Iesaki rakstu: 
Strauji pieaug visu veidu enerģijas cena, kas ietekmē visu tautsaimniecību un katras ģimenes labklājību. Tādēļ steidzīgi jāmeklē iespējas, kā Latvijas apstākļos to varētu mazināt. Būtībā ceļš ir tikai viens. Pašiem saražot pietiekamā daudzumā elektroenerģiju, izmantojot vietējos resursus – koksni, augu produktus un bezmaksas dabas veltes, sauli, vēju un ūdeni.
Vai tas ir iespējams? Protams. Tam jāpakārto attiecīga valsts politika, lai šo stratēģiski svarīgo mērķi sasniegtu. Mērķim jābūt skaidri definētam – apgādāt Latvijas tautsaimniecību un mājsaimniecības ar iespējami lētāku elektroenerģiju.
Vislabāko rezultātu varētu sasniegt ar decentralizētu elektroenerģijas ražošanu, kas nodrošinātu vietēju (nelielās teritorijās, kur ir kritiskā tautsaimniecības infrastruktūra) patēriņu, vienlaikus izmantojot sauli, vēju un ūdeni. Ļoti efektīvi būtu visas katlumājas pārveidot, lai vienlaikus varētu ražot gan siltumu, gan elektroenerģiju. Šāda pieeja ir ļoti svarīga arī no elektroenerģijas piegādes drošības viedokļa.
Lēta elektroenerģija ir kā pamats uzņēmumu konkurētspējai, preču un pakalpojumu cenām, katras mājsaimniecības labklājībai un valsts straujākai attīstībai.
Kāpēc ražot pašiem, nevis saņemt no ārpuses? Tāpēc, ka cerības, ka biržā varēs nopirkt lētāk, ir izgāzušās. Daži skaitļi.
2020.g. Latvija Nord Pool biržā par vienu MWh maksāja 33,45 EUR ar vidējo Nord Pool cenas 12,57 EUR , Igaunija – 32,88 EUR/MWh.
2021.g. Latvija Nord Pool biržā maksāja 98,65 EUR/MWh ar vidējo cenas 75,35 EUR/MWh, Igaunija – 95,01 EUR/MWh
2022.g. Latvija Nord Pool biržā maksāja 227,19 EUR/MWh ar vidējo cenas 135,97 EUR/MWh, Igaunija – 157,94 EUR/MWh.
Tas nozīmē, ka Latvijas līdzšinējā enerģētiskā politika un tās rezultāti nav konkurētspējīgi, kaut vai ar Igauniju. Tas jālabo iespējami ātrāk.
Vai viss ir caurspīdīgi un godīgi pašā Nord Pool biržā? Laikam jau ne, jo Eiropas Komisijas enerģētikas komisāre nākusi klajā ar paziņojumu, ka jāveic reformas biržā un jāmaina biržas cenas noteikšanas metodika. Augstā amatpersona biržu uzklausīs pavisam drīz – martā. Manuprāt, tas bija jādara jau ātrāk, jo tik augstas biržas cenas, kas ļoti ietekmē arī lielāko Eiropas Savienības valstu Vācijas un Francijas ekonomikas, nav objektīvi pamatotas.
Tas ietekmē visas Eiropas Savienības konkurēttspēju globālajā tirgū. Ļoti daudzi elektroenerģijas ražošanas uzņēmumi gūst “pasakainu” peļņu. Ne velti EK priekšsēdētāja Urzula fon der Leiena jau septembrī izteica priekšlikumu elektrības ražotājus, kuri gūst superpeļņu aplikt ar papildu nodokli. Vairākas valstis jau sekojušas ierosinājumam un pieņēmušas lēmumus, ka šī nesamērīgā peļņa jāapliek ar papildu 90% nodokli.
Šīs augstās cenas spiež arī Latvijā pārskatīt elektroenerģijas piegādes tarifus.
Tas nav objektīvi, jo piegādes izmaksām nav tieša sakara ar to, vai pa vadiem plūst lēta vai dārga elektrība. Tas ir vienīgi metodoloģijas jautājums. Manuprāt, Sadales tīklu tarifu projektā nav pamatotas šādas pozīcijas.
Pārvades sistēmas pakalpojumu izmaksas
no 71,2 milj. EUR uz 144,15 milj. EUR
Par zudumiem pārvadē
no 16,0 milj. EUR uz 68,5 milj. EUR
Iepriekšējo ieņēmumu korekcija
No 0,0 milj. EUR uz 36,3 milj. EUR
Kopā palielinājums ir 161,75 milj. EUR.
Vajadzētu pilnīgi detalizēti atspoguļot šo summu pieaugumu, jo tās apmaksai nepieciešams vidēji no katra elektroenerģijas lietotāja iekasēt papildus vairāk nekā 200 eiro gadā, un tas nav maz. Vidēji nozīmē, ka kādam būs jāmaksā mazāk, kādam būs jāmaksā vairāk. Atkarībā no pieslēguma kritērijiem.
Un atbildēt uz jautājumu – kam šos 161,75 milj. eiro Sadales tīkls maksās? It īpaši 36,3 milj. EUR. Varbūt tie jau kādam ir samaksāti, jo formulējums ir īpatnējs? Par līdzīgas summas neskaidriem ceļiem nesenā pagātnē rakstīja viens no medijiem.
Cerams, ka valdība un Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija ar to tiks skaidrībā. Vajadzētu iesaistīties arī Saeimas deputātiem kā tautas priekšstāvjiem, lai šo Latvijas valsts attīstībai svarīgo jautājumu neatstātu bez pienācīgas kontroles.
* Enerģētiķis, viens no kustības Par pašpietiekamu elektroenerģiju Latvijā un par taisnīgiem tarifiem iniciatoriem
Seko mums 
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
