Iesaki rakstu: 
Pēc Māra Mičerevska un Jāņa Iesalnieka neveiklajiem izteikumiem par konkrētām tautībām un to negatīvo ietekmi uz vakcinācijas rādītājiem daudzi citi Latvijas politiķi saprata, ka, meklējot vainīgo, ir jāpāriet uz pārdomātāku retoriku.
Viens no šiem politiķiem bija kultūras ministrs Nauris Puntulis, kurš, noņemot no valdības atbildību par vakcinācijas neizdošanos, nolēma atsevišķas valsts iedzīvotāju grupas nesaukt par stulbām, bet gan atsaucās uz vēsturiskajiem procesiem, kas, viņaprāt, šos cilvēkus padarīja stulbus. Ļoti eleganti, vai ne.
Precīzāk, uzrunājot skatītājus kanālā LTV Ziņu dienesta ēterā, ministrs pateica, ka sliktā vakcinācijas līmeņa cēlonis ir postpadomju mantojums, kas līdz pat šai dienai liek spieķus valdību riteņos visā Austrumeiropā.
Ministrs nekonkretizēja, ko tieši viņš domā, runājot par postpadomju mantojumu, taču, balstoties uz citu Latvijas mainstream politiķu viedokļiem, kuri apsūdz PSRS visos nāves grēkos, acīmredzot runa ir par bijušajiem Padomju Savienības iedzīvotājiem, kuri šobrīd dzīvo Austrumeiropā un kuri vēl nav integrējušies mūsdienu Eiropas sabiedrībā, neciena Eiropas vērtības, kā arī bieži atrodas Eiropas Savienībai naidīgu valstu mediju aģentu spēcīgākajā ietekmē.
Ministrs arī neprecizēja, par kurām valstīm viņš konkrēti runā, taču tāpat ir acīmredzams, ka runa ir par bijušajām postpadomju republikām Austrumeiropā ar zemu vakcinācijas līmeni, piemēram, Serbiju, Horvātiju, Rumāniju, Bulgāriju un citām.
Uz papīra ministra vārdi izskatās skaisti, un it kā viss sakrīt – re, kur zemais vakcinācijas līmenis, re, kur pēcpadomju mantojums šajās valstīs, un re, kur secinājums, ka pirmais rodas no otrā. Diemžēl reālajā dzīvē viss ir pilnīgi otrādi. Un es ne par visiem tiem gadu desmitiem un miljardiem eiro kuri bija doti, lai atbrīvotos no pēcpadomju mantojuma. Es par kaut ko citu.
Tā kā ideja par pēcpadomju mantojuma ietekmi uz vakcināciju ir izņemta no vēsturiskā konteksta un piedāvā ļoti ierobežotu skatījumu uz situāciju, pamēģināsim paskatīties uz to plašāk, un, lai to izdarītu, mums vispirms būs jāatgriežas tālajā 2004. gadā.
Kā mēs visi ļoti labi atceramies, 2004. gadā Latvija iestājās ES. Kā izrādījās vēlāk, daudzi mūsu tautieši psiholoģiski un ideoloģiski nebija sagatavoti tirgus ekonomikas realitātēm, kā rezultātā nevarēja atrast sev pielietojumu brīvā, eiropeiskā Latvijā.
Neilgu pārdomu rezultātā šie cilvēki bija spiesti pamest Latviju un devās strādāt uz Rietumeiropu, Lielbritāniju, Īriju vai Skandināviju. Vēršu jūsu uzmanību, ka šajā gadījumā argumentācija par postpadomju mantojumu tiešām ir piemērojama, jo ir acīmredzams, ka daudzu šo cilvēku dzīves pieredze un mentalitāte veidojusies padomju laikā.
Laikam ejot, jo vairāk Latvija priecājās par savu eiropeiskumu, jo arvien vairāk cilvēku turpināja pirkt vienvirziena biļetes uz Ryanair lidmašīnam. Interesanti, ka arvien vairāk šie cilvēki bija jaunieši, kurus tikai daļēji izaudzināja padomju laiks. Šeit arguments, ka cilvēku aizplūšana no valsts bija postpadomju mantojuma dēļ, vairs tik labi nestrādā.
Līdz 2010. gadam imigrācijas situācija bija sasniegusi katastrofālus apmērus. Pilnīgi visiem bija kļuvis pilnīgi skaidrs, ka, pirmkārt, simtiem tūkstošu Latvijas iedzīvotāju bēg no valsts un, otrkārt, tie galvenokārt ir jaunieši. Latvija uz to brīdī bija apguvusi vairākus desmitus miljardu eiro no Eiropas struktūrfondiem, 6 gadus bija ES dalībvalsts, 19 gadus nebija PSRS sastāvā, un bija izaugusi vesela paaudze, kurai nebija nekāda sakara ne ar Padomju Savienību, ne ar tās mantojumu.
Daudzi no mums atceras šo laiku kā treknos gadus, kā arī globālās finanšu krīzes laiku, kurā bija pilnīgs neprāts domāt, ka bijušajai Padomju Savienībai bija kāda ietekme uz valstī notiekošo. Acīmredzot masveida imigrācija notika kāda cita iemesla dēļ.
Ironiskā kārtā, lai saprastu, kas tieši izraisīja iedzīvotāju aizplūšanu no Latvijas un citām postpadomju republikām, jāskatās pretējā virzienā tam, uz kuru mums norāda Mičerevski, Iesalnieki un Puntuļi. Tas ir, nevis uz PSRS, bet uz Briseli.
Runājot par Briseli un imigrāciju, ir jāatzīmē, ka tikai Latvijas un citu Austrumeiropas valstu iedzīvotājiem, atbraucot uz attīstīto Eiropu, tas bija liels pārsteigums, ka viņi tur ir pieprasīti tikai kā lēts darbaspēks. Jo Briselei šāda notikumu attīstība nebija nejaušība, bet gan daļa no sen labi izplānotas Austrumeiropas teritorijas depopulācijas stratēģijas.
Lieta tāda, ka Briselei, neskatoties uz pretenciozajām runām par eirointegrāciju, bijušo padomju republiku teritorija galvenokārt ir bijusi svarīga kā lēta darbaspēka piedēklis. Pievienojot visas šīs republikas ES, Brisele lieliski zināja, ka lielākā daļa šajās valstīs ražoto pakalpojumu un preču nekad mūžā neredzēs Rietumeiropas tirgus, savukārt Rietumeiropa šīm valstīm pārdos, ko vien gribēs.
Eiropā ne toreiz, ne tagad nebija kaut kādas tirdzniecības vai rūpnieciskas krīzes, kuras risināšanai būtu nepieciešama pēcpadomju republiku pieredze. Bet bija darbaspēka krīze, ko izraisīja lielo balto cilvēku vēlmes trūkums mazgāt savas lielās baltās tualetes. Un, lai atrisinātu šo lielo balto cilvēku problēmu, uz attīstīto Eiropu tika uzaicināti tādi cilvēki kā mēs.
Šī situācija noveda pie tā, ka daudzi rūpniecības uzņēmumi Austrumeiropas valstīs bija spiesti aizvērties un to vietā parādījās tirdzniecības uzņēmumi, kuri nevis ražoja savu produkciju, bet izplatīja un joprojām izplata produkciju no Rietumeiropas. Šeit ir vērts atzīmēt, ka, ja pirmajos strādāja simtiem un tūkstošiem cilvēku, tad otrajos parasti strādā labi, ja vairāki desmiti.
Līdztekus šiem destruktīvajiem ekonomiskajiem procesiem lielākajā daļā postpadomju republiku nenotika ekonomikas diversifikācija un reindustrializācija, kas apturēja jaunu, modernu uzņēmumu izveidi. Rezultātā bez darba palika gan tie, kas strādāja lielajos rūpniecības uzņēmumos, gan tie, kas tikko pabeidza institūtu, jo viņi nevarēja atrast darbu neesošos modernos uzņēmumos.
Tik traģiska apstākļu sakritība noveda pie šoka terapijas, kuru nācās iziet desmitiem miljonu cilvēku bijušajās padomju republikās. Starp spilgtākajiem satricinājumiem, kas šiem cilvēkiem bija jāpārdzīvo, bija nabadzība, kas nereti robežojas ar izsalkumu, katastrofāls bezdarbs, tiesvedības, parādi, īpašuma konfiskācija, šķiršanās, noziedzība, alkoholisms, morālā un fiziskā vardarbība ģimenēs, piespiedu imigrācija, pašnāvības.
Jauni puiši arvien vairāk sāka pārdot narkotikas, un jaunas meitenes arvien vairāk sāka sniegt intīmus pakalpojumus bagātiem ārzemniekiem. Mēs visi ļoti labi atceramies ar ārzemniekiem piepildītos bārus Vecrīgā, un vairums no mums saprot, ka Latvija un citas Austrumeiropas valstis ne velti iemantojušas "pieaugušo izklaides valsts" slavu.
Lai šāda ne visai cilvēcīga Briseles stratēģija neatstātu nepatīkamu garšu mutē visiem tiem Austrumeiropas iedzīvotājiem, kuriem nebija jāpiedzīvo satricinājumus, Brisele viņiem ar lietoto Volvo, garšīgu restorānu, tirdzniecības centru, pieejamu patēriņa kredītu un ātro internetu palīdzību jau daudzus gadus pārdod ilūziju par stabilitāti, labklājību un pārliecību.
Brisele parūpējās arī par tiem, kuriem viņu dzimtene Austrumeiropā atņēma pilnīgi visas izredzes, tas ir, par visiem tiem, par kuriem rakstīju divas rindkopas augstāk. Šiem cilvēkiem tika dota iespēja ievākties kādā komunālā dzīvokļa istabā (vai piekabē lauka vidū) Anglijas ziemeļos un svaigā gaisā 16 stundas dienā lasīt šampinjonus. Tiesa, vēlreiz jāatzīmē, ka šo cilvēku pārcelšanās uz attīstītās Eiropas valstīm jau no paša sākuma bija daļa no Briseles plāna.
Šī teksta kontekstā nav jēgas daudz runāt par vietējiem politiķiem Austrumeiropā, jo viņi bija nevis visas šīs shēmas autori, bet tikai tās izpildītāji. Apmaiņā pret savu nāciju deindustrializāciju un depopulāciju Brisele šiem izpildītājiem dod iespēju izzagt Eiropas naudu, vienlaikus izliekoties, ka ES izpildinstitūcijas it kā neko nemana.
Starp citu, jūs ļoti maldāties, ja domājat, ka bardaks notiek tikai Latvijā. Citos Eiropas lēta darbaspēka piedēkļos situācija dažkārt nav daudz labāka. Tā, piemēram, Rumānijā kopš neatkarības atgūšanas deviņdesmito gadu sākumā notikušas jau 29 premjerministru maiņas, no kurām tikai 2020. gadā notika trīs. Šādi izskatās Eiropas stabilitāte rumāņu versijā.
Par spīti tam visam Briseles shēma ir strādājusi nevainojami pēdējos vairāk nekā 20 gadus un būtu strādājusi arī turpmāk, ja ne sasodītais koronavīruss. Sasodītais, jo tieši tas padarīja visas Eiropas un arī pasaules valdības atkarīgas no saviem pilsoņiem.
Kāpēc atkarīgas? Tāpēc, ka vakcinācijas panākumi pilnībā ir atkarīgi no katra atsevišķa valsts iedzīvotāja izvēles. Un cilvēka izvēle ir, pirmkārt un galvenokārt, atkarīga nevis no tā, ko antivakcinācijas nelietis runā internetā pēdējos mēnešus, bet gan no attiecībām, kādas konkrētajam cilvēkam ir izveidojušās gadu gaitā ar politiķiem, kuri šodien no TV ekrāniem lūdz viņu vakcinēties.
Eiropas valstīs, kur pēdējo 20-30 gadu laikā vecākiem nav bijis jāskatās, kā viņu meitas pārvēršas par elites prostitūtām, mēs novērojam augstu vakcinācijas līmeni. Šajās valstīs vadība spēja nodrošināt augstu tautas sociālo un materiālo drošību, un tauta atmaksāja valstij ar sapratni.
Un tajās Eiropas valstīs, kur nabadzība, imigrācija un korupcija pēdējos 20-30 gadus grauj jebkādas cilvēku izredzes, mēs redzam pilnīgi pretējo. Ja paskatāmies vēl dziļāk, tad patiesībā mēs šobrīd novērojam sava veida daudznacionālu attālināto Austrumeiropas Maidanu, kura būtība ir nabadzīgo/neaizsargāto eiropiešu intuitīvs protests pret sistēmu, kas viņus tādus padarīja. Un atteikums vakcinēties šajā gadījumā bieži vien ir neapzināts veids, kā cilvēki izpauž savu neapmierinātību.
Starp citu, kā attīstīsies šis līdz šim grūti pamanāmais, lēnām gruzdošais, pagaidām pasīvais konflikts, ir ļoti liels jautājums, jo ES pilsoņu, kuri šodien nejūtas brīvi un aizsargāti, ir daudz vairāk, nekā mēs domājam.
Atgriežoties Latvijā, mēs redzam, ka uz visa šī fona pirmais, ko var atcerēties ministrs Puntulis, runājot par Austrumeiropas varas iestāžu attiecībām ar saviem pilsoņiem, ir Padomju Savienība. Dzirdot ministra teikto, rodas iespaids, ka viņš pats kopš Latvijas iestāšanās ES turpināja dzīvot aiz dzelzs priekškara un nav īpaši labi informēts par visām tām lietām, kas pēdējos 30 gados notikušas Eiropā. Izrādās, ka pēcpadomju mantojums, kuru ministrs apsūdzēja vakcinācijas sabotēšanā, ietekmēja nevis Austrumeiropas iedzīvotājus, bet gan viņu pašu.
Seko mums 
Darbs pie sašķidrinātās dabasgāzes jeb LNG (liquefied natural gas) termināļa izveides Latvijā norisinās jau teju desmitgadi un varētu turpināties vēl tikpat ilgi, ja ne Krievijas agresija Ukrainā, kas nepārprotami lika saprast mūsu valsts enerģētisko atkarību ar visām no tā izrietošajām sekām.
Pašreiz sociālajos tīklos izskan daudz aicinājumi boikotēt vēlēšanas, un daudzi arī uzskata, ka nav vērts piedalīties vēlēšanām, jo pa lielam nekas nemainīsies. Un uz vēlēšanām pamatā neiet cilvēki, kuri nav apmierināti ar valdību, ar Saeimā ievēlēto deputātu darbu. Bet vēlēšanu boikots ir izdevīgs varas partijām, un tās to slēpti atbalsta.
Latvijas Žurnālistu asociācija (LŽA) aicina Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisiju reaģēt uz deputāta Aleksandra Kiršteina (Nacionālā apvienība “Visu Latvijai!”–”Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK) 25. septembra izteikumiem mikroblogošanas vietnē Twitter. Deputāts, komentējot priekšvēlēšanu debates LTV ēterā, raksta: “Politprostitūta Bērtule, vadot Saeimas kandidātu debates LTV1, visu laiku melo, ka politiķi (domāti NA) grib likvidēt Satversmes Tiesu, noklusējot, ka tā ir jāpārceļ uz Augstāko Tiesu kā Igaunijā, Somijā un Zviedrijā! Pirmskara Latvijā Satversmes jautājumus skatīja AT Senāts!”
Līdz Saeimas vēlēšanām tikai 5 dienas, un, ja vēl turpini izlemt, par kuru politisko spēku atdot savu balsi, piedāvāju 15 iemeslus, kāpēc balsot par 15. sarakstu – Progresīvajiem.
Šis jautājums man radās jau pirms diviem gadiem, kad Vācijas kolēģi vērsa uzmanību uz simbolu iespējamu izmantošanu un simboliskajiem tekstiem, ar ko tika rotāti aizsaulē aizgājušās Jutas Strīķes, vienas no Jaunās konservatīvās partijas līderēm, bēru vainagi no viņas partijas biedriem.
Jums nepatīk garas runas un mani garie raksti, tāpēc šoreiz būs īsāk. Tam, par ko runāšu, ir dažādi nosaukumi, tam daudz ko nepelnīti piedēvē, un tam ir dažādas izpausmes, bet patiesībā runa ir par vienu un to pašu – par patikšanu un nepatikšanu.
