Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Šo rakstu es uzrakstīju 2014. gadā, sākoties karadarbībai Donbasa un Luganskas reģionos, pēc Krimas okupācijas. Tagad, 2022.gadā jaunākie Ukrainas kara notikumi sniedz daudz jaunas informācijas par Krievijas īstenotās karadarbības specifiku, ļaujot papildināt un aktualizēt apsvērumus par to, kā uzvesties, ja sākas karš.

Tātad – kā uzvesties, ja sākas karš un jūs esat pilsētā

 

Pirms ķerties klāt tam, kā izdzīvot, kur bēgt, kā bēgt, svarīgi šķiet pievērst uzmanību tam, ka pēc 2014. gada notikumiem Latvijas likumdošanā ir veiktas izmaiņas, kas precizē iedzīvotāju un dažādu institūciju tiesības un pienākumus kara gadījumā. Saskaņā ar Latvijas likumdošanu katram Latvijas iedzīvotājam ir pienākums pretoties valsts okupācijai. Nacionālās drošības likums, runājot par iedzīvotājiem, nosaka sekojošo:

23.5 pants. Visaptveroša valsts aizsardzība

Lai kara, militāra iebrukuma vai okupācijas gadījumā īstenotu visaptverošu valsts aizsardzību līdz brīdim, kamēr tiek pilnībā atjaunotas likumīgās valsts varu un pārvaldi realizējošās institūcijas, Nacionālie bruņotie spēki, valsts pārvaldes un pašvaldību institūcijas, kā arī fiziskās un juridiskās personas veic pasākumus valsts militārai un civilai aizsardzībai un īsteno bruņotu pretošanos, pilsonisko nepakļaušanos un nesadarbošanos ar nelikumīgām pārvaldes institūcijām.

25.1 pants. Iedzīvotāju pienākumi un tiesības kara vai militāra iebrukuma gadījumā

(1) Īstenojot visaptverošu valsts aizsardzību, iedzīvotājiem ir šādi pienākumi:

1) pildīt uzdevumus, ko dod Nacionālie bruņotie spēki un to uzdevumu izpildē atbalstu sniedzošās Ziemeļatlantijas līguma organizācijas vai Eiropas Savienības dalībvalstu bruņoto spēku vienības, kuras īsteno Latvijas valsts militāro aizsardzību, kā arī citas par valsts apdraudējuma pārvarēšanu atbildīgās valsts pārvaldes un pašvaldību institūcijas;

2) nesadarboties ar nelikumīgām pārvaldes institūcijām un agresora bruņotām vienībām, izņemot gadījumus, kad atteikums sadarboties apdraud personas vai tās ģimenes locekļu dzīvību vai brīvību.

(2) Īstenojot visaptverošu valsts aizsardzību, iedzīvotājiem, ievērojot nacionālo un starptautisko tiesību normas, ir šādas tiesības:

1) īstenot pilsonisko nepakļaušanos, pretdarbojoties nelikumīgām pārvaldes institūcijām un agresora bruņotām vienībām;

2) izrādīt bruņotu pretošanos;

3) sniegt visu veidu atbalstu pilsoniskās nepakļaušanās un bruņotas pretošanās dalībniekiem, kā arī Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem un to uzdevumu izpildē atbalstu sniedzošo Ziemeļatlantijas līguma organizācijas vai Eiropas Savienības dalībvalstu bruņoto spēku vienībām, kuras īsteno Latvijas valsts militāro aizsardzību.

Visaptveroša valsts aizsardzība ir moderns un pareizs termins, kas apzīmē stratēģiju, kas vienīgā patiesi spētu Latviju militāri aizsargāt pret Krievijas konvencionālu uzbrukumu, taču tā reāli Latvijā nepastāv un tās virzienā netiek pat sperti nekādi soļi, par ko katrs var pārliecināties, salīdzinot Latviju ar jebkuru citu valsti Baltijas jūras reģionā vai pasaulē starp valstīm, kas ir ieviesušas šādu aizsardzības koncepciju kā, teiksim, Izraēla vai Šveice. Taču šoreiz ne par to.

No juridiskā viedokļa, Latvijas iedzīvotājiem kara gadījumā, tātad, ir jāpakļaujas Latvijas un NATO bruņoto spēku un valsts iestāžu rīkojumiem. Kas tie varētu būt par rīkojumiem, mēs nezinām. Vienīgais publiski pieejamais dokuments, kas apraksta to, kā Latvija gatavojas sevi aizstāvēt, ir 2020. gadā Saeimā apstiprinātā Valsts aizsardzības koncepcija, kurā ir atrodamas divas lapaspuses, kas nosauktas par valsts aizsardzības stratēģiju, un kurš kopumā sastāv no tukšām frāzēm par to, ko būtu nepieciešams veicināt, pilnveidot, attīstīt un tamlīdzīgi.

Nacionālās drošības plāns un Valsts aizsardzības plāns ir slepeni dokumenti.

Publiskā Aizsardzības ministrijas komunikācija aprobežojas ar izcili nesaturīgu dažu lapaspušu bukletu, no kura jūs pilnīgi noteikti nesaņemsiet atbildi ne uz vienu jautājumu, kurš jums varētu rasties:

https://www.sargs.lv/sites/default/files/2020-06/buklets.pdf

un ministra video par 72 stundu somas iekārtošanu.

https://www.sargs.lv/lv/tema/72stundas.

Kur, kad un kā ar šo somu doties, nekur nav atrodams neviens vārds.

Bumbu patversmju nav. Informācijas par iespējami drošākiem Latvijas rajoniem, kur aktīva karadarbība pirmajās kara dienās ir mazāk ticama, nav. Informācijas par ticamākajiem pretinieka uzbrukuma virzieniem, mērķiem un izmantotajiem ieročiem – nav.

Informācijas par to, kā sevi pasargāt aviotriecienu, raķešu vai artilērijas uzbrukumu laikā – nav, informācijas kā atpazīt ķīmisku vai bioloģisku apdraudējumu un kā rīkoties tādu gadījumā, arī nav, nemaz nerunājot par vēl sarežģītākām hipotētiskām situācijām.

Kā rīkoties, nonākot saskarsmē ar iebrucēja bruņotajiem spēkiem pilsētā, uz šosejām, iespējamos pretinieka ierīkotos kontrolpunktos, – nekā tāda nav.

Citiem vārdiem sakot, pilnīgi nekāda informācija, kas varētu palīdzēt iedzīvotājiem saprast, kā rīkoties kara gadījumā Latvijā, nav sagatavota un iedzīvotājiem netiek sniegta. Vienīgā Latvijas valsts institūciju sniegtā informācija ir – sakrāmē somu un pakļaujies armijas un citu iestāžu rīkojumiem. Tas arī viss no valsts puses.

Tātad, ko mēs varam par šo jautājumu apsvērt apstākļos, kad neviena no Latvijas iestādēm vai institūcijām nekādu oficiālu informāciju nesniedz? Sagatavot izvērstas atbildes prasa laiku un resursus, kādu man šim nav, tāpēc tikai daži paši svarīgākie virzieni.

Viss tālāk rakstītais neattiecas uz Latvijas bruņoto spēku karavīriem, zemessargiem vai rezervistiem, kas saņēmuši mobilizācijas pavēli. Šoreiz tikai par civilajiem. Par sievām un bērniem, tiem, kuri paši būs devušies aizstāvēt savu valsti, par vecākiem cilvēkiem un visu to atlikušo sabiedrības daļu, kurai, neskatoties uz visaptverošas aizsardzības koncepta piesaukšanu, nav nekādas informācijas par to, kā viņi kara gadījumā jēgpilni varētu iesaistīties valsts aizsardzībā un kuri attiecīgi glābs paši sevi un savas ģimenes.

Galvenais padoms gadījumam, ja sākas karš, vēl aizvien ir pēc iespējas ātrāk tikt ārā no pilsētas. Un vislabāk, protams, ir tikt ārā no pilsētas un valsts, PIRMS karš ir sācies. Tam faktiski būtu jābūt pamatscenārijam, un tas nav nereāli cilvēkiem, kas seko politiskajiem procesiem.

Par iebrukumu Ukrainā ASV un britu izlūkdienesti publiski informēja mēnešiem iepriekš. 23. februārī vēl vēlu vakarā no Kijevas lidoja lidmašīnas uz visiem ierastajiem galamērķiem, kursēja vilcieni, nebija nekādu rindu uz robežas. Atstāt Ukrainu bija visas iespējas mierīgā un komfortablā veidā. ASV, Lielbritānijas, Izraēlas un daudz citu valstu pilsoņi un amatpersonas, kas sekoja savu valstu kompetento iestāžu norādēm, to bija izdarījušas jau vēl pirms 16. datuma. Lai pieņemtu pareizu lēmumu, vajadzēja tik vien kā spēju atšķirt, kuriem informācijas avotiem ir vērts uzticēties un kuriem ne.

24. datumā no rīta vairs, protams, nelidoja nekas. Jau dažas stundas pēc Krievijas uzbrukuma sākuma visa Kijeva jau bija pārvērtusies par milzu sastrēgumu. Izkļūšana no Kijevas rietumu virzienā prasīja sešas un vairāk stundas. Vēl vairāk stundu bija jāpavada sastrēgumos pie robežpunktiem uz valsts robežas, kur, protams, neviens nebija gatavs pēkšņi apkalpot tādu cilvēku pieplūdumu.

Latvijas gadījumā iespēju pamest valsti tad, kad karš jau būs sācies, nebūs tikpat kā vispār nekādu.

Jebkura militāra konflikta ar Krieviju gadījumā tā sauktā Suvalku koridora rajonā noteikti notiks pašas pirmās kaujas, tās būs intensīvas, attiecīgi ar autotransportu vai kājām nokļūt Eiropā no Baltijas nebūs iespējams.

Uz Baltkrieviju un Krieviju nez vai daudzi gribēs doties, un, ja jūs neesat šo valstu pilsonis, tā droši vien arī nebūtu laba ideja.

Atliek vienīgi jūras ceļš gluži tāpat kā Otrajā Pasaules karā, taču šoreiz arī jūrā būs karš. Visticamāk, notiks cīņas par Gotlandi, krievu kuģi un aviācija centīsies pārņemt pilnīgā kontrolē Baltijas jūru, tāpat krievi, visticamāk, izmantos plašās iespējas desantēties Baltijas jūras krastos. Tam visam tiks veikti pretpasākumi no NATO puses. Īsāk sakot, jūrā būs īsts karš. Vai tur būs iespējams ar savu motorlaiviņu, jahtiņu, kuterīti pa vidu kaut kā izmanevrēt un laimīgi nokļūt Zviedrijā vai Somijā? Nezinu. Apdomāt to var, iespējams, var paļauties uz to, ka, ja ir acīmredzami, ka esat civilie un netuvojaties militāriem kuģiem, tie nevēlēsies tērēt uz jums munīciju, taču pasākums tomēr būs ļoti riskants un, kā rāda Ukrainas karš, krievi ļoti bieži šauj pa civiliem transportlīdzekļiem. Jūrā, kur šādu kara noziegumu pēdas uzreiz pazūd jūras dzelmē, tāda iespēja noteikti ir pietiekami liela.

Tas viss liek domāt, ka, ja jūs nebūsiet pametis valsti pirms kara sākuma, tad nāksies palikt šeit. Padoms vienalga ir pamest pilsētu. Ukrainas pilsētās notiekošās šausmas, zvērības, slepkavības, izvarošanas to lieku reizi apstiprina.

Ukrainas karš ir pirmais karš sociālo tīklu laikmetā, un, lai arī vietās, kur notiek visaktīvākā karadarbība kā Mariupole, Harkova, Izjuma, Buča utt., elektrība, sakari un internets, protams, nedarbojas, mēs tomēr uzzinām ārkārtīgi daudz un ārkārtīgi ātri. Tomēr uz to, ka sakari un sociālie tīkli būs pieejami un kalpos par informācijas avotu arī nākotnes karos, nevajadzētu paļauties, bet gan drīzāk uzskatīt to par šī konkrētā kara specifisku īpatnību, kas izriet no Krievijas armijas nespējas, kļūdām plānošanā un tehnoloģiskas atpalicības.

Domājot par nākotnes krīzes situācijām, tāpat būtu jāņem vērā, ka Krievija arī būs mācījusies un centusies novērst nepilnības savā darbībā, cik nu to spēs.

Šī iemesla dēļ par pamatscenāriju es vēl aizvien uzskatītu to, ka jau pirmajās karadarbības dienās pilsētā, visticamāk, nebūs ne elektrības, ne ūdens, ne gāzes, ne siltuma, ne mobilo telefonu tīkla, ne WiFi – nekā no tā, kas uztur pilsētas dzīvi. Visas šīs lietas, protams, nepazudīs vienlaikus, taču jebkurā gadījumā pietiekami ātri.

Uzreiz sākas eksistenciālas problēmas. Cik dienām jums mājās ir, ko ēst? Pareizi, dažām. Veikali un benzīntanki beigs strādāt jau pirmajā dienā, tad apmēram arī sāksies to izlaupīšana.

Šādā situācijā milzīgas priekšrocības būs tiem, kam būs, ko ēst, dzert, medikamenti, saules paneļi ierīču uzlādei, viss, ko var iemainīt pret to, kā trūkst.

Ja ejat uz veikalu, labāk ņemiet līdzi draugus – pirmkārt, vairāk pārtikas spēsiet aiznest, otrkārt, parādās cerības, ka jums neatņems izlaupīto atpakaļceļā. Pirmajās kara dienās sabiedrība vēl pēc inerces saglabā kaut kādas kultūras pazīmes un bandītisms, marodierisms, deģenerātu patvaļa vēl nav vispārēja parādība, bet viss strauji uz to virzās, un tāpēc būtu vēlams, lai jums būtu ierocis.

Karadarbības zonā nav tādas lietas kā privātīpašums. Nevienu neinteresē, kas pirms kara bija ierakstīts zemesgrāmatā vai reģistrēts Uzņēmumu reģistrā. Tas viss ir atcelts, jo ir karš. Jums pieder tikai tas, ko jūs spējat nosargāt.

Ja jūsu dzīvoklī ienāk bruņoti cilvēki un saka, ka viņiem tagad te būs ložmetēja ligzda vai snaipera pozīcija, jūs nestrīdieties – vienkārši tinieties prom pat tad, ja jums to neprasa. Jūs negribat būt blakus, kad šo ložmetēju centīsies neitralizēt pretinieks. Un katrā ziņā nemēģiniet stāstīt bruņotajiem cilvēkiem par to, ka tas ir privātīpašums vai kas tamlīdzīgs. Arī karavīri ir nervozi, jo uz viņiem šauj, viņiem ir ieroči, viņi ir adrenalīna un varonības pārņemti, jūs ar viņiem nestrīdieties.

Citiem vārdiem – ja īpašniekam nav ieroča, tā nav viņa mašīna, ja īpašniekam nav ieroča, tie nav viņa pārtikas krājumi, un tā tālāk.

Taisnība vienmēr ir cilvēkam ar ieroci. Jūs nekad nestrīdieties ar cilvēku, kuram ir ierocis, īpaši jau nu kara laikā. Dzīvības cena kara darbības zonā kļūst ļoti lēta. Atcerieties to.

Jūs var nogalināt jebkurš, un viņam nekas par to nebūs. 

Neviens nekad nemeklēs slepkavu. Tātad jums vajag ieroci, citādi jums drīz nebūs ne ēdamā, ne dzeramā, ne laulības gredzena, ne silto drēbju, vispār nekā, kas varētu palīdzēt izdzīvot.

Ieroči kara apstākļos kļūst pieejamāki nekā ikdienā. Ukrainā vienu brīdi ieroči tika dalīti visiem brīvprātīgajiem, tas gan ir ļoti apšaubāmas kvalitātes lēmums, uz to nevajadzētu paļauties, toties var paļauties uz to, ka parādās melnais tirgus. Tiek izlaupīti un iztirgoti policijas krājumi, apritē nonāk kaujas laukā kritušo gan savu, gan pretinieka karavīru ieroči, kāds piepelnās, pārdodot kaut ko no armijas krājumiem, kāds pārdod kaut ko no legālajiem miera laikos iegādātajiem ieročiem.

Atcerieties, ka vajag arī munīciju. Ja rodas izdevība samainīt vecmāmiņas juvelierizstrādājumus pret kalašņikovu, dariet to. Vislabāk būtu, ja pie viena kādu pistoli izdotos dabūt pa virsu. Ja uzskriesiet patruļai, kalašņikovu uzreiz vajadzēs atdot, bet jūs varat nedaudz cerēt, ka pēc tam, kad būsiet atdevis automātu, jūs vairs nepārmeklēs un tātad jums paliks pistole. Ja, protams, jūs vispār palaidīs. Priekšrocības šajā situācijā būs tiem, kam padodas sarunāšana, korumpēšana un cilvēciska kontakta nodibināšana, kā arī ir krievu valodas zināšanas tam visam. 

Ja jūs esat tālredzīgs, jums jau tagad mājās ir miera laikos legāli iegādāts arsenāls. Kara apstākļos tas uzreiz būs zelta vērtē. Man ir draugi, kuriem mājās ir tāds arsenāls, ka viņi varētu karot gadu vai pat pusotru.

Lai vai kā, no pilsētas ir jātiek ārā pēc iespējas ātrāk.

Tie, kuriem mājās ir radio, kas darbojas uz baterijām, ir daudz labākā situācijā nekā pārējie, kuriem ir tikai izlādējies telefons. Kaut kādas stacijas noteikti strādās, un kaut kādu informāciju par to, kas notiek, būs iespējams iegūt arī tad, kad sen jau nebūs interneta un mobilo sakaru. Protams, ja jums ir tāds radio.

Ja jūs esat cilvēks, par kuru iebrucēja izlūkdienestiem varētu būt īpaša interese, piemēram, jums ir bijusi piekļuve valsts noslēpumam, informācijai par valsts kritisko infrastruktūru, savu mobilo telefonu nelietojiet, pat ja tas darbojas.

Pirms doties ceļā, jāizvērtē jūsu atrašanās vietas ģeogrāfiskā un militāri stratēģiskā nozīme. Cik jūsu iela, jūsu pagalms, māja varētu būt svarīga no pilsētas kontrolēšanas viedokļa, kādā virzienā virzās kaujas, vai šo rajonu kāds kontrolē, vai šeit būs pretošanās, kādas dabas un tā tālāk. Kur vēl varētu būt saglabājušies koridori, pa kuriem izkļūt no pilsētas.

Apzinieties to, ka jūs negribat būt tur, kur dodas tanki, un tur, pret kurieni ir pavērsts tanka stobrs. Tanka uguns jauda ir ārprātīga. Tikai šķembas vien, ko rada tanka lielgabala trāpījums ēkai, radīs nāvējošas traumas simt un vairāk metru rādiusā visam, kas nav paslēpies. Dažos konfliktos pret tankiem pilsētā ir izmantoti jaudīgi fugasa lādiņi, lai sagrautu mājas tanku ceļā un tā tos apstādinātu, iesprostotu, aizkavētu. Teikšu vēlreiz, jūs gribat būt ļoti tālu no tankiem un tiem, kas mēģina tos apturēt.

Atcerieties – tualetes skalojamā kastē ir ūdens, ar kuru var izdzīvot nedēļu vai pat ilgāk. Nekādā gadījumā nenoskalojiet ar to. Tas kvalitātes ziņā ne ar ko neatšķiras no krāna ūdens, taču pa krānu ūdens vairs netek, veikali nestrādā un ir izlaupīti. Šim ūdens apjomam ir milzīga nozīme.

Par laimi, Rīga ir maza, un ir cerības tikt no tās ārā. Pilsētā izdzīvot ir grūti. Daudzdzīvokļu namu rajoni vispār ir bēdu leja, bez visa cita kanalizācija, kas nedarbojas, atkritumi un līķi vasarā palielina dažādu saslimšanu risku, ziemā savukārt nav iespējams piesildīt dzīvokļus, jo centrālapkure nestrādā, gāzes un elektrības nav. Siltu ēdienu pagatavot ir ļoti grūti. Ūdens, kas atnests no Daugavas vai Māras dīķa, ir jāvāra, to nedrīkst šajos apstākļos dzert tāpat. Ziemā var kausēt sniegu. Ja no armijas izdodas dabūt petroleju, var izgatavot improvizētu plītiņu, var dedzināt mēbeles un tā censties pagatavot pagalmā ēdienu, taču jārēķinās ar negaidītām apšaudēm un bombardēšanu. Pretinieks baidās no daudzstāvu mājās, iespējams, esošiem snaiperiem, javeliniemstingeriem, un, kā mēs redzam no Ukrainas kara, veseli mikrorajoni ir artilērijas, tanku un aviācijas pilnībā nopostīti. Tā noteikti nav laba vieta, kur pārlaist karu.

Rīgā nav metro, un nav arī nekādu ziņu par pazemes bumbu patvertnēm, kur aviācijas trauksmes gadījumā varētu doties iedzīvotāji, kuriem nav izdevies pamest pilsētu. Atliek tikai māju pagrabi, kuros pastāv iespēja tikt apraktiem, vēl dzīviem esot. Tā ka labāk tomēr pazust no pilsētas. 

Ja jūs dodaties ceļā, jums ir jāsaprot armijas domāšana. Pats galvenais, ko uzsver visi, ir tas, lai jūs izskatītos pēc civilā. Ja jūs kaut kādu iemeslu dēļ uzvilksiet kamuflāžu, saģērbsities kā Rembo un dosieties ielās, tad izbaudiet šo mirkli – jūs faktiski jau esat miris. Jūs pat neuzzināsiet, no kuras puses snaiperis vai karavīri jūs novāks. Karā tas, kurš izskatās pēc karavīra, tas arī ir karavīrs, un tas, kurš izskatās pēc civilā, iespējams, arī ir karavīrs.

Jums ir jāizskatās maksimāli nekaitīgi. Vēlams, pēc bomžiem, ar bērnu uz rokām un baltu karogu redzamā vietā. Paslēpiet automātu zem jakas, ja jums ir trāpījies kalašņikovs ar nolokāmu laidni – ideāli, ja ne – vienalga, paslēpiet.

No vienas puses, karavīrus civilie neinteresē. Čečenijā, pat neskatoties uz intensīvām cīņām, tie, kas nebija turami aizdomās, ka ir maskējušies karavīri – proti, sirmgalvji, sievietes ar bērniem utt., varēja pilsētā pārvietoties diezgan droši. Savukārt Ukrainas karā tā arī bija pirmo nedēļu, toties pēc tam sākās asinspirts, kurā tieši civiliedzīvotāji bija pirmie, kas gāja bojā. Arī Dienvidslāvijā, Sīrijā un citos konfliktos mēs redzam lielus civiliedzīvotāju upurus.

Jebkurā gadījumā, ja jūs uzdursieties pretinieka diversantu grupai, viņi var nolemt, ka jūs esat risks vai pretinieka izlūks, kurš maskējas par civilo, un tāpēc nolemt jūs nogalināt.

Citi var vēlēties no jums iegūt kādu taktisku informāciju par situāciju pilsētā un ļoti sadusmoties, ja jums tādas nav. Visa veida zvērības ir iespējamas. Tāpēc, ja jūs redzat karavīrus pagalmā vai tukšā mājā, nekādā gadījumā netuvojieties. Pat, ja viņi izskatās draudzīgi, pat, ja viņi smaida un jūs draudzīgi aicina, labāk visiem spēkiem centieties izvairīties no kontakta. Ļoti iespējams, viņi vēlas jūs paaicināt tikai tāpēc, lai bez trokšņa apklusinātu, izvarotu vai spīdzinātu. Tas ir karš, visi ir nervozi, daudzi paranoiski, daudzi ar patoloģisku noslieci uz vardarbību un tagad dod tai beidzot vaļu. Ukrainā netrūkst piemēru, kur Krievijas karavīri, šķiet, tīri prieka pēc šāvuši pa evakuēties mēģinošu civiliedzīvotāju automašīnām un vienkārši garām ejošiem civiliedzīvotājiem. 

Atcerieties: tiklīdz karš ir sācies, Ženēvas konvencija ir nevis likumu apkopojums, bet gan tikai vēlamās uzvedības apraksts.

Neticiet nevienam, paļaujieties tikai uz sevi.

Kara laikā visa veida deģenerāti, morāli kropļi un psihopāti pēkšņi izpeld notiekošā virspusē un beidzot sāk dzīvot saskaņā ar sevi. Jūs negribat viņus satikt un nekādā veidā negribat nonākt ar viņiem kontaktā, pat ne acu kontaktā. Laupīšana, izvarošanas, slepkavības 2022. gada Ukrainā ir tikpat izplatītas kā Otrā Pasaules karā laikā. Sievietes tiek izvarotas bērnu acu priekšā, meitenes vecāku acu priekšā, visa veida visārprātīgākās šausmas ir nevis atsevišķs izņēmums, bet plaši sastopama parādība.

Bez vajadzības netuvojieties slimnīcām. Kāda no pusēm var gribēt atkarot šo stratēģisko objektu tikai sev, bet zaudētāji var izdomāt – ja nav man, lai nav nevienam, - un piesaistīt artilēriju vai aviāciju. Krievi ir bombardējuši slimnīcas gan Sīrijā, gan Ukrainā, acīmredzot uzskatot, ka civiliedzīvotāju terors rada psiholoģisku spiedienu uz pretinieka politiķiem ātrāk izbeigt karadarbību.

Tāpat metiet līkumu bijušajām valdības iestādēm, jebkuriem svarīgiem infrastruktūras objektiem – stacijām, sakaru centrālēm, televīzijas centriem, degvielas bāzēm utt. Nekur neejiet naktī. Naktī valda armija, bandīti un marodieri.

Armijas daļas pilsētā ļoti bieži vāji saprot, kas notiek un kur pretinieks atrodas šobrīd. Gandrīz vienmēr kādā brīdī savējie šauj pa savējiem, un vienmēr visi šauj pa neapdomīgiem civilajiem.

Atcerieties – kamēr jūs vēl esat pilsētā, ir iespēja nozagt degvielu. Benzīntanki nestrādā. Degvielu nav iespējams iegūt nekā citādi kā vien no armijas, taču jūs nevēlaties ar armijām komunicēt, nedz arī viņi grasās jums palīdzēt, savukārt laukos nebūs pat, no kā nozagt.

Dodieties ceļā gaišajā diennakts laikā (daudzi iesaka tūlīt pēc saullēkta, kad nakts posteņi jau saguruši, bet rīta sardze vēl samiegojusies) lēnām un mierīgi, tā, kā to dara civilie. Ar savu uzvedību lieciet visiem skaidri noprast, ka jūs esat civilie, kas grib tikt prom. Nesteidzieties.

Maršruta izvēles princips ir vienkāršs – jo mazāk patruļu, jo mazāk kontrolpunktu, jo mazāk kontaktu, jo labāk. Galvenās ielas, galvenie krustojumi, tilti – skaidrs, ka tiek kontrolēti vairāk, jo tiem ir militāra nozīme. Tie arī var būt uzlidojumu un uzbrukumu mērķi. Tiltus un pārvadus var gribēt sagraut gan pašu spēki, lai aizkavētu pretinieka pārvietošanos, gan pretinieks, lai traucētu aizstāvības apgādei. Izmantojiet to, ka jūs pazīstat pilsētu.

Ja ir jāpārnakšņo pilsētā tāpēc, ka vairs nav savu māju, vai esat iesprūduši ceļā, labāk palieciet zem klajas debess kaut kur grāvmalē, nevis ejiet iekšā tukšās ēkās, kurās norisinājušās cīņas vai kur bijusi armija. Tur katras durvis var būt aprīkotas ar granātu. Tādās vietās neveriet vaļā ledusskapjus, neceliet podu vākus, un, ja skapī vai aiz kādām durvīm ņaud kaķēns, neglābiet viņu, tās, ļoti iespējams, ir lamatas.

Uz ielas bieži vien ir drošāk. Pilsētu ieņemšanā nav izgudrots nekas cits kā tikai divas mūžvecās stratēģijas. Pirmais, noslaucīt pusi pilsētas vispirms ar artilēriju un aviāciju, un tad frontāls uzbrukums māju pa mājai, no pirmās mājas vienā debess pusē līdz pēdējai otrā, kā tas tika darīts Otrajā Pasaules karā, tajā skaitā Berlīnē, un kā tas tagad tiek darīts Mariupolē un mazākās Ukrainas pilsētās. 

Otrs variants – tanki un bruņutransportieri vispirms cenšas ieņemt stratēģiskos punktus, nostiprināties tajos un tā nodibina kontroli pār pilsētu, kā tas notika, piemēram, Groznijā pirmajā Čečenijas karā. Šīs stratēģijas gadījumā gan ir risks, ka armijas daļas šajos stratēģiskajos punktos var tikt aplenktas un iznīcinātas, ko čečeni, starp citu, arī izdarīja ar krievu armiju, padarot Groznijas pirmo ieņemšanu par, iespējams, kaunpilnāko Krievijas armijas sagrāvi pirms Ukrainas kara. Tajā pat laikā amerikāņi Bagdādē rīkojās tieši tā – pēc bombardēšanas vienkārši iebrauca pilsētā un sāka nocietināties. Iespējams, zināja, ka nekādas gudras pretestības nebūs, vai paļāvās uz savu pārspēku.

Lai nu kā, pirmajā gadījumā uzreiz sāksies māju “tīrīšana”. Lai uzbrūkošie justos droši, ka neatstāj ienaidnieku sev aiz muguras, katra māja tiks pārbaudīta. Tāpat otrajā gadījumā arī ātrāk vai vēlāk sāks meklēt pretinieku, pārmeklējot aizdomīgas ēkas, pilsētas rajonus un ielas. Te vairs nav atšķirības, vai tie ir krievi vai amerikāņi.

Pilsētās, kur notiek partizānu karš, “tīrīšanas” notiks skarbi. Tīrīšanas pamestās ēkās ir pats bīstamākais kareivjiem un viņi to ienīst, tāpēc labāk nebūt šādā ēkā. Ja ne instrukcija, tad armijas gudrība paredz, ka, ja nevēlies pārsteigumus, vispirms istabā ieripini granātu un tikai pēc tam ej skatīties, kas tur dzīvo. Un tā nebūs trokšņa granāta kā mierlaika operācijās. Pat, ja paspēsit aizlēkt aiz kāda nogāzta kārtīga galda, samazināsit savu pret sprādzienu vērsto “laukumu” līdz minimumam, izstiepjoties uz grīdas vai paslēpjot galvu un ķermeni vizmas aiz lielas mugursomas, kāda puķupoda, būsit tālāk no granātas par pieciem metriem, pat ja tiksit cauri tikai saplēstām bungādiņām un šķembu ievainojumiem, kas pie zināmas veiksmes var izdoties, jums vienalga stāv priekšā uzzināt, kādi atsaldēti idioti tūlīt ienāks istabā.

Tāpēc labāk sēdiet grāvī ielas malā ar baltu lupatu un ļaujiet visiem sevi izkomandēt, nevis iedomājieties, ka jūs ielīdīsiet kādā pamestā pagrabā, noslēpsieties kādā pamestā mājā un tur būsiet drošībā. Šī, protams, ir sarežģīta dilemma, jo visi instinkti šajā gadījumā pareizi saka priekšā, ka vajag paslēpties. Nonākt pretinieka rokās negribas, ja starp jums ir sievietes, meitenes, tad jo īpaši, taču arī slēpšanās var nebūt risinājums. Jebkura jūsu rīcība te var izrādīties fatāla kļūda.

Ja uz ielas ir kritušie, atcerieties, ka tos grozīt, apvelt ir kategoriski aizliegts. Granāta zem līķa arī diemžēl ir bēdīga klasika visos pēdējā laika konfliktos. Ja var paņemt no kritušā ieroci vai munīciju, viņu neizgrozot, tas jādara, bet sīkāk pārmeklēt nevajag. Ja kritušajam ir sakaru sistēma, pretēji filmās redzētajam – neņemiet. Neko jums saprotamu un noderīgu jūs tur visticamāk nesadzirdēsiet. Ar speciālajām armijas sakaru sistēmām vēl ir arī jāmāk rīkoties. Turklāt jūs esat civilie. Jums jāizskatās pēc civilajiem. Būs rācija, būs vēlme ķimerēties ap to. Civilais ar rāciju vairs nav civilais. 

Ap visām mūsdienu modernajām pilsētām ir apvedceļš. Parasti tā ir pirmā aplenkuma robeža. Motorizētajām strēlnieku brigādēm tas ir standarta uzdevums – izvirzīties uz apvedceļiem un nobloķēt pilsētu. Tur būs kontrolpunkti, kontroles un tamlīdzīgi. Tuvojieties tiem lēnām un ar paceltām rokām. Nedomājiet kaut kā izšmaukt cauri mežam, īsiem pārskrējieniem vai kaut kā tā. Kara apstākļos kaut kāda aizdomīga kustība mežā ir pietiekams iemesls, lai sāktu strādāt ložmetējs.

Lauki un taciņas ap kontrolpunktiem var būt mīnētas, lai tieši neļautu tos apiet. Pievērsiet uzmanību uz Krimā bildēs redzamo kareivju apbruņojumu. Ļoti daudz ložmetēju “Pečeneg” un ļoti daudz modernizēto Dragunova snaipera šauteņu ar īsāku stobru un atlokāmu laidni, kā arī šautenes “Vintorez”, klasiskie kalašņikova ložmetēji un, protams, automāti. Daudzi no šiem ieročiem, kā var redzēt žurnālistu fotogrāfijās, ir apgādāti ar vismodernākajām tēmekļiem (Aimpoint Micro T-1 un Eotech 512, kuru cena ir no 500 – 700 dolāru par vienu eksemplāru). Jūs tiešām negribat, lai šie cilvēki sāktu šaut jūsu virzienā. Ja nav cita ceļa, ejiet uz to lēnām un ar paceltām rokām, cerot uz to labāko.

Tā, nu jūs esat ārpus pilsētas

Mēdz teikt, ka katram latvietim ir lauki. Laimīgi tie, kam tā tiešām ir. Un, ja vēl šajos laukos ir pagrabiņš ar kartupeļiem, citiem lauku labumiem, marinējumiem un ievārījumiem, tad jūs gandrīz droši izdzīvosiet.

Protams, arī šeit var uzrasties pretinieka karavīru vienība, izvarot visas sievietes, pēc tam visus nošaut un līķus kopā ar māju nodedzināt. Un tomēr šāds risks nomaļā vietā ir daudz mazāks nekā tur, kur ir koncentrēti pretinieka galvenie spēki, proti, pilsētās un ap tām. Latvijā, par laimi, šādu nomaļu vietu ir pietiekami daudz. Galvenais uzdevums ir aizsargāt savus laukus no bandītiem, marodieriem, kas jums to visu gribēs atņemt.

Nav grūti aizstāvēties pret vienu vai diviem bandītiem, bet pret desmit jau ir sarežģīti. Turklāt viņi jau arī pa šo laiku būs satrenējušies – spēs novērtēt jūsu spējas, bruņojumu apiet no flangiem utt. Jūsu rīcībā toties ir laiks, lai sagatavotu viņiem dažādas lamatas, šķēršļus, barikādes un pārvērstu savu ģimeni kopā ar draugiem par mazu militāro vienību. Atkal jau ieroči ir ļoti vajadzīgi, ja nav, atceramies viduslaikus, un būs mums dažādas stratēģijas. Bandīts, kuram uzlej spaini benzīna un kurš saprot, ka tūlīt var uzliesmot, visticamāk, būs kādu brīdi „uz pauzes”.

Jūsu aizstāvībai jābūt viennozīmīgi agresīvai un apņēmīgai, lai marodieri vienkārši nolemtu doties uz citu, vieglāk iekarojamu mērķi.

Svarīgi padomāt par to, lai jūsu lauku īpašums no gaisa izskatās pēc iespējas nevainīgāk un nevienam nerodas aizdomas, ka tur varētu glabāties armijas droni vai kādi citi militāra rakstura krājumi. Ja tas izskatās pamests, pavisam labi. Ja tas nav iespējams, piemēram, ir ziema un nepieciešamība kurināt krāsni, centieties, lai viss atgādinātu parastu, nevainīgu lauku sētu, kuru nav vērts braukt pārbaudīt, tas palielinās izredzes pārlaist aktīvo militāro darbību fāzi un tad jau tālāk skatīties.

Tagad pats galvenais

Ja miera laikā jūs būsiet veicis kaut vai dažus elementārus sagatavošanās pasākumus nebaltai dienai, tas ļoti palīdzēs, ja šāda X diena pienāks.

Pirmkārt, apdomāt visus evakuācijas ceļus un metodes, ieskaitot arī rezerves variantus. Vislabāk parūpēties, lai laukos ir vietiņa. Ja ne pašiem, tad pie kādiem draugiem, radiem, paziņām. Viņiem nevajadzētu iebilst, kopā būs vieglāk aizsargāt savu vietu pret bandītiem un marodieriem. Tur glabājas elementāri pārtikas, degvielas, medikamentu krājumi. Makaroni ir izcils cilvēces izgudrojums, tajos, atšķirībā no miltiem un dažādiem putraimiem, neieperinās tārpi, to derīguma termiņš ir ilgs un uzturvērtība augsta. Ja varat atļauties kvalitatīvus konservus – vispār lieliski, tie būs vērtīgāki par naudu, bet, ja jūsu laukos ir vistiņas un gotiņa un tuvumā kāda upīte, kur zivtiņu noķert, tad tā vispār ir pašpietiekama kara pārlaišanas pieczvaigžņu vieta. Atcerieties tikai organizēt dežūras. Kādam ir jābūt nomodā naktī utt.

Kamēr esat pilsētā – bāku mašīnā cenšamies vienmēr turēt pēc iespējas pilnāku. Čečenijas kara laikā „Snikers” esot bijuši īpašā cieņā. Mazi, viegli, ar četriem vai sešiem batoniņiem kareivis veselu dienu var funkcionēt. Noderēs pa ceļam. Mājās turam ko līdzīgu slavenajai 72 stundu mugursomai ārkārtas gadījumiem ar visu nepieciešamo. Pārtikas, medikamentu, higiēnas preču rezerves trīs mēnešiem. Drēbes, guļammaisus, telti. Saules bateriju barotus akumulatorus ierīcēm.

Ja varam atļauties, nopērkam bruņu vestes, tās nemaz nav tik dārgas. Tādas, ko var vilkt zem virsjakām. Tās paglābs no šķembām un rikošetējošām lodēm un varbūt no kāda idiota bandīta pistoles vai revolvera šāviena. Bruņuveste nepaglābs no kalašņikova vai snaipera. Ja laba veste, lodes tiks apturētas, taču to radītā enerģija vienalga ir tik liela, ka veste to nespēj nodzēst, un trieciena radītie iekšējo orgānu bojājumi parasti nav savienojami ar dzīvību. Protams, viss atkarīgs, no kāda attāluma uz jums šauj.

Ievainojumu tēma vispār ir pati sāpīgākā. Laikam jau būtu labi katram spēt atšķirt venozu asiņošanu no arteriālas. Pirmās gadījumā jums ir pat vairākas stundas laika, otrajā gadījumā jūs zaudēsit samaņu jau pēc 20 sekundēm. Būtu labi, ja kāds paspētu uzlikt žņaugu. Būtu labi, ja žņaugs būtu pie rokas. Būtu labi, ja būtu divi – viens sev, viens draugam. Būtu labi, ja būtu pieejami pārsienamie materiāli, pretsāpju līdzekļi, dezinfekcijas līdzekļi. Ievainojumi maina visu. Jūs griežaties atpakaļ un drūzmējaties pie tās pašas slimnīcas, kurai citādi būtu jāmet līkums.

Ceru, es ieskicēju galvenos virzienus, kā apdomāt šādas situācijas, proti, pirmais – labāk pamest valsti pirms konflikta nekā tad, kad jau bēg visi. Otrais – ja neizdodas pamest valsti pirms karadarbības sākuma, tad censties pamest vismaz pilsētas pēc iespējas ātrāk. Trešais – jo vairāk tu esi iepriekš apdomājis šo situāciju, izveidojis tai rezerves, vienojies ar draugiem, radiem, paziņām, pie kuriem laukos tas notiks, jo lielākas cerības izdzīvot. 

Un tomēr. Tas viss tā varētu būt, taču, rakstot šo, es aizvien vairāk domāju par to (un tas ir mainījies kopš 2014.gada, kad tapa šī raksta pirmā versija), vai bēgšana no kara ir tiešām labākā un pašsaprotamākā stratēģija.

Krievijas armija Bučā, Irpiņā, Dmitrijevkā, spriežot pēc visa, ir nogalinājusi visus vīriešus vecumā no 18 līdz 60 un izvarojusi un nogalinājusi lielu skaitu sieviešu, tajā skaitā pusaudzes. Mariupolē Krievijas artilērija, aviācija, raķetes vienkārši iznīcina visu dzīvo – bērnus, sirmgalvjus, sievietes, visus. Līdzīgam uzbrukumam ir pakļauta Harkiva un daudzas mazākas apdzīvotas vietas Ukrainā, kā arī Sīrija.

Krievu armija ar šo visu mums nepārprotami vēlas dot ziņu, ka nekāda kara pārlaišana un atgriešanās pie mierīgas dzīves vēlāk nav īpaši reālistisks scenārijs. Viņi vēlas nogalināt un iznīcināt. Civiliedzīvotāji viņiem nav nekādā veidā aizliegts mērķis, tieši otrādi – risks, nevēlams traucēklis. 

Tas viss savukārt liek domāt, ka varbūt tomēr pats pareizākais ceļš kā uzvesties, ja sākas karš, ir cīnīties. Karot. Darīt to visiem – jauniem, veciem, sievietēm, vīriešiem. Stāties pretī ļaunumam, aizstāvēt savu Dzimteni un padzīt no tās katru, kurš vēlas to okupēt.

Tā ka būtu tiešām labi, ja visaptveroša valsts aizsardzība Latvijā būtu nevis tikai tukša frāze uz papīra, bet reāls plāns.

Kad mēs sakām, ka ukraiņi karo par mums, tā ir taisnība. Pateicoties Ukrainai, Krievijai šobrīd nav militāru spēku, lai uzsāktu, piemēram, iebrukumu Baltijā. Mēs nevaram pavisam izslēgt dažādus kodolriskus Eiropā, bet mēs varam šobrīd izslēgt konvencionāla iebrukuma risku Baltijā. Taču mēs varam to izslēgt vienīgi tuvā un vidējā termiņā. Citiem vārdiem sakot, mums ir laiks visos līmeņos apdomāt šo visu un gatavoties. Būtu labi šo laiku neizniekot.

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

12

Visa „Rail Baltica” projekta vadība precīzi līdzinās tam, ko rekomendē sabotāžas veikšanai

FotoKāds Jums palika iespaids pēc raidījuma „Kas notiek Latvijā” par Rail Baltica? Šoreiz bez cipariem, bet vienkārši novērojums. Pārsmējos.
Lasīt visu...

21

Ašeradens paziņo, ka grib celt nodokļus, un vēlētāji metas nobalsot par “Jauno Vienotību”: loģika te interesantāka nekā paši vēlēšanu rezultāti

FotoViens no nedaudzajiem negaidītajiem momentiem aizvadītajās vēlēšanās — “Jaunās Vienotības” pārsvars pār Nacionālo apvienību, kaut gan aptaujas konsekventi rādīja pretējo, turklāt tas notika pēc tam, kad JV pārstāvis Arvils Ašeradens informēja sabiedrību par iespēju celt pievienotās vērtības nodokli (PVN).
Lasīt visu...

21

Sabiedrības integrācijas fonds lūdz „Re:Baltica” atmaksāt neatbilstoši iztērētos valsts līdzekļus par radīto saturu svešvalodā

FotoŅemot vērā diskusijas publiskajā telpā par nodibinājuma “Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centrs Re:Baltica” (attēlā - tā pārstāve Inga Spriņģe) projekta “Šķelšanās” vērtēšanu un mediju redakcionālo brīvību, Sabiedrības integrācijas fonds (Fonds) skaidro pieņemto lēmumu. Fonds ir konstatējis, ka projekts nav īstenots atbilstoši konkursa nolikumam, kas paredz veidot saturu latviešu valodā, bet daļēji īstenots svešvalodā. Aktivitātes īstenotas ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu (MAF).
Lasīt visu...

12

Es esmu kompetents ne tikai tajā, par ko jūs visi padomājāt!

FotoNesen klausoties ekonomiskās politikas debates par Latvijas Stabilitātes programmu 2024. - 2028.gadam, radās sajūta, ka Saeimas vīri un sievas dzīvo pasaku valstībā. Vairums runātāju kaismīgi klāstīja, kas būtu jādara, bet neviens nerunāja, kas to traucēja paveikt jau, piemēram, pagājušajā gadā.
Lasīt visu...