Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā
Foto

Kā nolaupīt aku

Māris Ruks*
20.12.2023.
Komentāri (0)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

“Kas rada apstākļus, lai starptautiskā oligarhāta centrālās bankas var drastiski aplaupīt dažādu valstu iedzīvotājus” – par to atklāti runā pieredzējušais biznesa žurnālists Ernsts Volfs. Rada tādus apstākļus, lai pie varas nonāk korumpētas, amorālas, cietsirdīgas, savu valstu ekonomiskā izaugsmē neieinteresētas un nekompetentas valdības, kas naskas uz aizņemšanos un tikai uz savu kabatu pildīšanu, kas savas valstis pārvērš tādās kolonijās, kur vairs tikai, Bernarda Šova lasītāju vārdiem sakot, demokrātija kļuvusi kā gaisa balons, un kamēr uz to skaties, tev aptīra kabatas.

“Lai izprastu, kā tā strādā, vajag sevi iedomāties kaut kur uz šīs pasaules mazā ciematiņā,” kādā diskusijā ilustrē Volfs.

“Un tajā ciematiņā vajadzīga jauna ciema padomes ēka. Šī ēka maksās 100 000 dolāru, un mēram tiek dotas pilnvaras ar to nodarboties, lai uzceltu jaunu ciema padomi.

Viņš dodas uz banku un saka: “Mums ir jāuzceļ jauna ēka par 100 000 dolāriem. Mums ir 50 000, vai jūs varētu mums kredītā aizdot vēl 50 000?”

Banka piekrīt. Tad mērs dodas pie būvfirmas direktora: “Mēs celsim ciema padomi, bet, paklau, vispirms tu un es, katrs iebāžam kabatā pa 25 000.”

Un tad viņi abi iet uz pašvaldību un saka: diemžēl pārrēķinājām uzmanīgāk, celtniecība mums izmaksās 150 000. Un domes cilvēki tam piekrīt, jo viņi nesaprot to “ekonomiku”. Tam piekrīt arī citi ciema iedzīvotāji, kā arī visi planētas iedzīvotāji tam piekrīt. Tad mērs kopā ar būvniecības uzņēmuma direktoru dodas uz banku un saka, ka viņiem vajadzēs vēl papildus 50 000.

Bet banka atsaka: “Mēs redzam, ka jūs abi esat korumpēti, mēs jums neko nedosim.” Tad viņi iet uz citu banku, tā arī atsaka.

Un tagad interesantākais – tad viņi iet uz Starptautisko Valūtas fondu (SVF) un tas uzreiz piekrīt. Jā, protams, mēs jums samaksāsim! Tikai ir mazi nosacījumi.” Un Volfs brīdinoši paceļ pirkstu pret klausītājiem: “Mēs nosūtīsim uz jūsu ciemu trīs cilvēkus, viņi tur apskatīsies, un tad mēs pateiksim šos nosacījumus.”

SVF pārstāvji ierodas ciemā, apskatās. Tad aiziet pie mēra, arī pie būvfirmas direktora un saka: “Jums katru trešdienu ir tirdziņš, vietējie tur pārdod dārzeņus un medījumus. No šodienas viena no šīm vietām tirgū tiek rezervēta lielam amerikāņu uzņēmumam, kas ražo pārtiku un gaļu. Tas ir pirmais nosacījums.

Otrs nosacījums – jums ir neliela banka ciematā, kas dod kredītus un uzrauga savu klientu norēķinus. Tagad tai blakus būs neliela Goldman Sachs bankas filiāle.

Un ir vēl trešā prasība – jums ir aka ciemata vidū. Tagad šī aka tiks privatizēta.”

“Bet tagad,” – viņi saka, – “jūs mums uzrakstīsiet šos priekšlikumus, jūs mums piedāvāsiet iegādāties šīs trīs lietas, lai pēc tam mēs nebūtu stulbā pozīcijā sabiedrības priekšā.”

Tad korumpētais mērs un būvfirmas direktors raksta nodomu protokolus, kur viņi piedāvā aizdevēju korporācijai vietu tirgū, Goldman Sachs filiāli un aku. Un kas notiek?

Ciemā tiek atvērta Goldman Sachs bankas filiāle, kas piedāvā ļoti lētas kredītiespējas klientiem”, un vietējā banka pēc trim mēnešiem bankrotē. Tagad ciema finanšu sistēma pieder Goldman Sachs, un nu noteikumi kļūst klientiem daudz neizdevīgāki, kredīti daudz dārgāki.

Tad izmaiņas notiek ciemata tirgū. Nu vienu vietu aizņem liela amerikāņu korporācija, kas pārdod, piemēram, vistas, kas ir daudz lētākas (un neveselīgākas) nekā tās, ko ražo vietējie lauksaimnieki. Vietējie zemnieki bankrotē, un nu cilvēki ir pilnībā atkarīgi no amerikāņu koncerna produktiem, kam koncerns visu laiku paaugstina cenas.

“Un tad cilvēki ņem kredītus Goldman Sachs?” kāds pajautā.

“Jā. Pilnīgi pareizi,” saka Ernsts Volfs. “Tieši tā notika Āfrikā. Pirms tam Āfrika pati spēja sevi nodrošināt ar pārtiku. Visas Āfrikas valstis spēja apgādāt sevi ar dārzeņiem un gaļu, bet tagad viss ir atkarīgs no importa pārtikas, importa gaļas un zivīm.

Un trešā SVF prasība. Cilvēki pamostas pēc mēneša, iet uz aku, no kuras vienmēr smēluši ūdeni, un pēkšņi redz, ka aka ir ciet. Un tur izkārta zīme: “Ūdens pārdošana ir tur…” Un viņiem jādodas uz veikalu, kur ir ūdens plastmasas pudelēs, ko viņi var nopirkt. Lūk, scenārijs, pēc kura strādā Starptautiskais Valūtas fonds,” saka Volfs.

Nesaudzīgi Volfs raksta arī par “Pasaules ekonomikas forumu”, no kura atkarīgās valdības “ierobežo demokrātiskās tiesības, žņaudz ekonomiku, nomāc skaidru naudu un veicina sociālās nevienlīdzības eksploziju. Lielākais ieguvējs no šīs attīstības ir digitālais - finanšu komplekss”.

“Viņi izveido valstī absurdu ekonomisko politiku, vadošos amatos tiek nozīmēti neprašas un korumpanti… Viņu uzdevums ir piedāvāt valstīm lielus finanšu aizdevumus it kā ekonomikas attīstībai, bet faktiski tās ir lamatas, kas beidzas ar valstu ekonomikas sagraušanu. Tiklīdz šīs valstis tiek apkrautas ar milzīgiem parādiem, bankas un ar tiem saistītās finanšu aģentūras iegūst kontroli pār šo valstu ekonomiku,” – tā ASV ekonomists Džons Pērkinss savā autobiogrāfiskajā grāmatā Ekonomiskā slepkavas grēksūdze.

“Tas izklausās pēc sazvērestības teorijas, un uz mums tas neattiecas?

Bet atveram acis un paskatāmies pa logu ārā, tas notiek pie mums! Izvērtējam šo ekonomisko slepkavu darbību mūsu valstī – vai tās ir tikai dažas ekonomiskās sakritības, vai tomēr ilgtermiņā plānotas darbības ekonomikas sagraušanā?” mudina ekonomikā erudītais uzņēmējs Raimonds Nipers (7.7.22., Pietiek.com).

Latvijā jau pārāk ilgu laiku Saeimā un valdībā ir iesēdies “Vienotības” kartelis ar visām no tā izrietošajām sekām.

* Fragments no nupat iznākušās grāmatas “Melnās Saeimas spīlēs”.

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...