Iesaki rakstu: 
Tā saucamo “Kolektīvo Rietumu” stratēģisko mērķi attiecībā uz Krieviju formulēja ASV aizsardzības ministrs un atvaļinātais četrzvaigžņu ģenerālis Loids Džeimss Ostins preses konferencē dienu pēc viņa un ASV valsts sekretāra Entonija Blinkena vizītes Kijevā 24. aprīlī. Citāts: “Mēs vēlamies, lai Krievija tiktu novājināta tiktāl, lai vairs nevarētu darīt to, ko tā darīja, iebrūkot Ukrainā. Viņi jau zaudēja ievērojamu daļu sava militārā potenciāla, un mēs vēlamies, lai viņiem nebūtu iespējas ātri to atjaunot.” Savā rakstā mēģināšu izvērst šo tēmu plašāk.
Šeit būtu jāizšķir trīs komponentes. Pirmā - militārā komponente, kas paredz Krievijas militāru sagrāvi Ukrainā. Turklāt atgūstamo teritoriju apjoms, vai tie būs Doņeckas un Luhanskas apgabali vai Krima, - tas jānosaka ukraiņiem pašiem.
Cik var spriest no publiski pieejamas informācijas, tad situācija Ukrainas frontē tuvākajā laikā kļūs izšķiroša. No vienas puses, Ukraina vēl nav saņēmusi pietiekamā daudzumā rietumvalstu bruņojuma, kā arī nav sagatavots personāls, kas būtu apmācīts rīkoties ar šo bruņojumu un kas ļautu ukraiņiem uzsākt plašu pretuzbrukumu. No otras puses, Krievija ir savilkusi pēdējās rezerves Ukrainas austrumu frontē ar mērķi uzsākt jaunu ofensīvu, saprotot, ka šobrīd laiks strādā ukraiņu labā.
Ukraiņu uzdevums šajā situācijā ir noturēt pretinieku veicot mobilo aizsardzību, atkāpjoties, kur nepieciešams, un veicot prettriecienu atsevišķos sektoros, kad apstākļi tam labvēlīgi, līdz brīdim, kad tiks uzkrāti pietiekoši spēki pretuzbrukuma veikšanai.
Otrā komponente - ekonomiskās sankcijas. Šo pasākumu mērķis ir, pirmkārt, maksimāli izolēt Krieviju no ārējā tirgus, tai skaitā finanšu, un, otrkārt, efektīvi realizēt sankcijām pakļauto Krievijas pilsoņu aktīvu un īpašumu apzināšanu un to arestu ar sekojošu konfiskāciju, vienlaicīgi paplašinot sankcionēto personu loku.
Trešā komponente - atteikšanās no Krievijas energoresursiem, kas Krievijai ir galvenais kara vešanas finansējuma avots. Abas pēdējās komponentes ir savstarpēji saistītas, jo nevar efektīvi izmantot otro, ja nepielieto trešo. Piemēram, problemātiski būs atslēgt no SWIFT norēķinu sistēmas tās Krievijas bankas, caur kuram tiek veikti norēķini par naftas un gāzes piegādēm.
Un tagad pieņemsim, ka visi iepriekš minētie pasākumi tiek veiksmīgi realizēti. Vai tas dos Krievijas kaimiņvalstīm un ne tikai tām pilnīgu drošības sajūtu? Domājams, ka nedos līdz tam brīdim, kamēr Krievijas rīcībā būs kodolbruņojums. Kā panākt Krievijas atbruņošanu no masu iznīcināšana ieročiem? Šeit būs viens no iespējamiem scenārijiem.
Konsekventi realizējot otro un trešo komponenti, Krievijas ekonomika agri vai vēlu nonāks līdz sabrukumam, kas savukārt var novest pie atsevišķu reģionu vēlmes atbrīvoties no Maskavas atkarības, iegūstot kontroli pār vietējiem resursiem. Tas var būt īstais brīdis kad Rietumiem sākt tirgu ar Maskavu par pilnīgu atteikšanos no kodolbruņojuma, pretī saņemot sankciju daļēju atcelšanu.
Šodien no tādu valstu ka Francija un Vācija vadītājiem izskan doma par to, ka nevar pieļaut Krievijas pazemošanu un jādod iespēja saglabāt Kremļa žurkai seju. Šādu raižu pamatā varētu būt šo valstu vēsturiskā pieredze, kad drastiskie Versaļas līguma nosacījumi pēc Pirmā pasaules kara kļuva par vienu no iemesliem nacistu nākšanai pie varas Vācijā.
No morāles viedokļa šādai pieejai nav attaisnojuma. Krievijas zaldātu pastrādātie un ukraiņu dokumentētie kara noziegumi ir tik plaši, ka šeit jau nevar būt runa par atsevišķu indivīdu vai apakšvienību nekontrolētu rīcību, bet gan plānveidīgu un augstākās vadības akceptētu pasākumu virkni (līdz šim brīdim Kremlis nevienu no šiem noziegumiem nav atzinis). Tam vēl pievienojiet plānveidīgu civilo objektu apšaudi, un to jau sauc par genocīdu. Lai Kremļa žurka, kuru ASV prezidents nosauca par miesnieku un kara noziedznieku, pats rūpējas par savu seju, ja tajā vēl kaut kas cilvēcīgs ir palicis.
Ja jautājumam pieiet no tā saucamā Realpolitik skata punkta, tad arī šajā gadījumā runāt par “sejas saglabāšanu” nav pamata. Ja runa par vēsturi, tad Antantes valstis apzinājās, ka ir “pāršāvušas pār strīpu” ar Versaļas līguma nosacījumiem attiecībā pret Vāciju, tāpēc arī pievēra acis uz to, ka Vācija slepus bruņojas un pārkāpj arī citus Versaļas nosacījumus. Turklāt Anglijas un Francijas tautām bija svaigas atmiņas par Pirmā pasaules kara šausmām, tāpēc šo valstu valdības līdz pat Vācijas iebrukumam Polijā pacieta Hitlera diktātu, par katru cenu mēģinot izbēgt no jauna kara. Kā zināms, tad tas nepalīdzēja.
Ja runa Par Otro pasaules karu, tad denacifikācija Vācijā pēckara periodā bija iespējama tikai un vienīgi tāpēc, ka valsts atradās pilnīgā sabiedroto kontrolē. Krievijas gadījumā noteiktu apstākļu dēļ pilnīga kontrole par šo valsti netiks nodrošināta, un tāpēc nekāda denacifikācija no ārpuses nebūs iespējama. Pirmais, ko izdarīja Kremļa žurka, nākot pie varas, bija kontroles pārņemšana pār masu informācijas līdzekļiem, un visus šos gadus Krievijas tauta tika plānveidīgi zombēta, radot ārējā ienaidnieka tēlu. Pūliņi nebija velti, un rezultāti nāca klajā Bučā, Irpiņā un citas vietās. Tā ka runāt ar šo publiku var tikai no spēka pozīcijām.
Laiku pa laikam ārvalstu presē paceļas jautājums par kodolieroču pielietošanu no stūrī iedzītas Kremļa žurkas puses. Skaidrību šajā jautājumā jau ir ieviesušas ASV, norādot, ka atbilde būs adekvāta, turklāt tā skars Kremļa žurku un viņa pietuvinātos personīgi. Acīmredzot šo viennozīmīgo mājienu Kremlī ir pareizi sapratuši, tāpēc arī kodolpričindāļu žvadzināšana ir pierimusi, vismaz uz laiku.
* Literārs pseidonīms
Seko mums 
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
Rosļikovs visu acu priekšā gatavo augsni krievijas specoperācijai tautiešu aizstāvēšanai. Saku kā režisors, kurš kaut ko saprot no dramaturģijas likumiem. Ja viņu nenoņem no trases savlaicīgi (likuma pārkāpumi acīmredzami, un to var izdarīt legāli), tad gaidiet tankus Rīgas ielās, iespējams, jau rudenī.
Gan jau arī šoreiz polittehnoloģi būs atraduši veidu kā lielākajai daļai pilsoņu uzlauzt apziņas kodus, apiet krititiskās domāšanas barjeras un panākt saviem klientiem vajadzīgos rezultātus. Visiem nevajag. Tikai vairākumam. Tātad grābekļi ir sagatavoti vajadzīgās krāsās un izlikti iepriekš aprēķinātās vietās. Vairākums ar garantiju uzkāps. Tas tā, ievadam.
Pēdējās nedēļas jau bija tik notikumu pilnas, ka ziņu atkarības sirdzējiem nebija laika ne normālai ēdienreizei, ne mierīgi uz poda pasēdēt. Tipiska aina – glaudāmrīks vienumēr rokā, nedaudz šķielējošs acu skats displeju nepamet ne uz mirkli. Un te nu sākās tādi trakumi, salīdzinājumā ar kuriem Holivudas pasakas sāka izskatīties garlaicīgas kā komjauniešu atskaites. Bet lai nu uguņošana, neticamie video skati un pārgudrā spriešana par ģeopolitiskajām sekām paliek citiem.
