Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

2019.g.1.oktobrī, kad uzzināju, ka mana māte nomirusi, es kopā ar savu meitu devos pie stacionāra Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas “Gaiļezers” 9. Kardioloģijas nodaļas, intensīvās nodaļas vadītāja, slimnīcas galvenā ārsta pienākumu izpildītāja dr.A.Strēlnieka. Uz mūsu jautājumu „kas notika ar māti?” dr. A.Strēlnieka atbilde bija:” Izsīka organisma spējas, vecuma dēļ.” Uz jautājumu, vai jūs reanimējāt māti, atbilde bija: “Priekš kā? Nē, nereanimēju un nereanimēšu tādus, un pasakiet visiem, tā teica dr. Strēlnieks!”

Mēs neparakstījām DNR (Do-not-resuscitate) līgumu, neparakstījām nekādus dokumentus, lai māti nereanimētu. Kāpēc mātei nebija veikti visi nepieciešamie reanimācijas pasākumi un viņai ļāva nomirt? Māte līdz pēdējam brīdim gribēja dzīvot, visu dzīvi viņa bija cīnītāja.

2019.g. 2. oktobrī, es, atrodoties stacionārā “Gaiļezers” galvenā ārsta pienākumu izpildītāja dr.Strēlnieka kabinetā, atkal jautāju:” Kas ar māti tomēr notika?” Dr. A.Strēlnieka atbilde bija negaidīta: “Bet kā Jūs uzvedaties nodaļā?” Kā tas bija saistīts ar mātes ārstēšanu? Vai tad dr.Strēlnieks atriebās man uz mātes rēķina? Par to, ka es pateicu (aizrādīju) medmāsām, ka nepieņemami laist cilvēkam ar akūtu plaušu artēriju trombemboliju (PATE) gaisa burbuļus intravenozajā sistēmā? 2019.g. 22. septembrī mātes CTA (Plaušu datortomogrāfijas angiogrāfijas) izmeklējumā rakstīts: „…Abu plaušu artērijas masīvi piesienas trombi… Mērena kardiomegālija uz kreisā kambara rēķina…” Kā tāds ārsts ieņem tādus amatus?

Mana māte Antoņina Silkāne (attēlā), medmāsa pēc izglītības, 50 gadus savas dzīves nostrādāja LR medicīnā, sākot savu medmāsas darbu smagajā Neiroķirurģijas nodaļā 1.slimnīcā, visu mūžu saņēma tikai pateicības, bija ļoti uzmanīga, rūpīga, bet galvenā viņas īpašība bija žēlsirdība pret pacientiem; grūtajos gados pat par savu nieka algu pirka ēdamo slimniekiem. Žēlsirdība palikusi viņai, kaut viņa pārdzīvojusi ļoti grūto laiku: māte no 1930.g. represēto kulaku ģimenes, kad viņas visa ģimene -40grādu salā februārī bija izmesta no savām mājām, kad guļošiem bērniem rupji izvilkti un konfiscēti pat spilveni zem galvas.

Māte sava mūža garumā un arī pēdējos gadus neslimoja, slimnīcā negulēja. Dzīves laikā māte neslimoja ar insultu, miokarda infarktu, un, atrodoties mājās, viņa lietoja vienīgi Prestarium. Līdz 2019.g. aprīlim pati sevi aprūpēja, 2019.g. septembrī pēc atmiņas stāstīja dzejoļus (video), stāstīja, ko dzirdēja pa radio, skatījās TV. Pārbaudot māti 2019.g. augustā pēc Monreālas kognitīvo funkciju novērtēšanas skalas (The Montreal Cognitive Assesment), viņas testa rezultāti bija 20 balles no 30 ballēm. 2019.g.22.09., atrodoties neatliekamās medicīniskas palīdzības mašīnā (ceļā uz stacionāru “Gaiļezers”), viņa uztraucoties prasīja mazmeitai, vai meita apģērba cimdus un jaku, ārā taču auksti. Cilvēks kontaktēja, runāja!

Un īpaši bēdīgi apjēgt to, ka māte 2019.g.22.09., iestājoties stacionāra “Gaiļezers” 9. nodaļā ar diagnozi PATE, bija ielikta parastajā palāta ar 5 pacientiem, uz salauztas gultas, kur necēlās gultas galvas gals, pie gultas varēja piekļūt tikai no vienas puses, jo cieši pie citas puses stāvēja skapis; skābekļa maska bija lielāka izmēra, nekā viņai bija vajadzīga, skābekļa vads knapi knapi bija uzlikts viņai no blakus slimnieces gultas, un uzlikts tā, ka māte varēja gulēt tikai pie viena gultas sāna, nevarēja pagriezties, jo skābekļa vads bija īss un izstiepts kā aukla. Cilvēks uzreiz bija norakstīts, jo nodaļā uzskatīja - nodzīvoja tik daudz, un pietiek. Vai LR ārstniecības standarti ļauj tā rīkoties ar pacienti ar PATE?

Bet līdz pēdējam brīdim viņa visu saprata, kontaktēja ar mums, atbildēja mums uz jautājumiem. Vai gribi ēst? Nē. Vai gribi dzert? Jā, ļoti. Kā tevi sauc? Antoņina (mūsu klātbūtnē arī atbildēja ārstējošam ārstam).Vai gribi dzīvot? Jā, gribu. Māte kontaktēja ar mums, pat pēdējā dienā (2019.g.1.10.), kad mātes atbilde mums bija vienīgi abas acis pilnas ar asarām. Protams, mēs neesam Francijā, kur uz tādu faktu ĀRSTI pievērsuši uzreiz uzmanību: ”Īsts stāsts, kas satraucis visu Franciju: Angel iekrita komā, bet visu dzirdēja un sajuta. Mediķi bija gatavi viņu atvienot no ierīcēm, bet meita acs kaktiņā pamanīja asaru. Tas viņu izglāba...” grāmata Libi Angel, “Mani izglāba asara.”

Jau pirmajā dienā ārsts pateica: “Jūsu mātei vajag ārstēties intensīvajā nodaļā pēc viņas veselības stāvokļa, bet tur viņai pašlaik vietu nav, tad rīt lemsim šo jautājumu.”

Bet nākošajā dienā ārsts atteica pārvest manu māti intensīvajā palātā un pateica: “Intensīvajā palātā nav vietas, un mātei nav jēgas tur atrasties, jo terapija nebūs no tā mainīta, bet monitori nekā nevar palīdzēt ārstēšanā un izveseļošanā, trombolitisku terapiju arī nav jēgas taisīt, kaut mēs informējām, ka simptomi mātei parādījās dienu iepriekš 2019.g.21.09. Es gribēju un lūdzu pārvest māti Biķernieku slimnīcas Gerontoloģijas nodaļā, prasīju, ko var mainīt, ārsts pateica: “Nekur nebūs tik daudz ārstēšanas iespēju kā 9. nodaļā, un pēc nedēļas māti varēsiet paņemt mājās, jo vairāk kā par nedēļu nevajag mātei šeit atrasties, jo ir risks dabūt infekciju”. Priekš kā tad LR valsts tērē naudu intensīvajām nodaļām, ja tās neko nemaina ārstēšanā? Kāpēc mātei no pirmās dienas nebija vietas intensīvajā palātā?

Sakarā ar šo es (ārste pēc izglītības, terapeits, gerontologs) ar savu meitu (ārste pēc izglītības) katru dienu no rīta dažreiz līdz vakaram atļautajā laikā gājām pie mammītes un visu, ko varējām, palīdzējām un darījām, mērījām AS, speciāli nopirkām pirksta pulsa oksimetru (skābekļa saturācija mātei turējās 95-99%), jo ārstam pat nedarbojās parastais pulsa oksimetrs, auskultējām plaušas, sirdi. Jau pirmajā dienā ārstu klātbūtnē piefiksējām, ka ekstrasistoles pie auskultācijas palika daudz retāk, ap 1 uz 15 sitieniem, ārsts apstiprināja to, visus mērījumus piefiksējam. Paši apstrādājām māti profilaktiski pret izgulējumiem ar saviem nopirktiem līdzekļiem, nopirkām un piestiprinājām pie muguras un pie pēdām nopirkto Granuflex (neviena izgulējuma pirms stacionēšanas mātei nebija), jo medmāsa Kuzmina pateica, ka 9.nodaļā nav pretizgulējumu līdzekļu un nodaļa ar to nenodarbojas! Tāpat paši mainījām mātei savus pamperus, jo pirmās dienās viņai bija izkārnījumi no rīta un kaut kas bija nepareizi ar urīna katetru un pamperi bija slapji; mazgājām mātei ķermeni, seju, zobu protēzi un ēdinājām, kā varējām. Pat grīdu mazgājām palātā.

Pirmās dienās ārsts nozīmēja mātei parasto diētu un pateica man, ka mātei vajag dot dzert 4 glāzes ūdens. Sanitāre teica, ka māte slimnīcā ēda tikai 2 karotes putras (2019.g. septembrī, mājās māte līdz pēdējai dienai ēda pilnvērtīgu brokastu porciju), māte norīt varēja, bet aizrijās, tad ilgi klepoja, bija izteikti mitrs klepus, tāpēc es nesu no mājām ar blenderi taisīto ēdienu, un arī mēģināju dot ūdeni tādā daudzumā, kādā ieteica ārsts. Mēs, kā varējām palīdzējām personālam, bet tas izsauca dažu medmāsu izteiktu nepatiku pret mums, bija pateikts, vai jūs katru sekundi mērīsiet asins spiedienu un pulsu skaitīsiet? Es baidījos no tādas agresijas.

Māte kontaktēja ar mums un ar ārstu visas dienas, bet bija miegaina un teica, ka ļoti grib gulēt. Pie viņas bija atnācis priesteris, ar kuru viņa kontaktēja, bet pirms tam prasīja mazmeitai: “Ko man viņam teikt?, par ko runāt?”. Ar padzīvojušu cilvēku vajag runāt lēnām, gaidīt atbildi lēnām, un, ja ārstam nav laika, nav dvēseles un acīs priekšā tikai vecs, norakstīts ķermenis ar naudu, tad ļoti viegli ir uzrakstīt NAV KONTAKTA!

Pirmo nakti mammīte gulēja labi, bet otrajā naktī viņa skaļi vaidēja un pat kliedza: “Palīdziet”, to man pateica palātas slimnieki. Viena no slimniecēm Lidija Semenovna, kad es atnācu palātā, rupji sita māti pa kāju un krievu valodā kliedza “чтоб ты сдохла, пожила 100 лет и хватит, идиотка, дура, не ори”. Man kā atņēma mēli, bet pieskrēju pie viņas, pateicu: ” Ko Jūs darāt?” Viņa atbildēja: „А что я делаю?” Mammīte raudot pateica: “Viņa mani sit! “ Ārsta nebija, es aizskrēju pie medmāsas, bet viņa pateica - man nav nekādas daļas, ticiet paši galā, tad es mēģināju pieklājīgi pierunāt Lidiju Semenovnu neaiztikt manu māti. Nākošajā naktī māte atkal kliedza „Ppalīdziet”, atkal tā paciente māti rupji apsaukāja, un neviens negribēja iejaukties un palīdzēt. Jautāju, kā pārvest māti uz Biķerniekiem vai kur vēl var māti pārvest, ārsts pateica, ka nekur nebūs tādas labas ārstēšanas kā 9.nodaļā.

Tajā dienā no rīta medmāsa Kuzmina ielika mātei i/v sistēmu, es ieraudzīju, ka tā pilna ar maziem gaisa burbuļiem, es lūdzu tos izlaist, medmāsa to izdarīja, bet izrādot lielu nepatiku, aizgāja, bet pēc tā es ieraudzīju, kā i/v sistēmā pārvietojās gaisa burbulis vairāk nekā pus centimetra izmērā!, es atkal saucu medmāsu, pateicu, ka mātei plaušu tromboembolija un ir Kanādas kardiologa: Gerard Myers – 45 years Certified Cardiovascular Perfusionist, Respiratory Therapist, pētījumi, ka nedrīkst pielaist pat mazāko gaisa burbuli sistēmā, jo tas ir svešķermenis, medmāsa atbildēja: “Jums vajag mazāk lasīt un zināt!” Man bija mācīts, ka nedrīkst būt gaisa burbuļi intravenozā sistēmā. Vai tiešām LR ir citi ārstēšanas standarti?

2019.g.22.09. pirmajā dienā pēc neatliekamās medicīniskās palīdzības injekcijām, pēc uzņemšanas nodaļas injekcijām uzreiz mātei palika labāk, elpošana palika mierīgāka, retāka, klepus bija rets, bet nākošajās dienās - sliktāk, viņai sākās izteikti mitrs klepus, bet krēpas nevarēja izspļaut, māte varēja norīt ēdiena mazas porcijas, bet aizrijās un klepoja. Neviens nelēma šo jautājumu. Mēs prasījām maksas bronhoskopiju, ārsts pateica - priekš kā? Prasījām neiropatologa, gastroenterologa konsultāciju, CT galvai. Ar gastroenterologu māte kontaktēja, piemēram, ārsts prasīja parādīt mēli, viņa to izpildīja.

Nākošajā dienā mammīte palika vairāk miegaina, pateica, ka ļoti grib gulēt un ļoti mokoši sāp galva, sūdzējās, ka slikti redz un ka grib vemt, es izmērīju AS, tas bija 70/40 mm Hg, ārstu nevarēja izsaukt, jo visi ārsti bija ļoti aizņemti ar farmakoloģiskās firmas semināru, izsaucu medmāsu, tā pateica, ka es nepareizi izmērīju, ka AS - 90/60 mm Hg. Es tagad domāju, ka varbūt Omron firma, reklamējot AS aparātus (2017.g.), maldina mūs par savu aparātu precizitāti? Vakarā es atbraucu vēlreiz, atkal AS mātei bija 70/40 mm Hg, tad tikai medmāsa reaģēja un teica, ka liks i/v sistēmu.

Nākošajā dienā pacienti palātā teica, ka i/v sistēma visa aizgāja uz gultas un mammai bija 2 injekcijas vakarā. AS no rīta bija 116/60 mm Hg, ārsts pateica, ka asins spiediena pazemināšana ir urīndzenošu preparātu lielās devas dēļ, bet, ja samazināt urīndzenošo preparātu devu, tad AS mātei turēsies, un nākošajā dienā ārsts solīja samazināt urīndzenošo preparātu devu, un arī nozīmēja Gelofuzīnu. Pēc Gelofuzīna i/v sistēmas pilināšanas AS pacēlās līdz 129/82 mm Hg, pulss bija 72 r/min., un mammīte sāka skaļi un pareizi runāt, kontaktēt, to dzirdēja pacienti, piemēram māte pateica: “Gribu dzīvot!”, lūdza: “Palīdziet man, es taču visu dzīvi visiem palīdzēju dienā un naktī!” Es prasīju “gribi ēst”, pateica “nē”, gribi dzert, atbildēja “jā, ļoti, visu laiku gribu dzert”.

Ārsts mainīja diētu uz ar blenderi taisīto diētu, māte ēda kādas 5 tējkarotes no rīta, bet pat tas grūti gāja, jo viņa varēja norīt, bet aizrijās, atkal klepoja ar mitriem mokošiem trokšņiem, nevarēja norīt gļotaino saturu un nevarēja izspļaut, rīklē burbuļoja šķidrums, tad ārsts nozīmēja medmāsām ar sūkni iztīrīt to, kas sakrājies, uzreiz uz mirkli mātei palika vieglāk. Medmāsa Kuzmina pateica: “Negribu to darīt, vairāk nedarīšu Jūsu mātei neko.” Pēc tās procedūras es mēģināju iztīrīt to, kas tur sakrājies, izdevās izņemt lielo caurspīdīgo, gļotaino, biezo saturu. Mātei nebija ne asins, ne strutaini izdalījumi ar krēpām, bija caurspīdīgs gļotains izdalījums.

Bet medmāsa ārsta klātbūtnē kliedza uz mani, ka es māti pārbaroju, es pateicu, ka daru tikai to, ko nozīmēja ārsts, ka devu tikai 5 tējkarotes ķirbja zupas. Kā es varēju pārbarot māti, ja, iestājoties stacionārā, māte bija 50 kg, bet pēdējā dienā ap 40kg? Tikai pēc nedēļas, kad viņa nokļuva intensīvajā palātā, mammai ielika nasogastrālo zondi. 10 dienas slimnīcā cilvēks neēda, novājējis līdz 40kg, kāpēc nevienu tas neuztrauca? 2019.g. 1.10. dr.Bogdanova teica mums, ka mātei sākusies aspirācijas pneimonija, jo nasogastrālo zondi vajadzēja likt no 1. dienas. Kam vajadzēja agrāk risināt šo jautājumu?

Dienā pirms nokļūšanas intensīvajā palātā medmāsa Kuzmina mainīja mātei urīna katetru (jo visas dienas pamperi bija slapji), vispirms padzenot mūs no palātas, un pēc tā sarkans ar asinīm urīns sāka uzkrāties urīna maisiņā, māte pateica, ka parādījās sāpes! Bet neviens nereaģēja.

Ivars Krastiņš, Liepājas reģionālās slimnīcas Intensīvās terapijas un anestezioloģijas nodaļas virsārsts, Izglītības un zinātnes virsārsts, raksta:” Intensīvās terapijas nodaļa noteikti nav vieta, kur pacientam atrasties ilgstoši vai kur ievietot pacientus, par kuriem ir skaidri zināms, ka viņi nomirs.”

Manai mātei neatradās vieta intensīvajā palātā no 2019.22.09. – 2019.28.09., bet 2019.g.23.septembrī blakus gulošai slimniecei vieta atradās, bet uzreiz bija pateikts, ka tikai uz 1 dienu, viņa pirms tam visu nakti kliedza, sauca kādu vārdā “Šura”, bet pacienti sūdzējās, ka nevar gulēt! Šajā dienā pie blakus gulošās slimnieces atnāca vedekla ar mazmeitu un pateica, ka slimnieci pārved intensīvajā palātā, bet tikai uz vienu dienu, tajā dienā palātas slimnieces pateica, ka viņa nomirusi, vai vienmēr var tik skaidri un precīzi zināt cilvēka aiziešanas datumu?

Kas kontrolē intensīvās nodaļas, vai tās darbojas hospisa vietā, vai ārstam, kas tur strādā ir “Dieva” funkcijas?

Manai mātei arī pēc tā, kad māte kliedza naktī, uzreiz atradās vieta intensīvajā palātā 2019.g. 28.09., jo viena no pacientiem pateica, ka nevar gulēt.

Naktī, kad mammu pārveda intensīvajā palātā, vienīgais iemesls pārvešanai bija tas, ka viena no palātas pacientiem sūdzējās, ka nevar gulēt, jo māte kliedza: „Palīdziet!” Bet, ja māte naktī kliedza, tad tam bija iemesls!? Ja kliedza – tad mātei bija spēks? Spēks kliegt! Pietika plaušās gaisa, lai kliegtu, māte pārstāja kliegt intensīvajā palātā, tur ļoti labi sašpricēja ar miega zālēm, lai nekliedz, jo intensīvajā palātā viņa palika ļoti ļoti miegaina, kādas zāles viņai bija injicētas? Kāda bija deva miega zālēm, jo rezultātā māte pārstāja kliegt un runāt intensīvajā palātā.

Bet tomēr māte kontaktēja arī intensīvajā nodaļā pirmo, otro, trešo dienu, jo mēs prasījām - dzert gribi, pateica JĀ! Otras dienas vakarā, kad mēs atnācām pie mātes, mazmeita rādīja viņai video, māte pat uzsmaidīja! Prasījām - gribi dzert, pateica - Jā! Atbildēja mums arī ar acīm, arī saspiežot mazmeitai roku un stipri turot viņas roku nepalaižot. Mēs pienācām pie medmāsām, pateicam, kā māte kontaktē, runā, papriecājāmies, ka palika labāk.

Kad mēs teicām dr.Strēlniekam, ka māte katru dienu kontaktē, runā, tad viņš pateica: „Ha, ha, jums tas tikai liekas, tas nevar būt.” Tātad es secinu, kā medicīniskajā dokumentācijā visur maldinoši rakstīts tā, kā notiesātam cilvēkam: Nekontaktē! Nu ja, tas taču ir tik viegli uzrakstīt! To pašu pateica neiropatologs-rezidents, ka nevarēja atrast kontaktu ar slimnieku. Mēs neesam Francijā, ārstiem nav laika meklēt kontaktu ar veco cilvēku! Un kā var pa 5 minūtēm atrast kontaktu, kad pacientam asinsspiediens krīt no urīndzenošiem preparātiem un injicētas miega zāles, un cilvēks 10 dienas neēda un novājējis līdz 40 kg? Bet mums, radiniekiem, bija laiks sēdēt visu dienu pie mātes, tāpēc arī varējām to kontaktu atrast, kad viņa bija pamodusies.

Intensīvajā palātā monitors darbojās tikai pirmo dienu, mērija asinsspiedienu katru pusstundu, radītāji bija pieņemami, bet elpas frekvence līdz 30, nākošajās dienās monitors bija izslēgts, stāvēja uz jautājuma „?” zīmēm, mēs atkal mērījām ar savu pulsa oksimetru mātei skābekļa saturāciju, tā bija virs 90%. Monitora AS aparāts arī vairāk mūsu klātbūtnē nemērīja mātei asinsspiedienu. Tiešām, ja sabojāts monitors, sabojāts oksimetrs, nedarbojas asinsspiediena aparāts, tad kam vajadzīga tāda monitorēšana? Tāda monitorēšana tiešām nepalīdzēs ārstēt! Bet varbūt tas ir pieņemta prakse intensīvajā nodaļā?

Kas dod tiesības, kas ļauj tik pašpārliecināti rīkoties?

Lūdzu, atbildiet: vai ir pieņemami, ka māte ar diagnozi PATE, infarktpneimonija intensīvajā palātā gulēja bez krekla, krūts daļa nebija piesegta ar palagu, ar segu, bet blakus logs bija atvērts un pūta auksts gaiss, ka pat man apģērbā palika auksti? Varbūt tāpēc viņai intensīvajā palātā sāka celties temperatūra? Vai tā arī ir pieņemtā prakse intensīvajā nodaļā?

2019.g.1.10. mēs ar manu māsu atnācām pie mammas intensīvajā palātā, dr. Bogdanova pateica, ka trešo dienu cēlās temperatūra, prasījām dr.Bogdanovai, vai bija paņemts un kad paņemts krēpu uzsējums antibiotiku jutības noteikšanai, ārste pateica - bija; tad prasījām, vai antibiotikas mainīja, ārste pateica - jā, bet neko atrast nevarēja.

Dr. Bogdanova teica, ka šodien urīns neizdalās, mēs prasījām, ko var darīt, atbilde bija - neko, jo organisma spējas izsmeltas. Uzreiz piegājām pie mātes gultas, viņai mūsu klātbūtnē sāka izdalīties pa katetru dzeltenās krāsas urīns un maisiņa kaktā pat sakrājies ap 3-5cm. Kas tad rakstīts 2019.g.1.10. medicīniskajā dokumentācijā - urīns izdalījās vai nē?

Mātei abas acis pirmoreiz pa šo laiku bija pilnas ar asarām, tas bija vienīgais, ar ko viņa varēja 2019.g.1.10. reaģēt. Ar savu pulsa oksimetru atkal mērīju mammai saturāciju, tā bija virs 90%, mērīju pati, jo monitors kā iepriekšējās dienās vairāk nestrādāja, visur bija jautājuma zīmes, vienīgi AS stāvēja 70/40, un pēdējās dienās monitora asinsspiediena aparāts mūsu klātbūtnē vairāk nemērīja AS. Mēs lūdzam dr. Strēlnieku pārmērīt mātei asins spiedienu mūsu klātbūtnē, Strēlnieks ļoti agresīvi pateica, ka nedarīs to un nav vajadzības to darīt, un sāka rupji dzīt mūs ārā no palātas un no slimnīcas.

2019.g.1.oktobrī ap 12.00. dr.Strēlnieks rupji un agresīvi padzina mani ar māsu no intensīvās palātas, draudoši pateica, lai viņš neredzētu mūs ne nodaļā, ne vispār slimnīcā, „brauciet mājas un gaidiet līdz vakaram, kad paziņošu par mātes nāvi”. Es lūdzu pārvest māti tādā gadījumā uz reanimāciju, taisīt bronhoskopiju, taisīt maksas, par manu naudu. Uz visu, ko lūdzām no pirmās dienas bija ārstu atbilde - neko nevajag, priekš kā, kāda tam ir nozīme? Es atkārtoti ap 12.30. koridorā piegāju pie dr.Strēlnieka, lūdzu - ja jūs tā nolēmāt, dodiet man iespēju tad pasēdēt pie mātes, paturēt viņu pie rokas, dr.Strēlnieks agresīvi, skaļi pateica, ka aizliedz mums atrasties ne tikai nodaļā, bet arī slimnīcā un skrēja prom. Izrādās, ka, tikko mēs aizgājām no nodaļas, dr.Strēlnieks atvienoja māti no visām injekcijām, skābekļa, jo izziņā par nāvi rakstīts, ka nāve iestājusies 12.15.! Cilvēks zināja, kā māte jau nav dzīva, bet neko man pat nepateica!

2019.g.1.oktobrī, kad uzzināju, ka mātes nav vairs, piegājām pie dr.Bogdanovas, prasījām dr. Bogdanovai, kas ar māti notika, viņa teica, ka viņai lūdza iziet, ar māti palika tikai dr.Strēlnieks!

Vai ārsts intensīvajā nodaļā ir „Dievs”?, kurš viens pats lemj, kurš no slimniekiem kontaktē, kurš ne, kurš dzīvos šodien, kurš ne, kuru reanimēt, kuru ne, tad laikam arī kuru ārstēt, kuru ne, kuram dot skābekli ar PEEP vārstu, kuram parasto ne pēc izmēra skābekļa masku nepārtraukti 10 dienas un naktis bez pārtraukuma, un dot tā, ka mēle paliek kā slīpēšanas papīrs; kuram dot sistēmu ar gaisa burbuļiem, kuram ne, un kuram ir tiesības atrasties un ārstēties intensīvajā palātā, kuram ne.

Ja cilvēks tik pārliecinoši rīkojas, tad zina, ka ir kāds, kas apstiprina viņu darbības un vienmēr piesegs?

Vai LR ir tādi ārstēšanas standarti?

2019.g.1.oktobrī es pateicu, ka taisīšu mātei sekciju, bet visi radinieki, priesteris pierunāja mani to nedarīt. Tad 2019.g.2.oktobrī es atnācu 9.nodaļā pēc izziņas par mātes nāvi, mani aizsūtīja uz patanatomiju, tur aizsūtīja atkal uz 9.nodaļu, atkal sūtīja uz patanatomiju, tad dr.Strēlnieks teica - ejiet uz galvenā ārsta 225.kabinetu, tur iedeva iesniegumu, kuru es parakstīju, bet iesnieguma lejas daļā izsvītroju vārdus “Pretenziju nav “. Tad mani atkal sūtīja uz 9. nodaļu, tur dr.Strēlnieks teica - atkal ejiet uz galvenā ārsta 225.kabinetu, tur viņš pats iedeva man otro iesniegumu, es pateicu, ka pretenzijas ir, tad dr.Strēlnieks draudot teica, ka nedos izziņu par nāvi. Knapi knapi izdevās dabūt izziņu par mātes nāvi, bet dr.Strēlnieks piespiedu kārtā un ar draudiem piespieda mani parakstīt, ka pretenziju nav. Bet pretenzijas bija un ir, un lielas, un konkrēti arī dr.A.Strēlniekam. 2 stundas man vajadzēja, lai dabūtu izziņu par nāvi, bet pirmoreiz dr.Strēlniekam atradās laiks ar mani kontaktēt, līdz šim viņš vispār nerunāja, skrēja prom, sakot - tur nav ko izmeklēt un nav ko darīt, un nav, par ko runāt. Kāpēc tad nedeva pārvest māti uz citu slimnīcu, galu galā mājās, uz hospisu, ja dr.Strēlnieks no pirmās dienas bija nolēmis, ka māte nedzīvos?

Cilvēku atslēdza, mums nedeva atvadīties, nedeva paturēt māti pie rokas, mātei nedeva cienīgi aiziet, pie viņas stāvēja liela izmēra vīrietis, skatījās, ka cilvēks mirst, kā man tagad dzīvot pēc notikušā?

Jā, es rakstu par 100gadīgu cilvēku, bet tādu, kurš pirms slimnīcas kontaktēja, stāstīja dzejoļus pēc atminas, runāja, skatījās TV, stāstīja par to, ko dzirdēja pa radio, ēda, sēdēja, bijis pietiekami aktīvs savā vecumā!

Izziņā par nāvi pirmoreiz mātes dzīvē uzrakstīts - hroniskā sirds mazspēja, mirdzaritmija. Pa visu laiku kāmēr māte bija stacionārā Gaiļezers neviens ārsts mums pat neminēja, ka viņai attīstījās mirdzaritmija. Kad tad parādījās mirdzaritmija? Pēdējā dienā? 2019.g.1.10.?

No dr.A.Strēlnieka vārdiem, pacientei A.Silkānei, atrodoties stacionārā “Gaiļezers” 9.nodaļas intensīvajā palātā, attīstījās hroniskā sirds mazspēja (par mirdzaritmiju viņš neteica nē vārda), prasījām, kā to ārstēt, tad dr.A.Strēlnieka atbilde bija: “Hroniskā sirds mazspēja ir neārstējamā slimība, un šī slimība tikai progresēs, jauno sirdi netransplantējam.” Lūdzu pārbaudīt, kas bija darīts HSM un mirdzaritmijas uz PATE fona ārstēšanai saskaņā ar saistošām vadlīnijām manai mātei?

Mātei vienmēr bija sinusa ritms, nekad dzīvē nebija mirdzaritmijas! 2019.g.20.09. NMP konstatēja ekstrasistolas uz EKG, tas parādījās pie attīstījušās PATE. Arī pirmajā dienā ārstu klātbūtnē piefiksējām, ka ekstrasistolas pie auskultācijas palika daudz retāk, ap 1 uz 15 sitieniem un ārsts apstiprināja to.

Nekad mātei nebija sirdssāpes, nekad nebija sirds ritma traucējumu, vienmēr bija EKG ar sinusa ritmu, nebija sirdsklauves, nebija kāju tūsku, vienmēr, pat 9.nodaļā, arī intensīvajā palātā rokas bija siltas, āda, deguns, lūpas bija normālā rozā krāsā (ir foto, video), 2019.g.22.09. NMP ārstiem es pateicu, ka elpas trūkums parādījās 2019.21.09.! Līdz tam elpas frekvence bija 20 -22, ir video ieraksti.

Ne izrakstā no Stradiņu slimnīcas 2019.g., kur māte bija vienu dienu, ne izrakstā no Infekcijas slimnīcas 2019.g. aprīlī NAV diagnozes hroniskā sirds mazspēja, mirdzaritmija! Tad tas bija akūts gadījums un nekas ar to nebija darīts 9.kardioloģiskajā nodaļā? Ludzu to pārbaudīt!

Uz visiem mūsu lūgumiem aicināt pie mātes maksas konsultantus, pārvest viņu citā slimnīcā, nodaļā, palātā, reanimācijas nodaļā, dr. Strēlnieks teica, viņai tas nav vajadzīgs, viņai nekas nelīdzēs, tad skrēja prom, sakot, ka nav laika ar mums runāt. Kas pieļauj, ka intensīvajā nodaļā var strādāt šāds ārsts - bezdvēselisks, neētisks, aizmirsis Hipokrata zvērestu, tik rupji agresīvs, kurš tik pārliecinoši rīkojas ar pārliecību savā spēkā. Vai var cilvēks ar tik izteiktu antihumānistisku pozīciju ieņemt intensīvās nodaļas vadītāja, slimnīcas galvenā ārsta pienākumu izpildītāja vietu?

Sabiedrībā tā runā, ka vecie cilvēki nav vajadzīgi, attieksme pret tiem drausmīga, ir interese, lai to būtu mazāk. Vai tas tiešām ir tā?

Lūdzu pārbaudīt, vai viss bija izdarīts pēc LR valsts standartiem pacientam, kurš godīgi veltīja 50 gadus savas dzīves LR medicīnai, godīgi samaksājis visus nodokļus? Lūdzu pievērst uzmanību sūdzībai, izskatīt, pārbaudīt, konstatēt pārkāpumus. Uzskatu, ka mātes kā pacientes tiesības bija pārkāptas un viņa nesaņēma medicīnisko palīdzību pilnā apmērā. Lūdzu, pārbaudiet:

1.Kāpēc māte nebija uzreiz stacionēta intensīvajā palātā un 7 dienas atradās parastajā palātā?

2.Kāpēc nebija nozīmēta trombolītiska terapija no pirmās dienas?

3.Vai varēja atvieglot mokošu mitru klepu un elpošanu pie bronhoskopijas, pleiras dobuma punkcijas?

4.Vai tiešām LR ārstēšanas standarti ļauj gaisa burbuļu atrašanos intravenozā sistēmā.?

5.Vai antibiotikas bija vajadzīgā devā?

6.Vai tiešām, kā pateica dr.Bogdanova, bija paņemta un kad analīze krēpu antibiotiku jutības noteikšanai?

7.Vai pēc tā bija mainītas antibiotikas?

8.Vai varēja visu laiku bez pārtraukuma, kā parastajā palātā, tā arī intensīvajā dot skābekli caur parasto, ne pēc izmēra masku? Kāpēc nebija dots skābeklis ar PEEP vārstu? Vai urīndzenošie preparāti bija nozīmēti adekvāti mērenā daudzumā pie mātes svara 40kg? No rīta mātei bija pilnīgi sausa mēle, māte mēģināja ar roku skābekļa masku noņemt, katru rītu māte lūdza dzert, mēle bija pēc nakts pilnīgi sausa kā smilšpapīrs (mātei dzīvē nekad nebija ne gastroenteroloģijas sūdzību, ne slimību). VISAS dienas ļoti lūdza, ka grib dzert.

9.Sakarā ar rīšanas problēmām kapēc nebija taisīts magnētiskās rezonanses izmeklējums?

10.Kāpēc tāda rupja, bezcilvēcīga attieksme pret cilvēku, kurš 50 gadus veltīja LR medicīnai un kuru, var teikt, pirmoreiz mūžā ar smagu slimību ielika slimnīcā?

11.Kāpēc nebija kāju vēnu Dopler izmeklējuma, jo uzreiz bija pateikts, ka izmeklējums manai mātei pie šīs saslimšanas ir nepieciešams. Bet, kad prasījām ārstam neiropatologa konsultāciju sakarā ar to, ka māte sāka aizrīties, ārsts pateica, ka būs jāizvēlas tikai viens izmeklējums, citādi būs pārāk daudz.

12.Kāpēc nebija EHOkardiogrāfījas izmeklējuma?

13.Lūdzu pārbaudīt, kas notiek stacionāra “Gaiļezers” 9. un intensīvajā nodaļā, kur vadītājs dr.A.Strēlnieks?

14.Kas kontrolē intensīvās nodaļas, vai ārstam, kas tur strādā, ir Dieva funkcijas?

15.Kāpēc nav videokameru tādās vietās, kur Dievi – Ārsti lemj cilvēka likteni - dzīvot vai nedzīvot? Kāpēc ir videokameras Rīgas Satiksmes kontrolierim, ir videokameras ielās, kur meklē noziedzniekus, bet nav videokameru tur, kur noziedzība arī var notikt? Vai ir stingra zāļu uzskaite, kuras lieto intensīvajā terapijā?

16.Mums atļāva atrasties tikai 1 stundu no rīta un 1 stundu vakarā intensīvajā palātā pie mātes. Vai tie ir pieņemamie standarti, tas ir tiesiski? Ir visiem zināms fakts – tur, kur nelaiž, tur, kur slēpj informāciju, notiek vislielākās noziedzības. Uzstādiet videokameras, dodiet iespēju radiniekiem visu dienu un nakti atrasties intensīvajā palātā, tad varbūt arī letalitāte samazināsies?

Lūdzu, ministres kundze, palīdziet, tad varbūt vēl kāds vecais vai arī jaunais cilvēks paliks dzīvs?

Varbūt LR atradīsies kaut viens drosmīgs cilvēks, kas pateiks: mīļie cilvēki, ja Jums rūp Jūsu mīļās mātes, tēva, padzīvojušā cilvēka veselība, esiet uzmanīgi, kurā vietā, kāda cilvēka-Dieva rokās Jūs atdodat sev mīļo cilvēku, vai galu galā kādam būs drosme pateikt, kādi ir pašlaik ārstēšanas tarifi un kur cienīgi ārstēt vecos cilvēkus ar pret viņiem normālu attieksmi un cieņu?

Varbūt pietiks drosmes kādam, kurš tad aizliegs padzīvojuša cilvēka stacionēšanu, ja jau nav valstij naudas, priekš viņu ārstēšanas intensīvajā palātā, nav naudas nepieciešamajām konsultācijām, aprūpei, ārstēšanai, analīzēm, izmeklējumiem. Pasakiet to droši sabiedrībai, cienījamie kungi.

Kāpēc par meitas vai dēla slikto “uzvedību” vajag mocīt tos padzīvojušus, kuri atdeva valstij, darbam savus labākus gadus, mocīt par to, ka viņi novecoja, bet vēl dzīvo un grib dzīvot.

2019.gadā māte bija stacionēta vienu dienu Stradiņu slimnīcā un 10 dienas ar pneimoniju pēc gripas Infekcijas slimnīcā, un varu tikai izteikt vislielāko pateicību Stradiņu un Infekcijas slimnīcas VISAM personālam - cik laipna, cienīga, žēlsirdīga attieksme tur bija pret manu māti! Ir, ar ko salīdzināt!

Filozofs, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais (RSU) profesors Vents Sīlis, stāstot par eitanāziju Latvijā, saka: “ Cilvēki – ir tādi, kas vēlas ātrāk nomirt, un viņi to dara. Un ir ārsti, kas vēlas viņiem palīdzēt.” Bet mana māte līdz pēdējai dienai gribēja dzīvot, vai ārsti palīdzēja viņai, lai viņa dzīvotu? Mēs neprasījām palīdzību mātes miršanai.

Kas dot tiesības lemt par citu cilvēku - dzīvot viņam vai nedzīvot? Kas dod tiesības lemt vai cilvēku intensīvi ārstēt vai klusi intensīvi dot viņam aiziet?

Tāda attieksme pret pacienta radiniekiem, pret pacientu ir nepieļaujama. Es saprotu, ka diagnoze bija sarežģīta, bet vai ir izdarīts viss, kas bija nepieciešams pie tādas rupjas ārstu, medmāsu attieksmes? Es nevaru būt mierīga, jo neesmu pārliecināta, vai māte saņēma visu nepieciešamo? Es saprotu, ka cilvēks padzīvojis, bet vajadzētu taču būt ārstniecības standartiem, un šiem standartiem vajadzētu būt arī priekš padzīvojuša cilvēka. Manai mātei jau nekas nepalīdzēs, bet lūdzu pievērst uzmanību manai sūdzībai, un varbūt kāds padzīvojušais cilvēks kas mīļš saviem radiem paliks dzīvs.

An error has occured