Iesaki rakstu:

Bez diskusijas. Bez brīdinājuma. Bez elementāras domāšanas. Ieslodzījuma vietu pārvalde ir nolēmusi paspēlēties ar dinamītu. Ne burtiskā, bet sociālā nozīmē. Zem šķietami nevainīga likumprojekta (MK noteikumu projekts “Brīvības atņemšanas iestādes iekšējās kārtības noteikumi”, ID 23-TA-1386) paslēpts brutāls aizliegums: nolemts liegt ieslodzītajiem piekļuvi jebkādām videospēļu konsolēm ar interneta pieslēguma iespēju. Tātad visām mūsdienu konsolēm. Punkts.

Oficiālā versija? Atļautas būs konsoles “bez tīkla moduļa”. Realitāte? Tās sen vairs neeksistē – neražo, netirgo, dabūt nevar. Tas ir kā pateikt: “Spēlēt drīkst, bet tikai uz konsoles, kuru nav iespējams nopirkt.”

Un šeit sākas groteska. Valsts klusē. Cilvēki maksā. Simtiem tuvinieku – māsas, sievas, tēvi – joprojām pērk šīs konsoles uz nomaksu. Iedomājieties, kāds prieks kamerā: “Tev dāvana – spēļu konsole!” Tikai pēc dažām dienām pienāk ziņa: “Izmet miskastē. Tava valsts tā lēma.”

Kāpēc tas notiek? Nauda, kā vienmēr. Jo par katru konsoli tiek maksāts. Un, ja par konsoļu lietošanu tiek maksāts, bet ierīces vēl drīkst ienest – jāļauj pasūtīt, samaksāt, nodot... un tikai pēc tam aizliegt. Lai sistēma nopelna. Netīri, bet efektīvi.

Samērīgums? Cilvēktiesības? Humānisms? Nē. Nav pat informatīvas kampaņas, kur nu vēl sabiedriskas apspriešanas. Nav nekādas ietekmes analīzes. Tikai klusēšana. Tikai cinisms. Tikai sods.

Konsole ar Wi-Fi, bez interneta? Tas nav “drauds drošībai”. Tas ir dārgs plastmasas klucis. Latvijas cietumos Wi-Fi oficiāli nav. Pat ja būtu – bez parolēm un tīkla konfigurācijas ierīce neko nevar. Šobrīd konsoli padarīt “nedrošu” ir iespējams tikai ar kārtīgu devu iztēles vai kontrabandas telefonu kabatā. Un tad, dārgie draugi, jautājums nav par konsoli. Jautājums ir par režīma kontroles caurumiem kā Šveices sierā.

Paskatāmies uz āru. Kanāda? Ierobežo funkcijas. Norvēģija? Arī Breivīkam pieejamas videospēles. Lielbritānija? Ierobežo, bet neaizliedz. Latvija? Aizliedz. Visiem. Jo nespēj pārvaldīt.

Kas būs tālāk?

- Neapmierinātība kamerās.

- Dumpji.

- Pieteikumi tiesā.

- Bojāta manta.

- Un, protams, miljoni no nodokļu maksātāju kabatas kompensācijām.

Tikmēr valsts ierēdņi glīti uzvalkos taisnojas: “Tās ir drošības intereses.” Kādas, tieši? Kur? Kad pēdējo reizi Latvijā konsole tika izmantota kā instruments noziegumam? Cik tādu gadījumu ir? Kur statistika, pētījumi?

Nav argumentu. Ir tikai ideoloģija. Vecā, putekļainā padomju doktrīna: ieslodzītais nav cilvēks. Viņam nav jāspēlē. Nav jārelaksējas. Nav jādzīvo, tikai jāsēž. Jāsēž, jāpazemojas, jājūtas kā dzīvniekam būrī.

Bet mēs jau saprotam: videospēles palīdz. Psihologi to zina. Jau gadiem zinātnē pierādīts – tās mazina stresu, depresiju, trauksmi. Tās saglabā cilvēkā cilvēku. Tāpēc arī šis aizliegums nav nejaušība. Tas ir instruments. Lēts, brutāls, represīvs instruments.

Un tagad, brīdī, kad Latvija tik skaisti runā par taisnīgumu, rehabilitāciju un humānu sodu, aiz slēgtām durvīm top spridzeklis. Jo šī nav cīņa par plastmasas kastītēm. Šī ir cīņa par to, vai Latvija spēj būt civilizēta valsts – arī aiz restēm.

Aicinu:

- Ministru prezidenti – apturēt šo idiotisko projektu;

- žurnālistus – padarīt šo par virsrakstu;

- sabiedrību – neklusēt.

Jo šoreiz, kad spēle beigsies, neviens vairs nesmiesies.

Seko mums

Перевод страницы в Google Translate this page with Google