Kam ir izdevīga ārkārtas situācija jeb kā tiek radītas dzīres mēra laikā?

Ivars Zariņš
16.07.2020.
Komentāri (0)

Iesaki rakstu:

Tas, ka šādas rīcības apzīmējums ir folklorizējies tautas teicienā, nozīmē, ka ir zināmas likumsakarības, kāpēc tas tā notiek, turklāt atkal un atkal - šīs varas sarīkotās dzīres situācijā, kad no varas sabiedrība sagaida pavisam citu rīcību. Un šīs likumsakarības, kas noved pie šādas varas rīcības – “dzīrēm sērgas laikā”, nemaz nav tik grūti ieraudzīt.

Un proti. Lai sabiedrība varētu pastāvēt kā noturīgs kopums, ir virkne mehānismu, kas to nodrošina. Šie mehānismi ir izstrādājušies un savstarpēji salāgojušies laika gaitā, kā rezultātā katrai sabiedrības daļai tiek nodrošināti kaut kādi pastāvēšanas nosacījumi, tai nepieciešamie resursi. Sabiedrībā notiekošie procesi, resursu sadale tiek organizēta un pārraudzīta tā, lai tiktu nodrošināts noteikts balanss, kuru sabiedrība akceptē.

Ja iestājas ārkārtas situācija kādu apstākļu – ārēju vai iekšēju dēļ, kad nav iespējams nodrošināt sabiedrībai vajadzīgo resursu pārdali, izmantojot esošo procesu organizāciju, varas pienākums ir veikt izmaiņas šajā procesu organizācijā, lai nodrošinātu atbilstīgu sabiedrības funkcionēšanu.

No vienas puses, tas dod varai papildu mandātu, iespējas rīkoties, no otras puses – padara pārējo sabiedrības daļu vairāk atkarīgu no varas, tās pieņemtajiem lēmumiem un rīcības.

Jo izteiktāka un jūtamāka ir resursu nepietiekamība kādai sabiedrības daļai šajā ārkārtas situācijā, jo lielāka ir tās atkarība no varas, tās pieņemtajiem lēmumiem attiecībā uz resursu pārdali.

No vienas puses, tas rada papildu motivāciju šai sabiedrības daļai iemantot varas labvēlību (piemēram - izkalpoties, pielabināties varai, nevis veikt savas funkcijas godprātīgi), no otras puses – varai tas dod iespēju savtīgi to izmantot, savu labvēlību (resursu pārdali) veltot vispirms tiem, kuri ir gatavi tai izkalpoties, piekrist tādiem sadarbības nosacījumiem (piemēram iepirkumiem), kas varai būtu visizdevīgāk – tā rodas dzīres mēra laikā…

Savukārt sev nevēlamos un nepaklausīgos varai rodas lieliska iespēja šajā situācijā apdalīt (nolikt pie vietas), un, lai to paveiktu, varai nekas nav jādara - vienkārši nekas nav jādara, vienkārši jāļauj viņiem izbeigties vai nonīkt.

Protams, ja ir jāspēlē demokrātija, šīs dzīres vara “nevar” sarīkot tieši un atklāti – tādēļ ir vajadzīgs veidot speciālus spēles nosacījumus un mehānismus, caur kuriem tas tiks “demokrātiski” lemts un īstenots.

Daudziem, vien ieraugot šos mehānismus, ir jau skaidrs, kas no tiem tiek sagaidīts, ja tie vēlas atrasties varas izdomātajā barības ķēdē, nevis tapt mērdēti bada maizē.

Piemēram, attiecībā uz medijiem šajā “covid krīzē” – cik daudz tie centās sniegt sabiedrībai objektīvu varas paveiktā atspoguļojumu un analīzi un cik daudz nodarbojās ar varas slavināšanu?

Ja nebūtu “Delfi” žurnālistu – tad mēs visi būtu svētā pārliecībā par to, cik prasmīgi un pašaizliedzīgi vara ir rīkojusies, lai nodrošinātu Latviju ar individuālajiem aizsardzības līdzekļiem ārkārtas situācijā.

Realitātē, iepazīstoties ar faktiem, mēs redzam kaut ko pavisam citu – bezatbildību, visatļautību, nekompetenci, kas, iespējams, ir bijusi nevis vienkārši bezatbildība un nekompetence, bet plašas sistēmiskas korupcijas piesegs, jo ir grūti noticēt, ka atbildīgās amatpersonas var rīkoties tik bezatbildīgi un nekompetenti.

Šādas aizdomas pastiprina uz deputātu pieprasījumiem sniegtās amatpersonu pretrunīgās atbildes, kuras bieži sākotnēji ir bijušas acīmredzami melīgas, laikam cerot, ka par šo sniegto apgalvojumu patiesumu neviens neparūpēsies pārliecināties. Jo parasti jau tā tas arī notiek. Taču ir arī izņēmumi. Piemēram, OIK afēras izmeklēšana.

Savulaik, izmeklējot OIK afēru, nācās saskarties ar tādu pašu pēdu jaukšanas rokrakstu – no sākuma izvairoties, mēģinot sameloties, pēc tam mēģinot radīt jucekli ar visdažādāko informāciju, bet nesniedzot prasītos dokumentus un skaidras atbildes uz uzdotajiem jautājumiem. Tas viss tikai pastiprina jau iepriekš minētās bažas, ka šie iepirkumi ir kārtējā varas īstenotā afēra, tai izmantojot tik ļoti ērto ārkārtas situācijas piesegu.

Tā kā ir jau sakrāta pieredze, izmeklējot OIK afēru, tad šāda varas rīcība bija ļoti paredzama, un mēs jau ar to rēķinājāmies – ka ar šiem pieprasījumiem esam tikai gara, interesanta ceļa sākumā (tas, ka būs interesanti – to jūs varat uzzināt no jau iegūtajiem faktiem par šiem iepirkumiem…).

Un mēs zinām, kā šo ceļu noiet līdz galam, nevis palikt pusceļā ar varas sarūpētu pasaku grāmatu rokās.

Nu jau mēs zinām arī to, ka šajā ceļā mums būs daudz kā jauna interesanta – tikai no publiski pieejamās informācijas vien ir zināms, ka pēdējā nedēļā, pirms tika atcelta ārkārtas situācija, tātad vēl pagūstot izmantot ārkārtas situācijas piesegu, tika noslēgti līgumi par iepirkumiem vēl vairāk nekā 20 miljonu eiro apmērā!

Nez kādas steidzamas vajadzības bija nepieciešams steigt apmierināt ar šiem iepirkumiem? Pagūt tos izdarīt ārkārtas situācijas piesegā, kad ir iespējams apiet daudzas procedūras un nosacījumus? Noslēpt iespējamās nelikumības? – arī par tādiem iepirkumiem ir informācija. (Piemēram – kā kādai firmai bija iespējams piedalīties un uzvarēt iepirkumā par dārgas rentgeniekārtas piegādi kādai lielai Latvijas slimnīcai – ja šai firmai vispār nebija atļaujas tirgoties, veikt jebkādas darbības ar šādām iekārtām. Tas ir likuma pārkāpums! Neskatoties uz to, šī firma piedalījās (nu pieņemsim, ka tā nezināja par atļauju...), bet slimnīca atzina to par uzvarētāju (bet slimnīca taču labi zināja, ka ir vajadzīga atļauja!...), un šī iekārta jau ir tikusi piegādāta slimnīcai no šī piegādātāja. Nez, kas “piespieda” slimnīcai šādi pretlikumīgi rīkoties? Un kāpēc atbildīgās uzraugošās iestādes to piesedz?... )

Tā ir tikai viena epizode no šiem steigšus veiktajiem iepirkumiem, par kuru pamatotību un tiesiskumu sabiedrībai būtu jāsniedz skaidrojums. Bet vara “nez kāpēc” ļoti nevēlas to darīt un arī nedara. Tiesiskā un demokrātiskā valstī tas nebūtu iespējams. Tādai rīcībai būtu ļoti nopietnas sekas. Vai pie mums kaut kas tāds ir iespējams? Redzēsim…

Lai novērstu neracionālu iespējamo diskusiju virzienu saistībā ar šiem iepirkumiem, vēlos uzsvērt, ka neviens neapstrīd, ka ārkārtas situācijā varai ir tiesības rīkoties plašāk, nekā to nosaka normālai situācijai izstrādātais ietvars - un ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums rīkoties ārkārtas situācijai atbilstoši. Taču tiesiskā un demokrātiskā valstī varas pienākums pēc tam ir atskaitīties sabiedrībai par savas rīcības, savu pieņemto lēmumu pamatotību un atbilstību sabiedrības interesēm.

Un, ja vara izvairās to darīt un to nedara pat pēc augstākās lēmējvaras pieprasījuma – tad tāda varas kārtība nav atbilstoša demokrātiskai un tiesiskai valstij, tā nav atbilstoša Latvijas Satversmei.

Tādēļ jo īpaši satraucoša ir to tautas priekšstāvju rīcība, kuri ne tikai akceptēja šādu lietu kārtību, bet pat mudināja parlamentam pieņemt lēmumu par šiem pieprasījumiem, tos pat lāgā nemaz neizskatot un nedodot iespēju noskaidrot lietas patiesos apstākļus šajos iepirkumos.

Iespējams, ka tiesībsargājošām iestādēm vajadzētu pievērst uzmanību ne tikai amatpersonām, kuras tieši vai netieši ir bijušas iesaistītas šajos dīvainajos iepirkumos, bet arī tiem politiķiem, kuri cenšas tagad šīs veiktās darbības piesegt. Kāda ir jūsu motivācija tā rīkoties?

Ja tiešām ar šiem iepirkumiem viss ir tā, kā mums to cenšas pasniegt ar tiem saistītās personas – kā atbildīgu, pašaizliedzīgu un uzņēmīgu rīcību sabiedrības interesēs, tad jau nevajadzētu būt nekādai aizturei ļaut par to sabiedrībai pārliecināties un dot iespēju atbilstīgi novērtēt šos cilvēkus par viņu paveikto.

Demokrātiskā valstī politiķim tas vispār ir viņa esības pamatā – būt sabiedrībai noderīgam un dot sabiedrībai novērtēt viņa veikumu.

Nez kāpēc šajā gadījumā amatpersonas ir ļoti izvairīgas atklāt lietas patiesos apstākļus un savas rīcības pamatotību.

Pirmā lieta, kas kopīga gandrīz visiem šiem iepirkumiem un kas uzreiz izraisa jautājumus, – kā tas sanāk, ka visos šajos iepirkumos par uzvarētāju kļūst mazpazīstamas firmas, kuras parasti nav specializējušās šādu preču piegādē vai pat to pamatdarbība vispār nav bijusi saistīta ar medicīnas preču tirdzniecību (piemēram - reklāmas aģentūra)?

Ja tā būtu vienā gadījumā, tad to vēl varētu pieņemt kā apstākļu sakritību ārkārtas situācijā. Bet, ja tā ir gandrīz visos – tad tas vairāk liecina jau par sistēmu.

Tādēļ varai pamatoti būtu sniegt sabiedrībai savu skaidrojumu – kā ir tikušas organizētas šīs iepirkumu procedūras? Kādi ir bijuši iepirkuma kritēriji? Kāds ir bijis to pamatojums? Kā komersantiem ir tikusi nodrošināta iespēja uzzināt par šiem iepirkumiem un pieteikties dalībai? Kādā veidā un pēc kādiem kritērijiem tika noteikts piemērotākais piegādātājs? - tas viss ļautu noskaidrot lietas patiesos apstākļus – cik pamatota ir bijusi iepirkumu uzvarētāju izvēle.

Bet izpildvara joprojām “nez kāpēc” cenšas slēpt šo iepirkumu patiesos apstākļus pat no parlamenta. Un tas notiek tiesiskā un demokrātiskā valstī?!

Nākamais, kas uzkrītoši prasās pēc skaidrojuma, sākot iepazīties ar lietas reālajiem apstākļiem, – tie ir dokumenti, balstoties uz kuriem ir izvēlēti piegādātāji un slēgti pirkuma līgumi – daudzi no šiem dokumentiem, kuri it kā apliecina preces atbilstību, ir acīmredzami viltojumi, turklāt ļoti pavirši – un par to vienkārši ir pārliecināties katram, kura rīcībā tie ir pieejami (piemēram - vienkārši uzklikšķinot ar peli uz it kā dokumentā esošajiem parakstiem un zīmogiem - tie iezīmējas kā atsevišķi objekti, tātad tie tur ir iekopēti, nevis ir šo dokumentu reāla sastāvdaļa!). Daudzi dokumenti ir tikai ķīniešu valodā, bez jebkāda paskaidrojuma par to saturu, vien apgalvojot, ka tiem ir sakars ar piedāvāto darījumu, lai gan pat ar vispārpieejamiem tulkošanas rīkiem var iegūt pierādījumus, kas pamatoti liek apšaubīt šādus apgalvojumus. Pievienoti dokumenti, par kuru izcelsmi ir zināms, ka tie ir viltoti – to publiski ir paziņojis pats šo sertifikātu izsniedzējs, pievienoti dokumenti no neesošām laboratorijām, kuras it kā apliecina preces atbilstību, utt.

To nevarēja nepamanīt…

Tādēļ pamatoti būtu sniegt sabiedrībai skaidrojumu - cik atbildīgi un kompetenti atbildīgās amatpersonas ir pildījušas savus pienākumus gatavojot šos pirkumus, iepazīstoties un izvērtējot šos darījumiem nepieciešamos dokumentus, lai sabiedrība varētu pārliecināties, ka tas ir ticis darīts, rūpējoties par sabiedrības interesēm, nevis, lai panāktu kādam vajadzīga darījuma īstenošanu, iespējams, pakļaujot riskam plašu sabiedrības daļu.

Arī to izpildvara tā arī vēl “nav spējusi” izdarīt!

Nākošais būtiskais aspekts – kā atbildīgās amatpersonas pārliecinājās, ka piegādāts ir atbilstošais produkts, tas atbilst līgumā paredzētajam, atbilst paredzētajām drošības prasībām, ņemot vērā to, ka daudzi šie darījumi tika veikti uz neskaidra, vai pat vispār nezināma satura dokumentu pamata, turklāt ar apšaubāmu izcelsmi, kur dažos gadījumos šis dokuments bija acīmredzams viltojums vai vispār neatbilda līgumā atrunātajai precei! Bet prece tika pieņemta saskaņā ar līgumam pievienotajiem dokumentiem. Kā? Atbildīgās amatpersonas joprojām to nav spējušas ticami un pamatoti paskaidrot – nu spēlējot atbildības futbolu savā starpā.

Mēs esam dzirdējuši publiskus prieka pilnus paziņojumus par to, ka mūsu atbildīgās iestādes ir veikušas šo jau nopirkto preču atbilstības pārbaudes sertificētās laboratorijās.

Ja tas tiešām tā ir - kāpēc amatpersonas varēja parlamentam iesniegt apšaubāmas izcelsmes un atbilstības, neesošu laboratoriju veiktos testa rezultātus, bet it kā veiktos šo preču pārbaudes testu rezultātus ES akreditētās laboratorijās, kuri it kā apliecinot šo preču atbilstību, joprojām nav spējušas parlamentam iesniegt?

Ja jau viss ir tā, kā tiek apgalvots, – tad tieši otrādi, būtu bijis pamatoti steigšus to izdarīt un vismaz kaut kā kliedēt pamatoti radītās bažas.

Redzot visu šo iepirkumu dinamiku, vēl viens jautājums, kurš pamatoti rodas – cik nepieciešami šie visi iepirkumi ir bijuši, kādēļ tieši šādi tie ir bijuši strukturēti – to izvēlētie piegādes termiņi, piegādes apjomi un jo īpaši cenas! Jo no iegūtās informācijas ir redzams, ka atbildīgajām institūcijām bija izvēles iespējas iegādāties šos produktus par zemākām cenām, taču tas netika darīts. Kāpēc?

Kādēļ atsevišķos gadījumos tika nodrošināta iespēja konkrētiem komersantiem steigšus realizēt savu preci jau krītošas cenas tirgū, turklāt nepamatoti lielos apjomos? Tas vairāk attiecas uz tiem iepirkumiem, kuri tika veikti vēlāk, kad Latvijai jau bija piegādāti masku un respiratoru apjomi, kas bija pietiekami, lai varētu nodrošinātu savas vajadzības krietnam laika periodam – tomēr steigšus tika veikti iepirkumi par vēl lielākiem apjomiem, nenogaidot, kad šīs preces jau varēja iegādāties par krietni zemākām cenām.

No šī visa izriet pamatots jautājums – kā tad Krišjānis Kariņš kā Krīzes padomes vadītājs ir pārraudzījis un vadījis šo procesu?

Vai ir bijusi jelkāda proaktīva rīcība, vai vienkārši ir uzklausītas pasakas, kaut kas ticis parakstīts (piemēram, lēmums par “vienkāršoto iepirkumu pieņemšanas procedūru” kādam piegādātājam), ļaujot šai afērai netraucēti īstenoties - tāpat kā savulaik Krišjānis Kariņš, vēl būdams ekonomikas ministrs, to izdarīja ar OIK afēru – parakstot un virzot likumprojektu, kas ielika vajadzīgos pamatus, uz kuriem tika uzbūvēta šī vairākus miljardus lielā afēra, par kuru mēs joprojām turpinām dārgi maksāt.

Tiek briedināta kārtējā ārkārtas situācija, tiek īstenoti iepirkumi daudzu miljonu apmērā, tiek plānots sadalīt miljardus, bet tikmēr mediķiem likumā paredzētajam atalgojuma pieaugumam nauda joprojām “nav atradusies”…

Seko mums