Kā patiešām palīdzēt Latvijai un tās cilvēkiem

Iesaki rakstu:

Vēl arvien gaidām, kad ieradīsies bagātie investori, radīs jaunas darba vietas un padarīs mūs visus laimīgus un apmierinātus ar dzīvi. Kaut kā neesam pratuši būt saimnieki paši savā zemē, tāpēc arī pasaules ekonomiskās krīzes spēj mūs tik dziļi un sāpīgi ietekmēt.

Protams, lai uzsāktu biznesu ir nepieciešami līdzekļi. Taču nenoliedzams ir fakts, ka neatkarības gados līdzekļu Latvijā ir bijis vairāk nekā pietiekami, bet Latvijas tauta un Latvijas valsts vēl arvien ir nabadzīgākā Eiropā. Tātad vaina tomēr nebūs vis līdzekļu trūkumā, bet gan domāšanas kūtrumā. Nekādi investori mūs saulītē neiecels, ja paši nebūsim saimnieki savā zemē.

Ir izveidojies kaut kāds dīvains standarta domāšanas modelis, ka spējam attīstīt tikai ar tūrisma industriju saistītus objektus. Viesu nami, restorāni, atpūtas kompleksi tūristiem - tas arī ir viss, uz ko spējīga mūsu iztēle. Tas nav attaisnojies, un tas īsti neder lauku reģioniem. Laukos cilvēkiem nav tik daudz naudas, lai viņi regulāri pusdienotu restorānos, Latviju var pilnībā apceļot divās nedēļās, bet ārzemju tūristi neko daudz tālāk par Rīgu braukt vis neizvēlas.

Tātad - Latvijas laukiem ir nepieciešams pavisam cits attīstības modelis. Var jau iebilst, ka pašvaldībām pašlaik jau tā ir jānodrošina pārāk daudz dažādu funkciju un to rīcībā nav tik daudz līdzekļu, lai domātu par tālāku reģiona attīstību. Taisnība. Un tomēr - katrā pilsētā, mazpilsētā, ciematā vai apdzīvotā vietā vajadzētu būt pavisam savādākai infrastruktūrai nekā tā ir šobrīd.

Izstrādāt modeļus Latvijas lauku attīstībai ir primārais Saeimas uzdevums, kaut runāt par to šobrīd ar valdošās koalīcijas pārstāvjiem, visticamāk, ir pilnīgi bezjēdzīgi. Viņu vienīgā vīzija ir – Rīga tā arī ir Latvija. Pilnīgi absurda vīzija par to, ka visiem jāpārceļas uz metropoli vai lielajiem centriem, ja grib atrast darbu un nopelnīt iztiku, laukus atstājot tukšus no cilvēkiem.

Mana vīzija par Latvijas laukiem ir pavisam cita. Pirmais darbs, kas būtu jāizdara katrā pašvaldībā, - apzināt iedzīvotāju struktūru, par ko šobrīd pašvaldībām ir ļoti neskaidrs priekšstats vai vispār nav nekāda, veidot reģionā bez darba palikušo detalizētu reģistru, uzskaitot ne tikai oficiāli reģistrētos bezdarbniekus, bet arī tos, kuri nekur nav reģistrējušies, kā arī tos, kuri aizbraukuši strādāt uz ārzemēm.

Šajos reģistros būtu nepieciešams norādīt gan izglītību, gan profesiju, bezdarba ilgumu, ģimenes stāvokli, bērnu skaitu. Vietējām pašvaldībām ir jābūt pilnīgi skaidrai ainai par saviem iedzīvotājiem, tikai tad būs iespējams risināt samilzušās problēmas, tikai tad būs iespējams modelēt attīstības virzienus.

Katrā apdzīvotā vietā ir nepieciešami infrastruktūras objekti, bez kuriem iztikt vienkārši nav iespējams. Pilnīgi nepieciešami infrastruktūras elementi ir: skola, pasts, ārstu prakses, veikali, frizētavas, transporta pakalpojumi, remontdarbnīcas. Latvijā šobrīd būs ļoti daudz tādu apdzīvotu vietu, kurās, lai nopirktu bērnam skolā vajadzīgu zīmuli, jāmēro vai 50 km, lai šo priekšmetu iegādātos. Nedomāju, ka tā ir uzskatāma par normālu situāciju.

Tāpēc rosinu nevis dzīvot tālāk haosā, bet veikt katrā pašvaldībā elementāru plānošanu, veicot arī iedzīvotāju aptaujas par nepieciešamajiem pakalpojumiem. Pareizais attīstības modelis ir - nodrošināt iedzīvotājus ar visiem pakalpojumiem uz vietas un iespēju savā dzīves vietā iegādāties visas ikdienā nepieciešamās preces. Šeit arī nepieciešama pašvaldību palīdzība - motivēt, iedrošināt, palīdzēt bezdarbniekiem uzsākt savus biznesus, attīstīt pakalpojumus, kas šobrīd iztrūkst konkrētā reģiona infrastruktūra.

Ar to būs atrisinātas uzreiz divas problēmas - izskausts bezdarbs un attīstīta infrastruktūra. Ieguvēji rezultātā būs visi. Šobrīd prakse ir tāda, ka pašvaldību domes pēc savas saprašanas un vēlmes iegulda pieejamos līdzekļus, un tam bieži vien ir ļoti maz sakara ar to, kas patiešām būtu vajadzīgs reģiona iedzīvotājiem.

Tie nav MK noteikumi, ko te rakstu, tāpēc šeit var izklāstīt tikai ideju, nevis aprakstīt idejas realizācijas mehānismu. Ideja būtībā ir ļoti vienkārša - pilnībā likvidēt bezdarbu reģionos, attīstot vienlaicīgi reģionu infrastruktūru.

Arī idejas realizācijas mehānisms nav nemaz tik sarežģīts, ja vien ir labā griba beidzot saprātīgā modelī sakārtot savu valsti. Idejas realizācijai nepietiks ar pašvaldību līdzekļiem vien, kaut arī šobrīd Latvijā jau ir mazpilsētas, kur bezdarba faktiski nav un cilvēki uz ārzemēm strādāt ir aizbraukuši tikai nedaudzi.

Ja pašvaldībā darbojas saprātīgi cilvēki, nevis kampēji un sava pašlabuma meklētāji, tad arī ir iespējams atrast risinājumus, kā nodarbināt visus pašvaldības teritorijā dzīvojošos. Idejas būtība - katra vietvara apzina savus bez darba esošos cilvēkus, sastāda detalizētu biznesa plānu, kādi līdzekļi un resursi nepieciešami, lai veicinātu nodarbinātību, un iesniedz šo projektu Reģionālās attīstības ministrijai. Tur plānus izvērtē un lemj par papildu līdzekļu piešķiršanu.

Valsts budžetā, protams, ir jāparedz daļa iezīmētu līdzekļu, kas paredzēti tikai un vienīgi bezdarba mazināšanai reģionos. Piemērs: ja reģionā ir daudz vecu un vientuļu cilvēku, mērķtiecīgi būtu jauniešus motivēt iegūt sociālā darbinieka izglītību ar garantijām, ka pēc studiju pabeigšanas būs atbalsts darba uzsākšanai. Mērķtiecīga būtu tādā apdzīvotā vietā arī pašvaldības palīdzība no esošajiem bezdarbniekiem veidot privāto struktūru, kas nodarbotos ar palīdzības sniegšanu iedzīvotājiem. Daļu no pašvaldību sociālā budžeta varētu novirzīt šādu dienestu darbības veicināšanai.

Lai spētu uzsākt privāto biznesu, reizēm ir nepieciešams pat tikai neliels atbalsts. Piemēram, pašvaldības uz laiku bez atlīdzības vai par ļoti simbolisku samaksu varētu iznomāt telpas jauna biznesa uzsācējiem, ja joma, kurā tiek uzsākts bizness, atbilst pašvaldības biznesa plānā uzskaitīto prioritāšu sarakstam. Tādā gadījumā būs nepieciešami labojumi vairākos pašvaldību darbu regulējošos normatīvos dokumentos, bet - būsim taču saprātīgi un elastīgi domāšanā. Likumu mums ir daudz un labojumu tajos vēl vairāk, bet reālas darbības un reālas attīstības nav vēl arvien. Turklāt ir taču iespējams izstrādāt pilnīgi jaunu likumdošanas paketi tieši nodarbinātības veicināšanai, vajag tikai kripatiņu labās gribas, to visu patiešām realizēt dzīvē.

Esmu apceļojusi visu Eiropu, lielu daļu Kanādas. Man ir priekšstats, kas ir Eiropa. Savu Latviju vēlos redzēt ne tik vienveidīgu un ķīniešu precēm aizgružotu kā visa Eiropa. Savu Latviju es vēlos redzēt ļoti ekskluzīvu, kā tādu pērli pārējo Eiropas valstu vidū, jo – mums ir ļoti izcili amatnieki, un tieši amatniecību mums arī vajag attīstīt reģionos.

Varam veidot neskaitāmus Latvijas zīmolus, ražot tikai Latvijai raksturīgas preces, kas motivētu arī ārzemju tūristus vairāk apceļot visu Latvijas teritoriju, ja viņi zinātu, ka, piemēram, Sēlijā un tikai tur ir nopērkama oriģināla cigoriņu kafija, Valkā nopērkams ļoti oriģināls mājas vīns vai Talsos nopērkamas ļoti oriģinālas rotas, kādu nav nekur citur pasaulē.

Tas ir ceļš, kas mazajai Latvijai ejams, un, lai beidzot sāktu pa to iet, ir nepieciešams valsts un pašvaldību atbalsts.

Latgales reģionā pilnīgi noteikti ir nepieciešams ar valsts atbalstu veidot lielākus uzņēmumus, jo tur bezdarbs allaž ir bijis visaugstākais. Kādreiz Latvijā ražojām nebūt ne sliktas kvalitātes apavus, mums bija Ogres trikotāža, tieši šāda veida ražotnes arī būtu nepieciešams atjaunot un darīt to tieši Latgales reģionā.

Mums visiem vēl milzums darba, lai savā valstī mēs patiešām justos kā mājās. Vēlme Latviju padarīt vienveidīgu un neatpazīstamu uz pārējās Eiropas fona ir absurda.

Ārkārtīgi vienkāršas lietas izstāstīju. Var tikai pabrīnīties, ka tās vēl nav realizētas. Gribas vai intelekta neesamības vaina?

Seko mums