Iesaki rakstu: 
Jau kādu laiku Latviju pāršalc ziņas, kuru būtība ir viena - pilsoņi vēršas pie valsts (policijas un prokuratūras) pēc aizsardzības, bet to nesaņem. Varmākas uzbrūk un slepkavo, bet neviens viņus neierobežo - vai arī sāk tvarstīt tad, kad ir par vēlu.
Briesmīgie Jēkabpils notikumi, pirms kuriem varmākas noslepkavotā sieviete bija vērsusies visās iespējamās instancēs, ir skaļākais no gadījumiem, bet ir vēl citi. Nesen pēc skolasbiedra saduršanas, vainīgais drīz nokļuva brīvībā un atgriezās skolā. Tiesiskā aizsardzība pat nav pienākusies Saeimas deputātam Gatim Liepiņam, kuram sabiedriskajā transportā uzbruka kāds iereibis vīrietis, kuru "izprovocēja" latviešu valoda un sarunas par zemessardzi.
Vienu mūsu policijai un prokuratūrai nevar pārmest – vienlīdzīgu attieksmi vienaldzībā. Valsts policija atteicās uzsākt kriminālprocesu, un prokuratūra šādu lēmumu atbalstīja. Sanāk, ka zemessargs, kurš ir devis zvērestu ar savu dzīvību sargāt Latviju, nav aizsargāts no pašas valsts puses pat miera dzīvē. Kā tas var būt!?
Šie ir tikai zināmākie gadījumi, kas izpelnās pietiekami plašu rezonansi medijos, lai institūcijas būtu spiestas taisnoties. Bet ir vēl citi gadījumi. Skarbā patiesība ir tā, ka Latvijas Republikas Satversmes 93. pants nedarbojas. Šis pants vēsta: "Ikviena tiesības uz dzīvību aizsargā likums." Vēl arī vietā atgādināt 95. pantu: "Valsts aizsargā cilvēka godu un cieņu.” Praksē gan redzam, ka nesaizsargā vis - ne godu, ne cieņu, ne dzīvību.
Vietā ir jautājumi - kurš vainīgs? Kāpēc mūsu valsts nepilda savas funkcijas? Kāpēc ģenerālprokurors Juris Stukāns rāda ar pirkstu atpakaļ uz pašu sabiedrību, sakot, ka vainīga ir tās tolerance pret vardarbību? Ko tad darīt sabiedrībai, kas vēršas visās iespējamās institūcijās, bet nesaņem tiesisko aizsardzību pret savu godu, cieņu un dzīvību?
Vai veidot pašaizsardzības vienības, ja reiz valsts ir bezspēcīga pret katru varmāku, kas staigā pa Latvijas pilsētām un mazpilsētām un draud apkārtējiem? Vai arī pārliekā tolerance attiecas uz valsts amatpersonām, kas nespēj nodrošināt funkcionējošas valsts minimumu, bet tomēr kaut kādu iemeslu dēļ tiek pārvēlētas?
Bet šos jautājumus es adresēju ne Stukānam, bet Krišjānim Kariņam. Ministru kabineta iekārtas likuma 4. panta 2. daļa nosaka, ka Ministru prezidents ir politiski atbildīgs par Ministru kabineta darbu. 6. panta 1. daļa nosaka, ka Ministru prezidents nodrošina, ka tiek īstenota Ministru kabineta Deklarācija.
Atgādinu, ka iepriekšējās valdības deklarācija pasludināja bezkompromisu (!) tiesiskumu, kā arī valsts drošības un tiesiskuma stiprināšanu. Citēju: "Mēs nostiprināsim Latvijā tiesiskumu, modernizējot tiesu varu. Stiprināsim iekšējo drošību." Savukārt jaunās valdības deklarācijā ir paziņots, ka "Stiprinot mūsu valsts izaugsmes ceļu, ir jāturpina īstenot politika, kas sniedz Latvijas iedzīvotājiem drošību un labklājību." Drošība ir norādīta kā joma Nr.1.!
Un atkal citēju [bezjēdzīgo] deklarāciju: "Drošības joma aptver ne tikai ārējo militāro drošību un ārpolitiku, bet arī iekšējo drošību, tiesiskumu un likuma varas stiprināšanu, kas ietver gan policijas, gan ugunsdzēsēju, gan robežsardzes, gan korupcijas apkarošanas spēkus."
Un tālāk: "Nodrošināsim personas pieeju tiesai un personas tiesību un interešu efektīvu aizsardzību tiesu sistēmā, tostarp pilnveidojot izmeklēšanas un tiesvedības procesus (..) kā arī veicinot personas motivāciju un iespējas aizstāvēt savas tiesības." Un tas nav viss: "Rūpēsimies par efektīvu cietušo interešu ievērošanu un aizstāvību kriminālprocesā."
Visi šie "nodrošināsim", "nostiprināsim", "rūpēsimies", lai arī aptuveni, tomēr ir vērsti uz konkrētu prioritāti, ko šī pati valdība ir izvirzījusi kā nr.1., kas ir arī prioritāte, ko saskaņā ar liberālisma valsts teoriju nodrošina pat visierobežotākā vara - "naktssarga" funkciju, kas nodrošina pilsoņu neaizskaramību pret varmācību.
Es šos jautājumus adresēju Krišjānim Kariņam, jo viņš ir premjers jau kopš 2019. gada 23. janvāra, savukārt "Vienotības" ministru prezidenti ir pārvaldījuši valsti kopumā 13 gadus - neviens nevar vainot, ka nav bijusi dota iespēja. Es šos jautājumus adresēju Krišjānim Kariņam, jo viņš atbild par Ministru kabineta darbību un minētās Deklarācijas izpildi. Jo viņš ir no liberālas partijas, kurai jāspēj nodrošināt nekas vairāk, nekas mazāk kā pilsoņu fiziskā drošība. Un mana "tolerance" pret šo nožēlojamo situāciju tik tiešām sāk beigties.
Seko mums 
Drošības eksperti vienbalsīgi norāda uz to, ka pēc kara sākuma Krievijas izlūkošanas un hibrīdoperāciju mērogs Eiropā ir krasi pieaudzis, ieskaitot operācijas, kuru agresivitāte ziņā pārspēj aukstā kara līmeni, - tādas kā sabotāžas, fiziskas provokācijas un tamlīdzīgi.
Deklarētais mērķis - atbalsts Ukrainai Latvijas ostu paralizēšanai - šķiet šizofrēnisks, jo kā gan tas saskan ar to, ka Ukraina pati joprojām saņem naudu no Krievijas un ļauj Krievijai transportēt gāzi caur Ukrainas teritoriju, bet neviens latvju bāleliņš par to pat nav iepīkstējies ES parlamentā?
Atsaucoties uz 2024. gada 18. aprīļa publikāciju "Aicinājums valsts amatpersonai Kristovskim: pirms publicēt ziņas par svešām algām, atklājiet savus ikmēneša ienākumus!" vietnē, informēju, ka saskaņā ar spēkā esošo likumu algu publiskošanas lietā Saeimas deputāti rāda priekšzīmi un Saeima Ģirta Valda Kristovska kā tautas priekšstāvja atlīdzību - tāpat kā visu citu tautas priekšstāvju Saeimā atlīdzības - publicē katru mēnesi internetā.
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
