Kā Einars Repše ievilka politikā nekompetento dārznieku Madaru Lasmani

PIETIEK
22.03.2024.
Komentāri (0)

Iesaki rakstu:

1998. gada janvāra sākumā Latvijas Bankas prezidents Einars Repše, kurš līdz tam no sava melnkoka troņa paretam ir komentējis ja nu vienīgi lata kursu, fiskālo stabilitāti un līdzīgus valstiskas nozīmes jautājumus, pārsteidz ne pa jokam: preses konferencē viņš pēkšņi metas virsū autoevakuatoriem - ar banku sfēru nu nekādi nesaistītam pašvaldības dienestam, kas nodarbojas ar nevietā novietotu automašīnu aizvākšanu un nogādāšanu īpašās stāvvietās, no kurām tās īpašnieki pēc tam var atgūt tikai pēc soda naudas nomaksāšanas.

Tādu pilsonisko dusmu un principiāla sašutuma izvirdumu Einara Repšes izpildījumā žurnālisti nav redzējuši kopš 1995. gada banku krīzes, bet par tēmu, kas nav tieši vai netieši saistīta ar finanšu sfēru, - vispār nekad. Latvijas Bankas prezidents, izrādās, ir norūpējies par visu rīdzinieku tiesībām, - tās ne pa jokam apdraudot Rīgas autoevakuatori, kuru darbība esot "iedzīvotāju laika, naudas un nervu pilnīgi nelietderīga šķiešana, kā valsts varas rupja un nepamatota izmantošana" un vienkārši "izspiešana".

Autoevakuatoru darbība neesot ne valsts, ne pašvaldības, ne sabiedrības interesēs, - un, protams, ne jau nu Einara Repšes personiskā ieinteresētība esot šī sašutuma pamatā. "Kādreiz" gan esot ticis aizvilkts arī mūsu varoņa sievas auto, taču tā īsti, valstiski un principiāli, viņš esot sabēdājies brīdī, kad no preses publikācijām uzzinājis, ka no Ārlietu ministrijas autostāvvietas esot aizvilkta kāds auto ar speciālu stāvēšanas atļauju, kā arī kāda diplomāta automašīna.

Einars Repše, maigi izsakoties, druscīt melo. Izrādās, tikai mēnesi iepriekš autoevakuatori ir aizvilkuši kā reiz viņa toreizējās sievas (ar Gunāra Astras audžumeitu Diānu, savu divu dēlu māti, Einars Repše izšķiras gadu vēlāk, 1999. gada pavasarī) automašīnu, par kuras atgūšanu nācies samaksāt veselus divdesmit trīs latus lielu soda naudu. Savukārt burtiski pāris dienas pirms preses konferences aizvilkta arī Latvijas Bankai vai kādam tās darbiniekam piederoša automašīna. Tieši pēc šiem dramatiskajiem un viņu personiski tieši skārušajiem notikumiem Einars Repše tad arī iedomājies par sabiedrības, valsts un pašvaldības interesēm evakuatoru jautājumā...

Šis nav nekāds izņēmums, tieši pretēji - šis ir reālais, īstais un patiesais Einars Repše, kurš vienmēr un visos laikos ir bijis svēti pārliecināts par trim lietām. Pirmā - ka viņa intereses, uzskati, vajadzības un problēmas ir vienīgās īsti svarīgās intereses, uzskati, vajadzības un problēmas, bet viss pārējais ir kaut kas absolūti otršķirīgs.

Otrā - ka tas, ko viņš kategoriski pieprasa no citiem, ne mazākajā mērā neattiecas uz viņu pašu un viņa pietuvinātajiem: vieni principi - tiem pārējiem, pavisam citi - viņam un viņējiem. Un trešā - ka viņam nekad nevajadzēs atbildēt par to, ko viņš ir sarunājis iepriekš, kaut tas ir izrādījies pilnībā pretrunā ar vēlākajiem darbiem (un arī runām), un ka attiecīgi ļauni nomelnotāji un nelabvēļi ir visi tie, kas kaut ko tādu vispār atgādina.

"Repše ir pārliecināts, ka viņš dara pareizi, pilnīgi pareizi. Viņam diezgan organiski liekas, ka viņš dara to, ko arī Dievs grib," - tā presei četrus gadus vēlāk, 2001. gadā, "lielās solīšanas laikā", kad Einars Repše acīmredzami virzās uz politikas pusi (kaut joprojām nav gatavs atteikties no milzīgās Latvijas Bankas prezidenta algas), izsakās viņa kādreizējais skolas un studiju biedrs Andrejs Panteļējevs.

Šī "svētā divkosība" izpaužas itin visā - vienu no spilgtākajiem kontrastiem starp Einara Repšes vārdiem un Einara Repšes darbiem uzrāda, piemēram, viņa "evolūcija" kadru jautājumā.

"Esmu iecerējis, ka uz visiem amatiem tiks virzīti tikai cilvēki, kuri ar darbiem pierādīs, ka ir spējīgi godīgi un profesionāli strādāt vienā vai otrā amatā, nevis kāda cita ar neskaidru motivāciju ieteikti cilvēki," - tā mūsu varonis 2001. gada decembrī, vēl tikai pieprasījis ne ta miljona, ne ta pusmiljona honorāru un nosolījies doties politikā, lai ieceltu saulē visus godīgos Latvijas iedzīvotājus, deklarē intervijā Dienas Biznesam.

Arī savā atlūguma rakstā Saeimas priekšsēdētājam 2001. gada decembra vidū Einars Repše skaļi runā par profesionālajiem ļaudīm, kuri atnesīšot jaunos laikus Latvijai: "Priekšplānā jāizvirza jauni, godīgi un enerģiski profesionāļi, kas katrs savā nozarē rīkosies atbilstoši Tautas interesēm. Tādi, kas spēj rīkoties enerģiski, izlēmīgi un mērķtiecīgi. Tādi, kas spēj sekot vismodernākajiem zinātnes un tehnoloģijas sasniegumiem, lai ieviestu jaunu dzīvību valsts politikā un tautsaimniecībā. Lai to paveiktu, jāceļ un jāvieno Tauta valsts labklājības atjaunošanai."

Taču cerētājiem ātri vien nākas samierināties ar vilšanos – "jauno laiku" jaunatnācēji uz, piemēram, ienesīgajiem valsts uzņēmumu padomju amatiem izrādās, iespējams, pat vēl alkatīgāki nekā viņu priekšgājēji, turklāt izceļas ar vēl pakāpi zemāku zināšanu un profesionalitātes līmeni nekā viņu priekšgājēji.

2003. gada sākumā Jaunā laika ģenerālsekretārs Grigorijs Krupņikovs partijas valdes sēdē nekautrējoties paziņo, ka vairāk nekā simt tās biedru esot gatavi darboties uzņēmumu padomēs un daži pat esot gatavi pamest līdzšinējo darbu, lai tikai kļūtu par kādas padomes locekli. Velti veselības ministrs, „zelta roku” īpašnieks Āris Auders brīdina, ka vismaz valsts slimnīcu padomju locekļi nekādu lielo atalgojumu nesaņemšot.

Vēl vairāk – Jaunā laika pārstāvis, bēdīgi slavenais Saeimas deputāts Dzintars Zaķis pat pamanās izplatīt īpašas anketas valsts uzņēmumiem, pieprasot sniegt virkni ziņu par atalgojumu tajos un cita starpā norādot, ka „koalīcijas sapulcē, piedaloties visu frakciju vadītājiem, tika nolemts īstenot vienotus principus valsts uzņēmumu padomju personāla un skaitliskā sastāva izvēlē”.

Einars Repše kā partijas vadītājs gan paziņo, ka neko par šādām anketām nezinot un vispār „pārmaiņas nav pašmērķis”, savukārt partijas pārstāve Ingrīda Circene ieminas, ka patiesībā jau šis cēlais darbs tikai nesīšot „gara gaismu”. Visu izmaitā Jaunā laika Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Krišjānis Kariņš, skaļi publiski paziņojot: „Mums padomēs jāieceļ cilvēki, kuriem varam uzticēties, lai realizētu tautas gribu...”

Jauno laiku profesionālisma sludināšana nožēlojami un visiem uzskatāmi realitātē beidzas ar to, ka ar Einara Repšes personisku svētību Privatizācijas aģentūras padomē tiek iecelts tikai dārzkopībā stiprais Madars Lasmanis, kurš televīzijā ir spiests žēli taisnoties, ka... gan jau ar laiku viņš visu ko iemācīšoties, jo uz mācīšanos esot pat ļoti gatavs.

Einara Repšes reiz aizsākta, "mode" valsts amatos likt arī visnekompetentākos ļaudis turklāt tikai attīstās un attīstās - to uzskatāmi ilustrē, teiksim, tā paša Madara Lasmaņa piemērs. Izkritis 10. Saeimas vēlēšanās, viņš ātri vien kļūst par vēl viena slavena jaunlaicēna, ekonomikas ministra Arta Kampara padomnieku tautsaimniecības konkurētspējas jautājumos: kā izrādās, par 1060 latu mēnešalgu viņš ir gatavs sniegt padomus visos valstij svarīgākajos ekonomikas jautājumos.

Kādus tieši padomus valsts ekonomikas virzībā var dot dabas zinātņu maģistrs? Artis Kampars liek saprast, ka darbinieku izvēlē viņu zināšanas ekonomikā neesot tik svarīgas kā „zināšanas un izpratne par valsts pārvaldes darbības principiem, t.sk. sadarbību starp ministrijām un izpildvaras sadarbību ar likumdevēju, spēja organizēt darbu ar dažādu nozaru nevalstiskajām struktūrām u.c. iepriekšējā darba pieredzē balstītas profesionālās kvalitātes”.

„Manos padomnieka pienākumos ietilpst ministra konsultēšana, ministra viedokļa pārstāvēšana citās valsts institūcijās, darba grupās, konsultatīvajās padomēs un sanāksmēs, kā arī citi papildus pienākumi un/vai uzdevumi pēc apstākļiem un darba devēja ieskatiem, to vidū, piemēram, normatīvo aktu un politikas plānošanas dokumentu sagatavošana/izstrāde, rakstisku atzinumu sniegšana u.c.,” - bijušais Einara Repšes iedvesmotais dārznieks nu jau ir gatavs arī izstrādāt normatīvos aktus...

Bet, kas varbūt interesantākais, desmit gadus pēc mācīties gatavā, bet totāli nekompetentā Madara Lasmaņa un neskaitāmu viņam līdzīgu personāžu bīdīšanas augstos valsts amatos Einars Repše ir pilnīgi un galīgi zaudējis atmiņu - pietiekami, lai nu skaļi un principiāli kritizētu tos (protams, ne jau nu sevi), kuri "vēl arvien domā, ka valsti var vadīt pat ar entuziasmu apveltīts vidusskolēns – bez atbilstošas pieredzes, izglītības un zināšanām".

"Par valsts pārvaldi runājot, jāatjauno tās kvalitāte. Jāatjauno politikas kā profesijas prestižs un kvalitāte. Gluži kā strādnieku un matrožu padomju, tā arī nesagatavotu un nepieredzējušu entuziastu laiks politikā un valsts pārvaldē varētu būt beidzies. Pat velosipēda vadītājam šodien nepieciešamas zināšanas un atbilstoša vadītāja apliecība. Autobusa vadītājiem tiek prasītas jau diezgan nopietnas zināšanas, pieredze un reputācija," - šīs ir rindas no Einara Repšes uzsaukuma jau 2013. gada vasarā.

Seko mums