Iesaki rakstu: 
Droši vien man, atrodoties ārzemēs, nav tiesību mudināt Latvijas cilvēkus uz radikālām rīcībām. Tāpēc vēlos aicināt pārdomāt kādu būtisku izšķiršanos, kas patlaban virmo nojautās. Kurai pusei mēs piederam? Esam pati vājākā Baltijas valsts, un nekur citur nav tāda "Добро пожаловать в Латвию, русские вояки!" aicinoša skulptūru ansambļa.
Mūsu piederību parāda tie simboli, kas mums visapkārt. Rīgā seno ēku fasādēs redzamas dīvainas skulptūras, formas un zīmes, par kuru īsto nozīmi varam tikai minēt. Monumenti ielās un parkos nes piemiņu no pagātnes, ar ko mūsu sabiedrība vai tās daļas vēlas identificēt sevi arī šodien. Uzvaras piemineklis Pārdaugavā līdz šim nesa piemiņu par padomju (krievu) armijas uzvaru pār (vācu) fašismu.
Padomju iekārta droši vien ir nesusi mums vairāk posta nekā fašisms, tomēr sabiedrības ietekmīgākajai daļai ir iebildumi tieši pret fašismu. Tāpēc arī ansamblis tika saglabāts, neskatoties uz aicinājumiem to novākt. Savulaik pret to protestēja diezgan aktīvi, taču ar laiku protestētāji kaut kur klusi pazuda. Tas vedina uz domām, ka ansambļa saglabāšanā ir ieinteresēti ietekmīgi spēki un tam būs svarīga simboliska nozīme nākotnē.
Uz Krieviju orientētai sabiedrības daļai tas ir pielūgsmes objekts, Latvijas patrioti to pacieš, bet ietekmīgie izmanto, lai manipulētu ar abām minētajām grupām savās interesēs. Tā tas bija līdz šī gada 24. februārim. Iebrūkot Ukrainā bez jebkāda pamatojuma un attaisnojuma, krievu armija ir pārvilkusi svītru savam iedomātajam atbrīvotāju tēlam. No šī brīža tā ir trula masa, kas bez jebkādas cilvēciski saprotamas idejas uzbrūk, iznīcina un cenšas pakļaut valsti un tautu.
Līdz ar to zūd attaisnojums arī ansambļa eksistencei. Ja gatavojamies to nojaukt, tad jārēķinās ar krieviski orientētās daļas pretestību. Mums būtu jāatrod pašapziņa un miers, lai argumentēti paskaidrotu mūsu motīvus. Šī betona izstrādājuma turpmāka atrašanās pilsētas centrā nav pieļaujama sakarā ar krievu armijas statusa izmaiņu. Jauno agresora armijas statusu ir noteicis šīs armijas virspavēlnieks.
Neapmierinātajiem krievu kopienas pārstāvjiem ir iespēja izvēlēties. Ja vēlaties dzīvot Latvijā kā lojāli pilsoņi un iedzīvotāji, lūdzu, nomierinieties. Turpretim, ja atzīstat vērtības, ko iemieso minētais ansamblis, tad jūs nostājaties pret Latvijas tautu un valsti. Ir sagaidāms, ka Krievijas armija iebruks Latvijā tieši tāpat, kā tā iebruka Ukrainā.
Diemžēl šajās dienās izskan apvainojumi krievu tautai, un tas nav pieļaujams. Personiski aizskarošus izteicienus var atļauties tikai gļēvulis, kurš runā no zaudētāja pozīcijas. Nepazemosim sevi ar naidu un rupjībām, nedosim vaļu emocijām. Nekā personīga, tikai objektīvi apstākļi, mūsu rīcībā ir argumenti.
Varētu daudz runāt par atšķirībām latviešu un krievu mentalitātē. Esmu pietiekami ilgu laiku dzīvojis gan Krievijā, gan citās valstīs un kultūrās. Gribētu apgalvot, ka lielas atšķirības starp mums nav. Ja nu vienīgi latviešu pārlieku lēnīgā daba. Tamdēļ Latvijas krievi ir drusku izlaidušies un taisa latviešiem uz galvas. Maza korekcija te būtu pašā laikā.
Vēl ir būtiski, kāda ir mūsu sabiedrības vadība. Krievi tradicionāli ciena varu un izdara tālejošus secinājumus par tautu un sabiedrību kopumā atkarībā no varas īpašībām. Kāda mums ir vara Latvijā? Vai paši latvieši spēj cienīt šo varu? Ko mēs gaidām no cittautiešiem? Nav brīnums, ka gadās dzirdēt tādus izteicienus: „Кто такие латыши? П...сы.”
Izskan viedoklis, ka esot notikusi kārtējā vienošanās starp rietumvalstīm un Krieviju par ietekmes zonām. Krievijas prezidents esot ieguvis autoritāti pār visām bijušās PSRS teritorijām. Iespējams, ka tā arī ir, un šajā gadījumā mūsu centieni ap pieminekli zaudē jēgu. Par šādu scenāriju liecinātu Uzvaras ansambļa saglabāšana pretī jebkurai loģikai, NATO dalībvalsts galvaspilsētas centrā slavinot Krievijas agresoru armiju.
Man vairāk gribētos ticēt citam scenārijam, jo krievu izredzes Ukrainā nav spožas. Masīvs uzbrukums prasa pārāk daudz resursu, bet ilgtermiņā Krievijas armijai nāksies cīnīties ar ukraiņu tautu, nevis armiju. Turklāt Rietumu sankcijas ir tik smagas, ka var novest pie Krievijas sabrukuma.
Vajadzētu gatavoties arī šādai notikumu attīstībai. Tad Latvija varētu atzīt Abrenes Tautas republiku (ATR) un mēģināt noskaidrot, kur iet ATR austrumu robeža. Sekosim notikumiem un domāsim līdzi.
Seko mums 
5. martā Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija (turpmāk – Tautsaimniecības komisija) pirms pirmā lasījuma skatīja Ekonomikas ministrijas (EM) sagatavotos un Ministru kabineta atbalstītos grozījumus Negodīgas tirdzniecības prakses aizlieguma likumā (NTPAL). Tas, ka šādi grozījumi taps, bija zināms jau krietni agrāk – pēc Konkurences padomes (KP) veiktās "Olu, zivju, piena, gaļas, graudu un maizes produktu mazumtirdzniecības tirgus uzraudzības" (turpmāk – KP tirgus uzraudzība) un tai sekojoša paziņojuma, ka mazumtirgotāji vietējām pārtikas precēm nosaka lielākus uzcenojumus nekā importētajām.
Kamēr mūsu nevarneši cīnās ar savām sīkajām ķibelēm, mēģinot samazināt birokrātiju un domājot, kādu vēl formālu kosmētisko remontu veikt savai brūkošajai Vienotības dirškenu koalīcijai, VĀCIJA BLIEŽ PA RITĪGO! BLIEŽ TĀ, ka tas ATSAUKSIES UZ visu EIROPU!
Cik laba var būt diena Arodbiedrību vadoņiem, bet lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju tā ir trauksmaina! Droši vien jautāsiet – kādēļ trauksmaina? Mēģināšu ieskicēt trauksmes iemeslus vēsturiskā kontekstā.
Neatkarīgi no tā, cik daudz mēs sacenšamies savās analīzēs un komentāros, lai rastu jaunus, gudrus veidus, kā pateikt "Tramps ir stulbs”, viņš, visticamāk, nemainīsies. Ar to mums ir jāsadzīvo. Šķiet, ka Eiropa nesaprot vienu lietu: Tramps ir ASV prezidents.
Iedomājaties, ka oriģinālā 2011, gadā pasažieru plūsma Rail Baltica tika plānota 3,26 miljoni pasažieru (2040 gadā). Pēdējā 2024.gada CBA dokumentos atradīsiet 51 miljonu pasažieru (2056. gadā).
Rīgas rajona tiesa 14. februārī piemēroja apcietinājumu Aleksandram Gapoņenko, kurš jau iepriekš ir ticis sodīts par nacionālā naida kurināšanu. Vladimirs Žirinovskis reiz solīja Baltijas valstis pārvērst par Krievijas guberņām, Gapoņenko droši vien cerēja reiz kļūt par gubernatoru... Bet nu būs jāsēž cietumā, nevis gubernatora krēslā.
Pagājusi nedaudz vairāk nekā nedēļa, kopš animācijas filma "Straume" pārrakstījusi Latvijas kino vēsturi, saņemot "Oskaru" kā labākā pilnmetrāžas animācijas filma. Kamēr filmas veidotāji turpina darbu pie nākamā projekta, tikmēr politikas veidotājiem arvien jādomā ne vien par plašāku atbalstu kino nozarei Latvijā, bet jāizmanto mirklis Latvijas tēla un Latvijas kā kino uzņemšanai draudzīgas valsts popularizēšanai.
