Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Ik pa četriem gadiem notiek Saeimas vēlēšanas, kurās tiek izvēlēti 100 tautas pārstāvji, kurus vēlētāji var izvēlēties tikai no partiju sarakstiem. Turpmākos 4 gadus šie partiju pārstāvji melnām mutēm groza un pieņem likumus savās un savu sponsoru interesēs, kā arī ieceļ tiesnešus. Lai cik tas skumīgi neliktos, bet es nevaru nosaukt nevienu likumu vai likumu grozījumus, kas būtu pieņemts iedzīvotāju vairākuma interesēs.

Piemēram, 2016.gada 9.jūnija grozījumi Civilprocesa likuma 464.panta septītajā daļā ( (7) Ja tiesnešu kolēģijai nav acīmredzama pamata uzskatīt, ka, izskatot blakus sūdzību, pārsūdzētais lēmums tiks pilnīgi vai kādā tā daļā atcelts vai grozīts, tā Augstākās tiesas rīcības sēdē ar vienbalsīgu lēmumu var atteikties pieņemt blakus sūdzību. Šādā gadījumā samaksāto valsts nodevu par blakus sūdzību neatmaksā.) un 464.1panta trešajā daļā, kas skan sekojoši: (3) Ja kasācijas sūdzība formāli atbilst šā panta pirmajā daļā minētajām prasībām un ja tiesa nav pārkāpusi šā likuma 452.panta trešās daļas noteikumus un izskatāmajai lietai nav būtiskas nozīmes vienotas tiesu prakses nodrošināšanā un tiesību tālākveidošanā, tiesnešu kolēģija var atteikties ierosināt kasācijas tiesvedību arī mantiska rakstura strīdos, ja tā daļa, par kuru spriedums tiek pārsūdzēts, ir mazāka par 2000 euro.

(22.05.2008. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 30.10.2014., 12.02.2015. un 09.06.2016. likumu, kas stājas spēkā 13.07.2016.)

Respektīvi - ar šiem grozījumiem tiek atvieglots Augstākās tiesas tiesnešu darbs, ļaujot neskatīt lietas ar motivētu lēmumu un noraidīt jebkuru iedzīvotāja sūdzību ar standarta teikumu - izskatāmajai lietai nav būtiskas nozīmes vienotas tiesu prakses nodrošināšanā un tiesību tālākveidošanā.

Grozījumus sagatavojusi Tieslietu ministrija, par kuras kompetenci sen neviens nešaubās.

Tikai - izvērtējot šos grozījumus savstarpējā saistībā ar pārējām Civilprocesa likuma normām, redzamas pretrunas. Ja Civilprocesa likuma 57.nodaļa nosaukta - Kasācijas tiesvedības ierosināšana un lietas izskatīšana kasācijas instancē un 464.panta pirmā daļa nepārprotami norāda, ka šī nodaļa attiecas tikai un kasācijas instances lietām (Augstākās tiesas rīcības sēde (1) Lai izlemtu jautājumu par kasācijas tiesvedības ierosināšanu, kasācijas sūdzības, pretsūdzības un protestus pēc šā likuma 460.panta pirmajā daļā un 463.panta trešajā daļā noteikto paskaidrojumu iesniegšanas termiņa izbeigšanās izskata Augstākās tiesas rīcības sēdē departamenta priekšsēdētāja noteiktā kārtībā izveidota tiesnešu kolēģija triju tiesnešu sastāvā.), bet Civilprocesa likuma devītajā sadaļā ir noteikta kārtība, kādā tiek izskatītas blakus sūdzības, kurās nav paredzēta rīcības sēde, tad tas nav traucējis Saeimas deputātus iekļaut Civilprocesa likuma 464.pantā normu, kas attiecas arī uz blakus sūdzību izskatīšanu rīcības sēdē, noraidot tās bez jebkādas motivācijas, tāpat kā tas regulāri notiek ar kasācijas sūdzībām.

Šāds risinājums pamatots ar lielu tiesu noslodzi, bet ir pretrunā ar Satversmes 92.pantu - Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā.

Nedrīkst risināt tiesu noslodzes problēmu uz lietu izskatīšanas kvalitātes rēķina. Nedomāju, ka likumu atbalstījušie deputāti vēlētos uz savu sūdzību no tiesas saņemt atbildi, ka izskatāmajai lietai nav būtiskas nozīmes vienotas tiesu prakses nodrošināšanā un tiesību tālākveidošanā.

Tāpat ir nepieņemami, ka lietas, kurās prasība nepārsniedz 2000 euro (vairumā gadījumos tie ir darba strīdi un strīdi par uzturlīdzekļiem), tiek uzskatītas par mazsvarīgām. Tas acīmredzami ir saistīts ar lēmēju atalgojumu, jo paēdušais neēdušo nekad nav sapratis.

 Saeimas deputātu atalgojums jau ir ticis apskatīts publiski un nerada šaubas, ka, deputātprāt, 2000 eiro ir smieklīgi maza summa, bet tam cilvēkam, kura ikmēneša ienākumi ir minimālās algas apmērā, 2000 eiro ir ievērojama summa, par kuru šim cilvēkam ir jāizdzīvo pašam un jāuztur ģimene.

Acīmredzami līdzīgi kā deputāti domā arī Augstākās tiesas tiesneši, kuri regulāri izmanto šo sev parocīgo frāzi: izskatāmajai lietai nav būtiskas nozīmes vienotas tiesu prakses nodrošināšanā un tiesību tālākveidošanā.

Šāda frāze regulāri un ciniski skan no Augstākās tiesas  tiesnešu Mārītes Zāģeres, Ļubovas Kušnires, Intas Laukas kopīgi sagatavotajiem rīcības sēžu lēmumiem. (2016.gadā tiesnese Mārīte Zāģere alga 39578.37 EUR, pirkums dzīvoklis 150500.00 EUR, vīrs Aivars Zāģeris (līdz 2010.gada 10.martam Rīgas apgabaltiesas tiesnesis), tiesnese Ļubova Kušnire alga 39175.56 EUR, uzkrājumi 28670.20 EUR, tiesnese Inta Lauka alga 39175.68 EUR, parādsaistības 53761.51 EUR.) Un kāpēc lai tā neskanētu, ja šo tiesnešu ienākumi ir aptuveni 3300 eiro mēnesī, pie kam īpaši nav jānopūlas, jo gatavā formā ar vienu standartfrāzi ir jāieraksta lietas numurs, datums un dalībnieku vārdi. Es domāju, ka jebkuram minimālās algas saņēmējam ir jānopūlas krietni vairāk nekā šīm tiesnesēm, lai nopelnītu sev iztiku.

Ja jau likumdevējs ir tik ļoti atvieglojis tiesnešu darbu, ka iedzīvotājiem zūd vajadzība izmantot tiesu savu strīdu risināšanai, tad pilnīgi loģiski būtu samazināt arī tiesnešu atalgojumu.

Deputāti, kuri ir naski uz nodokļu celšanu un nebeidzami sūdzas par naudas trūkumu, esiet konsekventi un izmantojiet iespēju samazināt tiesnešu algas proporcionāli kā samazinājāt tiesnešu darba apjomu, pie viena varat lemt arī par savu algu samazināšanu, jo iedzīvotāju, kurus pārstāvat, skaits ir samazinājies.

An error has occured