Jupiter, tu dusmojies, tātad tev nav taisnība. II daļa

Iesaki rakstu:

Lai Minhauzens kļūst zaļš no skaudības!

Valsts un pilsētas budžets ir jāpapildina tiem, kas gūst peļņu, tas ir, Latvijas dzelzceļa (LDz) meitas uzņēmumiem, minerālmēslu terminālim RFT un Rīgas brīvostas pārvaldei (RBP). Uz pēdējo šajā sarakstā var attiecināt apzīmējumu – klīnisks gadījums. Šeit, tāpat kā Ventspils brīvostā, jūs nekur neatradīsiet, kādus nodokļus un cik lielā apmērā osta ieskaita valsts un pilsētas budžetā. Ņemot vērā, ka RBP sniegtie ostas pakalpojumi veido apmēram 1,2 eiro par tonnu, tad 2 miljonu tonnu Uralhim kravas ikgadēji ienesīs Loginova kunga „lauciņā” aptuveni 2,4 miljonus eiro, kas aiztecēs parastajiem mirstīgajiem nezināmos virzienos.

Peļņa un ienākums ir dažādas lietas. Ienākums – tas ir naudas līdzekļu kopums, kas ienāk uzņēmuma kontos, bet peļņa – tas, kas paliek pāri pēc tam, kad no ienākuma atskaita visus izdevumus, tajā skaitā visvisādus tēriņus: sākot no jaunas tehnikas iegādes – līdz nomaksātajiem nodokļiem, vai tas būtu nekustamā īpašuma vai sociālais nodoklis. Un tikai tad, kad visi šie maksājumi ir izdarīti, aprēķināms peļņas nodoklis.

Prakse liecina, ka termināļi praktiski nesasniedz 100% projektētās jaudas, labākajā gadījumā, jāsamierinās ar 75%, vai 1,5 miljoniem tonnu RFT variantā. Es nezinu gadījumus, kad 75% jaudas izdodas sasniegt termināļa darbības pirmajā gada, labi, ja tas sekmējas pēc kāda pusotra gada.

Latvijā spēkā esošais likums „Par nodokļu piemērošanu brīvostās un speciālajās ekonomiskajās zonās” paredz līdz 80% atlaidi peļņas un nekustamā īpašuma nodokļiem. Un tikai galīgi traks uzņēmuma vadītājs atteiksies pretendēt uz maksimālām atlaidēm.

Bet tagad iztēlosimies ideālu ainu:

– RFT no pirmās darba dienas sasniedz savu maksimālo jaudu – 2 miljonus tonnu gadā, un nesamazina darba intensitāti 365 dienas gadā;

– LDz un RFT vadība labprātīgi atsakās no nodokļu atvieglojumiem un vēlās maksāt tos pilnībā;

– valsts akciju sabiedrība Latvijas dzelzceļš (LDz) nosaka Uralhim konkurences apstākļos itin pieņemamu tarifu par mēslojuma pārvadāšanu – 5 eiro tonnā un tādējādi nopelna 10 miljonus eiro gadā;

– RTF pārliecina Uralhim maksāt nesaprātīgi augstu cenu – 5 eiro par vienu apstrādātu tonnu un arī pelna 10 miljonus eiro gadā.

Piedevām sākotnēji pieņemam, ka pievienotās vērtības nodokli (PVN) nedz LDz, nedz RFT nemaksā, jo eksporta preces no šā nodokļa ir atbrīvotas. Pat vēl vairāk, nemaksājot šo nodokli, LDz un RFT no tā vēl arī pelna, jo valsts atdot kompānijām PVN, kas ir samaksāts trešās puses firmām sakarā ar pakalpojumiem, kas saņemti transportējot un pārkraujot Uralhim produkciju.

Pievienojam vēl vienu utopisku scenāriju: LDz un RFT strādā pasaulē paši labākie un nesavtīgākie menedžeri, kuri neiztērē ne santīma nopelnītās naudas savu uzņēmumu darbības nodrošināšanai – nedz darba algām, nedz infrastruktūras uzturēšanai, nedz degvielas iegādei, nedz remontiem, nedz kredītu apmaksai – nekam, un viss abu kompāniju kopējais ienākums – 20 miljoni eiro kļūst par tīru peļņu, no kuras atbilstoši likuma burtam 15% ieplūst valsts budžetā. No 20 miljoniem eiro 15% ir 3 miljoni eiro vai 2,1 miljons latu.

Protams, ja jau viss ienākums ir peļņa, tad vairāk nekādas izmaksas nevar būt. Citiem vārdiem, Rīgas dome, apsolot pilsētai un pasaulei 21,43 miljonu nodokļu pieplūdumu valsts kasei, pat fantasmagoriskākajos nosacījumos desmitkārtīgi „kļūdījās”! Ar ko vīzija atšķiras no realitātes, mēs zinām.

No vienas galējības otrā

Ņemsim otru galējību:

– RFT saimnieki ir paši dāsnākie darba devēji, un RFT strādā pats kvalificētākais personāls pasaulē, tādēļ viss kompānijas 10 miljonu eiro ienākums tiek izlietots darba algu samaksai. Un nekam citam;

– visi 150 cilvēki, kas pieņemti jaunajās darbavietās, ir deklarēti Rīgā, bet augstākā vadība ir atteikusies no deklarēšanās Jūrmalā, Baltezerā un pārējās „svētās” vietās, oficiāli kļūstot par galvaspilsētas iedzīvotājiem, kuras budžetā arī tiks pārskaitīts ienākuma nodoklis;

– visi 150 RFT darbinieki necieš no kaitēm, kas samazina ienākuma nodokļa likmi, un viņiem nav apgādājamo, kuru esamība paredz atlaides aprēķinot ienākuma nodokli;

– Swedbank demonstrē neredzētu devīguma akciju un uzskata terminālim izdoto 30 miljonu eiro kredītu par beznorēķina sponsoru palīdzību; bet RFT personīgās izmaksas – nulle.

Šādā gadījumā 10 miljoni eiro RFT ienākumu ar neprātīgas fantāzijas spēku pilnībā tiek iztērēti, lai izmaksātu darba algas 150 darbarūķiem – katram mazliet virs 3 000 latiem mēnesī. Tādējādi valsts sociālā nodokļa veidā saņem nedaudz mazāk par 2,5 miljoniem latu, bet pilsētas budžets ienākuma nodokļa veidā (atstājot sev 80%, bet 20% pārskaitot valsts budžetā) iegūst gandrīz 1,2 miljonus latu. Ak vai, pietrūkst neliela detaļa: pasakai ir jākļūst par īstenību. Vienīgi tad uzbursies summa, kas daudzmaz līdzināsies tai, ko rīdziniekiem apsolīja dzimtā pašvaldība.

Visbeidzot, pieņemsim maksimāli realitātei pietuvinātu situāciju:

– Uralhim un RFT, kā jau minēju, no pirmās dienas strādā uz goda, nodrošinot sev un Latvijas dzelzceļam maksimāli iespējamos ienākumus;

– 50% ienākumu tiek novirzīti saimnieciskiem izdevumiem, ka ir pilnīgi pieņemami, bet vidējā darba alga terminālī ir konkurētspējīga un veido 1000 latus mēnesī.

– ak, jā, kredīts – tā apkalpošanai aiziet vēl 25% ienākuma;

– atlikušie 25% ienākuma – peļņa.

Ko RFT var maksāt valstij un tās galvaspilsētai? Lūk, ko:

1. Ienākuma nodokli – 380 000 lati (pilsētai, kas 20% atdos valstij).

2. Sociālo nodokli – 630 000 lati (valstij).

3. Peļņas nodokli – 220 000 lati (valstij), ja Brīvā ekonomiskā zonā strādājošam terminālim saskaņā ar likumu ir piešķirta 50% peļņas nodokļa atlaide (bet iespējams pat 80% – tikai mēs par to nezinām).

4. Nekustamā īpašuma nodokli – noslēpums, kas noslēpts aiz septiņiem zieģeļiem. Nespējot pārbaudīt Rīgas domes skaitļus, ieskaitīsim tās nosauktos 30 000 latus (pilsētai).

5. Pārējie nodokļi ir absolūts nieks.

Rezultātā: 410 000 lati – pilsētai un 850 000 lati – valstij. Kopsummā – 1,26 miljoni latu. Bet solīti, kā jūs atceraties, tika 21,43 miljoni latu. Lūk, sanāk, ka pieņemot puslīdz reālus apstākļus, Rīgas domes mutes bajāri, pareģojot gaišas nākotnes iestāšanos Latvijā un Rīgā pēc Uralhim ienākšanas ostā „kļūdījās” jau pat 17 reizes.

Kāds gan šajā gadījumā būs Latvijas dzelzceļa ieguldījums LDz cargo personā? 2010.gadā (par 2011.gadu vēl datu nav), nodrošinot pārvadājumus mazliet virs 49 miljoniem tonnu un saņemot ienākumus 200 miljonu latu apmērā, LDz vadošā „meitiņa” ieskaitīja valsts budžetā peļņas nodokli 75 620 (septiņdesmit pieci tūkstoši seši simti divdesmit!!!) latu apmērā. Nezinu, kā jūs, bet es neloloju ilūzijas, ka no LDz cargo var sagaidīt pēkšņu nodokļu birumu, kas piepildīs budžetu ar kaudzi.

Pat, ja pieļaujam, ka valsts holdings LDz ieskaitīs budžetā tikpat lielu nodokļu summu, kā RFT – 1,26 miljonus latu, tad šīs kompānijas, kas apkalpo Uralhim intereses, nodrošinot ārprātīga daudzuma amonija salpetra tranzītu caur mūsu valsti, samaksās nodokļos apmēram 2,52 miljonus latus gadā. Turklāt ar nosacījumu, ka terminālis no pirmās dienas strādās ar 100% projektēto jaudu un mūžam saglabās tādu darba ritmu.

Rīgas dome apgalvo, ka no RFT termināļa darba valsts un galvaspilsētas budžets ikgadēji papildināsies par 21,43 miljoniem latu. Es pārspīlējot, pat izejot aiz veselā saprāta robežām, uzbūru ideālus nodokļu aprēķina nosacījumus, tomēr galvaspilsētas pašvaldības deklamētais nodokļu pieplūduma rādītājs, izrādījās desmitkārtīgi uzskrūvēts. Pat pie pirmās mazākās tuvināšanās realitātei kļuva redzama kļūda – atšķirība 8,5 reizes.

Melnā maģija un tās atmaskošana

Izriet 3 varianti:

1. Rīgas domei nav sajēgas, par ko tā runā, tāpēc tiek truli retranslēti no RFT saņemtie skaitļi.

2. Rīgas dome un projekta RFT pasūtītāji apzināti pūš pīlītes, lai ar labskanīgiem skaitļiem apslāpētu to ļaužu kurnēšanu, kas nevēlas pārvērst Rīgu par pulvermucu?

3. Es neorientējos nacionālās nodokļu likumdošanas pamatos un aritmētikā.

Dodu priekšroku trešajam variantam, cerot, ka Rīgas dome, RFT un LDz izskaidros man, neaptēstajam, kā no 20 miljonu eiro ienākuma tiks nomaksāti nodokļi 28,5 miljonu eiro apmērā?

Laiks atgriezties uz grēcīgās zemes: es apgalvoju, ka ar RFT darbību un gādību Rīgas un valsts budžets patiesībā saņems daudzreiz mazākus nodokļu ieņēmumus, nekā to sludina galvaspilsētas dome. Tāpēc es par labāku atzīstu variantu, kurā pilsētas amatpersonas, kas īsteno saikni ar sabiedrību, nevis ar iespaidīgiem nodokļu ieņēmumu skaitļiem aģitē mūs par dzīvi uz iekonservētas bumbas ar laika degli, bet sniedz skaidrus aprēķinus, no kurienes kas rodas nodokļu epopejā, realizējot projektu Riga Fertilizer Terminal.

Pagaidām diemžēl neatstāj sajūtā, ka ar Rīgas domes pindzeli uzmālētajā gleznā „Minerālmēslu terminālis ostā” ir fantastiski sakāpināti nodokļu ienākumi gan valsts, gan galvaspilsētas budžetā. Uz episko jautājumu – „Kam tas ir vajadzīgs?” – nav jāatbild. Es skaidri redzu, ka par drošības līmeņa pasliktināšanos visu to cilvēku dzīvībai un veselībai, kas dzīvo pie 300 kilometrus garā tranzīta ceļa, pa kuru kursē vairāk nekā miljons tonnu amonija salpetra no Krievijas robežas līdz RFT terminālim Kundziņsalā, no kuras līdz Rīgas centram var gandrīz ar roku aizsniegties, patiesie termināļa saimnieki ir gatavi atpirkties ar pusotra vai divu miljonu latu palīdzību gadā.

Tas tracina! Īpaši tādēļ, ka pat pašos nereālākajos un fantastiskākajos budžeta ienākumu aprēķinos gali ar RTF un Rīgas domes variantu neiet kopā, gluži pretēji – tie atgrūžas viens no otra, kā veseli ļaudis no spitālīgajiem.

Turklāt divkārt tracina, ka centrāla izpildvara šo blēņošanos neredz. Vai varbūt redz? Ja nebūtu pievērusi acis, tad taču neļautu pasakas mālēt, bet pieprasītu detalizētu ekonomisko analīzi par prognozētajiem ienākumiem valsts un galvaspilsētas budžetā. Piedevām vēl painteresētos, cik ilgā termiņā RFT pāries uz pilnu projektēto jaudu, kādi tarifi tiks piemēroti Uralhim produkcijas pārvadāšanai pa valsts dzelzceļu, kāda būs peļņa, no kuras iekasēs nodokli budžetā, par kādiem tarifiem RFT grasās uzglabāt un pārkraut pašu amonija salpetri?

Vai mazums vēl jautājumu var uzdot īsts saimnieks, kas ir atbildīgs par valsts attīstību un ekonomiku?

Ja būtu īsts…

Dažreiz labāk ir runāt, nekā minstināties

D.Koņajevs: „Tas būs komplekss no astoņām kupolveida noliktavām ar 180 tūkstošu tonnu kopējo kapacitāti vienlaicīgai glabāšanai… Nekāda amonjaka tur nebūs.”

Stop, Koņajeva kungs, šeit, lūdzu, detalizētāk. Atbilstoši visiem dokumentiem Rīgas dome deva zaļo gaismu 90 tūkstošu tonnu uzglabāšanai. Un tā saucamā ekoloģiskā ekspertīze notika, pamatojās tieši uz šo skaitli, kas jau tāpat daudzkārt pārsniedz saprātīgus amonija salpetra uzglabāšanas apjomus. Tātad Rīgā pārkraus vairs nevis 2 miljonus tonnu, bet 4 miljonus tonnu Uralhim produkcijas?

Visticamāk, Uralhim ģenerāldirektors izpļāpājās (žurnālistu drukas kļūda tā nevar būt, jo tādus materiālus intervējamais vizē personīgi). Lai mani tagad kāds mēģina pārliecināt, ka neeksistē slepens protokols starp Latvijas „molotovu” un Krievijas „ribentropu”, atbilstoši kuram RFT ar laiku vērsīsies pie Latvijas un Rīgas varas institūcijām ar „pamatotu” priekšlikumu – dzīt caur visai valstij vairs ne miljonu, bet divus miljonus tonnu amonija salpetra. Ņemot vērā, ka Uralhim jau šogad plāno saražot 6 miljonus tonnu minerālmēslojuma, iznāk, ka RFT tēviem-komandieriem ir iecere vest caur mūsu galvaspilsētu 2/3 no visas Krievijas ķīmiskā giganta produkcijas.

Turklāt oficiālā ekoloģiskā „ekspertīze” ir atzinusi, ka pietiek tikai ar 100 metru drošības joslu apkārt RFT terminālim.

Pareiza taktika: braši, bet klusi, ļaujot aizmigušiem suņiem gulēt. Taču pats laiks atsaukt atmiņā pavisam nesenus notikumus, kad arī neviens nevienu nemodināja:

– Rīgas ostas teritorijā kādā no konteineriem sākās ķīmisko vielu nekontrolējama reakcija un notika īpaši toksiskas vielas acetoncianhidrīna noplūde. Apkārtējo māju iedzīvotāji tika evakuēti. Rīgas dome izziņoja par sprādziena draudiem, aizliedza peldēties un zvejot Daugavā;

– viesuļvētras brāzmas pārņēma Vecmīlgrāvī funkcionējošo minerālmēslu termināli Alpha osta. Tika sagrautas metāla konstrukcijas desmitstāvu namu augstumā. Tās uzgāzās uz blakus esošajām ēkām, dzelzceļa un uz sliedēm stāvošā vilciena. Ja uz sliedēm tobrīd atrastos vagoni ar amonija salpetri, vai arī tonnām metāla sabruktu uz līdzās izvietoto amonija salpetra noliktavu, tad, kā situāciju komentēja Rīgas Tehniskās universitātes ķīmijas profesore Ērika Bizdēna, viss varēja uzsprāgt. Un Vecmīlgrāvja Rīgā šodien vairs nebūtu;

– Ventspils terminālī Ventamonjaks notika nāvīgi bīstamas vielas akrilnitrila noplūde. Ja vien divi piestātnē strādājošie cilvēki, upurējot savu veselību, nebūtu pārtraukuši akrilnitrila turpmāku noplūdi, baisi pat iedomātie, kādi varētu būt upuri;

– līdzās Rīgai esošajā Mārupītē, bet no tās Daugavā, nonāca kaitīgas ķīmiskās vielas. Apkārtnes iedzīvotājiem dzeramo ūdeni veda no galvaspilsētas, bet no upītes izķēra nosprāgušās zivis, lai nepieļautu putnu saindēšanos ar tām;

– Daugavpils novadā noskrēja no sliedēm 17 vagoni, tajā skaitā 5 cisternas ar mazutu un tehnisko šķīdinātāju. Katastrofas likvidētāji nonāca slimnīcā.

Minot šos piemērus, es tikai gribu parādīt, ka pat 100 metru drošības josla apkārt RFT negarantēs drošību. Tūlīt pēc Daugavpils pievārtē notikušās dzelzceļa katastrofas Latvijas dzelzceļa prezidents Uģis Magonis intervijā Latvijas radio nepārprotami atzina: „Diemžēl nevar izslēgt, ka līdzīgas dzelzceļa avārijas notiks arī turpmāk”.

Tātad varam pieļaut, ka vilciena sastāvs, kas ved uz Rīgu 4 tūkstošus tonnas amonija salpetra, noskries no sliedēm. Bet gudrinieku, kas ir spējīgi šādā gadījumā provocēt 300 grādu temperatūru, lai notiktu sprādziens, pasaulē pietiek. No Krievijas slāpekļa rūpniecības un organiskās sintēzes produktu zinātniski pētnieciskā un projektēšanas institūta ekspertu slēdziena izriet, ka šajā gadījumā 520 metru rādiusā no sprādziena epicentra zeme būs pilnībā izdegusi, spēcīgi postījumi skārs 766 metru joslu, vidēji – 1313 metru, nelieli – 3832 metru. Ardievu, Vecmīlgrāvja, Jaunmīlgrāvja un Bolderājas iedzīvotāji!

Koņajeva kungs gan mūs mierina: 180 tūkstoši tonnu amonjaka vienlaicīgi Rīgā neuzglabāsies. Un viņš saka absolūtu patiesību, jo amonjaks un amonija salpetris ir pilnīgi dažādi ķīmiskie produkti. Turklāt šķidro amonjaku pārvadā pa jūru nevis sauskravās, bet ar gāzes tankeriem, kuru uzpildīšanai Rīgā termināļa nav. Tad kādēļ gan Uralhim ģenerāldirektoram lido divi krokodili – viens zaļš, bet otrs pa kreisi? Atbilde raisās šāda: sabiedrības apziņā iesakņojies, ka amonjaks ir kaut kas nāvējošs, bet amonija salpetris – tik vien, kā šķipsniņa mēslojuma puķupodā uz palodzes, un tur nav nekā bīstama. Lūk, tālab D.Koņajevs mierina tautas masas: neuztraucieties, bāleliņi, nekāds amonjaks jūsu pusē nebūs. Šīs jaukskanīgās vēsts nomierinātie ļautiņi nereaģēs uz amonija nitrāta krājumiem zem saviem logiem.

„Ienaidnieks tiks sakauts. Uzvara būs mūsu”

D.Koņajevs: „Mēs esam pārliecināti par savu taisnību, un, ja vajadzēs, aizstāvēsim projektu tiesā. Pārējie jautājumi, kas skar sacelto brēku ap mums, ir saistīti ar reklāmbiznesu un negodīgu konkurenci.”

Iesākumā – par negodīgo konkurenci. Latvijā TEORĒTISKI ar RFT varētu konkurēt divi termināļi: Alpha osta Rīgas Vecmīlgrāvja apkaimē un Kālija parks Ventspilī. Taču praksē ne Alpha osta, ne Kālija parks nevar pārkraut apjomus, kas ieinteresētu Uralhim. Un ne tikai tāpēc, ka tiem nav nepieciešamās noliktavu platības. Alpha osta ir ārpus konkurences dēļ salīdzinoši mazas jaudas, bet par termināli Kālija parks ir cita rīme.

Kad Ventspils dome izskatīja šā termināļa darba ekoloģiskos aspektus, ekologi-eksperti diezgan saprotami pamatoja, cik bīstama apkārtējai videi ir amonija salpetra uzglabāšana noliktavās, kas atrodas dzīvojamo kvartālu tuvumā. Turklāt terminālim tika aizliegts ārpus savas teritorijas robežām turēt uz pievedceļiem pat vienu (!) vagonu ar amonija salpetri.

Lietuvas minerālmēslu terminālis Klaipēdā strādā ar citu kravu nomenklatūru, un nepretendē uz Uralhim produkciju. Igaunijas osta Mūga un Somijas osta Kotka sen ir nodibinājušas savus sakarus ar Krievijas ķīmijas „baroniem”, un neizrāda jebkādas manāmas bažas attiecībā pret konkurenci ar RFT: katram savs „dārziņš”.

Kurš tad ir šis Uralhim ģenerāldirektora pieminētais, bet vārdā nenosauktais, negodīgais konkurents? Sanāk, ka vienīgi mēs – iniciatīvas grupa, kas uzskata, ka Latvijas galvaspilsēta jau tā ir tik pārslogota ar bīstamām kravām, tāpēc papildus miljons tonnu (vai tomēr divi miljoni?) amonija salpetra ir pārmērīgi daudz. Tie, kas saka: terminālim Rīgā – jā, amonija salpetrim – nē!

RFT to pamanīja un jau pagājušā gada septembrī nopublicēja preses relīzi, kurā kompānijas valdes priekšsēdētājs Roberts Kļaviņš piekāra mums visas iespējamās birkas: gan nepatiesu informāciju izplatām, gan sabiedrību maldinām. Piedevām, lai iedzītu bijāšanu, labākajās padomju tradīcijās „nostučīja” kur vajag: „Iniciatīvas grupas pārstāvju apšaubāmā reputācija un līdzšinējā darbība jau pievērsusi gan Latvijas, gan kaimiņvalstu tiesībsargājošo institūciju uzmanību”. Tiesa, jau pusgadu neviena no Latvijas vai kaimiņvalstu tiesībsargājošajām institūcijām mums savu uzmanību nav pievērsusi. Ja ticam Kļaviņa kungam, tad par šo UZMANĪBU zina tikai „institūcijas” un viņš pats – interesanta buntīte veidojas.

Mūsu iniciatīvu grupas dalībnieki tiekas ar iedzīvotājiem, sabiedriskiem darbiniekiem un politiķiem, skaidro savu pozīciju, iepazīstina ar faktiem, kas norāda uz korupcijas pazīmēm projekta Riga Fertilizer Terminal saskaņošanas procedūras gaitā, kā arī turpina neatkarīgu žurnālistikas pētījumu, kuru – vēlreiz atkārtošu – turpināsim publicēt. Protams, ka iepriekšminētais nonāk RFT ausīs un Uralhim uz mēles.

Varbūt tādēļ D.Koņajevs pieļauj, ka mums būs pietiekami daudz materiālu, lai vērstos tiesā, un savlaicīgi demonstrē sava holdinga muskuļus. Tajā pašā laikā viņš nepiemin, ka viens no mūsu biedriem Daugavpilī jau ir brīdināts, ka, turpinot mūsu iesākto lietu, zaudēs amatu, kas viņa ģimenei ir vienīgais eksistences avots. Bet citam mūsu kolēģim Rīgā pēkšņi piemanījās klāt neuzkrītoša persona un klusītēm paspriedelēja, ka žurnālistu Jākobsonu sakropļoja kāpņu telpā vien par sarakstes publikāciju, bet šajā gadījumā uz kārts likti simtiem miljonu.

Tādas lietas, Koņajeva kungs…

Tādas lietas, līdzpilsoņi un savieši…

Seko mums