Kā Egils Levits mēģināja „piesmērēties” traģiskajai deportāciju tēmai
PIETIEK25.03.2023.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Šajās dienās nāk klajā Lato Lapsas un Kristīnes Bormanes grāmata „Valstsgribis”, kas veltīta Egila Levita prezidentūras laikā sastrādātajam, taču šur tur grāmatnīcās vēl varētu būt atrodams arī grāmatas „Viltvārdis” otrais, papildinātais izdevums. Šodien, 1949. gada deportāciju gadadienā pietiek.com pārpublicē no šī izdevuma pāris fragmentus, kas uzskatāmi demonstrē, kā Egils Levits ir mēģinājis „piesmērēties” traģiskajai deportāciju tēmai un pielāgot tai savu daļēji safantazēto „nācijas tēva” biogrāfiju.
„Saskaņā ar īstena nācijas tēva publiskajam tēlam pielāgoto biogrāfijas variantu Egils Levits esot dzimis Rīgā 1955. gada 30. jūnijā, un gan viņa vecāki, gan vecvecāki bijuši īstens Latvijas nācijas likteņgaitu, ciešanu un cildenuma iemiesojums.
Deviņdesmito gadu sākumā sniegtā intervijā viņš vēl aprobežojas ar lakonisku “tēvs bija inženieris, māte – izdevniecības redaktore”, bet, gandrīz gadsimta ceturksni pēc tam jau atklāti mērķējot uz Valsts prezidenta posteni, Egila Levita publikai pasniegtajā dzīvesgājuma versijā akcenti tika likti uz “drošām vērtībām”.
Nu jau nākamajam “visas tautas prezidentam” esot bijuši gan vecvecvecāki, kas cīnījušies pret carisko režīmu un pat izdevuši sociāldemokrātu laikrakstu “Cīņa”, gan 1949. gada 25. martā padomju varas uz Sibīriju izsūtīti vecvecāki un represēta ģimene, gan tēva ģimene, kas “visa sadegusi holokausta ugunīs”, gan disidentiski noskaņoti vecāki – jo īpaši tēvs, padomju varas cienīgs pretinieks, taču nav atpalikusi arī māte, kas bijusi dzejniece, publiciste un okupācijas varas kritiķe.
Protams, arī pats nākamais “nācijas tēvs” jau kopš agras bērnības esot bijis klāt pie latviešu tautas likteņpavedieniem – piemēram, pats savām acīm vērojis, kā no vilciena kāpj ārā viņa no Sibīrijas izsūtījuma atgriezušies vecvecāki.
Nelaime tikai tā, ka visos šajos “nācijas tēva” stāstos patiesības saturs labākajā gadījumā ir trešdaļa, sliktākajā – vispār necik, vieni vienīgi meli un izdomājumi.
Par māti – Ingeborgu Levitu (Leviti). Ja ticētu “nācijas tēvam”, māte bijusi īsts brīnums – “izmācījusies par vecmāti un medmāsiņu”, savulaik studējusi Latvijas Mākslas akadēmijā, rakstījusi dzeju un gleznojusi, bijusi publiciste, redaktore, korektore. Taču jau atkal lielākā daļa no tā ir vieni vienīgi izdomājumi.
Savās padomjlaika izbraukšanas anketās Ingeborga Levite skaidri un gaiši norāda, ka “esmu beigusi piecas klases Rīgas sešpadsmitajā pamatskolā”, līdz ar ko par studēšanu Mākslas akadēmijā nevar būt ne runas.
Arī par redaktori un korektori viņa līdz emigrācijai nav strādājusi. Padomju valstī, kur redaktora darbs bija politiski atbildīgs, Ingeborga Levite ar savu piecu klašu izglītību, ko uzskatāmi demonstrē viņas padomju amatpersonām rakstīto vēstuļu gramatiski nepareizie un stilistiski neveiklie teksti, rediģēšanai netiktu ne tuvu.
Turklāt padomjlaika anketu sadaļās par darba stāžu, kad uz spēles likta kārotā izbraukšana un sniegtajai informācijai jābūt maksimāli precīzai, Ingeborga Levite skaidri un nepārprotami apliecina, ka veselības stāvokļa dēļ nekad un nekādu algotu darbu padomju valstī vispār nav strādājusi: “Neesmu strādājusi (iedzimtas sirds slimības dēļ).”
Pilnīgas blēņas ir arī stāsts par to, kā Ingeborgu – tobrīd vēl Bargu – esot bijis paredzēts izsūtīt uz Sibīriju kopā ar viņas vecākiem, pareizāk sakot, kopā ar cilvēkiem, ko Egils Levits mūsdienās uzdod par viņas vecākiem. Latvijas PSR Valsts drošības ministrijas lēmumā par šīs ģimenes izsūtīšanu Ingeborgas Bargas vārds gluži vienkārši nav minēts – nav, un viss.
Par pirmajām “pareizajām” bērnības atmiņām. “Savu pirmo apzināto un spilgto atmiņu varu pat datēt, jo droši zinu, ka tobrīd man bija trīs gadi: mēs ar māmiņu ejam uz Rīgas staciju sagaidīt vecomāti un vecotēvu. Vilcienam priekšā lokomotīve ar dūmiem un svilpi. No tā izkāpj veca tante un vecs onkulis, abi vateņos, gumijas zābakos, apkrāvušies ar kaut kādām pauniņām. Es skatos un domāju: vai patiešām tie ir mani vecvecāki?
Šī pirmā atmiņa man ir no 1958. gada, kad manas mātes vecāki un māsas atgriezās no izsūtījuma. Kopā ar četrdesmit tūkstošiem citu latviešu 1949. gada 25. martā viņi bija deportēti uz Sibīriju,” stāsta viltvārdis, īpaši akcentēdams – runa esot par viņa pirmo apzināto un spilgto atmiņu trīs gadu vecumā.
Arī tie ir salti meli. Latvijas PSR iekšlietu ministra vietnieka Zenona Indrikova parakstīta izziņa sniedz precīzus datus par Ermansonu ģimenes – ko Egils Levits uzdod par saviem vecvecākiem – izsūtījuma laiku: tas ir no 1949. gada 25. marta līdz 1956. gada 10. septembrim.
Tas nozīmē – Ermansonu atgriešanās laikā 1955. gada 30. jūnijā dzimušajam (tāds datums oficiāli norādīts) Egilam Levitam ir nevis trīs gadi, kad mazs cilvēks tiešām kaut ko jau var atcerēties uz visu mūžu, bet gadiņš un trīs mēneši.
Tātad labticīgajiem medijiem un to naivajiem žurnālistiem pamestais stāstiņš par nākamā “nācijas tēva” gleznainajām atmiņām, kā no dūmu mutuļos ieskautā vilciena vagona izkāpj gumijas zābakos un pufaikā tērpts vecs onkulis un veca tante – viņa vectēvs un vecāmāte –, ir primitīvi meli.
Par vecvecākiem – izsūtītiem turīgiem jaunsaimniekiem. “Nācijas tēvs” aizgūtnēm stāsta par vectētiņu un vecmāmiņu, kuri divdesmitā gadsimta divdesmitajos gados esot atgriezušies Latvijā no Vācijas, nopirkuši lauku mājas un kļuvuši “diezgan turīgi jaunsaimnieki”, par ko arī tikuši izsūtīti, – un arī šis stāsts ir izzīsts no pirksta.
Patiesībā nekādas lauku mājas viņi nav nopirkuši un ne par kādiem turīgiem jaunsaimniekiem nav kļuvuši: jaunsaimnieks Jānis Ermansons, sava tēva apdāvināts ar “savu stūrīti zemes” (un nevis to iegādājies), ir apprecējis Egila Levita vecmāmiņas (ja šī konkrētā Karlīne Bargs tiešām ir Egila Levita vecmāmiņa) meitu un paņēmis pie sevis dzīvot arī pašu vecmāmiņu.
Savukārt Jānis Bargs – tas pats, kuru padomjlaika anketās kā savu tēvu vēl un vēlreiz min Ingeborga Levite, – saimniecībā “Jaunbulīši” nav pat manīts. Likumsakarīgi arī uz Sibīriju kopā ar Karlīni Bargs viņš 1949. gada 25. martā nav izsūtīts.
Un ko tad Egils Levits trīs gadu vecumā Rīgas dzelzceļa stacijā sagaidījis atgriežamies no izsūtījuma Sibīrijā? Zinot, ka sagaidīšanas stāsts ir izzīsts no pirksta, jo Ermansonu atgriešanās laikā Egilam bijis tikai gadiņš un daži mēneši, nekādu jautājumu vispār nav.
Tieši tāpat viss skaidrs arī par to, kāpēc Egils Levits tik izteiksmīgi klusē par Jāņa Ermansona biogrāfijas daļu, no kuras izriet, ka viņš nemaz nav bijis tik piemērots iecerētajai “nācijas tēva” ideālajai biogrāfijai – uz Sibīriju nosūtīts acīmredzot kļūdas pēc, pats savulaik bijis kreisi noskaņots un atpakaļ dzimtenē vēlējies nokļūt, mēģinot “nostučīt” kaimiņus…”
Seko mums 
Cilvēka eksistence nav reducējama tikai uz ārējiem normatīvajiem ietvariem vai sabiedrības uzspiestām struktūrām. Jau kopš dzimšanas indivīdam piemīt fundamentālas spējas — uztvere, domāšana, izvēle —, kas veido viņa personīgo patiesības izpratni. Šīs spējas kalpo kā pamats gan ētiskai, gan tiesiskai autonomijai.
Pēdējā laikā kļūst arvien redzamāka Agitas Zariņas-Stūres, Saeimas deputātes un Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājas, nekompetence. Lai gan visa viņas profesionālā dzīve ir bijusi saistīta ar izglītību, šķiet, ka viņa neizprot pat elementāras izglītības tendences Latvijā un pasaulē.
Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) noliedz publiskajā telpā izskanējušos apgalvojumus par iestādes it kā iejaukšanos atsevišķu plašsaziņas līdzekļu redakcionālajā neatkarībā un cenzūras īstenošanu. KNAB savas funkcijas, tostarp priekšvēlēšanu aģitācijas uzraudzību, veic saskaņā ar normatīvajos aktos noteiktajām pilnvarām un tiesībām.
Es te paklausījos Ivo Butkeviča podkāstu ar bijušo AirBaltic padomes priekšsēdētāju Klāvu Vasku. Doma bija saprast, kur mans un amatpersonas viedokļi varētu atšķiras. Vai arī viņš lies bleķi kā Jānis Ošlejs un dezinformēs sabiedrību?
Zaļo un Zemnieku savienība atbalsta iespēju Latvijā izveidot musulmaņu mošejas. Partija paziņoja, ka tā aicinās partijas, kas ir koalīcijā ar to, atbalstīt šo ideju. Īsāk sakot, jo tuvāk vēlēšanas, jo vairāk bezjēdzīgu, populistisku ideju dzird vēlētāji.
Par ko balsot pašvaldību vēlēšanās 7.jūnijā Salaspilī? Šāds jautājums nodarbina daudzu salaspiliešu prātus, un daudzi arī jautā man, lai es skaidri pasaku, par ko balsot. Baznīca ir šķirta no valsts, bet nav šķirta no sabiedrības, tādēļ neaģitēšu ne par vienu konkrētu partiju, bet kā Salaspils Romas katoļu draudzes prāvests došu savu vērtējumu par visām partijām, kas kandidē šajās vēlēšanās.
Apvienotais saraksts Ropažos lepni sevi sauc par “komandu”. Spēcīgu, profesionālu, godprātīgu un ar augstāko cieņas līmeni. Taču kādu cieņu pret novada iedzīvotājiem var gaidīt, ja pat šīs “komandas” iekšienē valda savstarpēja konkurence, ambīcijas un čuksti par varas dalīšanu?
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
