Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Kā jebkurām sabiedriskām struktūrām, arī partijām var gadīties neapzinātā kārtā piesavināties rakstura īpašības no savas priekšniecības. Tikai partiju gadījumā ir amizanti, ka iezīmes uz tām pārceļo pat no tādiem “lieldraugiem”, ko partiju biedri nemaz satikuši nav un saiknes ar kuriem rūpīgi noliedz.

Jau iepriekš pieminēts — uz Krieviju orientēti politprojekti dažādās valstīs ar laiku sāk pārņemt īpatnības, kas raksturīgas Krievijai: ne tikai retorika un argumentācija, bet pat attiecības biedru starpā sāk atgādināt putinismu, kur ir stingra “varas vertikāle” starp ierindas biedriem un partijas eliti.

Par mazāko brīvdomību tiek izslēgti gan ierindas biedri, gan domē ievēlētie deputāti (sk. bijušos “ušakoviešus” iepriekšējā Rīgas domes sastāva agonijas beigās), gan pat Saeimā tikušie — nesen no partijas izslēdza ne vien Vjačeslavu Dombrovski un Eviju Papuli, bet pat Ļubovu Švecovu. (Kas, neaizmirsīsim, ir atvaļināta Finanšu policijas pulkvede, nevis kāda Riebiņu novada pārdevēja, kas uz partijas popularitātes viļņa iekļuvusi Saeimā.)

Taču varam redzēt, ka šī psiholoģiskā atkarība no bara vadoņiem izpaužas arī citās partijās, kur partijas “lieldraugu” rīcības un uzvedības modelis ar laiku sāk ietekmēt partijas vadību, bet no turienes pamazām — vairāku gadu laikā — nonāk arī līdz ierindas biedriem, kas sāk pārņemt attiecīgās uzvedības īpatnības.

Ja partijas vadītājs ir kopumā loģisks, spējīgs un darbīgs (pat, ja ne īpaši mīlēts sabiedrības vairākumā), tad arī partijas biedri ar laiku iegūst līdzīgu reputāciju. Viens no piemēriem varētu būt Aināra Šlesera daudzie politprojekti, ko viņš savulaik mainīja biežāk nekā Džilindžers — sievas: Šlesers no politikas varbūt ir pagājis nost, taču politikā palikušie viņa agrākie partiju biedri (tādi kā Juris Radzēvičs, Oļegs Burovs, Eiženija Aldermane u.c.) tiek, pirmkārt, uzskatīti par pieredzējušiem profesionāļiem reālā darba veikšanā, ko respektē pat viņu politiskie sāncenši. Un tikai tad viņus uzskata par politiķiem.

Cita veida piemērs — pēc Andra Šķēles aiziešanas no politikas viena vēlēšanu cikla laikā sabruka agrāk valdošā Tautas partija, jo tās biedri vairs nebarojās no tās ambiciozitātes, ko izstaroja partijas faktiskais līderis. Pazūdot līdera vilkmei, vietā neradās cits līderis ar kaut vai pusi no Šķēles vilkmes, un iepriekš neapturamā politiskā mašīna izčākstēja.

Tāpat kā partiju naudas devēju labās īpašības var celt savu politprojektu veiktspēju, tikpat nopietna ir pretējā iespēja: psiholoģiskā ietekme no naudasmaisiem var nogremdēt labi gribošus cilvēkus, kuri partijā sastājušies aiz tiešām labiem un apsveicamiem motīviem. Mūsu visu acu priekšā norisinās KPV LV drāma: naudas paņemšana no Rūdolfa Meroni grupējuma bija beigu sākums partijai, kas spēja piesaistīt t.s. protesta vēlētājus kā vēl neviena cita partija pirms tam un pat ieguva nomināciju Ministru kabineta veidošanai.

Taču jau pirms pēdējām Saeimas vēlēšanām bija zināms, ka Meroni grupējums caur savu “veļas mazgātavu” SIA Media Support maksājis Artusa Kaimiņa firmai Suņu Būda pa 5000 eiro mēnesī, par ko KNAB tagad prasa Saeimai izdot A. Kaimiņu kriminālvajāšanai. Savukārt A. Kaimiņa tuvākajam līdzgaitniekam Atim Zakatistovam maksājumi nākuši no atkritumu nozares uzņēmēja Viestura Tamuža biznesa, par ko Zakatistovs pat pirms Kaimiņa tika pie krimināllietas, kas jau tiek skatīta tiesā.

Ja deputāts ņēmis naudu no Meroni caur starpniekfirmām, tad ir tikai loģiski, ka beigās ir krimināllieta — tā vajadzētu notikt jebkurā līdzīgā gadījumā un ar jebkuru korumpantu, ne tikai Meroni kabatā esošajiem. Taču KPV LV biedri — arī tie, kas nav ne Kaimiņa, ne Zakatistova tiešie sabiedrotie un nav ne pie kāda veida “siles” — nodarbojas ar partijas dalīšanu, paralēliem kongresiem, to apstrīdēšanu UR un tiesās, valdes iecelšanām, atcelšanām un izmešanām no amatiem (tajā skaitā tādiem, kuros ķildnieki vēl nav lāgā ievēlēti), un šie procesi iet tikai plašumā. Vieni otrus apsaukā par “melno reiderismu”, tātad lieto tipisku postpadomju biznesa atņemšanas raksturojuma leksiku.

Jau vismaz 15 gadus Ventspils tranzītbizness ir bijis tādā stāvoklī, kādā tagad ir KPV LV partija. Vispirms uzņēmumus, kas tolaik bija sekmīgi ne tikai Latvijas mērogā, sāka pārdalīt Oļega Stepanova un Rūdolfa Meroni grupējums ar veselu baru dažādiem “līdzgaitniekiem”, “tankistiem” un “biorobotiem” (apzīmējumi atšķirās atkarībā no tā, kas šos vārdus viņiem veltīja). Bizness sāka aiztecēt starp pirkstiem. Vēlāk Stepanovam ambīcijas sakāpa galvā vēl vairāk nekā pirms tam, viņš sagāja naidā ar Meroni grupējumu — un zaudēja paša savulaik izraisīto tranzītkaru līdz ar visu vēl atlikušo biznesu.

Aizritēja pāris gadi, un Olafs Berķis, tolaik viens no A/S Ventbunkers akcionāriem, mēģināja no turienes izdzīt Meroni — uz pāris gadiem viņam tas pat izdevās, un Ventbunkeram atsāka iet uz augšu kravu apjoms. Taču Meroni ar savējiem viņu no turienes izspieda, sākot izpārdot aktīvus, un tagad kravu apjoma ziņā no Ventspils atlikusi vien vāja atblāzma no iepriekšējās vilkmes. Notiekošo raksturoja paralēlas akcionāru sapulces, strīdi ar UR par to reģistrēšanu, nepārskatāmas tiesvedības visās iespējamās instancēs utt. Labākā ilustrācija šiem absurdiem — bija laiks, kad vairāk nekā gada garumā akcionāru sapulces Kālija Parkā notika katru darbadienu!

Nepilnu pusgadu pēc KPV LV iekļūšanas Saeimā no partijas un frakcijas izslēdza Aldi Gobzemu, kurš mēnesi iepriekš centās sastādīt Ministru kabinetu, un viņa izslēdzējus vadīja Artuss Kaimiņš — vēl nesen viens no Gobzema tuvākajiem draugiem. Pagāja pusgads, un no partijas līdz ar frakciju tika izslēgts pats Artuss — viņa izslēdzējus vadīja Atis Zakatistovs, vēl nesen viens no Kaimiņa tuvākajiem draugiem.

Pirms mēneša, 12. decembrī bija pienākusi kārta pašam Zakatistovam. Zinot iepriekšējo pieredzi, viņš pamanījās vienlaikus sasaukt konkurējošu biedru pilnsapulci, kurā viņa sabiedrotajiem bija paredzams vairākums — taču viņu no partijas nolēma izslēgt abi vienlaikus notiekošie un konkurējošie partijas kongresi, ieskaitot paša draugu kontrolēto! Zakatistovam nekas cits neatlika kā pacelt rokas un izstāties no Saeimas frakcijas, kuru viņš pats vēl tajā rītā vadīja.

Ar to, protams, nekas nav beidzies: izrādās, ka nedēļu iepriekš jau bijis vēl viens kongress, kurā par KPV LV priekšsēdētāju ievēlēts Rolands Millers. Uzņēmumu reģistrs vakar negaidītā kārtā tomēr apstiprināja 6. decembra kongresa rezultātus, kas nozīmē, ka divas paralēlās atkārtotās pilnsapulces 12. decembrī varēja arī nesanākt. Līdz ar to var teikt, ka partijas ierindas biedri devuši savu novērtējumu Saeimas frakcijas un ministru darbam, jo pašreiz spēkā esošajā valdē nav neviens pats KPV LV Saeimas deputāts vai ministrs — valdē ievēlēti Toms Andersons, Elita Lazda, Artūrs Vējš, Agnese Zaļakmentiņa, Miks Vizbulis, Raimonds Nipers un Rolands Millers.

Beidzot miers mājās? Kur nu: Rolands Millers, lai arī tika ievēlēts par partijas priekšsēdētāju pēdējā mirklī un jau sāka sniegt lielas intervijas, beigās esot... atteicies uzņemties šo amatu, neparakstot piekrišanu. Savukārt Ralfs Nemiro — ekonomikas ministrs, Saeimas deputāts, Rīgas mēra amata kandidāts — arī izslēgts no partijas, tāpēc rīkojas, lai UR piereģistrētu 12. decembra atkārtotās pilnsapulces rezultātus, jo (cik var saprast) tajos viņš neskaitās izslēgts. (UR tagad būs jāizlemj dilemma: vai atkārtotā sapulce, ja pirmā no sapulcēm tomēr spējusi pieņemt lēmumus, kas tagad reģistrēti, maz bijusi vajadzīga.) Nav skaidrs, vai spēkā paliks KPV LV lēmums mainīt nosaukumu.

Nepārtrauktas ķildas kā eksistences forma ir raksturīgas ne tikai tur, kur parādās Meroni grupējuma ēnas. Zakatistova naudas devējs Tamužs tāpat ir iesaistīts rūgtās tiesvedībās ar savu biznesa partneri Simanoviču, kas caur tiesām, akcionāru ķīviņiem un izmeklēšanas iestādēm, tāpat arī neizbēgamo smakas celšanu medijos cenšas pārdalīt atkritumu biznesu.

Vārdu sakot, drīz varēsim teikt: “Ļauj man pavērot partijas uzvedību, un es pateikšu, kas tai dod naudu un rīkojumus!”

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

15

Egils Borats

FotoAcīmredzot prezidents Egils Levits uzskata, ka pēdējā laikā viņa  neveiklo frāžu un paziņojumu skaits nav pietiekams, lai pilnībā samulsinātu Latvijas cilvēkus, un tāpēc viņš turpina runāt arvien dīvainākas lietas.
Lasīt visu...

21

Alda Gobzema rekviēms

FotoTuba Mirum (Pastarā diena) – ar to mūsu valdībai un visiem ļaunajiem spēkiem draud Aldis Gobzems kopš tā brīža, kad iesaistījās par cīņu pie varas galda. Gobzema aktivitātes var pielīdzināt kopējai plūsmai, kura sākās ar Brexit kampaņu un Donalda Trampu nākšanu pie varas ASV un notikumiem citur pasaulē, kur par galveno dzinuli ir ārējs vai iekšējs drauds, briesmas, netaisnība. Gobzems draud ar procesu sākšanu visiem par neslavas celšanu, bet sausais atlikums ir tāds, ka nekas tāds nav noticis. Turpretim ir ierosināti procesi pret viņu par neslavas celšanu, kur verdikts ir bijis viens ne Aldim par labu.
Lasīt visu...