Kalnmeiera kungs, kaut ieskatieties vīra krimināllietā: „Krievijas spiega” sievas atklātā vēstule ģenerālprokuroram
Larisa Buraka09.06.2019.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Labdien, godātais Kalnmeiera kungs! Rakstu Jums šo vēstuli smagākā izmisuma brīdī, tāpēc lūdzu piedot par pārmērīgām emocijām! 2018. gada oktobrī manu vīru, pensionāru un mūsu dēla (1. grupas invalīda ratiņkrēslā) tēvu apcietināja, turot viņu aizdomās par spiegošanu.
Viņa vārds ir Oļegs Buraks, viņš ir izbijis LR IeM darbinieks, 2006. gadā aizgājis izdienas pensijā. Pēc tam vīrs dažus gadus nostrādāja apdrošināšanas kompānijā, bet pēdējos divus gadus nodarbojās ar slimā dēla aprūpēšanu mājās. Manam vīram ir 63 gadi, viņam ir daudz dažādu slimību. Pāris mēnešus pirms apcietināšanas viņam atklājās nopietnas veselības problēmas – onkoloģija, hipertonija, aritmija, sirdsdarbības traucējumi, 2016. gadā viņš pārcieta mikroinsultu.
Ģenerālprokurora kungs, es nevēlos Jūs iežēlināt! Man vienkārši nav saprotams, ko mans nelaimīgais vīrs, pensionārs, varēja "saspiegot" Krievijas labā, ja viņam pēc definīcijas nav bijis piekļuves pie jebkādiem valsts noslēpumiem, izņemot paša analīžu datus, bet arī tie diez vai varētu ieinteresēt ārvalstu izlūkdienestus...
Viņam ir sarežģīts raksturs, par ko vairākkārt bija jācieš darbā. Oļegs Buraks, dienējot iekšlietu iestādēs, principiāli atteicās pievērt acis uz dažādu blēžu afērām. Tāpēc arī ieguva ienaidniekus. Kā es saprotu, par to ar viņu tagad arī izrēķinājušies. Kad spēka struktūrām politiskās kampaņas ietvaros kļuva vajadzīgs "Krievijas spiegs", iespējams, kāds no viņa ekskolēģiem – nelabvēļiem atcerējās Buraku...
Aizturēšanas laikā viņam savainoja roku, tā joprojām sāp. No vīra teiktā es zinu, ka viņu sita, viņš zaudēja samaņu. Mājās palika sega – vienās asinīs. Veselu nedēļu man neteica, kur atrodas mans vīrs un par ko viņš ir aizturēts. Pēc tam parādījās "spiegošana"...
Vīrs, protams, visu kategoriski noliedz, atsakoties atzīt, ka ir vainīgs, neraugoties uz nopietnu spiedienu un draudiem ielikt cietumā arī mūsu dēlu, invalīdu, apsūdzot viņu narkomānijā.
Bijušo policistu O. Buraku ielika vienā kamerā ar trīs krimināļiem – narkotiku izplatītājiem, zagļiem un laupītājiem. Tas nelīdzēja. Tad "spiegošanai" pievienoja pornogrāfiju, pedofiliju un citus "zvērīgus" pantus. Tagad viņa lietas apjoms ir sasniedzis veselus 8 sējumus. Vīrs atrodas aiz restēm jau vairāk kā 6 mēnešus, bet visi mani lūgumi mīkstināt drošības līdzekli palika ignorēti. Tas nav 1937. gads Krievijā, tas ir 2019. gads pie mums Latvijā...
Slims cilvēks jau gados, kuram Rīgā ir dzīvoklis, ģimene, dēls ratiņkrēslā, kas ir pilnībā atkarīgs no tēva. Uz kurieni Oļegs Buraks šādos apstākļos varētu bēgt? Kāpēc nevar izlaist viņu pret parakstu par dzīvesvietas nemainīšanu? Kaimiņi varētu apstiprināt, ka Buraks ir adekvāts, mierīgs pensionārs, kas nevienam nekad nav nodarījis pāri!
Viņš ir pasaulē labākais tēvs! Tikai tēvs spēja iznest uz muguras mūsu pusparalizēto 34 gadus veco dēlu Romānu no otrā stāva, lai aizvestu viņu ratiņkrēslā uz parku vai pie ārsta. Pēc vīra apcietināšanas es mēģināju darīt to pati – diemžēl mugura neizturēja, jo es arī esmu 3. grupas invalīde. Tagad aiz sāpēm bezmaz vai gaudoju... Bet es vēl strādāju, jo dēls ir jāuztur.
Bet tagad notika vispār pilnīga humanitārā katastrofa. Romānam jāārstē trīs zobi uzreiz, bet kā lai aizved viņu uz klīniku? Ratiņkrēsls ir salauzts, bet to remontēt prata tikai mans vīrs. Skatoties uz kārtējo bojājumu, mēs ar dēlu varam tikai apskaut viens otru un kopā raudāt – diemžēl nav neviena, kas palīdzētu...
Romāns jau gandrīz divus mēnešus neatstāj savu istabu, viņam ir smags fiziskais un morālais stāvoklis. Tēvs bija viņa galvenais balsts un cerība, viņš prata dēlu atbalstīt un mierināt, krāja naudu, lai aizvestu dēlu uz ārzemēm, uz klīniku, kur uzņemtos operēt dēlu, izmantojot viņa cilmes šūnas. Mūsu dēlam ir kakla skriemeļu lūzums. Kopš 2005. gada.
Zināt, kā tas notiek puišiem? Pēc skolas beigšanas aizbrauca ar draugiem uz Plakanciemu, lai nopeldētos karjerā. Romka ieskrējās un pirmais ielēca ūdenī ar galvu uz priekšu. Bet tur izrādījās sēklis. Un cauri – visa dzīve pagalam... Viņu tur arī paralizēja. Operācijas, rehabilitācijas, fizioterapijas, atkal operācijas. Vēstulē nevar visu izstāstīt.
Kad tas notika, es pirmo reizi 40 gados ieraudzīju asaras vīra acīs – viņš vispār ir ļoti vīrišķīgs cilvēks. Solīja dēlam, ka izdarīs visu, lai Romāns atkal varētu nostāties kājās. Sākumā viņš nespēja pat karoti aiznest līdz mutei, bet ar laiku tomēr izdevās daļēji atgūt roku kustīgumu. Ja Jūs būtu zinājis, ko tas mums izmaksāja! Visu, ko izdevās nopelnīt, mēs ar vīru novirzījām dēla ārstēšanai, masāžām un fizioterapijai. Izdevās pat kaut ko uzkrāt.
Tad ar bankām Latvijā sākās kaut kāda ņemšanās, vīrs nobijās un izņēma skaidru naudu no konta, lai turētu to mājās. Šo naudu policija mums arī atņēma, veicot kratīšanu. Spiegošanas "pierādījumus" paņēma, neko neatstājot, baidos, ka neatgriezeniski… Turklāt daļa no policijas izņemtās naudas pat nebija ierakstīta protokolā! Un tie bija mūsu uzkrājumi dēla operācijai.
Kā es dzīvoju šos sešus mēnešus bez vīra, sava palīga? Ja nopietni, mums uz viņa turējās viss. Tagad viss vienā mirklī ir sabrucis.
Es ceļos katru rītu piecos – jāsakopj dzīvoklis, jāpagatavo brokastis un pusdienas dēlam, viņš jānomazgā, jāsaģērbj, jāiesēdina ratiņkrēslā (kas ir īsta mocība ar slimu muguru!). Pēc tam skrienu uz autobusu – un uz darbu. Bet, protams, sirds sāp – kā iet dēlam? Vai ir paēdis, ticis galā ar visu? Ja nu pēkšņi kaut kas nokrita, pastiepās, lai paceltu, un pats nokrita, sasita galvu un tagad guļ, zaudējot asinis? No rīta viņš bija ļoti nomākts – vai nebūs ko sev nodarījis?.. Ainas prātā rodas viena par otru briesmīgāka. Līdz šim tēvs bija viņam blakus, bet tagad nav, kas ienāktu un aprūpētu...
Sirds sāp arī par vīru. Viņa veselības stāvoklis pasliktinās ik dienu. Viņš nav spiegs, nav arī nodevējs. Nekādos apstākļos viņš neaprunās sevi vai citus. Vienkārši atdos Dievam dvēseli cietumā vai pratināšanā. Mūsu dēls to neizturēs, šādi nonāvēs arī viņu. Tad arī es viņiem abiem piebiedrošos... Pēc tam droši vien par mums arī rakstīs – politisko represiju un "spiegu mānijas" upuri, kā pašlaik dēvē Staļina terora gados bojā gājušos.
Godātais Kalnmeiera kungs! Jums vienmēr ir bijusi godīga un kārtīga cilvēka, pieredzējuša, zinoša jurista reputācija. Domāju, Jums pietiktu ar dažām minūtēm, lai ieskatītos Oļega Buraka lietā un saprastu, ka tur absolūti viss ir ar baltiem diegiem šūts! Lūdzu Jūs – ieskatieties viņa lietā! Izdariet to, lūdzu, kaut vai mūsu nelaimīgā dēla invalīda labad! Vadoties pēc humānisma apsvērumiem, lūdzu arī Jūs atrisināt jautājumu par drošības līdzekļa mīkstināšanu manam vīram, aizstājot turēšanu apcietinājumā ar citu drošības līdzekli, kas nebūtu saistīts ar brīvības atņemšanu.
Ceru uz Jūsu atsaucību un izpratni!
Par „Krievijas spiega” lietu iepriekš Pietiek rakstīja ŠEIT.
Seko mums 
Saeimas 2024. gada 16. maija darba kārtībā izskatīšanai otrajā lasījumā ir iekļauts likumprojekts Grozījumi likumā “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību” (565/Lp14). Likumprojekts Saeimā iesniegts 2024. gada 17. aprīlī un pirmajā lasījumā izskatīts jau nākamajā dienā. Lai arī likumprojekts skar aptuveni 300 tūkstošus iedzīvotājus, viņu viedoklis tāpat kā vairākos Satversmes tiesas spriedumos izteiktās atziņas un ekspertu brīdinājumi ir ignorēts.
Komentējot publiski pieejamo informāciju – Latvijas Televīzija 2024. gada 3., 4., 5. un 6. jūnijā ir paredzējusi Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu debates rīkot krievu valodā – Latviešu valodas aģentūra izsaka skaidru nosodījumu, vēršot atbildīgo personu un sabiedrības uzmanību, ka šāda rīcība ir pretrunā gan ar Satversmē nostiprināto valsts valodas statusu, gan ar Valsts valodas likumu. Eiropas Savienībā tiek īstenota daudzvalodība – ir 24 oficiālās valodas, tostarp latviešu valoda.
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
