Iesaki rakstu: 
Uzrakstīju jau maisu atvēršanas dienā, bet ilgi šaubījos, vai manam vārdam būs kāds svars. Nemetu akmeni pirmais. Vispār nemetu. Nezinu, cik pats būtu stiprs, drosmīgs, ja būtu šantažēts, biedēts, vervēts un, iespējams, arī savervēts, kā tika savervēti daudzi.
Kartītes izkaisītas, izbērtas ziņkārei, apkarošanai, karošanai, tiesāšanai, mūžīgai atgādināšanai no paaudzes paaudzē, bet ne patiesībai... Un tagad pat izglītoti ļaudis pamelš, ka nekas nav noticis, nav nekādas traģēdijas (ja pašu neskar?), ka sen to vajadzēja izdarīt! Tur jau tā lieta, ka vajadzēja sen, bet vai tagad?
Nevainības prezumpcijas jēdziens tiesiskā valstī nav staipāms vai kā citādi grozāms: ja nav tiesiska verdikta, ka esi vainīgs, tu esi nevainīgs. Un pat tiesa taisnu tiesu spriež ne vienmēr… Un politisko rēķinu kārtošanas instrumenti izlien kā īlens iz maisa.
Valsts ir rīkojusies bezatbildīgi un pret nevainības prezumpcijas burtu un garu, jo sabērusi publiskai apskatei visus vienā kaudzē - vainīgos un nevainīgos. Bez pierādījumiem un tiesas. Ar aizdomām apzīmogojot visus.
Nav grūti iedomāties, kā jūtas kartīšu īpašnieki, kuru vainas kādā nodarījumā vienkārši nav, bet kuri šodien atrodas kolēģu vidū savās darba vietās, vada vecumdienas, satiek paziņas, draugus uz ielas, citās publiskās vietās, kur neizbēgt arī no baltas acs, kas mēdz iebakstīt tieši acī: “Nu, ko tagad teiksi? Kāpēc neko nesaki? Stāsti! Pastāsti? Ko slēpies? Baidies?!”
Nav grūti iedomāties, kā palaimējies tiem, kas no kartītēm izsprukuši, bet kā čekisti, komunisti tā arī palikuši. Palaimējies un nelaimējies mirušajiem. Laimējies izsprukt no kauna, apvainojumiem un nelaimējies nespējā aizstāvēt sevi.
Sāpīgi nelaimējies kartīšu īpašnieku tuviniekiem, kuriem ar čekas uzliktu lāstu būs jāsadzīvo visu atlikušo mūžu. Laimējies pašai čekai: tāds taču tās uzdevums: spiegot, šantažēt, vervēt, naidot, nepiedot, tiesāt, arī pametot naida kaulu mūžīgai graušanai.
Taisnība tiem, kuri cietuši no komunistu, čekistu varas un kuriem tagad sāpīgi apjaust, ka taisnas tiesas nebūs, patiesība paliks puspatiesība, neizdibināta: kaut vai divu iemeslu dēļ – vairums 4500 kartītēs ierakstīto paši netiesāsies, bet izmeklēšana, tiesa patiesību kvalificēti un taisnīgi pierādīt diez vai griboša un diez vai varoša.
Kas paliek pāri? Taisnību lērumi no vienas puses, otras, trešās, sazin`, cik taisnību no visām, visām pusēm un juku jukām…
Mana attieksme pret kartītēs redzamajiem paliks tāda, kāda tā izriet no zināmās (arī Bībeles) atziņas “Netiesājiet…!” Ko darītu, ja kāda kartītes īpašnieka vietā būtu es pats?
Paziņotu publiski, kas mūsdienās nav nekāda problēma, kaut vai sociālajos tīklos, liekot roku uz sirds, kā tad īsti bija. Kā to jau sen izdarījis Georgs Andrejevs, nesen Jānis Rokpelnis, pavisam nesen vēl daži. Ar piebildi - manā varā manis paša liecība sirdsapziņas tiesā, jūsu varā ticēt vai neticēt. Tiesājiet, ja gribat un vajag, bet pats netiesāšos: ar to baltam nenomazgāties…
Visbeidzot – kā ar piedošanu? Dievs piedod visiem, ja ir grēksūdze, nožēla. Ja Dievs piedod, kāpēc mums – cilvēkiem – nepiedot?
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.