Iesaki rakstu: 
Jebkurš karš beidzas ar mieru, un arī aktīvai karadarbībai Ukrainā reiz pienāks gals, turklāt, kā tas būs redzams tālāk, Ukrainas gadījumā uz to nenāksies ilgi gaidīt. Likumsakarīgi, ka jau šodien tiek domāts par to, kādai būt drošības sistēmai Eiropā pēc aktīvās kara fāzes pabeigšanas, jo to, ka iepriekšējā sistēma mainīsies objektīvu apstākļu dēļ, nesaprot tikai idiots un Latvijas politiskā elite.
13.jūnija intervijā medijam “Defense One” ASV aizsardzības ministra vietniece Ketlīna Hiksa (Kathleen Hicks), runājot par ASV ilgtermiņa politiku attiecībā uz Ukrainu, saka: „Es domāju, ka šodien mēs varam būt pārliecināti par to, ka Ukraina pastāvēs kā suverēna valsts un šai valstij būs nepieciešams militārs potenciāls, lai sevi aizsargātu. Tādēļ, skatoties nākotnē, mēs domājam par to, kādi līdzekļi nepieciešami ukraiņiem, lai sevi aizsargātu ilgākā perspektīvā.” Runājot par perspektīvu, ministra vietniece atzīmē, ka ir runa par 5, 10 un 20 gadiem uz priekšu. Turklāt ir runa ne tikai par bruņojumu: „Mēs cenšamies domāt ne vien par aprīkojumu, bet arī par ilgtermiņa apmācību un citiem aizsardzības sistēmas elementiem, kas tiem būs nepieciešami.”
Teksta oriģināls šeit:
Kādi var būt secinājumi no iepriekš teiktā?
Pirmkārt. Pentagons ir pārliecināts par to, ka krievam Ukrainā būs p…zda. Kā uzskata vērā ņemami militārie apskatnieki, tad, veicot bruņojuma piegādi un ukraiņu apmācību, kā plānots, Ukrainas Bruņoto spēku plaša mēroga pretuzbrukums var sākties augusta beigās un okupanti var tikt atspiesti 23. februāra pozīcijās līdz gada beigām. Jāpiezīmē, ka apbruņošana ar modernu bruņojumu un personāla apmācība, turklāt karadarbības apstākļos, nav vienkāršs process. Shēma varētu būt šāda - tiek apmācīts personāls vairāku nedēļu ilgumā ASV bāzēs Eiropā, tad tiek piegādāta attiecīgā bruņojuma neliela partija karadarbības zonā un novērots, cik efektīvi tas darbojas. Ja rezultāts apmierinošs, tad šis bruņojums tiek piegādāts lielākā apjomā. Cik var spriest no publiski pieejamas informācijas, tad pirmā M142 Himars (High Mobility Artillery Rocket System) partija četru iekārtu sastāvā jau veiksmīgi darbojas, sistemātiski iznīcinot pretinieka komandcentrus un munīcijas noliktavas.
Otrkārt. ASV plānos ir pārveidot Ukrainas BS atbilstosi NATO standartiem. Pie tam, iet runa ne vien par modernu bruņojumu un apmācītu personālu, bet arī par militāriem reglamentiem un taktiku. Tas nozīmē, ka Ukrainas rīcībā, formāli pat neesot NATO sastāvā, būs atbilstoši NATO standartiem sagatavoti bruņotie spēki un, ņemot vērā ukraiņu pieredzi pilna mēroga karadarbībā un viņu kaujas garu, šī valsts var kļūt par nozīmīgu militāri politisku centru Eiropā. Domājams, ka šādu sabiedroto vēlētos redzēt ne viena vien NATO Austrumbloka valsts.
Šajā sakarā nāk prātā Kremļa pasludinātie tā sauktās “specoperācijas” mērķi – Ukrainas demilitarizācija, denacifikācija un NATO “apdraudējuma” likvidācija. Aha, ha, ha! Kā tas izriet no iepriekš sacītā, tad ar pirmo būs veicies īpaši labi. Un kā ar otro? Ja pirms Krimas okupācijas promaskaviski un uz Rietumiem orientēto iedzīvotāju attiecība varētu būt 50% / 50 %, tad tagad, pēc okupantu veiktajām sistemātiskajām civilo objektu apšaudēm un pastrādātajiem kara noziegumiem šī attiecība ir 10% / 90% ne par labu Kremlim. Nu tad varbūt NATO būs aizvācies no Krievijas robežām, kā tas tika pieprasīts Kremļa ultimātā mudaka S.Rjabkova izpildījumā neilgi pirms iebrukuma Ukrainā: “NATO, savāciet savas mantas un aizvācieties uz 1997.gada robežām.” Un šeit atkal obloms. Tiek plānots un NATO Madrides samitā tiks apstiprināts ātro reaģēšanas spēku būtisks palielinājums, tiks nostiprināts NATO austrumu flangs, un tuvākajā laikā tiks uzņemtas jaunas dalībvalstis - Somija un Zviedrija. Ar ko arī apsveicu Rjabkova kungu un viņa saimnieku - visu laiku un tautu dižāko stratēģi un “zemju savācēju” V.Putinu.
Par to, kāda būs Eiropas drošības sistēma ilgtermiņā, domā ne vien ASV, bet arī briti. Boriss Džonsons ir nācis klājā ar iniciatīvu par militāras un ekonomiskas savienības izveidošanu, pieaicinot Ukrainu, Poliju un Baltijas valstis. ASV pastāvīgā pārstāve NATO Džulianna Smita (Julianne Smith) 14. jūnija tiešsaistes preses brīfingā, atbildot uz žurnālista jautājumu par ASV attieksmi attiecībā uz Borisa Džonsona iniciatīvu, skaidro:
“Kā jau es to tikko pieminēju, mēs pašreiz domājam par to, ko vēl NATO alianse varētu darīt, lai nostiprinātu tās austrumu flangu. No ASV skatu punkta raugoties, ko mēs redzējām gadu garumā, tas ir, kā izveidojās daudzskaitlīgas divpusējas attiecības starp valstīm. Bija valstis, kuras apvienojās, veidojot jaunas aizsardzības iniciatīvas. Es to raksturotu ka mini laterālas formācijas, kuras izveidojās gadu garumā. Acīmredzot mēs atbalstām iniciatīvas, kas palīdzētu stiprināt kapacitāti. Ja NATO dalībvalstu starpā izveidotos grupas ar ciešākām savstarpējām attiecībām, kas kopumā nostiprinātu aliansi, tad tas ir tas, ko mēs vēlētos redzēt.”
Teksta oriģināls šeit:
Šī gada 30.maijā portālā PIETIEK tika publicēts mans raksts ar virsrakstu “Vai Eiropā ir nepieciešams jauns militāri politisks bloks”. Lūk, izvilkums no tā:
Un tagad par drošības garantijām. Jebkurš projekts, vai tas būtu uzņēmējdarbības jomā vai politikā, balstās uz dalībnieku interešu kopību. Ja šī kopība zūd, tad projekts ir lemts neveiksmei. Šis princips būtu jāievēro, arī veidojot militāri politiskas savienības. Turklāt dalība vienā savienībā vai aliansē neizslēdz dalības iespēju kāda citā ar nosacījumu, ja galvenie mērķi un uzdevumi nav pretrunā. Piemērs tam ASV, Lielbritānijas un Austrālijas Indijas-Klusā okeāna stratēģiskas partnerības izveide kā pretspars Ķīnas dominancei šajā reģionā. Šis pats princips ļauj izveidot aizsardzības aliansi valstīm, kas jūt apdraudējum no Krievijas puses, un pirmām kārtām tās ir bijušās PSRS Austrumu bloka valstis, Baltijas valstis un tagad arī Ukraina, kurām ir kopēja robeža ar potenciālo agresoru. Vēl vairāk, jaunā bloka aizsardzības plāni var tikt integrēti NATO aizsardzības plānos, turklāt formāli atsevišķas valstis neskaitītos NATO dalībvalstis. Jāpiezīmē, ka šādas jaunas alianses izveide neprasītu ievērojamus papildu finanšu līdzekļus, jo balstītos uz dalībvalstu esošo militāro potenciālu. Kopīgās mācībās būtu jāatstrādā sadarbība ar NATO.
Kā tas redzams, tad jautājums ir aktuāls. Raisa izbrīnu tas, ka šī tēma vispār netiek apspriesta Latvijas medijos. Dažādi dīvāna eksperti spriež par notikumiem Ukrainā, atgremojot pirmavotus, un tas arī viss. Varbūt būšu kaut ko palaidis garām, bet vienīgā reize, kad kaut kas sakarā ar to tika pieminēts, bija LTV 31.maija raidījums “Šodienas jautājums”, kur tika intervēts Eiroparlamenta priekšsēdētājas vietnieks Roberts Zīle. Raidījuma septītajā minūtē jautājums par jaunām savienībām tika skarts. Turpat gan Zīles kungs piebilda, ka runāt par to ir stipri pāragri.
Pilns raidījums ir noskatāms šeit:
Cienījamie dāmas un kungi! Runāt, domāt un rīkoties ir pēdējais laiks. Latvija drošības garantiju jomā vienmēr bija un būs lūdzējas lomā. Bet varbūt “latvietim parastajam” nemaz nevajag savu valsti? Šajā sakarā atsaukšos uz vēl vienu savu šeit publicēto rakstu, kur tika pateikts:
„Un tā, Latvija ir palikusi viena pārspēka priekšā. Ko darīt? Varbūt vienoties kopīgā spēka dziesmā, cerot, ka naidnieks nodrebēs? Laikam ir vajadzīgs vēl kaut kas. Moderns bruņojums, augsts personālsastāva sagatavotības līmenis, kompetenta militārā vadība, rūpīgi sagatavoti aizsardzības operatīvie plāni - būtiskas lietas, bet ir vēl kaut kas būtiskāks - motivācija aizstāvēt valsti. Ukraiņiem tā ir atbilstošā līmenī, bet kā ir Latvijā? Gribētos kļūdīties, bet tomēr - no 25 līdz 30% pasīvi vai aktīvi atbalstīs okupantus, 10% būs gatavi aktīvai pretestībai, bet pārējie vai nu pametīs valsti, ja būs tāda iespēja, vai pielāgosies, kā jau ierasts. Būs tādi, kas muldēs par nācijas izdzīvošanu. Citi teiks, ka galvenais ir ekonomika un pārējais ir pupu mizas.”
Būšu pateicīgs, ja kāds pārliecinās mani, ka kļūdījos, runājot par tiem procentiem.
Rodas loģisks jautājums - kāda mārrutka pēc britu vai poļu vecim spēka gados jāriskē ar savu veselību, aizstāvot kādu, kas pats to nevēlas darīt, vēl vairāk - nevēlas, lai kāds to darītu viņa vietā. Gadsimtu laikā iemantotā dzimtcilvēka mentalitāte “latvietim parastajam” nekur nav zudusi. Jēdziens “nacionāla valsts” viņam ir aktuāls tiktāl, ciktāl tas neskar viņa personīgās intereses, un karot viņš ies tikai svešu kaklakungu labā, pirms tam dabūjis ar pletni pa muguru. Un kā jau kārtīgs zemnieks, kas visu radis darīt gruntīgi, arī karos viņš gruntīgi savu kaklakungu labā.
Atvainojos par šo nelielo lirisko atkāpi un nobeigumā pieskaršos vēl vienam jautājumam, kas gan pa tiešo nav saistīts ar raksta virsrakstu, tomēr sasaucas ar šeit pievienoto foto no Ukrainas. Prezidents Zelenskis, vēršoties pie G7 samita dalībniekiem, aicināja noteikt Krievijai terorismu atbalstošās valsts statusu. Ka jau tas bija gaidāms, atsaucības nebija, un Makrons jau paspēja izteikties, ka šāds formulējums ir lieks. Šajā sakarā svaiga informācija no Ukrainas.
Tikai laika posmā no 25.06 līdz 28.06 Krievija pa apdzīvotām vietām Ukrainā ir izšāvusi 131 raķeti ar šādu rezultātu: tirdzniecības cents Kremenčugā - 20 bojāgājušie, 59 ievainoti, 40 bezvēsts pazuduši; Harkiva - 5 bojāgājušie, 22 ievainoti, tai skaitā 5 bērni; Lisičanska - 10 bojāgājušie, tai skaitā bērni, 19 ievainoti (šāviņš trāpīja cilvēku rindā, kuri stāvēja pēc ūdens); Očakova - 3 bojāgājušie, tai skaitā 1 bērns, 6 ievainotie.
Tam vēl var pieskaitīt iepriekšējos okupantu “panākumus” “denacifikācijas” procesā: dzelzceļa stacija Kramatorskā (pamatā evakuējamie sievietes un bērni) - 50 bojāgājušie, tai skaitā 5 bērni, 100 ievainoti, tai skaitā 16 bērni; teātris Mariupolē ar uzrakstu “bērni” - 300 bojāgājušie (pēc citiem datiem līdz 600)
Šis saraksts ne tuvu nav pilns. Saskaņā ar ANO cilvēktiesību komisāra biroja datiem Ukrainā katru dienu tiek nogalināti vidēji divi bērni, bet četri tiek ievainoti. Atbilstoši Ukrainas Ģenerālprokuratūras datiem uz 25.06.2022 Ukrainā nogalināti 339 bērni un 611 ievainoti.
Ukrainas valdībai un parlamentam neviens neliedz pašiem noteikt valsts - terorista statusu Krievijai ar visām no tā izrietošajām sekām un, pirmkārt, attieksmē pret teroristiem, kas tiek saņemti gūstā. Kā trāpīgi izteicās pazīstamais apskatnieks Jurijs Švecs, runājot par agresoru, tad tā nav armija, bet ģenētisku atkritumu banda, kas pelnījuši atbilstošu attieksmi.
* Literārs pseidonīms
Seko mums 
Kādā senāku laiku dziesmā vai pat kinematogrāfiskā tēlā (atmiņa diemžēl vairs nav saglabājusi precīzākas ziņas par konkrētu avotu) – dzimtene alegoriski salīdzināta ar pamātes tēlu. Vai šis salīdzinājums patiešām ir absurds? Uzkrītoši pieaugošs empātijas deficīts pārvaldē (bet ne tikai), absurdā un nesamērīgā nodokļu nasta, uz tās rēķina pārmērīgi uzblīdusī un dāsni atalgotā birokrātija, ārišķīga eksaltācija un vienlaikus – neadekvāti augsts pašnovērtējums, tiesiskais nihilisms tur, kur tas nekādā gadījumā nedrīkstētu būt, un tamdēļ – nereti veselajam saprātam gluži vienkārši nepieņemama netaisnība – daudziem padarījusi dzīvi gluži vai nepanesamu. 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
