Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Pasažieru vilcienu iepirkuma ilggadējā sāga ir viena no Latvijas politikas spilgtākajām epizodēm, kurā koncentrējusies visa mūsu jaunlaiku politiskās dzīves skaudrā realitāte.

Korupcija, nesamierināma politiskā sāncensība, voluntārisms, iedomu cīņa starp “gaismas” un “tumsas” spēkiem, cīņa pret “oligarhiem” un galarezultāts: neskaitāmi izgāzti konkursi, tiesvedības, neapgūti ES Kohēzijas fonda līdzekļi, ar desmit gadu nokavēšanos beidzot noslēgts līgums, piegādes aizkavēšanās, un, kad jau šķita - nu tad beidzot tas murgs ir galā, vilcieni sekmīgi sākuši kursēt un pārvadāt pasažierus, še tev atkal!

Kā uznāca pirmais nedaudz lielāks sals, tā viss. Cauri. Vilcieni nekust, tie nav apsildāmi, un konduktori aicina visus iet saspiesties pirmajā vagonā, kur esot siltāk. Tas notiek 2024. gada janvārī, lai gan vēl 2009. gadā tika solīti jauni vilcieni jau 2014. gadā.

Politiska sāncensība izgāž iepirkumus

Šī vilcienu iepirkuma epopeja ir to vērta, lai tās gaitu izvērtētu vēl un vēl, jo tai būtu jākļūst par mācību paraugu, kā rīkoties nedrīkst. Vai, pareizāk sakot, pie kā noved vieglprātīgi, voluntāri lēmumi. Tieši šim voluntārisma aspektam gribu pievērst uzmanību, jo tas parasti tiek apiets, uzmanību vairāk koncentrējot uz šī iepirkuma koruptīvo komponenti: kurš aiz kā stāvējis. Kura partija un kuri cilvēki aiz Spānijas “CAF”, kuri spēki aiz Šveices “Stadler”, kuri aiz Dienvidkorejas “Hyundai” un kuri beigu beigās aiz “Škoda Vagonka”.

Apzināti šos politiskos spēkus un konkrētos cilvēkus, kuri lobējuši to vai citu ražotāju intereses, šoreiz nenosaukšu (katrs pats var internetā šos lobētājus viegli atrast, ja ir interese), jo tieši šī politiskā sāncensība un vēlme par katru cenu neļaut “uzvarēt” tiem otriem konkrētajā situācijā arī noveda pie tā, ka gala līgumu tik ilgi nevarēja noslēgt.

Protams, vienmēr var teikt, ka tas vai cits līgums ir neizdevīgs, jo ir vai nu pārāk dārgs (“Stadler”), vai arī vilcieni nav tik labi, kā gribētos (“CAF”), vai tiem ir slikta ekspluatācijas slava (“Hyundai”), vai arī līguma nosacījumos pēdējā brīdī kaut kas nepareizi mainīts utt.

Taču, ja šodien ar atpakaļejošu datumu varētu lemt: kas svarīgāk - tie pārdesmit miljoni eiro, kuri būtu pārmaksāti pirmajā iepirkumā, bet vilcieni jau būtu 2014. gadā, vai arī “ietaupītie” miljoni, bet šiem “ietaupītajiem” miljoniem pretī izniekoti 10 gadi, tad pareizāks lēmums būtu - varbūt nedaudz dārgāk, bet ātrāk.

Taču ja gribam būt vēsturiski precīzi, tad ne jau iepirkuma sadārdzinājums izšķīra tā likteni. To izšķīra politiskais voluntārisms. Vieglprātība un bezatbildība no viena cilvēka puses.

Politikā voluntārisms nozīmē amatpersonu lēmumus, kuri balstīti nevis uz objektīvu vajadzību bāzes, bet gan uz šo amatpersonu personiskajām vēlmēm. Piemēram, ja kādam Rīgas “saimniekam” sagribētos palmas Rīgas ielās un viņš vasarā uz Čaka ielas saliktu podus ar palmām, nedomājot, kas ar tām notiks, kad uznāks ziema. Tik uzskatāms voluntārisma gadījums Latvijas politikā nav bijis, bet uz to pusi dažkārt iet.

Taču atgriezīsimies pie vilcieniem. Par jaunu vilcienu nepieciešamību sāka runāt uzreiz pēc Latvijas iestāšanās ES 2004. gadā. Pasažieru pārvadājumi pa dzelzceļiem jaunajā 21. gadsimtā atkal nāca modē, un ES bija šīs modes avangardā. Reāli iepirkums tika izsludināts 2009. gadā, Valda Dombrovska (“Jaunais laiks”) valdības laikā, kad satiksmes ministrs bija Kaspars Gerhards (“Tēvzemei un Brīvībai/LNNK”).

Iepirkuma līgums paredzēja iegādāties 34 jaunus elektrovilcienus un septiņus dīzeļvilcienus par kopējo summu 610 miljoni eiro, no kuriem 140 miljoni eiro būtu ES Kohēzijas fonda līdzfinansējums. Vilcieniem vajadzēja sākt kursēt jau 2015. gadā.

Laikus tika sagatavots līgums (kā stāsta politekonomiskie konkurenti, it kā par labu “Stadler”), taču 2010. gada Saeimas vēlēšanas sajauca visas kārtis. Vēlēšanās pārliecinoši uzvar jaunizveidotā “Vienotība” - 33 balsis. Otrajā vietā - ZZS ar 22 balsīm. Abām šīm partijām kopā 55 balsis. Pārliecinošs vairākums.

Abi politiskie spēki ar vēlēšanu rezultātiem ir vairāk nekā apmierināti. Partiju līderi burtiski staro. Partiju birojos, kur notiek vēlēšanu rezultātu sagaidīšana, valda atmosfēra, it kā Latvijas hokejisti būtu ieguvuši olimpisko zeltu. Nevis bronzu, bet zeltu. Šampanietis līst kā Daugavas ūdens pavasaru palos. Nu tik būs. Priekšā četri gadi darba pilnām rokām, no kura, protams, atlēks arī kāda trekna skaida katram pašam. To visu lieliski atceros, jo biju tur uz vietas.

Tā dēvētā oligarhu apvienība jeb Šķēles/Šlesera “Par labu Latviju” iegūst astoņas balsis un nonāk dziļā opozīcijā ar ārkārtīgi niecīgu, lai neteiktu nekādu, ietekmi “lielajā” politikā. Izveidojas divu partiju (“Vienotība” + ZZS) koalīcija, kas bija un ir palicis nebijis gadījums Latvijas politikā. Divu partiju koalīcija pēc tam tā arī vairs nav izveidojusies.

Par satiksmes ministru kļūst vienmēr “lietas dēļ” uz sadarbību un kompromisiem gatavais Uldis Augulis (ZZS). Par spīti šķietamām ideoloģiskām pretrunām, praktiskos jautājumos “Vienotībai” un ZZS nav nepārvaramu domstarpību. Lai arī katram no šiem spēkiem ir savas intereses, tās vienmēr var “saprātīgi” atrisināt, izvirzot savstarpējus piedāvājumus, no kuriem nevar atteikties.

Zatlera nepārvērtējamā loma

Taču, kā tas bieži dzīvē gadās, iejaucas neparedzēts gadījums. Valdis Zatlers. Viņa politiskā dzīve savā ziņā ir traģiska, lai gan tikpat labi to var nosaukt arī par veiksmes stāstu. Zatlers bija talantīgs ķirurgs, sekmīgs, labi ieredzēts slimnīcas vadītājs. Visi, kas viņu pazina līdz prezidentūrai, par viņu atsaucas pozitīvi. Jauks, gudrs, atsaucīgs cilvēks, ar kuru patīkami komunicēt.

Grūti pateikt, ar ko viņš iekrita acīs Šķēlem, bet 2007. gadā, kad Tautas partijai piederēja koalīcijas kontrolpakete, Zatlers tika izvēlēts kā Kalvīša valdības prezidenta kandidāts. Tajā laikā pilnā sparā notiek nesamierināma cīņa starp oligarhiem un sorosiešiem, starp gaismas un tumsas spēkiem. Zatlers skaitās oligarhu kandidāts, bet sorosieši iestājas par “Saskaņas” izvirzīto juristu Aivaru Endziņu.

Liktenīgas sakritības rezultātā Zatlera kandidatūra tiek apstiprināta koalīcijas partiju vadītāju neformālā apspriedē ZZS pārstāvja Ingmāra Līdakas kabinetā Rīgas zooloģiskajā dārzā, kur Līdaka tobrīd strādā. Kad šī informācija noplūst presē, tad pret “oligarhu” kandidātu Zatleru izvēršas kampaņa kā “zvērudārza prezidentu”.

Nelielās politiskās pieredzes dēļ Zatlers pieļauj vēl vienu smagu kļūdu. Viņš nevainīgi atzīstas, ka esot kādreiz arī saņēmis un pieņēmis pateicīgo pacientu aploksnes. Kurš ārsts tajos laikos, ja vēl bija sācis strādāt padomju laikos, šīs aploksnes nebija saņēmis? Visiem deva, un visi ņēma. Tā bija ikdienas norma. Tā domāja arī Zatlers un, neko sliktu nedomājot, atzinās, ka arī viņa dzīvē ir bijuši šādi gadījumi. Tas ļauj laikrakstam “Diena” ar tā galveno redaktori, tolaik ārkārtīgi ietekmīgo Sarmīti Ēlerti priekšgalā izvērst pret Zatleru īstu vajāšanas kampaņu.

Zatleru lauž, lauž, līdz salauž

Tagad viņš jau tiek saukts nevis par zvērudārza prezidentu, bet prezidentu aploksni. Zatlera ievēlēšanas diena izvēršas par viņa publiskās pazemošanas dienu, kad preses konferencē divas laikraksta “Diena” reportieres neatlaidīgi un pamīšus viņam uzdod pielādētus jautājumus par viņa korupciju (aplokšņu saņemšanu) un nepiedienīgo veidu, kā ticis amatā (par zvērudārzu). Aizsteidzoties notikumiem priekšā, jāatzīst, ka šo spiedienu Zatlers tā arī neizturēja un drīz vien salūza.

Dažus mēnešus vēlāk, 2007. gada 3. novembrī, Doma laukumā ir paredzēts mītiņš tā brīža KNAB priekšnieka Alekseja Loskutova aizstāvībai pret Kalvīša valdības uzbrukumiem šim “gaismas spēku” bastionam. Laiks šajā dienā ir ārkārtīgi nemīlīgs. Smagām pārslām krīt slapjš sniegs. Cilvēki stāv Doma laukumā zem lietussargiem, kas vēlāk ļauj šo mītiņu nodēvēt par “lietussargu revolūciju”.

Uz tribīnes viss nākamās valdošās politiskās šķiras zieds. Lejā tumšā mētelī ar vaļēju kaklu bez šalles šajā drēgnajā laikā drebinās Valsts prezidents Zatlers. Galvenais šī pasākuma lozungs, kurš tiek skandēts ik pēc brīža: Atlaist Saeimu! Augšā tribīnē viens pēc otra runā oratori. Lejā valsts prezidents sarāvies čokurā salst.

Pēc pietiekami ilgas prezidenta pazemošanas pasākuma virsdiriģente Sarmīte Ēlerte beidzot žēlīgi aicina prezidentu uz tribīnes. Caur saucieniem “Atlaist Saeimu!” izskan atsevišķi izkliedzieni: “zoodārza prezidents”, “aploksne”. Ēlerte ar izstieptas rokas mājienu apklusina šos nejēgas. It kā sacīdama: apklustiet, muļķi, viņš jau ir mūsējais. Pārkalts.

Un patiesi. Zatlers pazemīgā balsī bikli murmina jauno dzīves saimnieku burvju vārdus: tiesiskums, Loskutovs, pilsoniskā sabiedrība, jābeidz politiskais cinisms un tamlīdzīgi. Pūlis Zatleru uzņem piesardzīgi. Atskan šķidri aplausi, bet pirmais solis garā ceļā ir sperts. Zatlers ir pārgājis citā nometnē.

No politiskā izdevīguma viedokļa Zatlers visu dara pareizi, bet tagad viņš jau ir cits cilvēks. Viņš pat stilīgo, nedaudz puicisko frizūru nomaina pret krietni nopietnāku, vecumam atbilstošāku. Jautrais, asprātīgais humora vecis Zatlers pārvēršas par nopietnu, smagnēju prezidentu Zatleru, kurš īsti savējais nekļūst ne Ēlertei ar viņas domubiedriem, ne vēl jo vairāk viņas oponentiem.

Lembergs nokaitina Zatleru

Šādā situācijā tuvojas jaunās prezidenta vēlēšanas, kuras paredzētas 2011. gada 2. jūnijā. 2011. gada aprīļa pirmajās dienās Zatlers aicina Lembergu uz prezidenta rezidenci Majoros. Privātai sarunai. Lembergs pa ceļam no darīšanām Rīgā, braucot uz Ventspili, iegriežas pie Zatlera. Laukā vēl pavasarīgi dzestrs. Cauri zemiem gubu mākoņiem laužas sārta pievakares saule. Aiz lielās stikla sienas var dzirdēt šalkojam jūru. Zatlers salej glāzēs vīnu. Gaidāmās sarunas tēma ir skaidra bez vārdiem. Par to diendienā runā mediji, runā kafejnīcās un Saeimas pīpētavā.

Par ko prezidenta vēlēšanās balsos ZZS? Vai Lembergs atbalstīs Zatleru uz otro termiņu? Šlesers un Šķēle jau paziņojuši, ka par Zatleru nebalsos. Viņu acīs viņš ir nodevējs, kurš nav attaisnojis viņam doto uzticību. Bet ko domā Lembergs? “Vienotība” ir par, palicis vienīgi viņš - šis augumā nelielais vīrs ar joprojām milzīgo politisko ietekmi. Kā viņš teiks, tā arī būs.

Zatlers saspringti gaida Lemberga galavārdu. Lembergs izliekas, ka aplūko prezidenta rezidences interjeru. Zatlera laikā te viss pārbūvēts. “Pēc Lilitas gaumes,” nodomā Lembergs. Zatlers rosina pacelt glāzes uz turpmāku sadarbību. Lembergs neslēpto mājienu izliekas nemanām. Viņam pašam patīk smalki ģērbties, un, zinot Zatlera sievas Lilitas līdzīgo aizraušanos, Lembergs sāk stāstīt par dizaineru veikaliem, kuros viņš pasūta sev drēbes.

Zatlers knapi valdās. “Ne par lupatām mēs te esam atnākuši runāt,” viņš gribētu teikt, bet iekož mēlē. Zatleram šķiet, ka Lembergs apzināti par viņu ņirgājas, jo par sievas “komisijas veikala pārdevējas” pagātni pilsētā bieži tenko. Taču likmes ir pārāk augstas. Zatlers visu pacietīgi piecieš, paklausīgi mājot ar galvu.

Beigās Zatlers neiztur un jautā tieši: “Lemberga kungs, nespēlēsim paslēpes. Vai es varu rēķināties ar jūsu balsīm?” Gaidot sev liktenīgo atbildi, Zatlers iedzer krietnu malku vīna. Taču Lembergs nav noskaņots ar esošo prezidentu sadzert tubrālības. Zatlers viņa acīs nav sevi pierādījis kā cilvēks, uz kuru var paļauties. Vēl vairāk. Zatlers nav sevi pierādījis kā cilvēks, kurš pelnījis cieņu. Lupata. Zemtupeļnieks. Tāpēc Lembergs turpina spēli.

“Prezidenta kungs,” Lembergs plāta rokas. “Jūs jau zināt, ka man kā partijas “Latvijai un Ventspilij” priekšsēdētājam Saeimā ir tikai trīs balsis. Daudze, Vucāns un šahiste Reizniece-Ozola. Ar tām droši varat rēķināties, lai gan arī Dana ir meitene ar patstāvīgu raksturu,” Lembergs, lēni izgaršojot vārdus, saka uzsvērti nopietnā balsī bez mazākās ironijas pieskaņas.

Ak tad tikai trīs balsis tev? Tieši šī uzspēlētā nopietnība izved Zatleru no pacietības. Viņš aizrijas ar vīnu, un atsevišķas lāses izšļācas no viņa mutes. Lembergs Zatlera sašutumu izliekas nemanām. Viņš turpina: “Jums, prezidenta kungs, būtu jārunā ar Augustu Brigmaņa kungu. Viņš ir ZZS priekšsēdētājs, frakcijas vadītājs un visu tur nosaka.”

Tikmēr Zatlers ir saņēmies, savaldījies, un turpmākā saruna notiek vēsi, formāli, bez savstarpējiem smaidiem. Ja tā, tad tā. Ar partijas līderi, kuram ir tikai trīs balsis Saeimā, valsts prezidentam nav daudz ko runāt. Viņam jau sen kolēģi prezidenta kancelejā iesaka atlaist to Saeimu, kura nevīžo viņu pārvēlēt. Tā arī būs jādara. Nepieciešams tikai atrast kādu kaut cik piemērotu ieganstu. Mūsu cilvēki gan jau to nokārtos.

Tas tik tiešām tiek nokārtots. Īsi pirms prezidenta vēlēšanām tiek ierosināts kriminālprocess pret Aināru Šleseru un Saeimai pieprasīta atļauja izdarīt kratīšanu Šlesera dzīvesvietā. Iepriekš izsludinātas kratīšanas bezjēdzība ir skaidra katram. Tāpat kā tas, ka tā ir klaja spēka demonstrācija: kurš kuru? Vai Saeima padosies spēka struktūru spiedienam? Saeima nepadodas, taču tas tiek pasniegts jau pavisam citādi. Saeima esot nostājusies “oligarha” aizstāvības pusē, nevis tiesībsargājošo struktūru pusē.

Lai kā arī būtu, trīs dienas pirms prezidenta vēlēšanām, 28. maijā, 21.00 Latvijas Televīzijā ar uzrunu tautai uzstājas valsts prezidents Valdis Zatlers. Viņš drūmi pelēkā apgaismojumā nolasa rīkojumu Nr. 2. Šis pasākums jau vēlāk tiks nodēvēts par “maijpuķīšu revolūciju”, kurai sekos “oligarhu kapusvētki” ar vispārējo līksmību par “gaismas spēku” uzvaru.

Vai tad tā var? Izrādās, ka var

Politiskā šķira kopumā (ne tikai “oligarhi”) ir šokā. Vai tad tā arī var? Vai tad tas nav kaut kas līdzvērtīgs valsts apvērsumam? Šādi gājieni taču izjauc valsts normālo attīstību. Izrādās, var. Ja vien šo apvērsumu “pareizi” noformē kā labu un taisnu lietu. Ja vien var priecāties par to, ka kādi netīkami cilvēki cieš.

Taču kamēr vieni Daugavmalā dedzina “oligarhus” simbolizējošās salmu lelles, citi jau gatavojas pārņemt politisko varu. Viņi raksta jaunās partijas statūtus un programmu. No Saeimas tribīnes sola nolikt deputāta mandātu, ja Zatleru nepārvēlēs, un lielākai pārliecība izspiež skopu vīriešu asaru, šos dedzīgos vārdus sakot.

Tā rodas Reformu partija, kura drīz vien elektorālu apsvērumu dēļ pārtop Zatlera reformu partijā (ZRP). Saeimas ārkārtas vēlēšanās 2011. gada 17. septembrī ZRP iegūst 22 deputātu vietas, “Vienotība” 20 vietas. Taču drīz vien pēc vēlēšanām no ZRP atšķeļas tā dēvētais Olšteina sešnieks ar pašu iepriekšējā sasaukuma deputāta mandāta nolicēju priekšgalā.

Satiksmes ministrija, kura atbildīga par vilcienu iepirkumu, nonāk ZRP pārraudzībā. Pareizāk sakot, tieši Olšteina sešnieks un “Vienotības” kādreizējais frakcijas vadītājs Dzintars Zaķis kļūst par šīs ministrijas kuratoriem, kamēr tās priekšgalā nomināli atrodas kādreizējais diplomāts, bezpartejiskais Aivis Ronis. Faktiski lietas kārto olšteiniešu izvirzītais valsts sekretārs Kaspars Ozoliņš.

No šī brīža vilcienu iepirkumā sākas pilnīgs purvs. Neviens nesaka, ka Gerhards vai Augulis būtu svēti, nesavtīgi un tikai par tautu, par valsti un sabiedrību domātu. Neidealizēsim valsts pārvaldes sistēmu. Lielāka vai mazāka koruptīvā komponente tur ir gandrīz vai neizbēgama. Taču abi minētie politiķi vismaz skaidri zināja, kā sistēma strādā. Olšteiniešiem ne tikai nav šo zināšanu, viņus tas absolūti neinteresē.

Kā ziloņi trauku veikalā viņi sagāž visu, ko var sagāzt. Visi konkursi tiek izgāzti, ES Kohēzijas fondu nauda tā arī netiek apgūta un aiziet zudumā. Pats vilcienu iepirkums uz vairākiem gadiem tiek norakts. Dīzeļvilcienu iepirkums ir norakts uz visiem laikiem, jo ES šāda tipa vilcienu iepirkumam līdzfinansējumu vairs nedod.

Būsim reālisti. Viss augstāk minētais ir tikai pieņēmumi, jo par izgāztajiem iepirkumiem ne tikai tiesiski, bet pat politiski neviens nekādu atbildību nav nesis. Tāpēc šodien vairs neviens nepateiks, cik kurš saņēmis vai, tieši otrādi, cik kuram aizgājis gar degunu. Tās visas ir tikai baumas, jo neviens nav nedz pieķerts, nedz pat kāds kriminālprocess uzsākts. Ir dažas tiesvedības par zaudējumu piedziņu, bet tie visi ir tehniski pārkāpumi, kuros korupcijas komponente ir tikai nojaušama, bet ne pierādāma. Tāpēc jau iepriekš atvainojos jebkuram, kurš būs iedomājies, ka apsūdzu viņu kādās nelikumībās. Par tām pat nedomāju runāt.

Mans mērķis bija cits. Parādīt, pie kādiem praktiskiem rezultātiem var novest it kā pat labi domāti, bet vieglprātīgi gājieni. Tādi, kādus 2011. gada 28. maijā dažas dienas pirms savas nepārvēlēšanas atļāvās toreizējais valsts prezidents Valdis Zatlers. Atlaida it kā Saeimu, bet praksē uz ilgiem gadiem nobremzēja vilcienu satiksmes attīstību valstī.

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...