Iesaki rakstu: 
Tā saucamo “Kolektīvo Rietumu” stratēģisko mērķi attiecībā uz Krieviju formulēja ASV aizsardzības ministrs un atvaļinātais četrzvaigžņu ģenerālis Loids Džeimss Ostins preses konferencē dienu pēc viņa un ASV valsts sekretāra Entonija Blinkena vizītes Kijevā 24. aprīlī. Citāts: “Mēs vēlamies, lai Krievija tiktu novājināta tiktāl, lai vairs nevarētu darīt to, ko tā darīja, iebrūkot Ukrainā. Viņi jau zaudēja ievērojamu daļu sava militārā potenciāla, un mēs vēlamies, lai viņiem nebūtu iespējas ātri to atjaunot.” Savā rakstā mēģināšu izvērst šo tēmu plašāk.
Šeit būtu jāizšķir trīs komponentes. Pirmā - militārā komponente, kas paredz Krievijas militāru sagrāvi Ukrainā. Turklāt atgūstamo teritoriju apjoms, vai tie būs Doņeckas un Luhanskas apgabali vai Krima, - tas jānosaka ukraiņiem pašiem.
Cik var spriest no publiski pieejamas informācijas, tad situācija Ukrainas frontē tuvākajā laikā kļūs izšķiroša. No vienas puses, Ukraina vēl nav saņēmusi pietiekamā daudzumā rietumvalstu bruņojuma, kā arī nav sagatavots personāls, kas būtu apmācīts rīkoties ar šo bruņojumu un kas ļautu ukraiņiem uzsākt plašu pretuzbrukumu. No otras puses, Krievija ir savilkusi pēdējās rezerves Ukrainas austrumu frontē ar mērķi uzsākt jaunu ofensīvu, saprotot, ka šobrīd laiks strādā ukraiņu labā.
Ukraiņu uzdevums šajā situācijā ir noturēt pretinieku veicot mobilo aizsardzību, atkāpjoties, kur nepieciešams, un veicot prettriecienu atsevišķos sektoros, kad apstākļi tam labvēlīgi, līdz brīdim, kad tiks uzkrāti pietiekoši spēki pretuzbrukuma veikšanai.
Otrā komponente - ekonomiskās sankcijas. Šo pasākumu mērķis ir, pirmkārt, maksimāli izolēt Krieviju no ārējā tirgus, tai skaitā finanšu, un, otrkārt, efektīvi realizēt sankcijām pakļauto Krievijas pilsoņu aktīvu un īpašumu apzināšanu un to arestu ar sekojošu konfiskāciju, vienlaicīgi paplašinot sankcionēto personu loku.
Trešā komponente - atteikšanās no Krievijas energoresursiem, kas Krievijai ir galvenais kara vešanas finansējuma avots. Abas pēdējās komponentes ir savstarpēji saistītas, jo nevar efektīvi izmantot otro, ja nepielieto trešo. Piemēram, problemātiski būs atslēgt no SWIFT norēķinu sistēmas tās Krievijas bankas, caur kuram tiek veikti norēķini par naftas un gāzes piegādēm.
Un tagad pieņemsim, ka visi iepriekš minētie pasākumi tiek veiksmīgi realizēti. Vai tas dos Krievijas kaimiņvalstīm un ne tikai tām pilnīgu drošības sajūtu? Domājams, ka nedos līdz tam brīdim, kamēr Krievijas rīcībā būs kodolbruņojums. Kā panākt Krievijas atbruņošanu no masu iznīcināšana ieročiem? Šeit būs viens no iespējamiem scenārijiem.
Konsekventi realizējot otro un trešo komponenti, Krievijas ekonomika agri vai vēlu nonāks līdz sabrukumam, kas savukārt var novest pie atsevišķu reģionu vēlmes atbrīvoties no Maskavas atkarības, iegūstot kontroli pār vietējiem resursiem. Tas var būt īstais brīdis kad Rietumiem sākt tirgu ar Maskavu par pilnīgu atteikšanos no kodolbruņojuma, pretī saņemot sankciju daļēju atcelšanu.
Šodien no tādu valstu ka Francija un Vācija vadītājiem izskan doma par to, ka nevar pieļaut Krievijas pazemošanu un jādod iespēja saglabāt Kremļa žurkai seju. Šādu raižu pamatā varētu būt šo valstu vēsturiskā pieredze, kad drastiskie Versaļas līguma nosacījumi pēc Pirmā pasaules kara kļuva par vienu no iemesliem nacistu nākšanai pie varas Vācijā.
No morāles viedokļa šādai pieejai nav attaisnojuma. Krievijas zaldātu pastrādātie un ukraiņu dokumentētie kara noziegumi ir tik plaši, ka šeit jau nevar būt runa par atsevišķu indivīdu vai apakšvienību nekontrolētu rīcību, bet gan plānveidīgu un augstākās vadības akceptētu pasākumu virkni (līdz šim brīdim Kremlis nevienu no šiem noziegumiem nav atzinis). Tam vēl pievienojiet plānveidīgu civilo objektu apšaudi, un to jau sauc par genocīdu. Lai Kremļa žurka, kuru ASV prezidents nosauca par miesnieku un kara noziedznieku, pats rūpējas par savu seju, ja tajā vēl kaut kas cilvēcīgs ir palicis.
Ja jautājumam pieiet no tā saucamā Realpolitik skata punkta, tad arī šajā gadījumā runāt par “sejas saglabāšanu” nav pamata. Ja runa par vēsturi, tad Antantes valstis apzinājās, ka ir “pāršāvušas pār strīpu” ar Versaļas līguma nosacījumiem attiecībā pret Vāciju, tāpēc arī pievēra acis uz to, ka Vācija slepus bruņojas un pārkāpj arī citus Versaļas nosacījumus. Turklāt Anglijas un Francijas tautām bija svaigas atmiņas par Pirmā pasaules kara šausmām, tāpēc šo valstu valdības līdz pat Vācijas iebrukumam Polijā pacieta Hitlera diktātu, par katru cenu mēģinot izbēgt no jauna kara. Kā zināms, tad tas nepalīdzēja.
Ja runa Par Otro pasaules karu, tad denacifikācija Vācijā pēckara periodā bija iespējama tikai un vienīgi tāpēc, ka valsts atradās pilnīgā sabiedroto kontrolē. Krievijas gadījumā noteiktu apstākļu dēļ pilnīga kontrole par šo valsti netiks nodrošināta, un tāpēc nekāda denacifikācija no ārpuses nebūs iespējama. Pirmais, ko izdarīja Kremļa žurka, nākot pie varas, bija kontroles pārņemšana pār masu informācijas līdzekļiem, un visus šos gadus Krievijas tauta tika plānveidīgi zombēta, radot ārējā ienaidnieka tēlu. Pūliņi nebija velti, un rezultāti nāca klajā Bučā, Irpiņā un citas vietās. Tā ka runāt ar šo publiku var tikai no spēka pozīcijām.
Laiku pa laikam ārvalstu presē paceļas jautājums par kodolieroču pielietošanu no stūrī iedzītas Kremļa žurkas puses. Skaidrību šajā jautājumā jau ir ieviesušas ASV, norādot, ka atbilde būs adekvāta, turklāt tā skars Kremļa žurku un viņa pietuvinātos personīgi. Acīmredzot šo viennozīmīgo mājienu Kremlī ir pareizi sapratuši, tāpēc arī kodolpričindāļu žvadzināšana ir pierimusi, vismaz uz laiku.
* Literārs pseidonīms
Seko mums 
Latvijas Republikas ģenerālprokurors Juris Stukāns publiski ir pārmetis Jēkabpilī nogalinātās sievietes advokātei nepietiekamu uzstājību, cenošoties nokļūt pieņemšanā pie ģenerālprokurora. Pēc tam, kad šis J.Stukāna izteikums izraisīja sašutumu, viņš sasauca preses konferenci un teica, ka esot pārprasts un "nekādas glupības nav sarunājis".
„Jauna sieviete matiem sārtiem
Pāri plūstošā nevainībā
Noliecas pāri gaišmatei
Un zemā, liegā balsī saka tai:
Dailes teātris, reaģējot uz plašsaziņas līdzekļos pārpublicēto Alvja Hermaņa ierakstu viņa privātajā Facebook kontā 6. jūnijā, vērš uzmanību uz to, ka šis ieraksts līdzās personiskiem apvainojumiem satur arī nepatiesu informāciju.
Lielais teātra biznesmenis Juris Žagars un viņa draugs vanabī Krišjānis Barons no Staļina prēmijas laureāta Smiļģa Dailes teātra var jau sākt gatavoties kārtējai lielajai tiesas prāvai.
Šoreiz izstāstīšu gandrīz pasaku. Ne gluži par meža zvēriem, bet par meža dīvainīšiem gan. Reiz kādā mežā, kurš sastāvēja no trim priedēm, bija apmaldījušās ļoti īpatnējas būtnes. Viņus vadīja fanātiska pārliecība par savu uzskatu nekļūdību, izredzētību un nesodāmību. Lielākajai daļai cilvēku viņu runas likās dīvainas un pat smieklīgas, jo viņi uzstāja, ka vīrietis drīkst precēt vīrieti, ka teikt patiesību ir naida runa, ka dzimums un tautība ir tikai sociāls konstrukts, izdomājums.
Partiju apvienības Jaunā Vienotība un partijas Vienotība valdes, kā arī Saeimā pārstāvētā frakcija vienbalsīgi atbalsta Ministru prezidenta Krišjāņa Kariņa iniciēto sarunu uzsākšanu par iespējamu koalīcijas paplašināšanu.
Kā tā varēja būt, ka no partijas "Jaunā konservatīvā partija" (vēlāk "Konservatīvie") par izglītības un zinātnes (!) ministru bija cilvēks, kas tagad savā socmediju kontā vicina varavīksnes karogu?
Partijas “Gods kalpot Rīgai” valde, kuras sastāvā esmu es un arī pašvaldības deputāti, pieprasām nekavējoties no Rīgas Rātsnama noņemt izkārto varavīksnes krāsu karogu, kas simbolizē atbalstu “PRAIDA” un “LGTB” kopienai. Šī karoga izkāršana neatbilst noteiktajiem normatīviem par valsts karogu izkāršanu pie sabiedriskām ēkām, un šis lēmums nav debatēts un atbalstīts kādā no Rīgas domes sēdēm.
Policijas nolaidība, nenovēršot vīrieša īstenotu jaunas sievietes vajāšanu, apdraudēšanu un galu galā – nonāvēšanu, ir atgriezusi publiskajā telpā jautājumu par Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (turpmāk – Stambulas konvencijas) ratifikāciju. Latvijas valdība šo konvenciju parakstīja jau 2016. gadā, tomēr šādai rīcībai ir tikai politisks, bet ne juridisks spēks. Lai konvencija taptu patiešām saistoša, nepieciešama parlamenta rīcība ratifikācijas veidā, kam jau septiņus gadus pietrūkst deputātu vairākuma.
