

Vācu pretizlūkošanas dienests veiksmīgi piespēlēja Kobulovam dubultaģentus, kas piegādāja dezinformāciju par to, ka Vērmahta divīziju koncentrēšana pierobežā nozīmē Vācijas politisku spiedienu, lai panāktu papildus naftas un labības piegādi no PSRS. Turklāt Staļins neuzticējās izlūkdienestu analītiķu secinājumiem un pieprasīja sev aģentūras ziņojumu oriģinālus, jo uzskatīja, ka lietu kārtība pasaulē viņam ir skaidra, un gaidīja apstiprinājumus saviem uzskatiem.

Krievu vēsturnieks Viktors Anfilovs divdesmit gadus pēc kara jautāja maršalam Fiļipam Goļikovam, kas apskatāmajā laika periodā vadīja militāro izlūkdienestu: „Kāpēc Jūs izdarījāt secinājumu, kas noliedza jūsu pašu izklāstīto Hitlera plānu realizācijas iespējamību? Jūs paši ticējāt šiem faktiem, vai nē?” (Goļikovs ziņoja vadonim, ka baumas par vācu uzbrukumu ir britu provokācija.)

„Bet Jūs pazināt Staļinu?” - uzdeva pretjautājumu Goļikovs.

„Es redzēju viņu mauzoleja tribīnē.”

„Bet es biju viņa padotais. Ziņoju viņam un baidījos no viņa. Viņš uzskatīja, ka, kamēr Vācija nepabeigs karu ar Angliju, tā mums neuzbruks. Mēs, zinot viņa raksturu, pielāgojām savus secinājumus viņa uzskatiem.”

1941. gada 5.aprīlī padomju valdība noslēdz draudzības un neuzbrukšanas līgumu ar jauno Dienvidslāvijas valdību, tādejādi cerot novērst Vācijas agresijas draudus Balkānos. Tomēr savstarpējās palīdzības pakta noslēgšana, kas garantētu PSRS palīdzību agresijas gadījumā, netiek piedāvāta. Jau mazāk nekā pēc 24 stundām kopš šī notikuma Vērmahts iebrūk Dienvidslāvijā un Grieķijā (operācija „Marita”).

Jāpiezīmē, ka jau dažus mēnešus pirms tam Kremlis tika brīdināts par iespējamo notikumu gaitu. Tā, britu vēstnieks padomijā Staffords Kripps (Stafford Cripps) februāra sākumā informēja Ārlietu tautas komisariātu par vāciešu gatavošanos iebrukumam Balkānos ar sekojošu uzbrukumu PSRS. Apmēram šajā pašā laikā analogu brīdinājumu padomju diplomāti saņem no ASV valsts sekretāra vietnieka Samnera Vellesa (Sumner Welles).

Kamēr grieķu armija kopīgi ar britu ekspedīcijas korpusu mēģina organizēt pretestību Vērmahtam, ko dara PSRS? Nekāda oficiāla reakcija no krievu puses neseko. Tieši otrādi - viss tiek darīts, lai „nesadusmotu” Hitleru. Vāciešiem tiek demonstratīvi izrādīta uzmanība. Tā 13. aprīlī, nedēļu pēc vācu uzbrukuma sākuma Balkānos Staļins personīgi ierodas Maskavas stacijā, lai pavadītu japāņu ārlietu ministru Macuoku. Atceras Molotovs: „To negaidīja neviens, tāpēc ka Staļins nekad nevienu nesagaidīja un nepavadīja. Japāņi un arī vācieši bija satriekti. Vilcienu aizturēja uz stundu. Mēs ar Staļinu stipri piedzirdījām Macuoku un gandrīz vai nešus ienesām viņu vagonā. Šī izvadīšana bija to vērta, lai Japāna nesāktu ar mums karot.”

Īstenībā šīs izrādes mērķis bija cits. Viss stacijā sapulcējies diplomātiskais korpuss redzēja, kā Staļins apņēma aiz pleciem vācu vēstnieku Šulenburgu, lūgdams viņu parūpēties, lai Vācija un Padomju Savienība arī turpmāk paliktu draugi. Tad Staļins pagriezās pret vācu militāro atašeju pulkvedi Krebsu un paspieda viņam roku, sacīdams: „Mēs paliksim draugi, vienalga, kas notiktos.”

Vai tādejādi Staļins cerēja pielabināt sentimentālo Hitleru? Raksta Gustavs Hilgers: „Uz Hitleru šī staļiniskā samierināšanas politika iespaidu neatstāja. Tieši otrādi, visus Staļina pūliņus izbēgt no konflikta viņš uzskatīja par vājuma pazīmi un bailēm no militāras sadursmes ar Vāciju. Viss tas nostiprināja viņa pārliecību, ka nekad vairāk var nerasties tik izdevīga iespēja sagraut Padomju Savienību, iznīcināt padomju režīmu un, iekarojot krievu un ukraiņu apdzīvoto teritoriju, nodrošināt vācu tautai papildu „dzīves telpu”.

Savukārt emocionālais reiha propagandas ministrs Jozefs Gebelss savā dienasgrāmatā ierakstīja: „Cik labi, ja tavā rīcībā ir spēks! Staļins acīmredzami nevēlas iepazīties ar vācu tankiem… Es visu dienu pavadīju drudžainā laimes sajūtā. Kāda augšāmcelšanās no garās ziemas nakts!”

Nu laikam pietiks par draugu būšanām, un laiks pariet pie otrā cēliena.

 Daudz ir sarakstīts par Vērmahta kara vešanas metodēm Krievijā (runa ir par regulārām armijas daļām, bet ne par dažādam policijas vienībām, tādām kā drošības policijas Einsatzgruppen der Sicherheitspolizei und des SD. Tā kā Hitlers gatavojās vest totālu iznīcināšanas karu, tad tika arī gatavotas attiecīgas direktīvas Vērmahtam. Kara vešanas metodes tādā veidā, kā tās bija formulētas 1907. gada Hāgas un 1927. gada Ženēvas konvencijās, uz Austrumu fronti netika attiecinātas. Tas viennozīmīgi atsaucās uz padomju karagūstekņu likteni.

27.07.1929 Ženēvā tika atklāta konference ar mērķi ratificēt konvenciju „Par apiešanos ar karagūstekņiem“. Konvencija saturēja aizliegumu ne vien par nežēlīgu izturēšanos pret gūstekņiem, bet arī par gūstekņu piespiešanu izpaust militāra rakstura informāciju. Konvenciju atbalstīja 47 valstis, bet PSRS atteicās piedalīties konferencē un neatzina konvenciju līdz pat 1949. gadam. Kā alternatīvu tam padomju valdība 19.03.1931 apstiprināja „Nolikumu par karagūstekņiem“ - dokumentu, kas nebija starptautiski atzīts.

Kā uzskata daži vēsturnieki, tad galvenais iemesls, kamdēļ PSRS nepievienojās konvencijai, bija tas, ka tajā tika paredzēta iespēja katrai valstij caur Sarkano Krustu sniegt humanitāro palīdzību saviem gūstā esošajiem pilsoņiem un Sarkanā Krusta pārstāvjiem tika dotas tiesības apmeklēt karagūstekņu nometnes. Turklāt Staļina uzskats bija, ka nonākšana gūstā ir līdzvērtīga nodevībai. Tas bija galvenais Hitlera arguments attiecībā uz starptautisko normu nepiemērošanu pret padomju karagūstekņiem.

16.08.1941 Staļins paraksta pavēli Nr.270 (http://www.hrono.ru/dokum/194_dok/19410816.php), kas faktiski pielīdzināja padošanos gūstā dezertēšanai. Vismaz tā šī pavēle tika tulkota uz vietām. 27.12.1941 Valsts aizsardzības komiteja izdod slepenu rīkojumu Nr. ГКО - 1069cc, kas paredz visus bijušos padomju karagūstekņus novirzīt uz НКВД filtrācijas nometnēm.

Plaši pazīstams ir tā saucamais „Rīkojums par komisāriem” - Vērmahta virspavēlniecības Oberkommando der Wehrmacht (OKW) izdots rīkojums, kas paredzēja Sarkanās armijas politisko komisāru nošaušanu. Jāpiezīmē, ka Vērmahta komandieri, tādi kā Heincz Guderians un Ērihs fon Manšteins savos memuāros atzīmē, ka viņu komandētajās apakšvienībās minētais rīkojums tika ignorēts. Savukārt krievu vēsturnieki šos apgalvojumus apšauba, uzskatot tos par mēģinājumu „atmazgāties“.

Pat pieņemot krievu vēsturnieku viedokli par to, ka vācu ģenerāļiem tādi jēdzieni kā virsnieka gods un sirdsapziņa bija sveši, tad no tīri pragmatiska viedokļa diez vai viņiem bija izdevīgi pildīt šo pavēli, jo labi apzinājās, ka paši nav pasargāti no krievu gūsta. Tad jau drīzāk nodeva poļitrukus Ainzatzgrupu rokās.

Manšteins raksta: „No starptautisko tiesību viedokļa politiskie komisāri diez vai varēja izmantot privilēģijas, kas attiecās uz militārpersonām. Manā skatījumā viņi nebija karavīri. Es diez vai uzskatītu par karavīru gauleiteru, kas man būtu piestiprināts politiskā uzrauga statusā... Bet, nebūdami karavīri, viņi vienlaikus bija fanātiski cīnītāji... Viņu uzdevumos ietilpa ne vien komandieru politiskā kontrole, bet arī īpaša nežēlīguma ieviešana karadarbībā, kas bija pilnīgā pretrunā ar agrākiem kara vešanas priekšstatiem... Taču neatkarīgi no tā, par ko mēs uzskatītu komisārus, viņu nošaušana pēc nokļūšanas gūstā bija pretrunā ar jebkuriem priekšstatiem par karavīru morāli... Šādas pavēles izpildīšana kaitētu ne vien Vērmahta godam, bet arī tā morālajam stāvoklim. Tāpēc es biju spiests ziņot priekšniecībai, ka man pakļautajās apakšvienībās šī pavēle netiks pildīta.”

16.12.1942 tiek izdota OKW direktīva „Par cīņu ar bandām“. Ar vārdu „bandas“ šeit tiek apzīmēta partizānu kustība okupētajās teritorijās. Lieki būtu atgādināt, ka šī cīņa nesa upurus civiliedzīvotāju vidū.

Nu, ar vāciešiem būtu apmēram viss skaidrs. Bet vai otra puse bija bez vainas?

18.07.1942 avīzē «Красная звезда» tolaik pazīstams publicists Iļja Erenburgs publicē savu rakstu ar nosaukumu „Nogalini!”. Šeit izvilkums oriģinālā (lai nebojātu iespaidu) - „Мы поняли: немцы не люди. Отныне слово «немец» для нас самое страшное проклятье. Отныне слово «немец» разряжает ружьё. Не будем говорить. Не будем возмущаться. Будем убивать. Если ты не убил за день хотя бы одного немца, твой день пропал. Если ты думаешь, что за тебя немца убьёт твой сосед, ты не понял угрозы. Если ты не убьёшь немца, немец убьёт тебя. Он возьмёт твоих [близких] и будет мучить их в своей окаянной Германии. Если ты не можешь убить немца пулей, убей немца штыком. Если на твоём участке затишье, если ты ждёшь боя, убей немца до боя. Если ты оставишь немца жить, немец повесит русского человека и опозорит русскую женщину. Если ты убил одного немца, убей другого — нет для нас ничего веселее немецких трупов. Не считай дней. Не считай вёрст. Считай одно: убитых тобою немцев. Убей немца! — это просит старуха - мать. Убей немца! — это молит тебя дитя. Убей немца! — это кричит родная земля. Не промахнись. Не пропусти. Убей!”

Der pievērst uzmanību, ka tiek aicināts nogalināt nevis „fašistu” vai „hitlerieti”, bet „vācieti”. Nez vai ebrejs Erenburgs tiešām tā domāja, kā rakstīja, jeb pārcentās, cenzdamies izkalpoties. Katrā ziņā pūliņi secen negāja. Atceras Manšteins: „ Drīz vien mums nācās pārliecināties, ar kādām metodēm ved karu padomju puse. Viena no mūsu izlūkošanas vienībām tika nogriezta. Vēlāk mēs uzgājām šo karavīru līķus, kas bija zvēriski izkropļoti. Man ar adjutantu bieži nācās atrasties teritorijā, kur varēja būt ienaidnieks, un mēs bijām cieši apņēmušies dzīvi nepadoties…Vēlāk bieži bija gadījumi, kad padomju zaldāti cēla rokas, it kā padodamies, bet, kad mūsu karavīri tuvojās, atklāja uguni, vai arī ievainotais simulēja nāvi un tad šāva no muguras.”

Par sarkanarmiešu ”varoņdarbiem” (atceraties - Убей немца!”) Vācijā varētu pierakstīt pāris lapaspušu, bet pietiks, ja citēšu Kopeļevu (Копелев, Лев Зиновьевич), cilvēku, kas notikumus pārzināja ne pēc nostāstiem. Kā brīvprātīgais aizgāja uz fronti un karu pabeidza Austrumprūsijā, kur tika arestēts un notiesāts uz 10 gadiem par „buržuāziskā humānisma” propagandu un „līdzcietību pret ienaidnieku”. Vēlākais publicists un disidents savā grāmatā „Glabāt mūžīgi” jautā: „Kāpēc starp mūsu karavīriem bija tik daudz bandītu, kas grupveidā izvaroja sniegā iegrūstas sievietes un meitenes, nogalināja neapbruņotus, grāva visu ko varēja, ķēzīja un dedzināja? Grāva bez jēgas, lai tikai sagrautu.” http://www.youtube.com/watch?v=6 - AlUpZZIoI

Nobeigumā par kārtējo vēstures mācību - demokrātisku iekārtu priekšrocības, salīdzinot ar totalitārām. Nav nozīmes totalitārisma veidam - vienas personas diktatūra, politbiroja diktāts vai nelielas cilvēku grupas īstenota pseidodemokrātija, rezultāts parasti viens un tas pats - kļūdas, krahs un nākamo paaudžu nosodījums. Protams, arī rietumu demokrātijas pieļāva nopietnas kļūdas apskatāmajā laika periodā, bet ar būtisku atšķirību - tie, kas kļūdījās, pagāja malā, atbrīvojot vietu spējīgākiem. Galu galā izdzīvoja un attīstījās demokrātiskās iekārtas, bet totalitārie režīmi sabruka un nav starpība, kādā secībā tas notika. Savukārt „uzvarētājiem” un „atbrīvotājiem” atlika „griezt zobus” un brīnīties, kāpēc šiem jādzīvo sliktāk par „uzvarētiem”.

An error has occured