Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Pirms kāda laika Valsts prezidents Egils Levits norādīja, ka visiem Latvijas iedzīvotājiem ir pienākums zināt un lietot valsts valodu. 15. oktobrī, grāmatas „Valoda un valsts” desmitā sējuma atvēršanas svētkos Valsts prezidents uzsvēra: „Visiem Latvijas iedzīvotājiem ir no valsts valodas statusa izrietošs pienākums zināt un lietot šo valodu.”

Levits norādīja, ka bieži runāts par to, cik daudz valsts valoda tiek lietota mūsu valstī, taču statistika apliecina, ka procentuāli to cilvēku skaits, kuri lieto valsts valodu, pēdējos 20 gados nav manāmi audzis. Prezidents piebilda, ka tas ir samērā neparasti valstij, kur 60,5-62% iedzīvotāju valsts valoda ir dzimtā valoda. „Tas nozīmē, ka kaut kas īsti nefunkcionē ar mūsu valsts valodas vidi, un valsts valodai ir noteikta funkcija mūsu valstī,” viņš secināja. [1]

Paradoksāli, ka atbildi vai vismaz vielu pārdomām viņš varētu atrast paša – Valsts prezidenta kancelejas mājas lapā. Līdzīgi kā daudzām citām valsts, pašvaldību iestāžu mājas lapām arī tai ir versija krievu valodā. Jau agrāk par to rakstīju – krievu valodas telpa Latvijā ir pašpietiekama, tā faktiski ir visur – sākot ar privātuzņēmumiem, medijiem, pašvaldību un valsts iestādēm, vēstniecībām, līdz pat VID, Valsts prezidenta kancelejai un portālam <Latvija.lv>.

Mēs faktiski esam atgriezušies padomju okupācijas laika apstākļos. Tāpat kā toreiz krievu valodas telpa Latvijā atkal ir tik izplatīta, ka krievvalodīgajiem iedzīvotājiem latviešu valodu labi apgūt īsti nav nepieciešams. [2] Kā paši krievi atzīst – Latvijā ir izveidota vide, kas neveicina un nepalīdz apgūt valsts valodu.

Pirms kāda laika to apliecināja krievu portāla „Meduza” pārstāvis Griša Ļevčenko. Tas ir Krievijas auditorijai paredzēts ziņu portāls, kura redakcija atrodas Latvijā. „Meduza” jau vairākus gadus strādā no Krievijas uz Latviju pārcēlušies krievi. Kādā intervijā viņiem tika jautāts par dzīvi Latvijā, iespaidiem. Viens no jautājumiem bija – vai iespējams dzīvot un strādāt Latvijā nezinot latviešu valodu? Ļevčenko atbildēja, ka var gan dzīvot, gan strādāt. Un kaut kādā ziņā, tā esot pat problēma, jo nav stimula apgūt latviešu valodu, viņš norādīja. [3] 

Arī pārējie redakcijas darbinieki apliecināja, ka Latvijā valodu vide faktiski ir divvalodīga. Cits redakcijas darbinieks Konstantīns Benjumovs norādīja, ka piecu gadu laikā tikai vienu reizi ir sastapis cilvēku, kurš viņam skaidrā krievu valodā paziņojis, ka nerunās ar viņu krieviski. Pārējo redakcijas darbinieku atbildes bija līdzīgas. Strādājot un dzīvojot Latvijā vairākus gadus, viņi faktiski nav sastapušies ar Krievijas propagandas izplatītājiem mītiem par latviešu naidīgumu pret krieviem. Un krieviski runāt var teju visur – no veikala, bankas līdz pat ceļu policistiem.

Krievu valodai ir piešķirts arī īpašs statuss valsts finansētajos sabiedriskajos medijos. Atšķirībā no citām mazākumtautībām, krievu valodai ir ekskluzīvs statuss sabiedriskajā TV, Radio un portālā <LSM.lv>.

Vēlreiz atkārtošu – lai arī Latvijas vēlētāji tautas nobalsošanā 2012. gadā atkārtoti nobalsoja par latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu Latvijā, krievu valoda publiskajā saziņā ir tik izplatīta, ka varam runāt par de facto otro valsts valodas statusu. Gandrīz tieši tas pats, ko 2012. gadā prasīja referenduma ierosinātāji – Vladimirs Lindermans, partija „Saskaņa” un Nils Ušakovs. Šobrīd neesam tālu no situācijas, kad ar atbildīgo politiķu klusēšanu un bezdarbību valodas referenduma rezultāts būs sabotēts.

Neizvēršoties par situāciju no konstitucionālā redzes punkta, pievērsīsimies problēmas būtībai. Tai pašai, ko iezīmēja „Meduza” redakcijas pārstāvis – krievu valodas telpa Latvijā ir tik pašpietiekama, ka latviešu valodu apgūt nav īsti nepieciešams. Ir pamats domāt, ka šāda situācija ir radīta apzināti. Lai to panāktu ir izmantots ļoti rafinēts, manipulatīvs politiskais spiediens, aiz kura skaidri redzamas noteiktas politiskās figūras. Un tās ir starp valdošajām partijām, kurām bija un ir reāla ietekme šajos jautājumos. Viņi ir uzmanīgi, bet mērķtiecīgi radījuši šādu situāciju.

Krievijai, Kremlim un Kremļa atbalstītājiem ir izdevīgi, ka Latvijā saglabājas de facto divvalodīga vide. Tas palīdz uzturēt sašķeltu sabiedrību, saglabāt auditoriju, kas dzīvo Krievijas informatīvajā telpā un nespēj pilnvērtīgi iekļauties sabiedriskajos procesos. Tāpēc viņi dara visu, lai mazinātu, bremzētu valsts valodas apgūšanu. Jo cilvēki, kuri labi zina valsts valodu, vairs nav tik vienkārši manipulējami, viņi sekmīgāk iekļaujas sabiedriskajā dzīvē, viņos nevar iedēstīt naidu un aizspriedumu pret latviešiem un citām tautībām. Ļoti svarīgi, ka tad viņiem ir iespējas savās politiskajās izvēlēs vairs neiesprūst etniskajās „kastītes” – pieslieties pie tā dēvētajām „prokrieviskajām” partijām. Jo pārējās viņi īsti nesaprot, nepazīst.

Šī pašpietiekamā krievu valodas telpa viņiem nepalīdz pārvarēt valodas barjeru. Tā dēvētajiem krievvalodīgajiem teju viss faktiski ir dublēts viņu valodā – sākot ar Valsts prezidenta mājas lapu, oficiālo portālu <Latvija.lv>, Valsts ieņēmumu dienestu, policiju, bankas pakalpojumiem, medijiem.

Iemesli, kādēļ tas tiek darīts, vienmēr ir it kā ļoti labi pamatoti, šī risinājuma aizstāvji argumentē – ar klientiem jārunā viņu valodā, jāciena citu valodu pārstāvjus, tā „viņi” labāk uztvers objektīvu informāciju par notikumiem valstī, utt., utt. Reizēm pateikts, reizēm caur puķēm vīd pārmetums – krievi, krievu valoda ir jāciena un tādā garā. Tas teju nevilšus oponentus spiež taisnoties, justies vainīgiem par kaut kādu necieņas izrādīšanu. Argumentu buķete ir plaša un acīmredzami manipulatīvi noslīpēta. Varam tikai minēt – kur?

Izmantošu gadījumu un arī mazliet pataisnošos – ne man, ne maniem draugiem nav ne mazāko iebildumu pret krievu vai kādu citu valodu. Protams, ir jautājums, bet kāpēc līdzīgas iespējas netiek sniegtas citām valodām – poļu, ukraiņu, igauņu? Kāpēc viena mazākumtautības valoda ir īpašāka par citām? Šo un citu tautību pārstāvjiem lielākoties Latvijā latviešu valodu iemācīties nav bijis nepārvarams šķērslis – ne agrāk, ne arī tagad – 28 gadus pēc neatkarības atjaunošanas.

Vēlreiz atvainošos par ļoti netaktisku jautājumu – vai krievvalodīgie ir nespējīgāki apgūt mītnes zemes valodu? Protams, ka nē! Viņi ir tieši tādi paši kā pārējie Latvijas iedzīvotāji, kuriem latviešu valoda nav dzimtā, ģimenes valoda. Ja iespējams un, galvenais, nepieciešams, tad arī krievi citās valstīs mītnes valsts valodu apgūst tikpat labi kā pārējie. Bet kāpēc līdz pat šim brīdim tieši Latvijā tā tomēr ir problēma?

Atbilde ir jau iepriekšminētā – krievu valodas telpa Latvijā ir tik pašpietiekama, ka tā laupa motivāciju un arī iespēju pilnvērtīgi apgūt valsts valodu. Un to, lielā mērā, veicina tie „labie ļaudis”, kuri sekmē de facto divvalodību. Viņu argumenti, ka ar „viņiem” jārunā „viņu” valodā, faktiski ir lāča pakalpojums vispirms tieši „viņiem”. Tāpat tas ir arī īsts pakalpojums Kremļa stratēģiem, kuru interesēs ir pēc iespējas ilgāk uzturēt sašķeltu sabiedrību.

Lai cilvēks varētu pilnvērtīgi apgūt mītnes valsts valodu, tā ir jālieto teju katru dienu – tajā ir jārunā, jālasa, jāraksta. Pretējā gadījumā valodu iemācīties nevar – ja vien nav vēlme to apgūt metodiski. Cilvēks ir cilvēks, ja nav īstas nepieciešamības un ir iespēja izmantot dzimto valodu, tad viņš dabiski izvēlas vieglāko un ērtāko ceļu. Tie politiķi, kuri izliekas to nesaprotam, vai nu nav padomājuši, vai arī viņiem ir citi iemesli ignorēt šo vienkāršo, vispārzināmo patiesību.

Turpinot uzturēt, atbalstīt pašpietiekamu krievu valodas telpu Latvijā, šie politiķi, tēlaini runājot, izliekas, ka māca cilvēkiem peldēt, bet neļauj novilkt peldvestes. Kaut kā kūļāties šie cilvēki iemācīsies, bet droši peldēt – nekad. Neviens bērns nav iemācījies braukt ar divriteni, kamēr vecāki nav atlaiduši stūri un pateikuši – brauc.

Savā pieredzē reiz dalījās kāds amerikāņu izcelsmes latvietis, kurš pirms apmēram divdesmit gadiem mīlestības vadīts pārcēlās uz Latviju. Šobrīd viņš jau kļuvis par Latvijas pilsoni, sen runā labā un skaistā latviešu valodā. Viņš stāstīja, ka sākotnēji latvieši, redzot, ka viņam neiet viegli, esot mēģinājuši pāriet uz angļu valodu. Viņš strikti to noraidījis un lūdzis turpināt ar viņu runāt latviski, jo tikai tā viņam pa īstam tiktu palīdzēts.

Lai Latvijā nosargātu latviešu valodu, ir jābūt stingrai un obligātai nepieciešamībai to zināt un lietot. Ne visi ir tik dzīves gudri un principiāli kā mans draugs – amerikāņu izcelsmes latvietis. Jo globalizācijas apstākļos pavisam drīz līdzīgu spiedienu sajutīsim arī no angļu valodas telpas. Jau šobrīd Rīgā aizvien vairāk parādās indiešu, pakistāņu un citu iebraucēju sabiedriskās ēdināšanas iestādes. Nereti to darbiniekiem valsts valodas zināšanas ir, maigi izsakoties, ļoti šķidras.

Un atkal labiem ļaudīm, īpaši jau jaunajiem cilvēkiem, visbiežāk nav problēmu un iebildumu pāriet uz angļu valodu. Neies taču pats mocīties un otram likt justies neērti. Nav šaubu, ka šādi cilvēki mums apkārt kļūs vairāk un vairāk. Nav šaubu, ka viņi drīz sāks veidot savu valodu kopienas, kurās veidosies līdzīga situācija, kāda šobrīd ir atsevišķos Rīgas un Latvijas rajonos, kur ikdienā latviešu valoda teju nav dzirdama un nepieciešama.

Te atkal nav runa par to, ka angļu valoda būtu slikta, to nevajadzētu zināt vai angliski runājošos vajadzētu ignorēt. Vienkārši ir jāsaprot, ka mūsdienu spēcīgajos globalizācijas vējos, pārāk strauji un plaši atverot mūsu nelielās valodas mājas – Latvijas logus, mūsu valodu vienkārši aizpūtīs nebūtībā. Tas, protams, nenozīmē, ka mūsu valstij ir jādzīvo cieši noslēgtā telpā, kurā neieplūst ne vēsmas no svaiga ārpasaules gaisa. Vienkārši jāsaprot, ka fizikas likumi ir tādi, kādi tie ir – ja ārā ir krasi atšķirīga gaisa temperatūra, tad neapdomīgi plaši atverot visas durvis un logus, mūsu mājās, gluži dabiski, ieplūdīs šīs lielās valdošās gaisa masas temperatūra. Izveidosies caurvējš, kurā mūsu valodu aiznesīs pa gaisu.

Tas ir arī iemesls, kādēļ visādi citādi ļoti atvērtās, attīstītās valstīs, piemēram, Somijā, Dānijā un citur, vietējā valoda tiek sargāta uzmanīgi un stingri. Piemēram, Somijā, kā viesis ar angļu valodu kādu laiku vari iztikt mierīgi. Bet pilnvērtīgi iekļauties sabiedriskajā dzīvē – nekad. Tu būsi un paliksi tikai viesis, kurš valstī dzīvo ilgāk, nekā viesiem ierasts. Protams, arī tur angļu valoda sadzīvē iespiežas vairāk un vairāk, bet pagaidām nav pazīmju, ka pārskatāmā nākotnē tā varētu nopietni izspiest un apdraudēt šo valstu vietējās valodas. Šo it kā nelielu valodu telpu runātāju skaits joprojām ir mērāms vairākos miljonos, demogrāfiskās un sabiedrības novecošanās problēmas ne tuvu tik kritiskas, kā Latvijā.

Vēstures sāpīgā pieredze rāda, ka mazas tautas ar strauji dilstošu iedzīvotāju skaitu savu valodu var pazaudēt nežēlīgi ātri. Tā ir izzudušas neskaitāmas valodas, un piemērus mums tālu nav jāmeklē. Šie procesi parasti sākas it kā nemanāmi, bet vienā brīdi top skaidrs, ka noticis nenovēršamais. Bet tad jau kaut ko glābt ir par vēlu. Latviešiem jāatceras, ka mūsu valoda ir kaut kas vairāk nekā vārdu, skaņu un burtu kopums, kurā mums gadījies piedzimt.

Bijušais Igaunijas prezidents, izcilais Eiropas domātājs Lenarts Meri rakstīja: „Valoda ir nācijas identitātes pašsaprotama nesēja. Pašsaprotama kā gaiss. Kurš spētu mīlēt gaisu, turot ciet degunu?” Viņš norādīja – „Gēni neveido identitāti. Identitāti veido valodas, kultūras un vides spiediena savstarpēja mijiedarbība. Te rodas Eiropas trešās dimensijas galvenais secinājums: Eiropas daudzo lielo un mazo kultūru diversitāte ir atslēga Eiropas kreativitātes izprašanai.” Tas nozīmē, ka Eiropas dažādo, tai skaitā un īpaši mazāko valodu saglabāšana, nosargāšana nozīmē arī Eiropas radošā gara nosargāšanu.

Mums Latvijā ir uzticēta latviešu valoda un tā ir ne tikai mantota bagātība, bet arī pienākums. Tas ir mūsu pienesums Eiropas un visas pasaules kultūras mantojumam, dažādībai, kas kopā ar citām valodām veido īpašo domāšanas, pasaules redzējuma unikālo Eiropai raksturīgo radošumu. Ļaujot mūsu valodai izšķīst, mēs noplicinām Eiropas īpašo fenomenu.

Mūsdienās aizvien vairāk uzrodas ļaudis, politiskie grupējumi, kuri neuztraucas par šo mantojumu. Viņi saka, ka tas ir „jaunā laikmeta garam neatbilstošs.” Viņi saka – Kāda nozīme tam, kādā valodā runās mūsu bērni, mazbērni? Pavisam nopietni – to esmu dzirdējis no vairākiem ietekmīgiem Latvijas politiskās vides darboņiem. Viņi gan pagaidām vairās to atklāti paust, bet darbos tas ir nolasāms diezgan atklāti.

Kāds Eiropas „nākotnes sabiedrības pārstāvis” pat norādīja, citējot – „Mēs vēl arvien vadāmies pēc primitīviem instinktiem – ksenofobijas, piederības sajūtas ciltij, valstij, nācijai. Tiem nav vietas civilizētā pasaulē.” [4]

Protams, ksenofobija nav nekas labs – uz bailēm balstīts naids pret citām tautībām, valodām ir aprobežotība. Toties piederības sajūta valstij, nācijai ir būtiska identitātes sastāvdaļa. Tas ir veids, kā saglabāt valodu, kultūru, tradīcijas – kolektīvo atmiņu. Jo kas gan ir cilvēki, bez atmiņas par ģimeni, tautas vēsturi? Tie ir mankurti – cilvēki ar izdzēstu atmiņu, paklausīgi vergi, bez izdomas un radošā gara. Tādus var izmantot kontrolēt, paverdzināt un aizmirst.

Tāpēc latviešu valoda ir jāsargā ar cieņu, bet stingri un pārliecinoši. Tas nenozīmē noslēgties un aizvērties pilnībā. Ir jābūt atvērtiem dažādībai, cilvēkiem, kuri ciena un novērtē mūsu unikālo mantojumu – valodu. Un dažādos veidos jāpalīdz viņiem efektīvi iekļauties, palīdzēt nest tālāk šo īpašo Eiropas un pasaules kultūras bagātību – latviešu valodu. Tam ir nepieciešama politiski gudra, tālredzīga valodas politika. Ar skaidrām, principiālām uz nākotni vērstām vadlīnijām. Labu nodomu vadīti mūžīgi pārslēdzoties uz citām valodām, mēs riskējām vienu dienu izslēgt paši savējo – latviešu valodu. Eiropas, pasaules kultūras mantojumu, kuru gadsimtos nosargājuši un izkopuši mūsu senči. Tā ir mums uzticēta Eiropas kultūras vērtība, kura jāsargā atbildīgi un tālredzīgi.

Latvieši nav pelnījuši tikt pārvērstiem par glumiem pelmeņiem pasaules globalizācijas putrā, kuri ēd pizza, dzer vodku un twīto Koelju. [5]


[1] NRA – „Prezidents: Visiem Latvijas iedzīvotājiem pienākums zināt un lietot valsts valodu.” <https://tinyurl.com/valstsvaloda

[2] „Lienošās divvalodības pirmie upuri ir … krievi” <https://tinyurl.com/upurikrievi>

[3] „Vai var dzīvot un strādāt nezinot latviešu valodu? Vai laika apstākļi pretīgi? „Meduza” redakcijas darbinieka atbild uz lasītāju jautājumiem par dzīvi Latvijā” (Можно жить и работать, не зная латышского? А погода отвратительная? Редакция «Медузы» отвечает на вопросы читателей о Латвии.) <https://tinyurl.com/meduzapogoda>

[4] TVNET „Zemādas čipi katram? Lietotājs par pieredzi, tehnoloģijām un nākotnes pasauli” <https://tinyurl.com/zemadas-cipi>

[5] TVNET „Gaidāmais referendums par angļu pidžina valodu kā valsts valodu Latvijā” <https://tinyurl.com/angljupidzhin>

Pārpublicēts no jaunagaita.net

An error has occured