Kad ērti ir tikai novada vadībai, ne iedzīvotājiem
Jānis Leja, Carnikavas novada domes deputāts26.03.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Ar jūsmīgiem tekstiem un skaistām fotogrāfijām sociālajos tīklos Carnikavas novada vadība šonedēļ paziņoja par jaunā bērnudārza – PII “Piejūra” nodošanu ekspluatācijā. Te varēšot uzņemt 210 bērnus no visa jaunā novada – Carnikavas un Ādažiem. Bērnudārzu rindu novadā vairs nebūs. Tā saka vēl esošā novada vadība. Bet vai “jaunais, ērtais, modernais” objekts ir ērts arī esošā Carnikavas novada iedzīvotājiem vai tomēr tikai vadībai, kas jau kaļ plānus darbam “jaunajā novadā”?
Pa kreisi un vēlreiz pa kreisi
Jaunais PII “Piejūra” atrodas Carnikavas novada Siguļos – ciemā, kas atrodas starp Saulkrastu šoseju un jūru, “aiz Gaujas”. Iepriekš te bija Siguļu internātpamatskola, kura jau kādu laiku slēgta. Pašvaldība nevēlējās piedalīties internātskolas uzturēšanā, un šādas iestādes novadā vairs nav. Tika pieņemts lēmums skolas vietā izveidot bērnudārzu. Sākotnējās remonta izmaksas lēsa līdz 1,5 miljoniem eiro, kas beigās pieauga gandrīz trīskārt, pārsniedzot 4 miljonus eiro.
Tiem, kas smalki nepārzina Carnikavas novada teritoriju, paskaidrošu – Siguļu ciems atrodas novada tālākajā galā, ja raugās no Rīgas puses. Lai tajā nokļūtu, braucot pa Saulkrastu šoseju, ir jāveic kreisais pagrieziens. Mēs zinām, cik noslogota ir šī šoseja darba dienu rītos un vakaros. Tagad klāt vēl nāks desmitiem auto, kas vedīs bērnus uz bērnudārzu. Papildus tam būs arī bērnudārza personāla auto plūsma, jo, ticiet vai ne, bet normāla, regulāra sabiedriskā transporta te nav. Ja dzīvo Carnikavā un vēlies nokļūt Siguļos uz darbu, pērc auto.
Papildus tam – lai izbrauktu no Carnikavas uz jau minēto šoseju, arī jāveic kreisais pagrieziens ļoti bīstamā krustojumā, kur regulāri notiek avārijas. Kad nu laimīgi esi ticis uz šosejas, burtiski pēc dažiem simtiem metru, uzreiz aiz Gaujas tilta atkal stājies šosejas vidū un mēģini veikt kreiso pagriezienu. Zināms, ka šo krustojumu plānots pārveidot, kreiso pagriezienu tajā likvidējot. Tātad, lai aizvestu bērnus no Carnikavas uz Siguļiem, iedzīvotājiem būs jāveic vairāku kilometru garš apkārtceļš gar Ādažiem.
Ja strādā Rīgā (un būsim godīgi – lielākā daļa Carnikavas iedzīvotāju strādā Rīgā), tad ik rītu un vakaru jārēķinās ar vismaz stundu vai pusotru garu papildu “izklaidēšanos” automašīnā, papildu auto plūsmu gan uz šosejas, gan pašā Carnikavā, piesārņotāku gaisu ar izplūdes gāzēm un kaitējumu vietējiem iedzīvotājiem. Man gribētos teikt, ka ar bērnudārza izveidi Siguļos esam aizgājuši “tiktāl pa kreisi”, ka diez vai spēsim normāli atnākt atpakaļ.
Novads zaudēs nodokļu maksātājus un līdz ar to arī ienākumus
Carnikavā tāpat kā Ādažos bērnudārza rindas “kustība” ir saprotama tikai tiem, kas šo rindu “uztur”, proti – novada Izglītības nodaļas vadībai. Visiem pārējiem – vecākiem, deputātiem, ikvienam no malas – nekad nav bijis skaidrs, pēc kādiem kritērijiem bērns saņem vai nesaņem vietu Carnikavā esošajā bērnudārzā “Riekstiņš”. Man zināms pat gadījums, kad bērns vecuma grupā līdz 3 gadiem bija pirmais rindā, bet uzaicinājumu uz bērnudārzu tā arī nesaņēma. Kāpēc? Jo grupiņā uzņēma 13 vai 14 bērnus un tie, kas iekļuva šajā grupiņā, bija atzīmēti ar neskaitāmiem “prioritārajiem kritērijiem”. Kurš no kritērijiem ir galvenais vai svarīgāks par citu, – neviens nezina, vari tikai zīlēt.
Situācijā, kad uz rindu bērnudārzā gaida vairāki desmiti bērnu, jauna bērnudārza izveidošana, protams ir apsveicama. Tikai, kā jau minēju, – tas izvietots lielākajai daļai carnikaviešu neērtā vietā, radot papildus apgrūtinājumu. Pirms dažiem gadiem bija piedāvājums iegādāties zemi Kalngalē bērnudārza būvniecībai, bet domes vadošie to noraidīja, turpinot uzstāt uz Siguļu internātpamatskolas pārveidošanu PII vajadzībām.
Jā, var piekrist, ka uz Siguļiem būs ērti nokļūt jaunā novada iedzīvotājiem no Ādažiem, kur arī ir problēmas ar bērnudārzu pieejamību. Bet cik godīgi ir iztērēt Carnikavas iedzīvotāju nodokļos samaksāto naudu, lai sarūpēto pakalpojumu turpmāk izmantotu tie, kas objekta finansēšanā nav piedalījušies? Varbūt tā ir “paklanīšanās” jaunā, apvienotā novada iedzīvotājiem ar vēlmi piesaistīt sev vēlētājus?
Esmu pārliecināts, ka daļa carnikaviešu bērnus uz Siguļiem nevedīs tieši tādēļ, ka tas ir tālu un neērti. Ko viņi darīs? Deklarēsies Rīgā un vedīs bērnus uz turieni. Bet novads zaudēs finanses, jo samazināsies ieņēmumi no nodokļiem. Jāsaka, par laimi valdošā pozīcija apdomājās un nevirzīja izskatīšanai ideju, kura paredzēja izslēgt no rindas un nepiešķirt līdzfinansējumu auklei vai privātajam bērnudārzam tiem iedzīvotājiem, kuri atteiksies no vietas PII “Piejūra”. Jā, arī tāda ideja izskanēja, lai piespiestu “iemīlēt” jauno bērnudārzu.
Nobeigumā vien gribu piebilst – man prieks, ka Carnikavā ir jauns bērnudārzs, pirmsskolas izglītības iestāžu izveidošana noteikti ir atbalstāma, bet konkrētā situācija man atgādina tādu padomju laika “padarīšanu”, sak’- mēs taču ceļu uzbūvējām, nu un kas, ka tas nekur neved, toties ir jauns un smuks. Kāpēc jums tas nepatīk? Ak, pa to nekur nevar aizbraukt? Toties piecgades plāns izpildīts.
Seko mums 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
