Iesaki rakstu: 
Kāpēc es iešu 10.oktobrī? Es izstāstīšu, jūs izlasiet un, lūdzu, man vairs nejautājiet! Pat Aldis nezina, kādēļ es iešu. Ceru, ka izlasīs un sapratīs tāpat, kā jūs.
Pirms vēlēšanām mēs piedalījāmies festivālā Lampa. Man bija jāpiedalās diskusijā, kuru vadīja Ījabs. Trīcēju kā diegabiksis, jo tāda formāta pasākuma pieredze man bija tieši "0" skalā "0-100".
Kaimiņš, kuru vēl toreiz viņa vēlētājs neuzskatīja par lielāko Latvijas nodevēju, kopā ar Aldi man teica: "Nemīz un skaties tajā pūlī uz mums! Ja Tu kaut ko nevarēsi atbildēt, mēs tev palīdzēsim."
Ījabs uzdeva kaut kādu jautājumu par to, kāds nu kuram no diskusijas dalībniekiem ir elks vai iedvesmas avots. Kamēr es savā stresiņā domāju, kuru no daudzajiem maniem varoņiem un elkiem nosaukt, skatos, ka Aldis man māj no skatītāju rindām, rāda uz savu muti un kaut ko čukst. Man tikai atlika nolasīt no viņa lūpām "jaunie puikas".
Vēlēšanās mēs cilvēkiem stāstījām, ka mums visiem nav tiesību nolaist rokas, jo tie jaunie puiši, kas cīnījās par Latvijas neatkarību, to izcīnīja arī mums. Mums nav tiesību "jauno puiku" priekšā atdot Latviju kādam vai pat aizbraukt uz neatgriešanos, jo Latvijā "viss ir slikti". Mums ir tiesības gribēt, lai Latvija būtu tāda, kādu to vēlamies redzēt mēs, Latvijas tauta, un kādai tai būtu jābūt, lai emigrējušie Latvijas pilsoņi atgrieztos mājās.
Es personīgi ne tikai to stāstīju cilvēkiem, bet tam ticēju gan toreiz, gan tagad.
Es Ījabam atbildēju, ka mani elk vai varoņi ir... un tad sekoja 3 vai 4 latviešu puiku vārdi "a la" Pēteris, Mārtiņš un Jānis.
Ījabs iepleta acis. Es viņam izstāstīju "vēlēšanu stāstu par puikām". Viņš tā kā pasmīnēja, iespējams, pie sevis nodomāja, ka tā Liepiņa nu gan ir pilnīgs ku-kū, nekādu normālu elku nav.
Pagāja vairāki gadi, un pienāca mani katra gada gaidītākie svētki - Kapusvētki Zeltiņos. "Zeltiņi" ir manas lauku mājas, kuras iegādājās mans vectētiņš Rūdolfs Liepiņš. Mēs visi viņu ģimenē saucām un vēl joprojām saucam par Bambulīti.
Šogad kapusvētki bija īpaši, jo vietējie Zeltiņu iedzīvotāji bija uzaicinājuši interesentus noskatīties viņu uzfilmētas divas filmas par diviem Liepiņiem, kas ir no Zeltiņu puses. Viena filma bija par mūsu Bambulīti, otra par Edgaru Liepiņu, to pašu, kuram "Upē naktī pīles kliedz".
Mēs, visi sabraukušie Liepiņi, devāmies uz Zeltiņu kultūras namu skatīties abas filmas. Nu kolosāls ģimenes pasākums! Un vēl kolosālāka vietējo iedzīvotāju iniciatīva šādas filmas vispār uzņemt.
Pirmā filma par Bambulīti, slaveno Zeltiņu dakteri. Filmā savākta arī informācija no arhīva. Un tad vienā mirklī man mute palika vaļā... Rūdolfs Liepiņš, jauns puika būdams, Latvijas brīvības cīņās esot bijis LOŽMETĒJNIEKS. Bambulītis ir dzimis 1901.gadā.
Es nezinu, cik daudzi mūsu ģimenē zināja vai nezināja, bet paliku mēma! Par to, ka Bambulītis ir bijis ložmetējnieks Latvijas brīvības cīņās, es nezināju. Mans tētis to man nestāstīja, bet izaudzināja par Latvijas patrioti "līdz kaulam", līdz "jācīnās līdz galam". Mēs kapusvētkos pie galda par ložmetējnieku Bambulīti nerunājām nekad, jo Liepiņu ģimenes vecākā paaudze par to nerunāja un jaunā to nezināja. Mēs runāsim nākamajos kapusvētkos pilnīgi noteikti.
Ja varētu "teleportēties" uz Lampas Ījaba diskusiju, es pilnīgi noteikti viņam atbildētu, ka mans elks un iedvesmas avots ir Rūdolfs Liepiņš, ložmetējnieks Latvijas brīvības cīņās, izcils dakteris, mans vecaistēvs. Mans Bambulītis. Un viņš vienmēr prata svinēt dzīvi!
Arī mans tētis dakteris Lauris Liepiņš bija izcils dakteris un prata svinēt dzīvi. Viņš man neminēja nevienu vārdu par to, ka mūsu Bambulītis ir arī ložmetējnieks, bet izaudzināja par tādu Latvijas patrioti, kuras "mugurkauls nesalūzīs nekad". Un par to es viņam būšu pateicīga līdz sava kapa malai.
Tagad man ir atlicis pateikt vēl vienu PALDIES. Un šis paldies būs Aldim par to, ka tieši viņš man tajā reizē pačukstēja "jaunie puikas". Un tas bija tieši Aldis. Savu paldies klātienē es Aldim pateikšu 10.oktobrī.
Pateicoties šai maģijai, kas notika starp festivālu Lampa un kapusvētkiem Zeltiņos, es ieguvu ļoti daudzas atbildes uz saviem jautājumiem. Kāpēc es esmu tāda, kāda esmu? Kam es daru to, ko daru? Kādēļ ir brīži, kad man ir tik daudz spēka un drosmes, ka man pašai bail paliek. Kādēļ es nenoliku mandātu pēc LIELĀS NODEVĪBAS, lai gan vēlējos to izdarīt katru mīļu brīdi? Šodien man šīs atbildes ir.
Jūsu naids pret sistēmu, pret esošo varu, politiķu dzīvi burbulī un tā tālāk, un tā tālāk... ir tik liels, ka pat glītas latviešu kundzītes man raksta "Fuck the system! Atdodiet mums mūsu Latviju!"
Es ar savu vēlētāju doto mandātu to darīšu, līdz kamēr izdarīšu! Es to darīšu SKAISTI un ar BAUDU, lai tie, kas ir nodevuši Latviju, emigrētu no šejienes uz neatgriešanos.
Un tad mēs, Latvijas patrioti, mūsu uzvaru nosvinēsim tā kārtīgi. Tā, kā ir pieņemts arī Liepiņu ģimenē.
P.S. Tālāk sekos tīri tehniska informācija, kuru man apstiprināja Aldis pa telefonu. Tie nav svarīgi man, jo es tāpat ietu un pateiktu Aldim: "Paldies!", bet tie ir svarīgi jums, kas man raksta un bažījas par to, ka šis būs Alda Gobzema 10.oktobris.
1. 10.oktobris NEBŪS "Alda Gobzema 10.oktobris"
2. 10.oktobris NEBŪS "Gobzema partijas 10.oktobris"
3. Ja Aldis teiks kādu runu (un to es nezinu, jo nepiedalos šī pasākuma organizēšanā), tad viņš NEAICINĀS stāties "Gobzema partijā", jo tas nebūšot "Gobzema 10.oktobris".
Un šajā es viņam ticu. Kāpēc ticu? Jo Aldis klātienē, 3.septembra Saeimas sēdē, varēja vērot, kas notiek ar tiem, kuri manu ticību ir zaudējuši.
Vai iet un piedalīties 10.oktobrī, lūdzu izlemiet paši.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
