Iesaki rakstu: 
Pēc raksta ”Kad valsts kļūst par bendi” publicēšanas daži lasītāji lūdza informēt par notikumu turpmāko gaitu, ko arī daru.
Iepriekšējā stāsta saturs dažos vārdos.
Pēc vairākus gadus ilgušas tiesāšanās maratona vīrietis zaudē mājokli, peļņu nesošu saimniecību, ģimeni, naudu un beigās – arī veselību. (Starp citu, absurdos, klaji netaisnīgos tiesas lēmumus un spriedumus pieņēmusi bēdīgi slavenā Iveta Silicka, tiesnese - alkoholiķe, kura tika pieķerta pie automašīnas stūres gandrīz 3 (!) promiļu reibumā, bet, pēc masu informācijas līdzekļu ziņām, pēc divām nedēļām dzēra un brauca atkal, izraisot avāriju. Par manu pieredzi ar šo tiesnesi ir raksts “Ārprāta anatomija 6 jeb Kad maskas krīt”). Lai izdzīvotu, uzlabotu veselību un nodrošinātu uzturlīdzekļus savam nepilngadīgajam dēlam līdz pilngadības sasniegšanai, vīrietis pārdod mantotu īpašumu, darījumam izmantojot SEB banku.
Vīrietim atrodoties ārzemēs, LR Valsts ieņēmumu dienests “iztīra” viņa SEB bankas kontu un nolaupa 9357 eiro. Vīrietis, pārradies Latvijā, VIDā uzraksta iesniegumu par naudas atgriešanu, jo iekasētais IIN ir iekasēts nelikumīgi pat pēc Latvijas valsteles likumiem. No VID tiek saņemta atbilde iesniegumu “neizskatīt pēc būtības”. Vīrietis nonāk neapskaužamā situācijā. Veselības dēļ darbaspējas ir ierobežotas, vairāku gadu iztikai un uzturlīdzekļiem dēlam bankā noliktā summa – nozagta. Ar banku ir noslēgts līgums par uzturlīdzekļu automātisko maksājumu. Nu vairs nav, ko pārskaitīt. Nav ilgi jāgaida, kad iesaistās ZTI, kas tulkojumā nozīmē – zvērināti tiesu izpildītāji. Jo vīrietim nav vairs naudas, bet vēl ir, ko atņemt – automašīna un lauku īpašums.
Lasītājs jau būs nopratis, ka rakstu par savu pieredzi. Jā, - dzīve ir neprognozējama “lieta”. Vismaz man tā sagādā pārsteigumu pēc pārsteiguma. Gluži kā tajā afrikāņu spiričuelā: “Sometimes I'm up, sometimes I'm down; O, yeah Lord!” (Dažreiz esmu priecīgs, laimīgs, dažreiz – pretēji; O, jā, Kungs!) Nupat man bija pietiekoši iztikas līdzekļi vairākiem gadiem, nākošā brīdī nav nekā, un visādi parazīti jau sūc manas asinis.
Jo citādi kā par parazītiem nevar nosaukt ne Latvijas valsti, ne tiesu izpildītājus. Ja par pēdējiem viedoklis ir diezgan skaidrs, tad valsts ir superliekule. Viņa ar vienu roku dod, bet ar vismaz astoņpadsmit rokām ņem. Kad nav, ko ņemt – sūc asinis. Jo citādāk nevar ilustrēt teju neticamo cinismu un nekaunību mēģinājumos atstāt savu pilsoni bez maizes. Un, lūk, pēdējie notikumi.
Kā jau minēju, man noslēgts līgums ar SEB banku par uzturlīdzekļu automātisko maksājumu, tādēļ sagrabināju un iemaksāju savā kontā divu mēnešu pārskaitījumam nepieciešamo summu. Šodien Jaunjelgavas novada dome ieskaitīja 72.00eur veselības uzlabošanai. Jauki, - nāk Jaungads, naudiņa noderēs. Diemžēl tā nosprieda arī viens no tiesu izpildītāju netīrās cunftes pārstāvjiem – zvērināts tiesu izpildītājs Edgars Mihailovs un naudiņu savāca. Mīnusi vien palika...
Es, šķiet, neesmu pārāk progresīvs un neeju “laikam līdzi”. Jo es neparko nevaru saprast, kā var ložņāt pa cita cilvēka kabatu/kontu kā pa savu. Bez nekāda brīdinājuma, bez jebkādas informācijas. Viņam taču ir gan mans epasts, gan tālruņa numurs. Galu galā var FB uzrakstīt, ja galīgi nevar citādāk. Bet var taču. Ja grib. Bet negrib, jo viņiem ir izdevīgi jebkādi kavēti maksājumi. Tā ir šo suņu maize.
Velnišķīgajai “trīsvienībai” - (valsts-banka-tiesu izpildītāji) interesē tikai viens – maksimāla peļņa. Kaut vai pār izpostītām dzīvēm, nedzimušiem bērniem, kaut vai pār līķiem. To rāda arī vairāku lielu uzņēmumu taktika. Piemēram, Latvenergo. Agrākos laikos kārtība norēķinos bija skaidra un saprotama – ja kāds neapmaksāja skaidros un saprotamos elektrības rēķinus, saņēma brīdinājumu. Ja klients brīdinājumu neņēma vērā un rēķinu neapmaksāja, elektrības padeve viņam tika pārtraukta. To atjaunot varēja, apmaksājot rēķinu un elektrības padeves atjaunošanu. Viss skaidrs. Godīgi.
Tagad vairs tā nav. Klients var nemaksāt par elektrību un par to, kas sazīmēts rēķinos, pat netērēt to vispār, elektrības padeve pārtraukta netiks. Pat, ja māja, vasarnīcas vai dzīvokļa īpašnieks dzīvo ārzemēs, “elektrības” rēķini turpinās krāties, bet elektrību neatslēgs. Taktika ir skaidra. Summa nenovēršami augs. Ja cilvēkam ir elektrības pieslēgums, tad viņam ir nekustāas īpašums. Vai kaut kas cits. Bet, ja viņam ir nekustams īpašums, tad viņam ir, ko atņemt.
Un, tā kā pašlaik Latvijā elektrības rēķinos pati elektroenerģija sastāda vien nelielu daļu, bet ir iekļauta tās “piegāde” un “OIK”, faktiski – zils gaiss, tad pārtraukt attiecības ar “slaucamo govi”, t.i. - klientu ir galēji neizdevīgi. Jo, pat nenonākot līdz īpašuma ūtrupei, ja ir uzsākta “parāda” (smieklīgi, vai ne? Cilvēks var pat nebūt neko ņēmis, bet parāds aug!) piedziņa, izdevumi “būtiski pieaug”, jo ietver tiesu izpildītāju “atalgojumu”. To, ka tie nav mazi, zina visi Latvijas iedzīvotāji. Daudzi šīs nožēlojamās “profesijas” pārstāvji ir kļuvuši par miljonāriem. Lūk, kādēļ “rēķinu” nemaksātājiem elektrība atslēgta netiks.
Līdzīgi kā valsts ir ieinteresēta, lai ceļu satiksmes dalībnieki pārkāptu noteikumus (jo naudas sodi ievērojami papildina valsts kasi), kā farmācija un ārsti ir ieinteresēti, lai cilvēki nebūtu veseli, kā bankas ir ieinteresētas, lai jūs visu mūžu dzīvotu parādos, tā arī manā gadījumā kāds ir ieinteresēts mākslīgi radīt problēmas, lai varētu brutāli kontrolēt manu naudu un dzīvi. Jo, atkārtoju, mans bankrots tiesu izpildītājiem būtu “normāls ķēriens” - varētu notirgot lauku īpašumu un tehniku. Par maniem bērniem, protams, neviens nedomās...
Jo kā izskaidrot to, ka manā kontā esošo naudu banka saskaņā ar līgumu nepārskaita uzturlīdzekļiem, bet atļauj ar to rīkoties tiesu izpildītājam? Un viņš jau “savu” paņems. Un mani izdevumi “būtiski pieaugs”...Lūk, laikam arī atbilde.
Bet valsts... Organizācija, kura sākotnēji bija domāta, lai atvieglotu iedzīvotāju dzīvi, nu ir uzkundzējusies un kļuvusi par reketieri. Kalpone nemanāmi pārvērtusies par saimnieci... Par trulu, bezsirdīgu, bezgala alkatīgu un ļaunu veidojumu, kuram neinteresē ne tu, ne tava ģimene, ne tavi bērni, ne tavas problēmas, ne tava dzīve kopumā. Tu viņai esi tikai resurss...
Un par šo valsts seju nav jābrīnās. Paskat, cik Latvijas politikā, ekonomikā un sabiedriskajā dzīvē ietekmīgu cilvēku izrādījušies vien nožēlojami “stukači”... Amorālu cilvēku nākšana pie varas vienmēr rada problēmas. Problēmas visiem, kuri nepieder pie viņu loka. Bet manas problēmas tikai izgaismo to milzīgo netaisnību, zagšanu, trulumu un nekaunību, kura ir kļuvusi par neatņemamu šodienas Latvijas vizītkarti...
Seko mums 
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
Rosļikovs visu acu priekšā gatavo augsni krievijas specoperācijai tautiešu aizstāvēšanai. Saku kā režisors, kurš kaut ko saprot no dramaturģijas likumiem. Ja viņu nenoņem no trases savlaicīgi (likuma pārkāpumi acīmredzami, un to var izdarīt legāli), tad gaidiet tankus Rīgas ielās, iespējams, jau rudenī.
Gan jau arī šoreiz polittehnoloģi būs atraduši veidu kā lielākajai daļai pilsoņu uzlauzt apziņas kodus, apiet krititiskās domāšanas barjeras un panākt saviem klientiem vajadzīgos rezultātus. Visiem nevajag. Tikai vairākumam. Tātad grābekļi ir sagatavoti vajadzīgās krāsās un izlikti iepriekš aprēķinātās vietās. Vairākums ar garantiju uzkāps. Tas tā, ievadam.
Pēdējās nedēļas jau bija tik notikumu pilnas, ka ziņu atkarības sirdzējiem nebija laika ne normālai ēdienreizei, ne mierīgi uz poda pasēdēt. Tipiska aina – glaudāmrīks vienumēr rokā, nedaudz šķielējošs acu skats displeju nepamet ne uz mirkli. Un te nu sākās tādi trakumi, salīdzinājumā ar kuriem Holivudas pasakas sāka izskatīties garlaicīgas kā komjauniešu atskaites. Bet lai nu uguņošana, neticamie video skati un pārgudrā spriešana par ģeopolitiskajām sekām paliek citiem.
