Jūs tikai nesmejieties, bet es mēģināšu jums apgalvot, ka Covid-19 vakcīna ir pārbaudīta, droša un efektīva
Juris Jansons, tiesībsargs24.10.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Galvenās vadlīnijas obligātās vakcinācijas jautājumā var atrast Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) izskatītajā lietā “Vavřička and Others v. the Czech Republic”.[1] Tajā tika aplūkots Čehijas regulējums, kas paredzēja obligātu bērnu vakcināciju, pārkāpuma gadījumā paredzot soda naudas vecākiem, kā arī liedzot nevakcinētiem bērniem apmeklēt pirmskolas iestādes. ECT šajā lietā atzina, ka obligāta vakcinācija ierobežo indivīda tiesības uz privāto dzīvi, tomēr šāds ierobežojums ir pieļaujams, ja tas ir noteikts ar likumu, tam ir leģitīms mērķis un tas ir nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā.
Latvijā Epidemioloģiskās drošības likums jau šobrīd paredz vakcinācijas vispārīgos noteikumus, kā arī noteic pilnvarojumu Ministru kabinetam noteikt infekcijas slimības, pret kurām personas vakcinējamas obligāti, kā arī šīs vakcinācijas kārtību un vakcinējamo personu loku. Tas nozīmē, ka Ministru kabinets arī bez īpaša likuma pieņemšanas varētu noteikt vakcinācijas obligātumu un vakcinēšanās kārtību.
Obligātas vakcinācijas kā pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis būtu sabiedrības veselības un labklājības nodrošināšana. Vakcinācija ir tas, kā varam aizsargāt sabiedrību no saslimšanas ar Covid-19 un novērst tā izraisīto kaitējumu.
Vispirms jāņem vērā, ka valstij ir plaša rīcības brīvība veselības politikas noteikšanā, izvēloties politikas mērķus un līdzekļus, un tas aptver arī valsts vakcinācijas politiku. Tāpat arī jāņem vērā, ka vakcinācija pret infekcijas slimībām ir visā pasaulē plaši izmantota un atzīta prakse, kas ir svarīgs līdzeklis sabiedrības veselības aizsardzībai.
Valstu politika ir arī stipri atkarīga no sabiedrības attieksmes, piemēram, ir valstis, kurās nav nepieciešams noteikt vakcinācijas pienākumu, jo ir pietiekami augsta brīvprātīga vakcinācija, kamēr citās valstīs šī aptvere ir nepietiekama, lai nodrošinātu pūļa imunitāti.
Obligāta vakcinācija pret Covid 19 šobrīd būtu atbilde uz neatliekamo sociālo vajadzību aizsargāt indivīdu un sabiedrības veselību pret Covid-19 plašo izplatību un samazināt saslimstības līmeni. Ja brīvprātīga vakcinācijas politika nav pietiekama, lai sasniegtu un saglabātu pūļa imunitāti, ir pamats ieviest obligātu vakcinācijas politiku, lai panāktu atbilstošu aizsardzības līmeni.
Šī ierobežojuma samērīguma vērtēšanā svarīgi arī ņemt vērā to, ka Covid-19 vakcīna ir pārbaudīta, droša un efektīva. Vienlaikus, paredzot vakcinēšanās pienākumu, jānodrošina arī iespējas personai tikt atbrīvotai no šī pienākuma, piemēram, kontrindikācijas dēļ, tāpat arī jābūt pieejamiem tiesību aizsardzības līdzekļiem. Regulējumam jāļauj iestādēm elastīgi reaģēt uz epidemioloģisko situāciju un medicīnas zinātnes un farmakoloģijas attīstību, kā arī jābūt pieejamam kompensējošam mehānismam vakcinācijas izraisītu veselības traucējumu gadījumā.
Vakcinācijas pienākuma izpildi nevar tieši uzlikt, bet, pienākuma izpildi var nodrošināt netieši, piemēram, liedzot kādus pakalpojumus. Tomēr jānorāda, ka ir stipri apšaubāma šādu pasākumu efektivitāte noteiktām personu grupām Latvijā Covid-19 kontekstā. Svarīgi, ka personām nevarētu tikt liegti būtiski valsts pakalpojumi un jebkādu soda naudu uzlikšana, piemēram, īpaši apdraudētajai pensionāru grupai varētu būt nesamērīga.
Izvēloties sabiedrības grupas, pret kurām varētu tikt attiecināts vakcinēšanās pienākums, to lokam ir jābūt skaidram un ir jāņem vērā arī vispārējie tiesību principi, piemēram, vienlīdzības princips – identificējot salīdzināmas grupas, nedrīkstētu būt patvaļīgs lēmums. Tāpēc arī vajadzētu būt skaidriem kritērijiem, kā un kādēļ kāda grupa izvēlēta.
[1] Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2021.gada 8.aprīļa spriedums lietā “Vavřička and Others v. the Czech Republic”, pieteikumi Nr. 47621/13, 3867/14, 73094/14 u.c.
Seko mums 
Kaspars Briškens uzsver, ka pirmajā gadā satiksmes ministra amatā ir izdevies īstenot un iniciēt virkni pasākumu un projektu, kas dod pozitīvu pienesumu izvirzītajām prioritātēm – virzībai uz zaļo kursu, drošības un piekļūstamības nodrošināšanai, labas pārvaldības ieviešanai un starptautiskās konkurētspējas stiprināšanai. Piemēram, tilta pār Salacu Salacgrīvā rekonstrukcijas uzsākšana, rasts finansējums, lai četrkāršotu vidējā ātruma mērīšanas ierīču skaitu, ieviestas izmaiņas normatīvajā regulējumā drošākai mikromobilitātei, birokrātijas mazināšana elektronisko sakaru attīstībai un 5G iespējošanai.
Rosinājums samazināt iedzīvotāju iemaksas pensiju 2. līmenī ir nopietns signāls, kas liecina par bīstamu procesu politiķu pieejā valsts pārvaldīšanai. Tā sekas vēl izjutīsim.
"Rīgas cilpa" valsts budžeta kaklā? Ir rezultāts un atbildes, ja sarežģītam jautājumam pieķeras ciparu zinātājs-finansists Andris Kulbergs. Kas mani pārsteidza?
Nacionālā apvienība (NA) lēmusi izteikt neuzticību satiksmes ministram Kasparam Briškenam, jo viņš nespējot vadīt nozari, pieņemt lēmumus un tos izskaidrot sabiedrībai. Pirms tam arī partijas “Latvija pirmajā vietā” (LPV) Saeimas deputāti aicināja vākt parakstus Briškena demisijas pieprasījumam.
Mario Dragi brīdina par ES sabrukumu, ja nenotiks radikālas pārmaiņas. Cik var saprast no vēstījuma, tad Mario Dragi uztraucas, ka ES kuģis virzās nepareizā virzienā kur priekšā pa kursu ir pamatīgs aizbergs.
Režisora Alvja Hermaņa kolēģis, režisors Elmārs Seņkovs savā “Facebook” lapā saistībā ar Hermaņa ierakstu par raidījuma “Kultūršoks” tendenciozitāti ievietojis šādu ierakstu.
Kā jau esmu minējis iepriekš, zinātne nepielūdzami saka, ka globālās sasilšanas dēļ šajā gadsimtā cilvēce ies bojā. Daži indivīdi droši vien izdzīvos, bet esošā kārtība un valstis, manuprāt, sabruks 20-30 gadu laikā. Apsvērsim dažu praktiskus jautājumus, kā rīkoties.
Pa tam laikam Latvijas Televīzija uzbliezusi vēl vienu anonīmu vēstuli, kas ir tā kā atbildes vēstule uz savu pašu pirms tam rakstīto vēstuli. Jeb, kā Eriks Stendzenieks to ekstviterā apraksta: “Nu, cilvēki runājas paši ar sevi, atbild uz savām vēstulēm Hermanim par viņa domām un viņu raidījumu. Paškomunikācija ir ļoti svarīga, es arī strīdos ar sevi, kad mauriņu pļauju.”
Pie katrām nebūšanām, kas uzpeld politiskajā dienaskārtībā, par ieradumu kļuvis piesaukt neveiksmīgu komunikāciju. Respektīvi, nav svarīgi, kādas “ziepes ir savārītas”, svarīgi to skaisti iesaiņot un iebarot publikai.
