Kāpēc mediji joprojām klanīdamies uzklausa apsūdzēto Rimšēviču? Atbildi sniedz romāns „Nauda”
PIETIEK21.09.2019.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Vairāki Pietiek lasītāji jautā – kā tas ir iespējams, ka smagos noziegumos apsūdzētais Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs joprojām rīko preses konferences un uzstājas bankas vārdā, žurnālisti tās apmeklē un „sabiedriskais” Latvijas radio viņu pat gari un plaši intervē. Pietiek šodien publicē vienu no Indriķa Latvieša romāna „Nauda” („Bailes –
Varēja būt arī sliktāk. Daudz, daudz, daudz sliktāk. Jo ilgāk Ilmārs Rimēvičs pārdomāja savu pašreizējo bilanci, jo šī pārliecība auga augumā.
Protams, viņa plāns bija pagalam jau otro reizi, un šoreiz, šķiet, tur nekas vairs nebija labojams. Turklāt vismaz pagaidām viņš neredzēja iespēju precīzi noskaidrot, kāpēc viss bija noticis tieši tā.
Stratēģiskā partnera vēstniecei pašai, protams, nepaprasīsi. Misters Dibuā bija atgriezies Vašingtonā un nebija sasniedzams, – kā izskatās, no Rimēviča organizētās informācijas plūsmas viņš bija tikai ieguvējs. Priekšniecība bija novērtējusi avotu loku un analīzes dziļumu.
Protams, arī šis bailīgais un alkatīgais mīkstmiesis, sievai zem tupeles mūžīgi sēdējušais un sēdošais Bebrovskis no viņa izvairījās gluži tāpat kā visi šie sīkie parazīti no bankas un Finanšu tirgus komisijas. Tikko bija saodis neveiksmes smaku, tā pačibēja pa spraugām kā prusaki, virtuvē gaismu iededzot.
Tas bija mīnuss – bet bija arī plusi. Nebija šaubu, ka viņu izjustajā sarunā Mīzītis bija nomīzis – un tātad nomīzīs arī visa pārējā elite. Nekur viņi neliksies, Ilmārs Rimēvičs labi pazina šo sugu.
Par kriminālprocesiem tātad varēja neuztraukties, amatu viņš dabūs atpakaļ, un līdz ar to atpakaļ atnāks arī vismaz daļa no bijušās ietekmes. Protams, arī visi sīkie parazīti saodīs pārmaiņas un atrikšos nolūgties – jautājums tikai, kādā secībā. Notiņa, Reija, Rasāne, Fomeiko… nekur viņi neliksies, nekur.
Nauda… ar naudu bija sliktāk, ieguldījumi Mortensona biznesā acīmredzot bija zaudēti, bet tas nekas. Ar visu to, ko viņš Mīzītim bija izsniedzis par savu bijušo biznesa partneri, bija pietiekami, lai Kvadrāta kungs sēdētu ilgi un gari – un visi sapratīs, kas notiek ar cilvēkiem, kuri uzdrīkstas nodot Ilmāru Rimēviču. Reputācijai tas noteikti nāks par labu.
Turklāt viņam jau palika opcija “Citā dēlē”. Cik bija dzirdēts, sarunas par tālākpārdošanu jau notika – turklāt nevis par nožēlojamām kapeikām, par kādām banka bija atpirkta no Latvijas valsts, bet par īstu cenu. Un tas nozīmēja, ka nepilni desmit, varbūt pat padsmit miljoni viņam būs.
Būs, būs, noteikti būs. Blēdis Timotijs neuzdrīkstēsies nostāties pret amatā atjaunoto Centrālās bankas prezidentu, nu, bet Veroni kungs… Veroni kungan nebija nekāda pamata kaut ko pieprasīt, – galu galā viņa pakalpojumi tā arī netika izmantoti. Turklāt atgriešanās amatā ļaus atgādināt arī visiem šiem eserkiniem par to piemirstajiem maksājumiem. Jā, nebija nemaz tik slikti…
Tagad… tagad vajadzēja domāt par tālāko. Protams, gada beigās Centrālās bankas prezidenta amatā stāsies cits cilvēks, – bet tas varēja būt tāds cilvēks, un varēja būt arī šitāds. Te parādījās iespējas – tāpat kā ar Finanšu tirgus komisijas vadības sastāva pilnīgu nomaiņu. Premjers Knariņš bija sens un labs paziņa, arī ar Mordānu noteikti varēja atrast kādus kopsaucējus.
Un bija vēl viena lieta. To vēl tikai retais bija sapratis, bet izskatījās, ka vistuvākajā nākotnē par ietekmīgāko “orgānu” struktūru kļūs Ekonomikas policijas trešā nodaļa. Formāli tās darbības joma bija cīņa ar kibernoziegumiem un noziegumiem intelektuālā īpašuma aizsardzības jomā, taču realitātē līdz ar premjera Knariņa iecerēto finanšu jomas “kapitālo remontu” “zem” tās būs visas bankas, visi lielie maksājumi… Iespējas, iespējas…
No stratēģiskajām pārdomām Rimēviču iztraucēja auto signāls pie Langstiņu muižas vārtiem. Viņš pavērās pa logu un neticēja savām acīm, – pie vārtiņiem, draudzīgi mājot ar roku, stāvēja šis draņķa Juris Durašs. Nekādu šaubu – viņš un neviens cits…
– Jums nu gan, Duraša kungs, nekaunību aizņemties nav nepieciešamības… Atvainojiet, bet iekšā gan neaicināšu – vēl kaut ko nozagsiet… Ko tad vajadzēja? Ierakstus atvedāt? Vēl vienu miljonu sagribējās? Kur tad iepriekšējo likāt? Bitkoinos ieguldījāt, vai?…
Nelūgtā ciemiņa fizionomijā pavīdēja kaut kas tāds, kas lika Rimēvičam nodomāt, ka ar pieņēmumu par bitkoiniem viņš varbūt arī bija trāpījis.
– Nu… kas bijis, bijis, Rimēviča kungs. Mums par tālāko vajadzētu parunāt…
Nē, tā nu gan bija viena izcila, nepārspējama, unikāla nekaunība.
– Kādu vēl tālāko? Ar jums? Jums??? – Rimēvičs cerēja, ka viņa balss pēc visiem pēdējo nedēļu pārdzīvojumiem tomēr skan pietiekami auksti un nicīgi.
– Ar mani, ar mani, Rimēviča kungs. Ar kuru tad vēl jūs varētu tā atklāti parunāt?… Redziet, Rimēviča kungs, es par lietu gribētu parunāt… tiešām par lietu… Mums vajadzētu padomāt, vai kaut ko… nu, kopā…
– Kādā vēl “kopā”? Kādā sakarā?
– Nu, dažādā sakarā… Galu galā mums jau ir tāda… nu, netiešas sadarbības pieredze. Kaut vai ar Runkus kungu. Galu galā nelaiķis bija ne tikai jūsu Runkus, bet arī mans Runkus…
Tie nu gan bija jaunumi. Ja vien bijušais ments, protams, vienkārši nemeloja.
– Nē, nē, nemeloju gan, Rimēviča kungs. Mums bija lielas ieceres ar Runkus kungu. Bet vispirms viņš atsitās no rokām jums, bet pēc tam… pēc tam vispār iedomājās, ka ir kalnu ērglis un visu viens pats izdarīs… Interesanti, protams, kas viņu tā, – abi pārējie brālīši salīdzinājumā ir pilnīgi sīkpirži. Ne viņiem tās nekaunības, ne vēriena…
Nē, nē, nē, nodomāja Rimēvičs. Vai nu šis bijušais ments atkal vēlas viņu apkrāpt un aplaupīt, vai arī tā ir primitīva provokācija.
– Es, Duraša kungs, tiešām nesaprotu, par ko jūs runājat. Jums labāk vajadzētu doties prom. Šeit… šeit jums nav īstā vieta…
Neizskatījās, ka Durašs būtu sarūgtināts. Ņirdza ar visiem nezin cik tur zobiem.
– Labi… labi, Rimēviča kungs. Tikai tāds viens sīkums. Redziet, kas man te līdzi paķēries. Zināt tādu Timotiju? Timotiju Kalkinu, ja?…
Rimēvičs sarāvās. Par veco blēdi viņš pavisam bija piemirsis. Nu jā, saruna bija, kaut ko viņš bija Timotijam apsolījis, bet pēc tam kaut kā nesanāca, viss sagriezās un… Ā, pareizi, zvanīja arī, bet nebija, galīgi nebija tobrīd līdz kaut kādiem tur Timotijiem.
– Redziet, Rimēviča kungs… Misters Timotijs ir uzrakstījis lielu, garu iesniegumu. Ļoti garu. Un audierakstus pievienojis, un video… visu ko.
Un tas viss, Rimēviča kungs, liecina par vienu – viens Centrālās bankas prezidents ir izspiedis… jā, jā, jā, sadarbojoties ar Privatizēšanas aģentūras ģenerāldirektoru Vladimiru Doginovu, ir brutāli izspiedis no privātuzņēmējiem daļu no pārdodamas valsts bankas ar nosaukumu “Cita dēle”.
Tas viss pašlaik ir pie manis, Rimēviča kungs, un tās vis nav kaut kādas tur aizvēsturiskas un nez kā tulkojamas “Spāres” vai “Mājiņas”, vai vēl nez kas. Tie ir gadiņi… ilgi gadiņi un bez variantiem, Rimēviča kungs…
Nu, ko apklusāt, Rimēviča kungs? Es taču ar rokudzelžiem neesmu atnācis. Man jums ir piedāvājums. Liels, skaists piedāvājums. Tā ka ielaidiet mani pa vārtiņiem, piedāvājiet kafiju, un tad parunāsim, kā mēs dzīvosim tālāk.
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
