Iesaki rakstu: 
Ar novēlošanos... bet vēlētos tomēr ieviest skaidrību tajā slavenajā "nācijas tēva" šmucē, kur viņš Gunāra Astras pieminekļa atklāšanā, ieskanoties valsts himnai, nenoņēma cepuri.
Patiesībā viss notikās savādāk... ne tā, kā to atspoguļoja sasodītie, sensāciju alkstošie žurnālisti. Un iemesls tam visam, kā parasti... vienkāršs pārpratums...
Tiek pārmests, ka Levitam nebija aiz muguras tajā brīdī viņa svīta - atbalsta grupa, kurai vajadzēja pamanīt šo neveiklo situāciju un atgādināt prezidentam par cepures noņemšanu.
Kā jau teicu, pārpratums... bija cilvēki, kas, himnai ieskanoties, redzot, ka "nācijas tēvs" neatkailina savu sirmo, sprogaino galviņu, paskaļi vērsās pie prezidenta: "Egil, hūte, hūte... !"
Bet vārds " hūte " tika saprasts citādāk... ne tikai Levits, bet viss pūlis padomāja, ka pieminekļa atklāšanas vietai tuvojas Aivars Lembergs, kuru tautā, kā zināms, arī sauc par "Hūti"...
Uz brīdi samulsa un sabijās pat tieslietu ministrs Bordāna kungs, kurš bija pārliecināts, ka ir ieslodzījis ļoti smagos noziegumos apsūdzēto Lembergu, tautā sauktu part "Hūti", aiz trejdeviņām atslēgām.
Tātad... Levita "imidžmeikeru" izsauktais "hūte" radīja nelielu haosu ceremonijas dalībnieku vidū, un visi aizmirsa uz brīdi gan par Levita nenoņemto galvassegu, gan par valsts himnu un pat par Gunāru Astru.
Pūlis grozīja galvas uz visām pusēm un mēģināja ieraudzīt valsts galveno "Hūti" - Aivaru Lembergu.
Bija pavisam loģiski, ka sirdsapziņas gūstekņa Gunāra Astras pieminekļa atklāšanas brīdī klāt jābūt arī otram mūsu valsts "sirdsapziņas gūsteknim"... ļoti smagos kriminālnoziegumos apsūdzētajam Aivaram Lembergam.
Bija skaidrs, ka Lemberga garderobē atradīsies arī kāds koši svītrains uzvalciņš, kurš sapasētu kopā ar piemineklī izkaltā Gunāra Astras svītraino cietumnieka apģērbu.
Kad beidzot noskaidrojās, ka satraukumam par "Hūtes" - Lemberga izbēgšanu no cietuma nav pamata, himna jau bija izskanējusi un mūsu "nācijas tēva" - debesu spīdekļa Levita galviņu joprojām rotāja viņa "hūte".
Un tālāko jūs jau zināt... sensāciju alkstošie "žurnaļugas" ātri vien izplatīja pa medijiem šo Levita misēkli. Ja Levitam pateiktu "Egil, noņem galvassegu...", nekāds skandāls nebūtu noticis...
P.S. Viena krietna "krievvalodīgā latviete" nesen izteicās, ka viņai kauns par krievvalodīgo "VATI"... un viņa izjūt atbildību un vainas sajūtu.
Gribu viņai teikt, lai pārāk nesatraucas... mums, latviešiem, savas "vates" ir pārpārēm.
Pret prezidentu "rumpīti" man bija vienaldzība... par prezidentiem Vējoni un Bērziņu man bija kauns!
Pret tagadējo prezidentu (ja drīkst viņu tā saukt) es izjūtu RIEBUMU!
Un nevajag tā mums satraukties... acīmredzot mūsu latviešu tauta ir to pelnījusi.
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
