Kāpēc pietiek.com tik uzcītīgi publicē Olivera Everta – Sandras Veinbergas murgus
PIETIEK12.12.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Vairāki lasītāji neizpratnē jautā: kāpēc gan Pietiek tik uzcītīgi publicē ar Olivera Everta pseidonīmu rakstošās Sandras Veinbergas aizkustinošos, panaivos, taču ar patiesu aizrautību sacerētos murgus – citādi šos garadarbus nenosaukt – par Lato Lapsu, kurš, lūk, pārfrazējot kādu leģendāru žurnāla vāka saukli, „valda pasauli”? Ja reiz tas nav pietiekami acīmredzams, tad paskaidrosim.
Sandra Veinberga nav vienkārši no ratu pakaļas izkritusi lēta, kaimiņtautas vārdiem izsakoties, prošmandovka. Savā mājas lapā viņa sevi piesaka šādi – „starptautiski pazīstama komunikācijas un masu mediju zinātniece, profesore, ietekmīga latviešu publiciste, žurnāliste, rakstniece, zviedru literatūras un dramaturģijas tulkotāja”.
Un tas vēl nav viss – Veinbergas kundze sakās esam pilnīgi pārliecināta, ka esot arī „autore fundamentāliem pētījumiem masu komunikācijā, kas iznākuši latviešu valodā un kurus izmanto mācību procesā topošie masu komunikācijas speciālisti” un „pētniece, kuras zinātniskie pētījumi ir publicēti autoriatatīvos izdevumos un prezentēti konferencēs, ierindojot viņu izcilāko un izglītotāko latviešu žurnālistikas un masmediju speciālistu virsotnē”.
Labi, lai tā būtu – galu galā kurš gan cits veinbergām asti cels, un kaut kāds pamats jau tam visam arī ir – cilvēks tiešām ir ilgus gadus centies un pūlējies. Un tad nu arī jautājums – kas tieši un kādā tieši veidā ir spējis motivēt kundzi, lai viņa no savas „izcilāko un izglītotāko latviešu žurnālistikas un masmediju speciālistu virsotnes” nolaistos tiktāl, ka sāktu apcerēt ne tikai Lato Lapsas grandiozo ietekmi, bet pat dildo izmērus un pielietojuma veidus.
Jautājums nav tik vienkāršs, kā varētu pirmajā mirklī šķist. Viena lieta – ja Veinbergas kundzei būtu, pretī pasolot naudu, baudu vai vēl kaut ko, likts vai „palūgts” uzrakstīt dažas anonīmas paskvilas, no kuru rakstības stila labākajā gadījumā varētu izteikt minējumu, kas ir autors.
Taču šeit ir gluži cits gadījums. Grūti būtu atrast kādu, kuram būtu kaut mazākās šaubas par Olivera Everta un Sandras Veinbergas „radniecību”. Nav vajadzīgas nekādas teorijas, nekādas interneta dzīlēs saglabājušās atsauces, - pilnīgi pietiek uzmest acis „Olivera Everta” pietukkrustiņiskajām sentencēm, lai tajās atpazītu „ietekmīgās latviešu publicistes, žurnālistes, rakstnieces” pseidozinātnisko stiliņu.
Ar vārdu sakot, Sandra Veinberga ir nepārprotami pieteikusies – jā, tieši es esmu tā, kas fantazē par Lato Lapsas vēsturiskā dzīvokļa vanniņu, un tieši es esmu tā, kas pilnā nopietnībā uzskaita Lato Lapsas ietekmi, kas lielāka nekā Lembergam, Šķēlem un vēl nez kam, kopā ņemtiem.
Nav pasaulē tādu narkotiku – vienalga, svaigu vai iesmakušu –, kuras pieaugušam un pat krietni pāraugušam cilvēkam liktu izpildīt ko šādu. Arī uz pusmūža krīzi, klimaksu, alcheimeru, demenci vai vēl kaut ko tādu šādus pekstiņus novelt nevar.
Kas atliek? Atliek tikai viens – kāds Veinbergas kundzei ir palūdzis šādi izpildīties, turklāt lūgums izteikts tā, ka no tā nav bijis iespējams atteikties. Vai lūdzējam ir kāds sakars ar Veinbergu ģimenes (ieskaitot dzīvesbiedru – čekas stukaču) izceļošanu uz Zviedriju vai jau ar nesenākiem notikumiem, - kas to lai zina.
Un ir vēl otrs jautājums – kāpēc neatvairāmais lūgums „ietekmīgajai latviešu publicistei, žurnālistei, rakstniecei” izplāties kā trešā svaiguma plekstei un kļūt smieklīgākai nekā pieciem gobzemiem kopā ir viņai izteikts tieši tagad? Un vai tas drīzāk ir saistīts ar Lato Lapsas izdoto grāmatu „Nāve”, kuru Olivers-Sandra aizrautīgi piemin savos apcerējumos, vai arī jauno grāmatu „Ādamsona faili”, kuru „virsotnes pārstāve” savukārt vēl aizrautīgāk cenšas nepieminēt.
Skaidras atbildes pagaidām nav. Taču viens gan skaidrs: Veinbergas kundzes dzīvesbiedrs – čekas stukačs bija svēti pārliecināts, ka padomju valsts ir uz mūžiem un ka viņa sadarbības fakts nekad nenonāks atklātībā. Droši vien arī Sandra Veinberga ir tikpat pārliecināta, ka viņas kalpība saviem kungiem – vai tas būtu „Ādamsona failos” atklātais valstiskais organizētās noziedzībsa grupējums vai kas cits - nekad netiks atklāta un ka viņa izspruks cauri tikai ar publisku izsmieklu par savām apvītušas draiskules „dildo fantāzijām”.
Bet tā, protams, nebūs, tāpēc arī šie tekstiņi ir jānovieto tur, no kurienes tie tā vienkārši nepazudīs, Veinbergas kundzes saimniekiem, tā sakot, „orientāciju mainot”. Te nu viņi arī ir.
Seko mums 
Cilvēka eksistence nav reducējama tikai uz ārējiem normatīvajiem ietvariem vai sabiedrības uzspiestām struktūrām. Jau kopš dzimšanas indivīdam piemīt fundamentālas spējas — uztvere, domāšana, izvēle —, kas veido viņa personīgo patiesības izpratni. Šīs spējas kalpo kā pamats gan ētiskai, gan tiesiskai autonomijai.
Pēdējā laikā kļūst arvien redzamāka Agitas Zariņas-Stūres, Saeimas deputātes un Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājas, nekompetence. Lai gan visa viņas profesionālā dzīve ir bijusi saistīta ar izglītību, šķiet, ka viņa neizprot pat elementāras izglītības tendences Latvijā un pasaulē.
Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) noliedz publiskajā telpā izskanējušos apgalvojumus par iestādes it kā iejaukšanos atsevišķu plašsaziņas līdzekļu redakcionālajā neatkarībā un cenzūras īstenošanu. KNAB savas funkcijas, tostarp priekšvēlēšanu aģitācijas uzraudzību, veic saskaņā ar normatīvajos aktos noteiktajām pilnvarām un tiesībām.
Es te paklausījos Ivo Butkeviča podkāstu ar bijušo AirBaltic padomes priekšsēdētāju Klāvu Vasku. Doma bija saprast, kur mans un amatpersonas viedokļi varētu atšķiras. Vai arī viņš lies bleķi kā Jānis Ošlejs un dezinformēs sabiedrību?
Zaļo un Zemnieku savienība atbalsta iespēju Latvijā izveidot musulmaņu mošejas. Partija paziņoja, ka tā aicinās partijas, kas ir koalīcijā ar to, atbalstīt šo ideju. Īsāk sakot, jo tuvāk vēlēšanas, jo vairāk bezjēdzīgu, populistisku ideju dzird vēlētāji.
Par ko balsot pašvaldību vēlēšanās 7.jūnijā Salaspilī? Šāds jautājums nodarbina daudzu salaspiliešu prātus, un daudzi arī jautā man, lai es skaidri pasaku, par ko balsot. Baznīca ir šķirta no valsts, bet nav šķirta no sabiedrības, tādēļ neaģitēšu ne par vienu konkrētu partiju, bet kā Salaspils Romas katoļu draudzes prāvests došu savu vērtējumu par visām partijām, kas kandidē šajās vēlēšanās.
Apvienotais saraksts Ropažos lepni sevi sauc par “komandu”. Spēcīgu, profesionālu, godprātīgu un ar augstāko cieņas līmeni. Taču kādu cieņu pret novada iedzīvotājiem var gaidīt, ja pat šīs “komandas” iekšienē valda savstarpēja konkurence, ambīcijas un čuksti par varas dalīšanu?
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
