Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Sabiedrisko attiecību padomnieks, politikas eksperts, rakstnieks un publicists Jurģis Liepnieks ir pamanāma personība. Viņa izteikumi publiskajā telpā vienmēr bijuši nelaipojoši un pat izaicinoši – kā šāviens pierē.

– Ja šī saruna notiktu pirms pāris dienām, tā būtu citādāka. Taču nupat laikrakstā “Diena” bija publikācija “Kas un kā “pasūtīja” Lato Lapsu un Jurģi Liepnieku”, kur par šī procesa aizkulisēm stāsta bijusī Valsts ieņēmumu dienesta izmeklētāja.

– Šī ir ārkārtīgi interesanta epopeja, kas vēl tikai uzņem apgriezienus. Konteksts ir tāds, ka Valsts ieņēmumu dienesta izmeklētāja, kura bija procesa virzītāja un kura vadīja kratīšanas pie manis un Lato Lapsas, kādu pusgadu pēc šiem notikumiem pati tika arestēta un nonāca cietumā. Kopā ar kolēģiem, kuri visi bija iesaistīti arī mūsu ar Lato Lapsu lietā. Viņi ir apsūdzēti tieši par to – par krimināllietu safabricēšanu un iespējamu kukuļu izspiešanu.

Protams, viņi tagad nestrādā Valsts ieņēmumu dienestā un šādos apstākļos ir sapratuši, ka viņiem ir sava motivācija vai interese pastāstīt, kas tad tur patiesībā notiek. Un tas, ko mēs no viņas teiktā intervijā “Dienā” saprotam, ir, ka lietu pasūtīšana, safabricēšana Valsts ieņēmumu dienestā ir vispārēja prakse. Nav brīnums, ka tur darbinieki ar tādām lietām nodarbojas, ja pat uzņēmuma visaugstākā vadība pasūta krimināllietas. Sak, reku jums kaut kāds formāls iesniegums, tur nekā, protams, nav, bet atrodiet pret viņiem jebko! Uztaisiet kratīšanu, un, ja kratīšanā neko nevar atrast, varbūt kāds zālīti glabā mājās, jo viņi visi esot no bohēmas. Bet kaut ko atrodiet un ierādiet viņiem vietu!

Tā jau ļoti bieži vēsturē gadās, ka ir nepieciešami kaut kādi iemesli, lai iesaistītie cilvēki sāktu runāt. Nu šādi iemesli ir radušies, un iesaistītais cilvēks sāk stāstīt, kā tās lietas patiesībā notiek. Man tas nav ne pārsteigums, ne jaunums, bet esmu priecīgs, ka arī plašāka sabiedrība varbūt beidzot sāks mazliet aizdomāties un saprast, kāda ir tiesiskuma situācija mūsu valstī, kāda ir kontrole pār dienestiem, cik nesodīti šo dienestu cilvēki var darīt pilnīgi jebko, kas viņiem ienāk prātā.

– Kas tad galu galā jūs ar Lapsu “pasūtīja”? Jo raksts neatbild uz šo jautājumu.

– Jūsu jautājums ir pamatots, jo skaidrs, ka ne jau Prusakas kundze vai Jaunzemes kundze bija tās, kurām bija īpaša interese spert šādus nelikumīgus soļus, jo tas ir Krimināllikuma pārkāpums. Nez vai viņas pašas to izgudroja. Jā, paliek jautājums, kurš to izgudroja, un esmu pilnīgi drošs, ka mēs ar laiku uzzināsim arī to, ka šis uzstājīgais rīkojums atrast kaut ko un ierādīt vietu šiem cilvēkiem – Lapsam un man – nāk no valsts prezidenta Egila Levita.

– Tas ir drosmīgs paziņojums.

– Jā, bet Egils Levits paļaujas uz to, ka viss Nacionālās drošības padomē runātais ir slepens un to neviens nevienam nekad neizstāstīs. Viņam nevajadzētu paļauties un kā juristam vajadzētu saprast, ka noziegumi nevar būt slepeni. Un, ja viņš izdara nelikumīgu spiedienu uz dienestiem, nekāds valsts noslēpums viņu nepaglābs no tā, ka šīs nelikumīgās prasības kļūs publiskas. Ne jau no zila gaisa Valsts ieņēmumu dienesta cilvēki izgudroja šo visu.

Levitam ir vēl viena “brīnišķīga” epizode. Ir publiskots, kā viņš, zvanot deputātiem, draudot un šantažējot, panāca savas favorītes Kucinas ievēlēšanu Satversmes tiesas tiesneša amatā. Tātad viņš vairs nesaprot, ko drīkst un ko nedrīkst, kādā valstī viņš dzīvo. Līdz ar to pieprasīt atrast jebko pret Lapsu un Liepnieku uz šī fona nav nekas pārsteidzošs.

– Spriedze baigā, kad mājās un pie tuviniekiem notiek kratīšanas. Kā šādu spiedienu var izturēt?

– Mēs politikā esam jau ne pirmo gadu desmitu, tāpēc mani vairs īpaši nepārsteigs. Bet tas, kam gribu pievērst uzmanību, – ja ir šādas pasūtītas lietas pret mani vai Lato Lapsu, tad saprotiet, ka to var pret jebkuru. Turklāt tiek pasūtīts “atrodi kaut ko pret viņiem vai pret viņu radiniekiem”. Tas jau ir zem jebkuras ētiskās un morālās latiņas, bet tādi cilvēki diemžēl vada mūsu valsti.

– Kā tas ir – pret jebkuru?! Nu nevar pret jebkuru kaut ko atrast! Vai tiešām viņi pamestu narkotiku paciņu pagultē, ja vajadzētu?

– Pagaidām tādu gadījumu nav, bet ko nozīmē “nevar atrast”? Arī pret mums neko nav atraduši, bet tas jau netraucē uzsākt krimināllietu. Kā mēs redzam, arī prokuroram pietiek ar aizdomām. Protams, ka mūs nenotiesās, jo nekā jau nav. Ja būtu kaut vismazākais iemesls, mēs jau sēdētu. Bet mums ir uzņēmumi, kas maksā nodokļus. Mans uzņēmums ir tik mazs, ka, pat ja es vispār nemaksātu nodokļus, tās summas nebūtu lielas. Bet mums nekad nav bijuši nodokļu parādi. Ja Valsts ieņēmumu dienests man uzraksta, ka es kaut ko esmu nepareizi samaksājis, es uzreiz samaksāju, es ar viņiem nekad nestrīdos. (Smejas.) Bet, neskatoties uz to, var kaut ko interpretēt, piemēram, ka grāmatvedībā kaut kas nav pareizi, vajadzēja citādāk, un tā tālāk. Viņi zina, ka neko neatradīs, un tāds arī nav mērķis. Mērķis ir ierādīt vietu. Iebiedēt un atriebties. Kā saka: jūs tur pārāk nespridžījiet! Protams, ka ģimenei un tuviniekiem tas viss ir briesmīgi.

– Antiutopiju rakstnieki ir paredzējuši, ka ar laiku tas notiek arvien izsmalcinātāk un represīvāk – tā baiļu iedzīšana, spiešana, pazemošana. Bailes – tas ir iedarbīgs mehānisms.

– Es domāju, ka tā ir sīku cilvēku atriebība. Nav vainīga ne iekārta, ne valsts. Vainīgi ir cilvēki. Tas ir personības jautājums. Vaira Vīķe-Freiberga neko tādu nedarīja. Neteica, kam jāierāda vieta. Viņa pati ierādīja vietu ar skatienu un pāris trāpīgiem publiskiem teikumiem, un nevienam nebija jautājumu. Levita kungs ir pieļāvis stratēģiskas kļūdas, un tās viņam maksās daudz dārgāk nekā tiem, kam viņš gribēja ierādīt vietu.

– Maksās ar to, ka viņu neievēlēs uz nākamo termiņu?

– To es nevaru šobrīd simtprocentīgi pateikt. Latvijā valsts prezidenta vēlēšanu sistēma ir ārkārtēji īpatnēja. Pie mums kandidāts var publiski tikt nosaukts pat tikai ievēlēšanas dienā un vakarā jau būt valsts prezidents. Šobrīd visticamāk izskatās, ka Levitam nav balsu. Bet, ja Levitam nav balsu, rodas jautājums: kurš tad? Nav šobrīd kandidāta, kuram būtu balsis.

– Teicāt, ka darbības pret jums nav valsts sistēma, bet sīku cilvēku izdarības. Tajā pašā laikā jautājat, kā mūsu valstī kaut kas tāds var notikt. Tātad šai epopejai tomēr ir saistība ar valsti.

– Sistēmiskā problēma ir tā, ka operatīvie dienesti un speciālie dienesti tiek ārkārtīgi slikti uzraudzīti, nav nekādas uzraudzības. Kurš, piemēram, izmeklēs šo gadījumu, par kuru informāciju ir atklājusi VID izmeklētāja? Kurš to izmeklēs? Jaunzeme, kura it kā ir iejaukta? Nē! Prokuratūra, kura arī ir iejaukta? Neviens neizmeklēs! Teorētiski parlamentam būtu jāveido parlamentārā uzraudzība, bet nekas tāds nenotiks. Dienestu uzraudzība ir faktiski neeksistējoša. Un tā ir sistēmiska problēma.

Otra sistēmiska problēma ir tas, ka neeksistē mediju kritika. Arī sabiedriskos medijus neviens neuzrauga. Tos arī nebūtu jāuzrauga, bet būtu jāeksistē mediju kritikai – kādam būtu kritiski un profesionāli jāizvērtē, vai viņu veikums un kvalitāte atbilst sabiedriskā medija un sabiedriskā pasūtījuma kritērijiem vai ne. Un nevis formāli, skaitot minūtes vai zīmju skaitu, bet vai atbilst pēc būtības. Taču mediju kritika Latvijā neeksistē. Bet sabiedriskie mediji ir ārkārtīgi ietekmīgi, to rāda dažādas aptaujas.

Protams, interneta gadsimtā lielo mediju loma ir samazinājusies un kļūst arvien mazāka, bet vienalga tā ir milzīga. Neviens nevar konkurēt ar sabiedrisko mediju auditoriju. Ar tās iespaidošanas jaudu. Un arī ar naudu. Viņi katru dienu uzrunā simtiem tūkstošu cilvēku. Viņi ietekmē sabiedrisko domu, sabiedrības dzīvi un politisko dienaskārtību vairāk nekā jebkurš politiķis vai partija. Tā ir pasaule pati par sevi, kuru neviens neietekmē. Tie ir desmit divdesmit cilvēki, varbūt pat mazāk, kas kontrolē... Kontrolē – tā nevar teikt mūsdienās… Teiksim, ļoti spēcīgi ietekmē sabiedrisko domu. Šie cilvēki nav pakļauti nedz kādai kontrolei, nedz kritikai, nedz uzraudzībai, pat ne savai sirdsapziņai. Kā nu katrs no viņiem to izmanto. Tas, protams, ietekmē sabiedrības attīstību un ir viens no cēloņiem visām mūsu problēmām.

– Par šo es aizdomājos, kad redzu, ka sabiedriskais medijs, tajā skaitā Bojāra raidījums, propagandē lietas, kas ir pret Satversmi. Manuprāt, tā nedrīkstētu notikt, jo sabiedriskajam medijam ir jāstrādā saskaņā ar valsts likumiem. Tomēr brīžiem tie pauž radikāli pretēju viedokli, mēģinot grozīt auditorijas pārliecību.

– Es domāju, ka sabiedriskajā medijā ir jābūt pārstāvētiem visiem viedokļiem.

– Pat ja tie ir pretrunā valstij?

– Citādiem viedokļiem ir jābūt pārstāvētiem. Propagandēt gan viņiem neko nevajadzētu, jo tā ir žurnālistika. Bet vai viņi to ievēro? Par to būtu vajadzīgas debates sabiedrībā. Būtu jāvērtē katrs šāds gadījums, bet nekas tāds nenotiek. Ja kāds kaut ko iepīkstas, kā mēs te tagad, uzreiz tiek pasludināts par Kremļa aģentu, kas grib novājināt sabiedrisko mediju. Attiecīgi viņi dara, ko grib. Tāda diemžēl ir situācija, un tā ir sistēmas problēma. Protams, tam ir sekas, jo lielie mediji lielā mērā ir demokrātiskas sabiedrības mugurkauls. Ja šis mugurkauls ir kropls, šķībs un neveselīgs, tad diemžēl arī sabiedrībai ir grūti pārvietoties, tālu lēkt un augstu sniegties.

– Un mums tas tāds ir – neveselīgs?

–  (Ar uzsvaru.) Tāds ir mans viedoklis. Bet es uz to neuzstāju. Es uzstāju uz to, ka būtu vajadzīga mediju kritika. Arī pats neesmu neatkarīgs tādā ziņā, ka esmu pilns ar dažādām emocijām un pārliecībām. Pazīstu visus tos cilvēkus; zinu, kurš uz kuru ir dusmīgs, apvainojies, un tā tālāk. Tas, uz kādu viedokli es uzstāju, ir, ka Latvijā neeksistē mediju kritika. Nulle!

– Arī mediju profesionalitāte, manuprāt, ir briesmīgā līmenī. Kādā latviešu valodā viņi runā un raksta! Mati čokurojas! Es to nespēju pieņemt.

– Arī es domāju, ka Latvijas mediju cilvēku profesionālais un izglītības līmenis ir katastrofāls. Žurnālistu izglītības, izpratnes un erudīcijas līmenis ir ļoti zems. Pārsvarā tie ir cilvēki, kas neko nelasa, tāpēc arī raksta katastrofālā valodā. Pašizglītošanās viņiem ir nulle, redzesloka paplašināšana – nulle. Reizēm viņi zina mazāk par neko tādās tēmās kā ekonomika un politoloģija, bet tas viņiem netraucē izteikties un veidot sabiedrības viedokli šajās jomās.

Intervijas fragments pārpublicēts no aprinkis.lv

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

12

Visa „Rail Baltica” projekta vadība precīzi līdzinās tam, ko rekomendē sabotāžas veikšanai

FotoKāds Jums palika iespaids pēc raidījuma „Kas notiek Latvijā” par Rail Baltica? Šoreiz bez cipariem, bet vienkārši novērojums. Pārsmējos.
Lasīt visu...

21

Ašeradens paziņo, ka grib celt nodokļus, un vēlētāji metas nobalsot par “Jauno Vienotību”: loģika te interesantāka nekā paši vēlēšanu rezultāti

FotoViens no nedaudzajiem negaidītajiem momentiem aizvadītajās vēlēšanās — “Jaunās Vienotības” pārsvars pār Nacionālo apvienību, kaut gan aptaujas konsekventi rādīja pretējo, turklāt tas notika pēc tam, kad JV pārstāvis Arvils Ašeradens informēja sabiedrību par iespēju celt pievienotās vērtības nodokli (PVN).
Lasīt visu...

21

Sabiedrības integrācijas fonds lūdz „Re:Baltica” atmaksāt neatbilstoši iztērētos valsts līdzekļus par radīto saturu svešvalodā

FotoŅemot vērā diskusijas publiskajā telpā par nodibinājuma “Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centrs Re:Baltica” (attēlā - tā pārstāve Inga Spriņģe) projekta “Šķelšanās” vērtēšanu un mediju redakcionālo brīvību, Sabiedrības integrācijas fonds (Fonds) skaidro pieņemto lēmumu. Fonds ir konstatējis, ka projekts nav īstenots atbilstoši konkursa nolikumam, kas paredz veidot saturu latviešu valodā, bet daļēji īstenots svešvalodā. Aktivitātes īstenotas ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu (MAF).
Lasīt visu...

12

Es esmu kompetents ne tikai tajā, par ko jūs visi padomājāt!

FotoNesen klausoties ekonomiskās politikas debates par Latvijas Stabilitātes programmu 2024. - 2028.gadam, radās sajūta, ka Saeimas vīri un sievas dzīvo pasaku valstībā. Vairums runātāju kaismīgi klāstīja, kas būtu jādara, bet neviens nerunāja, kas to traucēja paveikt jau, piemēram, pagājušajā gadā.
Lasīt visu...