Iesaki rakstu: 
Kur jūs esat strādājis, kāda ir jūsu iepriekšējā pieredze, kādas valodas jūs zināt? Vai jūs varat iedomāties darbavietu, kurā jūs pieņems, nezinot neko no šī, par potenciālu darbinieku? Kurā darbavietā nekas no šī neinteresētu darba devēju, un jūs pieņemtu darbā bez neviena jautājuma? Ir tādas darbavietas un ir tādi darba devēji. Darbavietu sauc Latvijas Republikas Saeima un Ministru kabinets, darba devējus – Latvijas pilsoņu kopums.
Ja jūs gribētu kļūt par apsargu lielveikalā, par frizieri vai medmāsu, kaut vai par nūjošanas instruktoru, visur jums prasīs – kāda ir jūsu pieredze, izglītība, sertifikāti, kādas valodas protat un uzdos virkni citu jautājumu. Un te es runāju par darbiem ar salīdzinoši nelielu atbildību. Amatos ar lielāku atbildību un attiecīgi atalgojumu vispār pretendentiem nereti jāiziet mēnešiem gara atlases procedūra. Taču, lai Latvijā kļūtu par ministru vai deputātu, gan nav vajadzīgs nekas. CV, kurus kandidāti iesniedz Centrālajā vēlēšanu komisijā, ir vairāk nekā nožēlojami.
Izglītība vai nu vidējā vai augstākā, pašreizējā darbavieta, nez kāpēc pilsonība, kas ir pilnīgi bezjēdzīgi, jo citu valstu pilsoņi tāpat nevar kandidēt, tad pilsēta, kurā kandidāts dzīvo, kā arī īpašumā esošais nekustamais īpašums un transportlīdzekļi, proti, vienīgā kripata kaut cik, kaut ko reāli nozīmējošas informācijas (esošām amatpersonām arī uzkrājumi).
No šiem oficiāli iesniegtajiem CV ne tikai nav iespējams iegūt nekādu priekšstatu par kandidātu. Piemēram no labklājības ministres CV mēs uzzinām, ka viņa ir ķīmiķe un finanšu vadītājs SIA Monēta. Kas ir finanšu vadītāja, to mēs saprotam tikai tagad – proti, aplokšņu algu izvadātāja darbiniekiem.
Taču viņas CV, ņemot vērā, ka tajā nekas nav jānorāda, izskatās teju vai labi – augstākā izglītība ir, no amata nosaukuma var padomāt, ka dzīvē bez savas ķīmiķes profesijas (CV nav ziņu, vai viņa jebkad tajā strādājusi) viņa ir apguvusi arī finanses un grāmatvedību. Lieliski – der par deputātu un ministru. (Ramona Petraviča apvieno abus amatus, lai, viņai noliekot mandātu, Saeimā neiekļūtu kāds Artusam Kaimiņam nepaklausīgs deputāts).
Reālā dzīvē Ramona Petraviča neizturētu konkursu un nevarētu dabūt pat otrā vai trešā līmeņa darbu valsts pārvaldē. Viņa nekad nekļūtu ne tikai par valsts sekretāra vietnieci, par departamenta vadītāju un arī par departamenta vadītāja vietnieci. Nē – bet tagad viņa viņus visus vada. Vai tas ir normāli?
Bet tas vēl ir nieks. Iekšlietu ministrs Latvijā ir cilvēks, kurš, kandidējot vēlēšanās, iesniedza šādu CV: “Bakalaura grāds tiesību zinātnēs, individuāli praktizējošs zvērināts advokāts. Īpašumā dzīvoklis Rīgā, būve Saulkrastu novadā, 2004. gada motocikls Kawasaki, 2013. gada automašīna BMW. ” Viss. Ar šo pietika, lai kļūtu par ministru.
Es nezinu – iespējams, Ģirģena kungs ir izcils jurists, es to tiešām nezinu un tāpēc neizslēdzu – iespējams, viņam ir pieredze sarežģītu tiesību jautājumu risināšanā, iespējams. Es to saku bez ironijas, bet gribētu to zināt. Jo, iespējams, tikpat labi iespējams ir arī tas, ka viņš neko vairāk par laulību šķiršanas lietām nav kārtojis. Iespējams, individuāli praktizējošs viņš ir tāpēc, ka neviens lielais advokātu birojs tādu viduvējību ar Turības bakalaura izglītību darbā neņem vai arī ir izmetuši kā nespējnieku.
Īsāk sakot – ja jau reiz mēs dzīvojam valstī, kurā lielai sabiedrības daļai šķiet, ka jebkurš var būt ministrs, jebkurš var vadīt un pārstāvēt valsti, varbūt vismaz likumā būtu jānosaka nedaudz plašāks informācijas apjoms, ko par savu dzīves gājumu jāsniedz topošajiem kandidātiem.
Iesniegtajiem CV būtu jābūt tādiem, lai būtu redzams, kāda ir šo cilvēku reālā pieredze menedžmentā, cik lielus kolektīvus viņi ir vadījuši, vai tie strādājuši ar peļņu, cik viņu uzņēmumi viņu vadībā nomaksājuši sociālos un darbaspēka nodokļos uz vienu strādājošo, kādas valodas un cik labi viņi zina, vai viņiem ir publikācijas, patenti, grāmatas, zinātniskie grādi, apbalvojumi. Proti, prasītajam CV ir jābūt tādam, kas vismaz teorētiski vēlētājiem dotu iespēju veidot meritokrātisku sabiedrību, vismaz teorētiski ļautu atšķirt viduvējību no izcilības.
Šobrīd tā nav. No Ģirģena CV jūs nesapratīsit neko. Viņš var būt izcils, lai arī tikai ar Turības bakalauru un 2013. gada BMW, un viņš var būt nepietiekami izglītots, no visurienes izmests, nekam nederīga viduvējība. Arī ekonomikas ministra CV ir līdzīgs, lai arī tam vismaz ir maģistra grāds.
Tāpat ir jānovērš neloģiskā nevienlīdzība, ka jau esošajām amatpersonām CVK mājaslapā ir norādīti uzkrājumi skaidrā un bezskaidrā naudā, turpretī jaunpienācējiem nav.
Pati nepieciešamība pēc izvērsta CV, kandidējot vēlēšanās, gan vēlētājiem, gan deputātiem signalizētu par pieredzes, izglītības un iepriekšējo sasniegumu nozīmīgumu. Mums nevajadzētu pieļaut, ka nostiprinās tendence pieņemt, ka šiem faktoriem nav nozīmes, ka “valsti var vadīt katra ķēkša”, kā reiz izmeta Vladimirs Iļjičs Ļeņins. Nē, nevar, un mēs noteikti negribam, lai varētu.
Pārpublicēts no puaro.lv
Seko mums 
Latvijas izaugsmes un labklājības atslēgvārds ir konkurētspēja, bet galvenais valsts konkurētspēju veicinošais faktors ir produktivitāte. Latvijā produktivitāte uz vienu nodarbināto veido tikai aptuveni 60% no Eiropas Savienības (ES) vidējā līmeņa. Viens no mūsu būtiskākajiem izaicinājumiem, saskaroties ar riskiem, ko rada ģeopolitiskā nestabilitāte, sabiedrības novecošanās, straujais tehnoloģiju progress un nepieciešamība palielināt ar klimata pārmaiņām saistītus ieguldījumus, ir ievērojami kāpināt produktivitātes un konkurētspējas pieaugumu.
“Tas viennozīmīgi ir valsts drošības jautājums,” pēc notikušā konkursa vērtējot atteikumu reģionālajiem medijiem piešķirt Eiropas Savienības Atveseļošanas fonda līdzekļus digitalizācijai, teic Latvijas preses izdevēju asociācijas (LPIA) valdes priekšsēdētāja vietnieks un atbildīgais par reģionālajiem medijiem Guntars Līcis. Daudziem medijiem tas nozīmēs darbības pārtraukšanu. Taču bez reģionālajiem medijiem veidosies dezinformācijas zonas, ko ar savu saturu piepildīs ienaidnieki. Un to mums ir daudz.
Kā tā var būt, ka mūsu valstī, kas savai aizsardzībai tērē 3% no IKP, Valsts policijas krāsās daiļotā braucamrīkā pa Tēvijas ārēm laiski vizinās 46 migranti, bet varbūt ienaidnieka speciālo uzdevumu kaujinieki? Kā tā var būt, ka mēs tērējam milzu naudu robežas aprīkošanā ar žogiem, sietiem un betona bluķiem, bet tā dēvētie migranti brīvi maršē tam visam pāri? Kā tā var būt, ka parlamentārā uzrauga, Saeimas atbildīgās komisijas priekšsēdētāja rīcībā vairāk nekā diennakti pēc notikušā nav pilnas informācijas par šī vājprāta iemesliem? Atkal izrādīsies, ka neviens ne par ko nav atbildīgs? Vainīgais būs kāds nošļucis pierobežas kaprālis? Te ir valsts vai kas?
Pirmdien tīmeklī Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Atis Švinka (“Progresīvie”) publicēja savu tvītu: “Šodien paiet gads kopš dienas, kas satricināja pasauli, kad Hamas realizētais terorisms atņēma dzīvības tik daudziem nevainīgiem cilvēkiem Izraēlā un daudzi tika saņemti par ķīlniekiem. Terorisms ir noziegums, nevainīgu civiliedzīvotāju nogalināšana ir noziegums, ķīlnieku sagrābšana ir noziegums. Šodien pieminam 7. oktobra nevainīgos upurus!”
Fragments no Rišarda Legutko 2012. gadā iznākušās grāmatas Ierindas cilvēka triumfs (Triumf człowieka pospolitego), kas angļu un citos tulkojumos pazīstama ar nosaukumu Dēmons demokrātijā. Totalitārisma tendences brīvajās sabiedrībās.
No 2024. gada 30. jūlija līdz 5. augustam Lielbritānijā notika protesti un nemieri, kas vērsti pret imigrāciju. Šie notikumi masu medijos tika interpretēti pamatā kā “galēji labējo” protesti, kurus izprovocējušas “viltus ziņas” par 29. jūlijā Sautportā notikušo slaktiņu, kur imigrantu izcelsmes vīrietis nodūra trīs bērnus. Tāpat tika uzsvērts protestu destruktīvisms un vardarbība.
Kur palikuši strīdi, cik ilgam laikam palicis dažnedažādo resursu, ar ko māte Zeme mūs baro? Piemēram, tā pati nafta. Tie, kam virs 40, noteikti atceras, ka tā bija top tēma 90. gados un šī gadsimta sākumā. Patiesībā tā bija tēma un dažādu zinātnisko prognozētāju maize jau krietni senāk.
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
