Iesaki rakstu: 
Ar lielu pompozitāti jūnija sākumā tika pieteikta žurnālistes Agneses Margēvičas divu publikāciju sērija Pielaižu biznesmeņi, kas vērsta pret atsevišķiem Drošības policijas (DP) darbiniekiem. Acīmredzamais šo rakstu mērķis ir amatpersonām izsniedzamo pielaižu sistēmas objektivitātes apšaubīšana, demonstrējot saistību starp DP strādājošajiem un dažām politiskajām partijām pietuvinātām personām, lai tādējādi censtos attaisnot žurnālistes jau sākotnēji skaidri nojaušamo pārliecību par savu pieņēmumu patiesumu.
Publikācijās sākotnēji neiedziļinājos, jo, virspusēji lasot, tajās minētie fakti likās pārāk izplūduši, taču kādudien par lielu pārsteigumu pats sev mediju apskatā citētajā Margēvičas publikācijā ieraudzīju arī Lemberga uzvārdu diezgan īpatnējā interpretācijā.
Publikāciju ievadā Margēviča daudznozīmīgi norāda uz savu pieredzi žurnālistikā – kopš 1998.gada, t.i., jau 17 gadu, ar šo faktoloģisko akcentu liekot nojaust, ka žurnālistes ilggadējā pieredze ir nopietna garantija faktiem, kas tiek izklāstīti minētajos materiālos.
Diemžēl man kā lasītājam, iepazīstoties ar tā saukto faktu daļu, kas attiecas uz mani, veidojas visai skarbs secinājums: ja arī citi publikācijās paustie apgalvojumi ir tikpat aplami un patiesībai neatbilstoši, šāda 17 gadu darbības pieredze noteikti nav profesionalitātes pazīme. Tāpat kā vecuma atnākšana pati par sevi nenozīmē viedumu un gudrību, acīmredzot arī ilgi darba gadi žurnālistikā automātiski nenozīmē izcilas faktu vākšanas dotības un spēju atšķirt vēlamo no esošā. Ja, protams, nav vēl sliktāk, kas nozīmētu profesionālisma trūkuma saistību ar klaju politisko angažētību.
Šādus pieņēmumus man ļauj izteikt publikācijā Pielaižu biznesmeņi 2 minētie fakti: „Par kurzemnieku Jāni Strodu savulaik neoficiāli izplatīti minējumi, ka viņam varētu būt īpaša lojalitāte pret Ventspils mēru Aivaru Lembergu. Tā balstās faktā, ka Strods savulaik trenējis tenisa spēlē Lemberga bērnus.”
Klaja nepatiesība, Margēvičas kundze! Mana meita Līga Lemberga nekad nav trenējusies tenisā, viņai līdz pat šim brīdim nav bijis vispār nekādas intereses par tenisa raketi, kur nu vēl par trenēšanos šajā sporta veidā! Savukārt dēls Anrijs Lembergs tenisu spēlē, taču viņš nekad nav trenējies ne Ventspilī, ne arī Jāņa Stroda vadībā!
Ar kurzemnieku Jāni Strodu, iespējams, esmu ticies savā dzīvē vienu reizi pirms aptuveni 15 vai 20 gadiem, kad viņš savas iestādes vajadzībām risināja policijas telpu nomas jautājumus Ventspils pilsētas pašvaldībā. Vairāk mūsu ceļi nav krustojušies ne darba jautājumos, ne privāti.
Žurnālisti, pildot savas profesionālās funkcijas, prasa atbildību no ikviena sabiedrības locekļa un izvirza augstus kvalitātes standartus jebkurā darbības jomā. Būtu tikai apsveicami, ja analogas prasības mediju pārstāvji attiecinātu arī uz sevi un savu profesionālo darbību. Tad neapšaubāmi arī 17 gadu pieredzei žurnālistikā būtu vērā ņemama nozīme!
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
