Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Pirms četriem gadiem es atgriezos no Anglijas un pieteicos uz izsludināto darba vakanci “Rīgas mežos”. Bija liels un ilgstošs  konkurss, atlases beigās bija divi kandidāti: es un vēl viena sieviete, kura apgalvoja, ka viņai ir starptautiskā pieredze. Rezultātā darbā pieņēma viņu, bet “Rīgas meži” man noorganizēja “Zaļās klases” projekta, kokaudzētavas un kokzāģētavas “Norupe” apskati.

Es biju ļoti pārsteigts, cik ļoti procesi ir pārdomāti. Protams, šodien tas skolas projekts ir pavērsts citā gaismā – kā tāds izklaides nams –, bet zinu, ka tā nav. Zinu, ka tas bija toreizējā valdes priekšsēdētāja Aivara Tauriņa sirds un dvēseles projekts, un man tas simpatizēja, jo nav plika zāģēšana. Ar Tauriņu esmu ticies vienu reizi, bet garajā atlases procesā iepazinos arī ar citiem vadošajiem darbiniekiem.

Es dažas reizes parādījos TV, un, kad sākās Rīgas domes iejaukšanās viņu darbā, tad uzrunāja mani, vai varu izgaismot patiesos notikumus uzņēmumā. Tas tāds manis pārvērtējums, bet žurnālistiem gan ir iespēja to visu izgaismot.  Protams, jāapzinās, ka darbiniekus vada bailes no jaunās vadības, jo tās ietekme sākās jau Rīgas domes administrācijas darbā.

“Apvienība Par” ar Ivetas Zalpēteres rokām aktīvi veidoja savu ietekmi vēl pirms Rīgas domes vēlēšanām. Pirmā ietekmēšana izpaudās, nostādot uzņēmumu fakta priekšā, ka jāpieņem darbā seši “Apvienības Par” cilvēki. Tas tika izdarīts, cik zinu no nostāstiem, Tauriņš tam esot pretojies, bet jau tad tika izteikts ultimāts. (Precizēšu, ka 3 no tiem ir projām, vienkārši nespēja neko paveikt).

Otrs, ko Paristi uzspieda – lai „Rīgas meži” par 12 000 eiro apmaksā kādu pētījumu, ko it kā paveica reklāmas aģentūra (summa bija sadalīta un otra puse pārskaitīta vēl citai aģentūrai).  Interesanti, ka kā vidutāja šim projektam bija Eva Juhņeviča. Tieši viņa nāca uz “Rīgas mežiem” un kleķerēja naudu, ko pārskaitīt reklāmas aģentūrai, bet visi iesaistītie bija pārliecināti, ka lauvas tiesa nonāks “Apvienības Par” kasītē. Melnajā, baltajā, nezinu! 

Pēc kāda laika Juhņeviča  gribēja iegūt finansējumu no “Rīgas mežiem” jau 40 000 eiro apmērā, kas arī būtu bijis jāapmaksā kādai reklāmas aģentūrai par Tērbatas ielas pētījumu, kad tā bija pārveidota par gājēju ielu. Es nezinu detaļas, bet šo maksājumu bija plānots veikt ar viltu un, slēpjot no Tauriņa. Šo maksājumu aktīvi kūrēja un bija ieinteresēta Līvija Stukovenko. Nezinu, kā, bet šo visu atklāja Tauriņš. Rezultātā saasinājās attiecības ar Paristiem un paša darbinieci Stukovenko. Viņai netika izmaksāta Ziemassvētkos paredzētā prēmija, kas vēl vairāk sakāpināja situāciju. 

Pagāja laiks, un jau “Attīstības Par” kabinetos tika izlemts, ka no “Rīgas mežu” aktīviem tiks izņemta Kultūras un atpūtas parka “Mežaparks” Lielā estrāde, Rīgas domei pārņemot šo aktīvu. Paristiem ir ļoti svarīgi ielikt estrādes pārvaldībā savu vadītāju.  Vēl juridiski nav nekas noticis, bet vadītāja ir izvēlēta, un tā būs Zane Pabērza.

Ņemot vērā, ka viņai nav nekādas pieredzes vadīšanā, kad tiks izsludināts konkurss uz to amatu, viņa neatbildīs prasībām. Tādēļ Mārtiņš Staķis lūdza Tauriņu pieņemt viņu darbā Mežaparka Lielās estrādes pārvaldībā, lai CV parādās šāda veida pieredze. Tauriņš iebilda, jo tā vakance nav brīva un aizņemta.

Zane jau pusgadu ir fiktīvi nodarbinātā, saņem algu, bet reāla darba viņai nav. Reizi mēnesī tiek paņemta līdzi uz kādu notikumu, tikšanos. Staķis, protams, to zina un Tauriņam apsolīja, ka tas nebūs ilgāk par gadu, pat ja skatuvi nenoņems uz to laiku, viņi viņu pārcels citur. (Zane pie kafijas, nedaudz lieloties, izrunājās, ka aiz tā visa stāv Edgars Jaunups.)

Galvenā pretenzija un ekonomiskā interese ir par “Rīgas mežiem” piederošo aktīvu – zāģētavu “Norupe”. Jā, par zāģētavas darbību ir Valsts kontroles atzinums, ka tā ir konkurences pārkāpums. Pārbaudes ierosinātāji un ieinteresētās personas ir uzņēmēji. Jāpiezīmē, ka laikā, kad “Rīgas mežiem” nebija savas zāģētavas, tad tieši šie uzņēmēji iegādājās apaļkokus no “Rīgas mežiem”, kas, protams, nodrošināja šo uzņēmēju zāģētavas ar izejmateriāliem. Savukārt “Rīgas mežiem” nebija izdevīgi tirgot neapstrādātu apaļkoku, tādēļ tie izveidoja savu zāģētavu.

No saimnieciskā un biznesa viedokļa tas bija ļoti pareizs solis, un ekonomiskie rādītāji to apstiprina.  Protams, ka konkrētiem uzņēmējiem tas nepatīk, jo nevar vairs tikt pie lēta izejmateriāliem un, protams, vēl ir konkurence. Tie savukārt izmanto politiskos koridorus, lai “Rīgas meži” tiktu piespiesti zāģētavu pārdot. Pārdošanas summa virmo ap 15 miljoniem, bet reālā aktīvu vērtība ir trīs četras reizes lielāka. Lai tas notiktu, vienīgais šķērslis bija Tauriņš. Tauriņš to zāģētavu un skolu uztvēra kā savu lielo sasniegumu un mūža darbu, tādēļ ar Tauriņu vadībā tas nebūtu izdarāms.

Jāpiezīmē, ka Tauriņam beidzās līgums ar “Rīgas mežiem”. Ja šis jautājums nebūtu tik steidzams, mierīgi varēja sagaidīt jūniju un nepagarināt līgumu, un netaisīt visu pazemojošo, maldinošo pasākumu. Kādus trīs mēnešus atpakaļ apvārsnī parādījās Anita Skudra (attēlā), kas jau ar pirmo dienu uzņēmumā uzvedās kā tā vadītāja, nevis tikai valdes locekle. Nevienā brīdī neslēpa, ka aiz muguras ir Rīgas domnieki, un nekautrējās demonstrēt savu varu.

Anita Skudra ļoti ātri uzņēmumā atrada dzirdīgas ausis Līvijas Stukovenko personā, kuras kopā arī savija visu šo balagānu. Skudrai ļoti gribējās kļūt par vadītāju, un, apsūdzot Tauriņu, viņa arī ātri par tādu kļuva. Aina no Tauriņa atlaišanas: kā ierasts, Tauriņš ieradās savā darba vietā, bet tur jau priekšā Skudra ar Stukovenko. Bez sasveicināšanās Skudra pilnā rīklē bļauj Tauriņam: “Tur durvis, ārā!”

Man personīgi vajadzētu būt priecīgam, ka atlaida Tauriņu, jo tieši viņš mani nepieņēma darbā man tik nozīmīgā laikā, bet, pārkāpjot savam ego,  saprotu, ka Tauriņš bija cita kaluma cilvēks, viņš bija ļoti cienīts uzņēmumā, un nauda viņam jau sen nespēlēja nekādu nozīmi. (It īpaši, ja papēta viņa panākumus pirms “Rīgas mežiem”.) Viņš jau ir vecumā, kad cilvēkam svarīgāk ir izdarīt ko vērtīgu un paliekošu aiz sevis, un tas ir “Zaļās klases” projekts, viņa sirds darbs. Protams, ja sabiedrībai pasniedz skolu kā izklaides namiņu jeb mednieku namiņu, tad visiem jau iztēlē džakūzī, baseins, pirts un visa pārējā atribūtika, bet tur nav nekā no tā. Interneta komentāros viņš jau ir saplosīts gabalos.

Tīri cilvēcīgi žēl, ka tiks izkleķerēts kārtējais uzņēmums. Alkatīgu, melīgu cilvēku rezultātā. Ja papēta Anitas Skudras sasniegumus un personību bez politiskās aizmugures, bez Arta Kampara kaimiņu būšanas viņu neņemtu darbā pat grāvjus izpļaut. Un trauksmes cēlāja Līvija Stukavenko savā iepriekšējā darba vietā izspēlēja precīzi tieši tādu pašu gājienu.

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...