Iesaki rakstu: 
Kas gan var būt saldāks kā tas, ka savā pēdējā darba dienā iestāde, kurā vairāk nekā desmit gadus esi bijis sabiedrisko attiecību nodaļas vadītājs (lasi – slimnīcas tēla veidotājs), saņem apbalvojumu par labākās iestādes reputāciju konkrētajā nozarē? Tā nav tikai labi padarīta darba sajūta, tas ir kas vairāk. Tas ir augstākais novērtējums jebkuras iestādes/kompānijas tēla veidotājam par godprātīgu un mērķtiecīgu darbu, ko pamanījuši ne tikai tavi tuvākie, bet ko redz un novērtē sabiedrība kopumā.
Šis būs personīgs stāsts, kurā man pārmetīs emocijas, bet esmu pietiekami racionāls cilvēks, lai prastu nošķirt pliku vāvuļošanu no racionāliem argumentiem.
Mana sieva, Romēna Namniece, kopš Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā (BKUS) ir sabiedrisko attiecību dienests, ir bijusi tās vadītāja (20 gadus arī logopēds). Laba, slikta vai vēl kaut kāda – lai spriež sabiedrisko attiecību nozares, veselības aprūpes cilvēki, kolēģi vai ikviens, kam ir bijusi kāda profesionāla sadarbība ar viņu.
Cik man zināms, patiesu mīlestību pret iestādi, kurā viņa strādāja, Romēna ir mantojusi no saviem vecākiem, kuri arī visu savu darba mūžu ir nostrādājuši šajā klīnikā. Grozies, kā gribi, šo gadu laikā arī es tīri nevilšus esmu kļuvis par slimnīcas fanu, patriotu - un ne tikai tāpēc, ka jau 5 gadus dziedu viņas izveidotajā BKUS korī. Lai arī virspusēji, bet tomēr krietni vairāk kā ikdienas portālu komentētājs orientējos procesos, kas notiek slimnīcā.
Par būtību.
Sakarā ar sabiedrisko attiecību dienesta un dienesta vadītājas amata likvidāciju, R.Namniece savu amatu pamet, sākot no 1.jūlija, jo nepiekrīt turpināt darba attiecības jaunizveidotajā Komunikāciju un mārketinga daļā, kurā tiek piedāvāts komunikāciju speciālista amats par ievērojami zemāku atalgojumu nekā līdz šim. Interesanti, ka par jaunizveidotās struktūRas vadītāju tiek iecelts sabiedrisko attiecību (SA) konsultants. Tiktāl viss varētu būt pieņemami, jo neba jau Namniece ir vienīgais iespējamais nodaļas vadītājs.
Viss šis “reorganizācijas stāsts” sākās nedaudz agrāk, kad valdes priekšsēdētāja gada sākumā aizmuguriski, neinformējot tā brīža SA dienesta vadītāju, darbā SA nodaļā pieņem “komunikāciju konsultanti” Daci Preisu – cilvēku bez mazākās izpratnes par veselības aprūpi, vērā ņemamas pieredzes un sasniegumiem sabiedrisko attiecību nozarē.
Kā vēlāk privātā sarunā atzīst priekšniece, uz jautājumu, kāpēc SA dienesta vadītājai aizmuguriski tiek pieņemti šādi lēmumi, viņa vaļsirdīgi atzīst “man tā gribējās”, pie reizes atzīstot, ka kopumā viņa novērtējot Namnieces lojalitāti pret slimnīcu, bet, neskatoties uz to, viņa viņai līdz galam neuzticoties.
Arī to es varu pieņemt un saprast, ja vien kopš A.Čakšas valdīšanas slimnīcā šis būtu pirmais gadījums. Slimnīcas personāls labi zina, cik pēdējos gados “no ielas” paņemti konsultanti, kuri īsā laikā kļuvuši par noskatītās struktūrvienības vadītājiem. Starp citu, par R.Namnieci medicīnas personāls jau sen labsirdīgi vīpsnāja - cik tad ilgi “pēdējais mohikānis” vēl noturēsies klīnikā?! (Visi “ļaunie” ir tie, kuri strādāja iepriekšējā valdes priekšsēdētāja laikā – no pārējiem Čakša pakāpeniski bija atbrīvojusies labu laiku iepriekš.) Tagad slimnīca ir pilnībā atbrīvojusies no sliktās karmas, aleluja! Arī nodaļas reorganizācija tiek pamatota, lai ekonomētu un racionāli izmantotu BKUS līdzekļus, taču, kā redzams, jaunā struktūra ir identiska iepriekšējai, atskaitot jaunā vadītāja algu.
Kas man devis tiesības vērtēt, un kāpēc es vispār izsakos?
Sāksim ar būtisko: šī nav cīņa par “netaisniem lēmumiem” – tie bieži ir subjektīvi. Sajūtot pirmās pazīmes, ka A.Čakšai ir plāns tikt vaļā no Romēnas, es biju pirmais, kas viņu mudināja darbu slimnīcā pamest. 20 gadi vienā darba vietā – tas ir ļoti solīdi. Iespējams, cilvēks patiešām var “izdegt”, viņam var sākt trūkt motivācija, jaunu izaicinājumu. Taisnību sakot, es gan neko tādu Romēnas uzvedībā nemanīju.
Šis drīzāk ir mēģinājums pievērst sabiedrības un veselības nozarē strādājošo cilvēku uzmanību BKUS (un ne tikai) notiekošajā, par ko man zināms ne tikai no sarunām ģimenē. Slimnīcas gaiteņos personāls par slimnīcā notiekošo saka, ka tagad slimnīcas himna ir Z.Liepiņa “Klusā dziesma” (https://www.youtube.com/watch?v=FWsQb879RSM) ar Viktora Kalniņa vārdiem: “Paciet klusu, ja sejā tev spļauj / paciet klusu, un malā ej / Nelien tur, kur tev liegts / dari to, ko tev liek. Ja ir melns, saki balts / ja ir netīrs, saki, tīrs…”
Šis ir “līdēju” laiks. Līdēji nav vis dakteri, māsiņas, personāls, kuri ar sirdi un dvēseli strādā pacientu labā. Līdēji ir daļa slimnīcas valdes un tai pietuvinātās personas, kuras Bērnu slimnīcu ieņēmuši politiskās konjunktūras rezultātā, vai izcilas “saldās mēlītes” īpašnieki, kuru nākotne ir atkarīga tikai un vienīgi no pareizajiem cilvēkiem slimnīcas vadībā.
Daži jautājumi.
- Paskaidrojiet man kā Latvijas pilsonim, nevis kā R.Namnieces vīram – kā tas iespējams, ka milzīgas bērnu klīnikas valdes priekšsēdētāja vienlaikus var būt arī Stradiņu klīnikas valdes locekle? Baidos, ka ar špagatu te ir par maz – te ir jāmāk kādi vingrinājumi, kas ir daudz iespaidīgāki par vienkāršiem stiepšanās vingrinājumiem.
- Paskaidrojiet man, kā tas ir iespējams, ka SA “konsultantam” bez pieredzes, zināšanām nozarē no pirmās dienas tiek noteikts ievērojami lielāks atalgojums kā cilvēkam, kas lielā mērā izveidojis slimnīcas tēlu tādu, kāds tas zināms šodien, un par ko tiek saņemta reputācijas balva?
- Vai to mēs saucam par labu pārvaldību, ka bez konkursiem šādi “konsultanti”, kuru vienīgā vērtība ir viņu solījums vietā un nevietā virs galvas vicināt karogu ar A.Čakšas ģīmetni, pāris mēnešu laikā tiek iecelti par dažādu struktūrvienību vadītājiem?
- Vai tā nav “likteņa ironija” klasiskajā tās izpratnē, ka Namniece “brīvprātīgi” A.Čakšu informē par darba attiecību izbeigšanu ar slimnīcu, nākamajā dienā slimnīca saņem balvu par labāko reputāciju nozarē, ar kuru sabiedrību iepazīstina jaunā SA vadītāja Preisa? Tuk, tuk – tur, augšā, kāds visu redz!
Slimnīcas tēlu veido nevis vienpersoniski Anda Čakša, Romēna Namniece, plaša profila konsultanti un valdes “locekļi”, bet gan cilvēki, kas ikdienā ar savu darbu, attieksmi pret pacientiem un ikvienu, kas ienāk pa Vienības gatves vārtiem, dara visu iespējamo, lai tie pa vārtiem izietu ar gandarījuma sajūtu. Vai starp tiem ir valdes locekļi un konsultanti – ļoti, ļoti šaubos!
Noslēgumā.
Esmu milzīgs Z.Liepiņa daiļrades cienītājs, taču nekad neesmu bijis un nebūšu Viktora Kalniņa rakstīto rindu piekritējs – tāda attieksme pret cilvēkiem, kuri ir pelnījuši vairāk kā formālo “Žēl, ka tu tā izlēmi. Ar cieņu A.Čakša.” No rakstītā Jūs jau noprotat – šo Čakšas reformu uztveru ļoti personīgi, un nevis tāpēc, ka mana dzīvesbiedre ir pretīgā un pazemojošā veidā piespiesta atteikties no darba slimnīcā, bet gan par veidu, KĀ tas izdarīts.
Ja valdes priekšsēdētājai būtu kaut mazākā cieņa pret cilvēkiem, kas gadiem kalpojuši, darījuši, krituši, cēlušies, negulējuši, atkal darījuši, viņa būtu atradusi cieņpilnu un saprotamu veidu, kā no tiem atbrīvoties. Turpmāk, esiet droši – Jūs daudz biežāk redzēsiet/lasīsiet par A.Čakšas personīgajiem sasniegumiem veselības aprūpes nozares druvas kopšanā (ar bildēm) – slimnīca tagad var lepoties nevis ar savu, bet ar A.Čakšas privāto tēla veidotāju D.Preisu, kas darīs visu, lai apliecinātu uzticību savam saimniekam.
P.S. Nez kā veselības ministrs Guntis Belēvičs vērtē lielākās bērnu klīnikas sabiedrisko attiecību nodaļas vadītājas ierakstus sociālajos kontos? Slimnīcas “konsultants”, atrodoties jaunajā amatā, par SAVAS nozares ministru raksta šādu tvītu: “2065 gadā 1% smēķētāju un grādīgo lietotāju? Ko pīpē veselības ministrs šobrīd?” [26.03.2015.] Cieņa un respekts par apbrīnojamo drosmi!
P.P.S. Mana sieva darba piedāvājumus neizskata.
Raksts nav ne apmaksāts, ne saskaņots ar BKUS pirmo SA dienesta vadītāju.
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
