Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Kādu spēli spēlēsim?

Jānis Miezītis
22.02.2016.
Komentāri (38)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Mēdz teikt, ka dzīve ir kā spēle un katrai spēlei ir savi noteikumi. Tad nu domās uzspēlēsim šādu spēli. Kādas dziļas un pietiekoši platas upes vienā krastā uzaicināsim nostāties desmit vīrus, bet otrā upes krastā noliksim desmit miljonus eiro. Katrs, kurš pārpeldēs upi, saņems vienu miljonu. Papildus vēl izdalīsim šiem vīriem ķēdēs iestiprinātas svaru bumbas, kuras pieslēdzot sev pie kājām, upes pārpeldēšana kļūst neiespējama. Vai atradīsies kāds, kurš labprātīgi būs ar mieru pie savas kājas šādu svaru bumbu pieķēdēt? Domāju, ka ne. Visi vīri pat nedomās ņemt rokās svaru bumbas, bet metīsies ūdenī un, draudzīgi viens otram piepalīdzot, peldēs pakaļ saviem miljoniem.

Un tagad izmainīsim spēles noteikumus. Katram no vīriem dosim iespēju brīvi un netraucēti pieķēdēt svaru bumbu pie kājas kādam no saviem kolēģiem un, pārpeldot upi, otrā krastā saņemt arī kolēģim paredzēto miljonu. Domāju, ka ar šādiem noteikumiem visticamāk visi vīri stāvēs upes krastā ar svaru bumbām pie kājām, bet miljoni tā arī paliks upes otrā krastā.

Kāpēc es šeit stāstu par tādu dīvainu spēli? Tāpēc, ka kaut kas līdzīgs šodien notiek Latvijā. Ļoti daudzi no mums cerībā personīgo labklājību palielināt uz citu rēķina ar augošu sajūsmu un izdomu kar klāt „svaru bumbas” saviem līdzcilvēkiem, saviem tautiešiem. Saeimā iekļuvušie deputāti, lai atstrādātu savai ievēlēšanai iztērēto personīgo un partijas sponsoru naudu, lai saglabātu savu priviliģēto stāvokli un nākotnē varbūt pat iekļūtu vēl labāk apmaksātos amatos, ir gatavi pieņemt tautas dzīvi apgrūtinošus vai pat tautai atklāti kaitējošus likumus un lēmumus, parakstīt valstiski neizdevīgus līgumus vai galvojumus un ignorēt visus iebildumus, protestus un konstruktīvus priekšlikumus, kas nāk no tautas.

Valsts pārvaldē strādājošie ierēdņi un citi birokrāti rūpēs par personīgo labklājību, baidoties pazaudēt savu darbu un cerot ar padevīgu kalpošanu veiksmīgi kāpt tālāk pa karjeras kāpnēm, ir gatavi jebkuru pieņemto, valstij vai tautai neizdevīgo likumu vai lēmumu bez iebildēm iestrādāt konkrētos noteikumos, nolikumos, projektos. Valsts kontroles iestādēs strādājošie, lai atpelnītu savas salīdzinoši labās algas un saglabātu savus amatus, rūpīgi kontrolē, lai visi, tai skaitā arī paši nejēdzīgākie noteikumi tiktu izpildīti un visas nejēdzīgās prasības ievērotas, kā arī par šo prasību nepildīšanu bargi soda vainīgos. Tikai šī kontrole un sodīšana bieži vien ir visai dīvaina. Kontrolieri nikni soda un apkaro visus tos, kuri savas paviršības, aizmāršības, likumu nezināšanas un citu līdzīgu iemeslu dēļ nav laikā izpildījuši vajadzīgās formalitātes vai valsts kasē iemaksājuši dažus desmitus vai simtus eiro, bet tur, kur valsts kasei iet garām vai no valsts kases aizplūst miljoni, šie kontrolieri nez kādēļ neiejaucas.

Savukārt vesela politologu, sabiedrisko attiecību speciālistu, žurnālistu armija cerības uz savu personīgo labklājību saista ar iztapīgu pastāvošās sistēmas cildināšanu, valstij un tautai kaitīgo nejēdzību attaisnošanu vai noklusēšanu, tolerances sludināšanu un „politkorektu” apzīmējumu piemeklēšanu tam visam. Visbeidzot sabiedrības zemākie slāņi naivā cerībā, ka arī „uz viņu ielas kādreiz būs svētki”, klusā padevībā un paklausībā, cenšoties nelēkt acīs augstāk stāvošajiem, vada savu nožēlojamo eksistenci.

Katrs noziedzīgs, nesaimniecisks, kādu šauru pašmāju vai ārzemju aprindu vajadzībās un interesēs pieņemts un dzīvē ieviests likums vai lēmums ir traucējums un apgrūtinājums Latvijas izaugsmei un attīstībai. Mēs, domājot tikai par personīgo labumu un izdevīgumu, cits citam pie kājām pieķēdējam neredzamas svaru bumbas, bet kopējā valsts un tautas labklājība tā arī paliek neaizsniedzama tur „upes viņā krastā”.

Vai notiekošajā vajadzētu vainot latviešu tautu? Noteikti nē! Tā vienkārši notiek un notiks ar jebkuru tautu, kad tās apziņā būs iznīcināts nacionālisms. Kad nacionālā vienotība un kopība kā vērtība tautas apziņā būs aizstāta ar globālisma propagandas sludināto naudas kultu un patērētāja filozofiju.

Bet, ko lai dara? – jūs jautāsiet. Mums taču nav savas nacionālas valsts, kur mēs visi vienoti, cits citam piepalīdzot, varētu peldēt pāri laika upei pretim mūsu kopējai valsts un tātad arī savai personīgajai labklājībai. Ko tad īsti vajadzētu darīt tieši tagad un tieši šajos konkrētajos apstākļos?

Ir jau publiskajā telpā izskanējuši daudzi it kā labi domāti priekšlikumi, sākot no jaunas politiskās partijas dibināšanas, Saeimas deputātu kandidātu rūpīgāku izvērtēšanas un beidzot ar vainas meklēšanu pašiem sevī. Neviens gan necenšas īpaši konkretizēt, kāda tad ir tā „mūsu visu kopēja vaina”, kas sevī jāsameklē, un kā tad īsti tā ir jāizlabo. Parasti visi tautas pamācītāji aprobežojas ar vispārīgām frāzēm par tautas zemo politisko aktivitāti, politisko tuvredzību, naivu uzķeršanos uz politiskā populisma makšķeres u.t.t. Bezkaunīgākie no viņiem nekautrējas visai latviešu tautai piedēvēt iedzimtu, it kā latviešu mentalitātei vien piemītošu slinkumu, stulbumu, debilumu, nespēju patstāvīgi vadīt valsti. Neapspriedīsim šoreiz šo mums klaji naidīgo demagoģiju, kuras aplamību saprot katrs, kurš kaut nedaudz ir iepazinis latviešu tautas vēsturi, bet padomāsim, ko tad īsti mēs darām nepareizi un ko mums (nevis visiem kopā, bet tieši katram atsevišķi) vajadzētu darīt savādāk.

Jūs teiksiet – ko gan es viens varu izdarīt? Mana rīcība taču neko nemainīs.Es viens taču nevaru cīnīties pret sistēmu. Ko tas dos, ja es.... u.t.t. Bet ir tāds teiciens: „Izdari tu to savu darbu, cik vien labi spēj, bet rezultātus atstāj Dieva ziņā.” Pārfrazējot šo domu, es gribētu teikt, ka mums ir jādara tas, ko mēs katrs personīgi varam izdarīt, un nevajag domāt un spriedelēt, ko tas dos un vai tas ko spēs mainīt. Rīkosimies pēc savas sirdsapziņas un pārliecības, nevis laiposim, meklēsim kompromisus ar ļaunumu vai klusēdami nolīdīsim malā. Un otrādi – nedarīsim to, ko mēs varam nedarīt, ja šī darbība neatbilst mūsu pārliecībai. Neliksim važas viens otram ap kājām, ja varam no tā izvairīties.

Rīgā ir notikušas dažādas pret valdības aplamajiem, tautai kaitējošajiem likumiem un lēmumiem vērstās protesta demonstrācijas. Tajās parasti piedalās tikai daži simti vai pat tikai daži desmiti cilvēku. Bet ko pārējie? Pārējie domā - ko nu es tur iešu, tāpat jau nekas nemainīsies. Bet tu aizej! Izdari to, ko tu vari izdarīt! Neviens tev par to galvu nenoraus, un gabals arī tāpēc no tevis nenokritīs. Tu būsi izdarījis kaut ko savai pārliecībai atbilstošu, un, lai kādi tur būtu vai nebūtu rezultāti, tev vismaz būs apziņa, ka tiki izdarījis visu, kas ir tavos spēkos, lai aizstāvētu savas intereses. Savu pārliecību tu būsi paudis ar reālu darbību, nevis tikai ar tukšu pļāpāšanu un dūres vīstīšanu kabatā. Un nepaliec vienaldzīgs arī tad, ja tavi līdzcilvēki protestē pret netaisnībām un nejēdzībām, kas uz tevi šobrīd tiešā veidā neattiecas. Piemēram, ja mediķi un slimnieki protestē pret zemo finansējumu medicīnai vai pensionāri protestē pret niecīgajām pensijām, bet tu neesi ne slimnieks, ne pensionārs. Atceries kaut vai to uzrakstu uz kāda sena kapakmeņa: „Kas Tu esi, tas es biju, kas es esmu, tas Tu būsi!”

Tiek vākti paraksti dažādiem ierosinājumiem un protestiem, ko iesniegt Saeimā. Un atkal daudzi domā – tie priekšlikumi jau ir labi, bet tāpat no tā nekas nemainīsies. Un varbūt tā parakstu vākšana vispār ir tikai tāda „tvaika nolaišana”, kāpēc gan man tur piedalīties? Bet tu piedalies! Ja jau reiz piekrīti šim priekšlikumam vai protestam, tad arī izdari visu, kas ir atkarīgs personīgi no tevis, lai virzītu to uz priekšu! Neviens cits tavā vietā to nevar izdarīt.

Mēs ikdienā sastopamies ar dažādām nejēdzībām un netaisnībām no valdošo institūciju vai atsevišķu amatpersonu puses. Visbiežāk mēs ciešam zaudējumus, pazemojumus un klusējot samierināmies ar to visu. Bet tā nevajag darīt. Šīs nejēdzības ir jānodod atklātībā, lai arī citi cilvēki uzzina šo bēdīgo pieredzi un domā, kā no tās izvaiarīties. Ja tev pašam nav iespēju vai prasmes to izdarīt, tad nodod šo informāciju tiem, kas to spēj un prot!

Padomā par to, cik daudz laika tu izšķied, truli blenžot televizora ekrānā vai bezmērķīgi kaut ko spēlējot un klaiņojot internetā. Kāds no tā ir ieguvums? Ko tev ir devusi šāda „izklaide”? Pamēģini samazināt šo izklaidi vismaz par ceturtdaļu un šo laiku izmantot, lai dziļāk iepazītu savas tautas vēsturi un tās garamantas, kas latviešu tautai ir palīdzējušas iziet cauri gadsimtiem. Akli nepakļaujies tiem, kuri tev cenšas iestāstīt, ka nacionālās kopības ideāli ir kaut kas stulbs un novecojis. Aizstāvot šos ideālus, miljoniem cilvēku visā pasaulē ir lējuši asinis un ziedojuši savas dzīvības. Viņi nebija muļķi. Atceries, tu nekad nevarēsi būt lielāks krievs par pašiem krieviem vai lielāks anglis par pašiem angļiem. Tu vari augt un attīstīt savu personību un intelektu tikai kā latvietis. Un tā ir unikāla iespēja, kādas nav nevienai citai tautai.

Nāk kārtējās vēlēšanas, un cilvēki viens otram saka – nav jau par ko vēlēt, tie paši vēži un .... iet uz vēlēšanām. Arī tu. Un vēlēšanās tu nodod savu balsi par „mazāko ļaunumu”. Bet tāda „mazākā ļaunuma” jau nemaz nav! Tu esi nodevis savu balsi par ļaunumu un pēc tam pats brēc, kad šis ļaunums tev kož. Tāpēc, ja nav par ko balsot, tad nebalso! Nevis met urnā tukšas aploksnes vai pārsvītrotus biļetenus, bet vispār nepiedalies tādās vēlēšanās! Jo valdošajam režīmam svarīgs ir nevis tas, ko tu tur iemetīsi urnā, bet gan tas, lai tu ar savu dalību apliecini, ka uzskati šīs vēlēšanas par godīgām un demokrātiskām. Un, lai kas arī tur uzvarēs vai neuzvarēs, ja nebūsi piedalījies, tava sirdsapziņa būs tīra.

Tu nebūsi nodevis savu balsi par tiem, kam tu neuzticies un kuru godīgumu vai prāta spējas apšaubi. Tu nebūsi to vidū, kas ir izrakstījuši demokrātijas mandātu ļaunumam valdīt pār Latviju. Tu iesi uz vēlēšanām tad, kad būs par ko balsot. Kad varēsi izvēlēties no labākajiem labākos, nevis no ļaunākajiem „mazāk ļaunos”. Lai tas notiktu, partokrātiskā vēlēšanu sistēma Latvijā jānomaina ar demokrātisku vēlēšanu sistēmu, un to var panākt, tikai boikotējot šo partiju rīkoto vēlēšanu farsu.

Lieki man te ir aicināt deputātus nebalsot par likumiem un lēmumiem, kuri ir pretrunā ar viņu sirdsapziņu un valsts vai tautas interesēm Šim netīrajam „darbam” viņi jau iepriekš ir piekrituši, jo citādi neviena valdošā partija viņus uz deputātu krēsliem nevirzītu. Arī lielai daļai no ministrijās un citās valsts iestādēs sēdošajiem birokrātiem vairāk patīk tīksmināties par personīgo nozīmīgumu, izbaudīt varas apziņu, akli pildīt augstākstāvošo pavēles un priecāties par šādi nopelnīto naudu nekā ieklausīties savas sirdsapziņas balsī vai padomāt par savu tautu un valsti. Un tomēr viņiem ir iespējas savas kompetences robežās mīkstināt vai pat neitralizēt „no augšas” saņemtos valstij un tautai nelabvēlīgos lēmumus un likumus, padarot to izpildi mazāk sāpīgu.

Visvairāk sava darbība būtu jāpārskata tiem, kuri caur masu saziņas līdzekļiem īsteno tautas muļķošanu, valdošā režīma sastrādāto nejēdzību slēpšanu un attaisnošanu. Vai jums pašiem nemetas šķērmi, sacerot slavinājumus tiem „veiksmes stāstiem” un „straujajai Latvijas ekonomikas attīstībai”? Vai jūs uzskatāt, ka ar viltīgām procentu spēlītēm un IKP analīzēm iestāstot nabadzībā iedzītajai tautai visas tās muļķības par neesošo progresu, jūs būsiet paveikuši kaut ko nozīmīgu, kaut ko tādu, kā dēļ ir vērts dzīvot pasaulē? Nu nekļūs te neviens ne par kapeiku bagātāks no jūsu sacerētajām slavas dziesmām! Tikai tautas aplaupītāji jūsu uzburto optimistisko ilūziju aizsegā varēs netraucēti turpināt savus melnos darbus.

To pašu var teikt par jūsu centieniem slēpt no tautas un attaisnot visas tās augstos krēslos sēdošo neliešu pastrādātās nelietības. Nu nevajag tam visam piemeklēt „politkorektus” apzīmējumus un iespējami cēlākus attaisnojumus! sauciet lietas īstajos vārdos un stāstiet tautai to patiesību, kuru jūs paši ļoti labi zināt! Vai tiešām tās izkalpošanās tieksmes un naudas kāre ir tik nepārvarama? Jo veiksmīgāk kāda pret tautu pastrādāta nelietība vai noziegums tiek noslēpts, jo graujošākas sekas tas rada. Katrs neatklāts noziegums veicina jaunu noziegumu rašanos.

Visi mēs vienlīdz vēlamies drošu, pārtikušu un laimīgu dzīvi sev un saviem bērniem uz šīs zemes. Un šo mērķi var sasniegt kopīgiem spēkiem. Tas, kas rada savstarpējo neuzticēšanos, nesaskaņas un sanaido, ir tikai pastāvošās sistēmas diktētie spēles noteikumi, kuri, iekārdinot mūs ar iluzorām uzvarētāju balvām laika upes otrā krastā, pārvērš mūs no vienotas tautas par savstarpējās cīņās un sacensībās novājinātu vienpatņu baru. Tajā pašā laikā ir tautas, kas, īpaši neafišējot savu nacionālo vienotību un savstarpējo sadarbību, ļoti veiksmīgi sasniedz savus izvirzītos mērķus un labklājību. Tas, protams, tiek darīts uz visu pārējo globalizēto un savstrpējās cīņās iegrimušo vienpatņu rēķina.

An error has occured